Atceroties dienas, kuras es pavadīju kopā ar Skolotāju Li 1993. gada Austrumu veselības izstādē Pekinā

Es esmu Faluņ Dafa praktizētājs no Guidžou provinces. Drīz pēc tam, kad 1993. gadā es sāku praktizēt Faluņgun, es apmeklēju Austrumu veselības izstādi Pekinā, kur atkal satiku mūsu dižo Skolotāju Li Hundži. Kaut arī kopš tā laika ir pagājuši jau sešpadsmit gadi, es visu lieliski atceros, it kā tas būtu noticis tikai vakar. Tās dažas dienas, kuras es pavadīju kopā ar Skolotāju, ir mana mūža neaizmirstamākās dienas. Šodien es vēlētos dalīties šajā pieredzē ar saviem draugiem praktizētājiem, lai mēs visi spētu vēl vairāk novērtēt Likuma varenību.

Iepriekš nolemtās attiecības

1993. gadā man palaimējās apmeklēt Skolotāja desmit dienu lekciju kursu, un pēc tam sākās mans pilnveidošanās ceļš. Man nevajadzēja daudz laika, lai saprastu, cik Dafa ir brīnumains, un lai novērtētu mūsu Skolotāja augstsirdību, žēlsirdību un labvēlīgumu. Pēc šīm lekcijām es vienmēr skaidri atcerējos Skolotāja svēto tēlu, žēlsirdību un labestību, ar kādu Skolotājs runāja ar mums. Man vienmēr ir ļoti gribējies atkal satikt Skolotāju.

Reiz man nejauši gadījās dzirdēt, ka Skolotājs plāno apmeklēt Austrumu veselības izstādi Pekinā un paņemt sev līdzi dažus skolniekus. Es aprunājos ar savu draugu praktizētāju, un mēs izlēmām doties uz šo pasākumu.

Mana pieredze, apmeklējot Austrumu veselības izstādi Pekinā

Mēs ieradāmies izstādē vēl pirms atklāšanas ceremonijas un ieraudzījām milzīgu daudzumu dažādu kiosku un lielu plakātu ar uzrakstu „1993. gada Pekinas Austrumu veselības izstāde”. Mēs sākām meklēt Faluņ Dafa kiosku un tūlīt pat satikām vienu no Skolotāja Li palīgiem. Viņš mūs aizveda uz milzīgu zāli, un mēs ieraudzījām cilvēkus, kuri stāvēja garā rindā mūsu Faluņ Dafa kioska priekšā. Visi Faluņ Dafa Zinātniskās asociācijas pārstāvji un Skolotāja palīgi bija ģērbušies tīros, sniegbaltos uzvalkos. Mēs raudzījāmies apkārt, cerībā ieraudzīt Skolotāju, taču Viņš nekur nebija redzams.

Kad mēs jautājām, kur ir Skolotājs Li, mums atbildēja: „Mēs neesam pārliecināti, ka Skolotājs ieradīsies uz izstādi. Taču Pekinas Cjigun asociācija ir Skolotāju ielūgusi.” To izdzirdējuši, mēs nespējām slēpt savu vilšanos. Taču drīz pēc tam negaidīti ieradās Skolotājs, un mēs, gluži kā bērni, kuri sen nav redzējuši savus vecākus, ilgi lēkājām un saucām: „Skolotāj! Skolotāj! Skolotāj!” Dzirdot mūsu satrauktos saucienus, Skolotājs pagriezās un smaidot pienāca, lai paspiestu mums roku. Tajā brīdī es sajutu tik spēcīgu siltuma pieplūdumu, ka nespēju valdīt prieka asaras.

Pēc īsas sarunas Skolotājs lūdza vienu no saviem palīgiem noorganizēt mums ēdināšanu un apmešanās vietu. Gluži kā mazi bērni, mēs priecīgi pieņēmām Skolotāja priekšlikumu. Šobrīd, atceroties to mirkli, es jūtu vainas apziņu, un tai pašā laikā esmu laimīgs. Jūtos vainīgs tādēļ, ka Skolotājs toreiz bija ļoti aizņemts, taču atrada laiku, lai parūpētos par mums. Un es jūtos laimīgs tādēļ, ka man bija iespēja izjust Skolotāja žēlsirdīgās rūpes un līdzjūtību.

Kaut arī Skolotājs nelika mums izpildīt konkrētus uzdevumus, taču, kad mēs ieraudzījām cilvēkus, kuri satraukti stāvēja garā rindā pie mūsu Faluņ Dafa kioska, mēs kopā ar Pekinas praktizētājiem sākām nomierināt cilvēkus un ievest kārtību pie kioska. Kad Pekinas praktizētāji uzzināja, ka mēs esam mērojuši garo ceļu no Guidžou pilsētas, lai satiktu Skolotāju, viņi laipni atteicās no mūsu palīdzības.

Lai netraucētu viņiem, mēs pagājām nost no kioska un devāmies iekšā zālē. Pa ceļam mēs redzējām daudzus cjigun kioskus, taču tur bija pavisam maz cilvēku. Uz abiem mūsu kioskiem ārpusē bija uzraksts „Pēc īpaša ielūguma”. Lielākā daļa mūsu kiosku priekšā stāvošie cilvēki bija ieradušies, lai ārstētu savas slimības. Laukums mūsu kiosku priekšā bija cilvēku pārpildīts.

Lielākā daļa cilvēku, kurus ārstēja Skolotājs, vai Dafa skolnieki, kurus Skolotājs bija apveltījis ar dažām pārdabiskajām spējām, jau pēc pāris minūtēm izjuta pozitīvu efektu. Cilvēki, kuri bija lūguši Skolotāju pieņemt viņus personiski, lielākoties cieta no neārstējamām kaitēm. Pirms tam viņi bija izmēģinājuši visus iespējamos ārstēšanas veidus, taču veltīgi.

Daži no viņiem teica, ka labāk būtu mirt, nekā dzīvot, ciešot nepārtrauktas sāpes, un būt par milzīgu nastu savai ģimenei.

Daži cilvēki pie mūsu galdiņa nonāca radu vai draugu balstīti, citi tika atvesti invalīdu ratiņos, bet vēl citus atnesa uz nestuvēm. Taču pēc tam, kad Skolotājs izdarīja kustības ar rokām vai piesita kāju, viņi tūdaļ tika izdziedināti.

Es atceros vienu no šiem gadījumiem, kad divi jauni puiši un divas meitenes invalīdu ratiņos atveda pie mums savu slimo māti. Bērni pastāstīja mums, ka viņu māte jau daudzus gadus ir piekalta pie gultas, un nedz medicīna, nedz kas cits nespēj viņu izārstēt. Tādēļ cieta visa ģimene. Kad viņi beidza savu stāstu, Skolotājs pateica dažus vārdus un pēc tam ar roku izdarīja dažas augšup un lejup ejošas kustības pār viņas ķermeni.

Pēc tam vecā sieviete lēni piecēlās no invalīdu ratiņiem un izdarīja dažus soļus uz priekšu. Vairākas reizes apgājusi apkārt mūsu kioskam, viņa sāka iet arvien ātrāk un ātrāk. Visi, kuri kļuva par šī brīnuma lieciniekiem, bija ļoti priecīgi par viņu. Sievietes bērni bija tik saviļņoti, ka pateicībā par mātes dzīvības glābšanu zemu paklanījās Skolotāja priekšā.

Visa ģimene sajuta Skolotāja žēlsirdību un bezgalīgo līdzjūtību un sāka izturēties pret Skolotāju kā pret „dzīvu Budu”. Vēlāk es redzēju, kā izdziedinātā sieviete atnāca uz Skolotāja Likuma lekciju. Es ievēroju, ka viņa bija kļuvusi gan fiziski, gan garīgi veselāka.

Kad Skolotājs izārstēja šo sievieti, mūsu kiosku ielenca daudzi cilvēki. Visus pārsteidza Skolotāja pārdabiskās spējas un Viņa žēlsirdība. Kad es paņēmu savu fotoaparātu, lai iemūžinātu šo vēsturisko mirkli, es nevarēju to ieslēgt, jo filmiņa nebija līdz galam ielikta. Līdz pat šai dienai mani māc nožēla par šo atgadījumu.

Lai vēl vairāk cilvēku izstādes laikā uzzinātu par Faluņgun, Skolotājs divas reizes uzstājās, stāstot par Faluņgun no zinātnes viedokļa. Skolotāja uzstāšanās kļuva ārkārtīgi populāras, tāpēc nācās organizēt papildus lekciju. Auditorija, kurā Skolotājs lasīja lekciju, bija pārpildīta, tāpēc dažiem nācās stāvēt ejā, vai pat sēdēt uz margām.

Pēc katras lekcijas auditorija, kājās stāvot, aplaudēja un sauca: „Lieliski!”, „Ļoti palīdzēja!” un „Brīnišķīgi!” Skatītāju vidū bija kāds augsti stāvošs ierēdnis, kurš bija ļoti slims un agrāk bija ārstējies Beidaihe sanatorijā. Pēc tam, kas Skolotājs bija nolasījis lekciju, ierēdnis uzkāpa uz skatuves, palēcās un iesaucās: „Mana slimība ir izzudusi! Mana slimība ir izzudusi!” Viņš pateicās Skolotājam par viņa dzīvības glābšanu, un visi aplaudēja, būdami dziļi pārsteigti par tikko redzēto brīnumu.

Visu naudu, kura tika iegūta no pārdotajām biļetēm uz trim lekcijām, Skolotājs ziedoja Taisnīguma un drošsirdības fondam. Tas ļāva man saprast, ka Skolotājs ir ļoti augstsirdīgs un dāsns cilvēks ar plašiem uzskatiem, kuri pārsniedz cilvēciskās sapratnes robežas.

Nav svarīgi, ko Dzjan Dzemiņa režīms dara, lai nomelnotu un apmelotu Skolotāju Li vai viņa praksi, tas nekad negūs sekmes. Tiklīdz cilvēki uzzinās patiesību, viņi sapratīs, ka tikuši maldināti. Ķīnas komunistiskā partija (ĶKP) baidās tieši no tā, ka cilvēki uzzinās patiesību par Faluņgun.

Izstādes laikā Skolotājs piešķīra Gun visiem saviem līdzatvestajiem skolniekiem, lai arī viņi varētu ārstēt cilvēkus. Es atceros gadījumu, kad praktizētājs Sjao Li izārstēja gados vecu cilvēku. Kad Sjao Li pacēla rokas pie slimnieka galvas, es spēju saskatīt zilganu gaismu starp viņa rokām. Nekad agrāk nebiju redzējis neko skaistāku! Iedvesmas pilns es viņam teicu: „Tavas rokas izstaro zilu gaismu.” Sjao Li neko neatbildēja, vien mierīgi pasmaidīja.

Citu reizi kāds gados vecs cilvēks lūdza, lai kāds viņu nofotografē kopā ar Skolotāju un Sjao Li blakus plakātam, uz kura bija rakstīts, ka viņa slimība tika izārstēta, pateicoties Faluņgun.

Reiz mēs ar draugu raudzījāmies no otrā stāva uz vienu no mūsu kioskiem un atklājām, ka katru reizi, kad skolnieks ārstēja cilvēku, Skolotājs apsēdās aiz viņa un virzīja viņa rokas. Mēs nodomājām, ka, iespējams, Skolotājs pievieno savu Gun skolnieka Gun, lai pastiprinātu viņa pārdabiskās spējas. Mēs turpinājām runāt, bet Skolotājs pacēla galvu un palūkojās uz mums. Mums kļuva kauns, un mēs uzreiz paslēpāmies. Mēs baidījāmies, ka traucējam Skolotāju, un viņš būs neapmierināts. Vēlāk Skolotājs mūs tikai brīdināja, lai mēs neārstētu slimniekus.

Grāmatā „Džuaņ Faluņ” Skolotājs saka:

„Lai atbalstītu valsts plaša mēroga Cjigun aktivitātes, es ar dažiem saviem skolniekiem piedalījos Āzijas Veselības izstādēs Pekinā. Abās izstādēs mēs bijām visievērojamākie. Pirmajā izstādē mūsu Faluņ Dafa tika cildināts kā „Spožās zvaigznes skola”; otrajā izstādē pie mums atnāca tik daudz cilvēku, ka mēs vienkārši nezinājām, ko iesākt. Pie citiem stendiem cilvēku bija pamaz, bet ap mūsu izstādes vietu bija ļaužu pārpilns. Izveidojās trīs rindas: pirmajā rindā no paša rīta notika reģistrēšanās uz priekšpusdienas pieņemšanu; otrajā rindā cilvēki gaidīja reģistrāciju uz pēcpusdienas pieņemšanu; un vēl viena rinda gaidīja manu autogrāfu. Mēs neārstējam slimības, tad kādēļ mēs to darījām? Tas ir tādēļ, lai atbalstītu valsts plaša mēroga Cjigun aktivitātes un dotu ieguldījumu šiem pasākumiem, tādēļ mēs piedalījāmies.” (Neoficiāls tulkojums.)

Cenšoties nomelnot Faluņgun, Dzjan režīms meloja, ka 1400 praktizētāji ir nomiruši, jo Skolotājs nav ļāvis viņiem lietot zāles un vērsties pēc medicīniskās palīdzības.

Tajā laikā visas valsts kontrolētās ziņu aģentūras apmeloja Skolotāju un Viņa praksi. Stundas laikā Dzjan savu nežēlīgo režīmu nostādīja pret simts miljoniem Dafa skolnieku. Lai nomelnotu un pakļautu represijām Faluņgun praktizētājus, Dzjan izmantoja viszemiskākos līdzekļus, kādi vien bijuši sastopami cilvēces vēsturē.

Dzjan nodoms bija visīsākā laika periodā likvidēt Faluņgun, iznīcinot praktizētājus fiziski un izputinot viņus finansiāli. Taču pat pēc desmit nežēlīgu vajāšanu gadiem Faluņ Dafa it nemaz nav salauzts. Tieši pretēji, tas ir izplatījies 114 pasaules valstīs un reģionos, un to sirsnīgi uzņēmuši visu tautību cilvēki. Uz šo brīdi Skolotājs un Faluņ Dafa ir saņēmuši vairāk nekā 3000 oficiālu apbalvojumu. Skolotāja grāmatas ir tulkotas vairāk nekā 30 valodās, un tās ir nopērkamas grāmatu veikalos visā pasaulē. Šīs grāmatas arī ir iespējams bez maksas izdrukāt no interneta.

2009. gada 26. septembra vakarā Āzijas un Klusā okeāna reģiona Cilvēktiesību aizsardzības fonds piešķīra Skolotājam Li „Izcilā garīgā līdera” apbalvojumu. Pateicoties nelokāmajai ticībai Skolotājam un Dafa, Viņa skolnieki Ķīnā spējuši izturēt desmit represiju gadus. Viņi ir kļuvuši vēl nelokāmāki un vēl nobriedušāki.

Nav iespējams aizmirst Skolotāja cēlsirdīgo tēlu, nevainojamo godīgumu un bezgalīgo žēlsirdību
Staigājot pa izstādes gaiteņiem, mēs apstājāmies, lai parunātu ar Pekinas Cjigun asociācijas vadītāju. Viņš mums sacīja: „Jūsu Skolotājs ir ļoti labs un tikumīgs cilvēks. Faluņgun ir labs Cjigun veids. Cjigun asociācijas vārdā mēs ieteiksim Faluņgun visai sabiedrībai.”

Es biju satriekts, kad sapratu, ka Skolotājs rūpējas par katru savu skolnieku. Pusdienu laikā Skolotājs sēdēja kopā ar mums un ēda to pašu ēdienu, ko visi pārējie. Viņš apsēdās brīvā vietā un ātri paēda. Pret saviem skolniekiem Skolotājs vienmēr izturējās kā mīlošs tēvs pret saviem bērniem.

Viņš vienmēr dalījās ar klātesošajiem praktizētājiem ēdienā, kuru izņēma no savas pusdienu kārbas. Ja tie bija augļi, katrs no mums dabūja gabaliņu. Pēc pusdienām Skolotājs runāja ar mani un manu draugu praktizētāju, kā mums pēc atgriešanās mājās labāk organizēt dažādus Dafa projektus. Var teikt, ka Skolotāja uzvedība un runas veids liecināja par patiesām rūpēm par mums, nepārtraukti virzot mūs mūsu pilnveidošanās ceļā.

Izstādes laikā Pekinas un no citām pilsētām atbraukušie praktizētāji bija tik aizņemti, ka viņiem nācās pusdienot pēc kārtas. Daži praktizētāji pirka pusdienas, kamēr citi bija atnesuši ēdienu sev līdzi no mājām. Viņi zināja, ka Skolotājs ir ļoti aizņemts, tāpēc vērsās pie viņa tikai ārkārtējas nepieciešamības gadījumā. Tā kā mēs ar draugu praktizētāju bijām ieradušies no tālienes, Skolotājs lūdza pārējiem praktizētājiem nodrošināt mūs ar visu nepieciešamo.

Gados vecāka praktizētāja no Cjigun asociācijas sekoja Skolotājam ar ūdens tasi rokās. Mans draugs praktizētājs arī vēlējās nest Skolotāja tasi, ik pa laikam mainoties ar viņu, taču sieviete viņam to neļāva un bija ļoti nelaipna.

Draugs praktizētājs Skolotājam teica: „Viņa ir tik nelaipna!” Skolotājs pasmaidīja un neteica ne vārda. Vēlāk Skolotājs, norādot uz mums, sievietei teica: „Viņi ir ieradušies no tālienes. Viņi ir mani viesi.” Pēc tam viņa mainīja attieksmi pret mums.

Reiz, kad mēs stāvējām otrajā stāvā blakus Skolotājam, šķita, ka Skolotājs ieraudzīja kaut ko gaisā, taču neko neteica. Negaidīti es ieraudzīju gaismas uzliesmojumu un sadzirdēju skaņu „Pa”! Mana Debesu acs nebija atvērta, tāpēc es neko vairāk neredzēju. Kaut arī man ļoti gribējās uzzināt, ko Skolotājs citā dimensijā ieraudzīja, taču es neuzdrošinājos Viņam to pajautāt.

Iespējams, ka tā bija ļauna būtne, kura bija ieradusies traucēt, un Skolotājs viņu iznīcināja. Tas lika man atcerēties atgadījumu, par kuru Skolotājs rakstīja grāmatā „Džuaņ Faluņ”.

Reiz pusdienu laikā mans draugs praktizētājs atklāja, ka ir pazaudējis Faluņ nozīmīti. Viņš satraukti to visur meklēja, taču nevarēja atrast un jutās apbēdināts. Skolotājs ieraudzījis, ka zaudējums viņu ir sarūgtinājis, pasmaidīja un teica: „Neuztraucies par to. Ļauj aiziet tam, kas aiziet.” Viņš lūdza vienu no saviem palīgiem atnest divas Faluņ nozīmītes un iedeva katram no mums pa vienai nozīmītei. Mēs bijām ļoti laimīgi un pateicāmies Skolotājam par viņa tēvišķo gādību.

Dienu pirms aizbraukšanas no Pekinas, mans draugs uz grīdas pie pusdienu galda ieraudzīja pazudušo Faluņ nozīmīti. Viņš satraukts pieskrēja un pacēla to. Mēs runājām par to, cik tas ir dīvaini, ka garām gājuši tūkstošiem cilvēku un neviens, to skaitā arī apkopēju brigāde, nav pievērsusi tai uzmanību. Tas tiešām bija brīnumaini!

Reiz pēcpusdienā mēs pastaigājāmies pa pirmo stāvu, un pēkšņi no augšas mūsu priekšā nokrita papīra bumbiņa. Kad pacēlām galvas, mēs ieraudzījām Skolotāju, kurš mums māja ar roku. Mēs nekavējoties uzkāpām augšā. Skolotājs gāja cauri visai otrā stāva konferenču zālei, un mēs ar draugu gājām viņam līdzās. Viņš izskaidroja mums, ar ko atšķiras patiess cjigun no viltus cjigun, un iemācīja mūs atšķirt tos vienu no otra.

Kad gājām garām dažiem kioskiem, kuros tika izplatītas viltus cjigun metodes, cilvēki tajos sunīja mūs, nerūpējoties par savu Sjiņsjin [1]. Skolotājs nestrīdējās ar viņiem, tikai smaidīja. Tajā laikā es nesapratu, kas patiesībā ir Skolotājs, un uzskatīju Viņu par parastu cjigun meistaru, tāpēc es sacīju Skolotājam, lai Viņš nedusmojas un nepievērš viņiem uzmanību.

Man vēl tagad ir kauns par to, ka nesapratu, kas patiesībā ir Skolotājs. Tagad es saprotu, cik sarežģīti vienkāršam cilvēkam ir saprast Apskaidroto. Pat tik daudzus gadus praktizējot Faluņ Dafa, es joprojām pilnībā neizprotu to, ko mācīja mums Skolotājs. Es jūtu, ka mums vienmēr ar svētu godbijību jāizturas pret Skolotāju un Likumu.

Kad nonācām pie cita cjigun kioska, es sacīju Skolotājam, ka jūtu reiboņus un nepatīkamu aukstumu. Skolotājs pacēla plaukstas pie mūsu akupunktūras punkta Baihuei un teica, ka tagad mēs esam aizsargāti un varam iet visur, kur vien gribam bez traucēkļiem. Reiboņi un aukstums, kurus izjutu pirms tam, pilnībā izzuda. Mana galva bija skaidra, un man bija silti. Es jutos ļoti komfortabli.

Pēc katras garās izstādes dienas daudzi cilvēki aicināja Skolotāju piedalīties dažādos sabiedriskajos pasākumos. Taču Skolotājs uzskatīja par labāku pavadīt vakarus, izpildot savu skolnieku lūgumus, tāpēc laipni noraidīja visus saņemtos ielūgumus.

Piemēram, praktizētāja lūdza Skolotāju, ja viņš dosies uz Pekinu, palīdzēt viņas radiniekam. Skolotājs piekrita un lūdza savus palīgus viņu pavadīt. Nākamajā vakarā Skolotājs kopā ar mums pastaigājās pa Pekinu.

Skolotājs ļoti rūpējās par mums un nevēlējās, lai mēs zaudētu kaut vienu iespēju paaugstināties. Viņš vēlējās, lai mēs piedalāmies izstādes noslēguma ceremonijā un aizejam tikai tad, kad tā būs beigusies. Tā kā mūsu līmenis bija zems, un mēs nespējām patiesi novērtēt Skolotāja žēlsirdību un mīlestību, mēs bijām aizņemti ar ikdienas rūpēm un nepiedalījāmies izstādes noslēguma ceremonijā. Turklāt mēs aizbraucām no konferences dienu pirms tās noslēguma.

Līdz pat šim brīdim es domāju, ka tā ir bijusi ļoti liela kļūda manā dzīvē, taču ir par vēlu to nožēlot. Tāpēc es saku saviem draugiem praktizētājiem: „Lūdzu, novērtējiet šo laiku. Šī ir mūsu pēdējā iespēja pilnveidoties. Kad pienāks tā diena, viss būs izlemts. Praktizētāji, kuri slikti izpilda trīs lietas, jutīs ko vairāk par parastu nožēlu.”

Skolotājs sacīja:

„Tas, kurš palaidīs garām šo iespēju, ko sniegusi vēsture, sapratis, ko palaidis garām, negribēs vairs dzīvot, pat ja viņam to palūgs!” („Likuma lekcija Dafa konferencē Lielās Ņujorkas rajonā”. Neoficiāls tulkojums.)

Tā kā Dafa turpina izplatīties visā pasaulē, arvien vairāk un vairāk cilvēku sapratīs Dafa un sāks praktizēt to. Neskatoties uz to, ka pirmo reizi sabiedrība ar Skolotāja Likumu tika iepazīstināta Ķīnā, to novērtē visā pasaulē. Uzsākot nežēlīgās Faluņgun praktizētāju vajāšanas, Dzjan režīms izdarīja vissmagāko un nepiedodamāko grēku pret cilvēcību un visu Visumu. Šajās vajāšanās iesaistītie cilvēki cietīs mūžīgi.

Laiks izstādē pagāja tik ātri, ka mēs pat nepamanījām, ka jau bija jādodas projām. Pirms aiziešanas mēs atvadījāmies no Skolotāja. Skolotājs bija ļoti aizņemts, un lai neietekmētu Skolotāja darbu, mēs uzstājīgi neļāvām Skolotājam pavadīt mūs, taču Skolotājs personīgi pavadīja mūs līdz izstāžu zāles vestibilam. Pirms aiziešanas Skolotājs paspieda mums roku. Mēs uzreiz sajutām viņa patiesās rūpes un uzticību, un mums bija ļoti grūti savaldīt saviļņojumu un asaras.

Atceroties ar Skolotāju kopā pavadītās dienas, es jūtos laimīgs tāpēc, ka esmu bijis Skolotāja milzīgās žēlsirdības un augstsirdības liecinieks. Tas vēl vairāk nostiprināja manu ticību Skolotājam un Dafa. Pateicoties šai pieredzei, es biju spējīgs palikt nelokāms visus šos desmit vajāšanu un terora gadus. Es sekošu Skolotāja mācībai un izpildīšu trīs lietas. Es cītīgi praktizēšu, līdz sasniegšu Pilnību.

Paskaidrojumi:

1. „Sjiņsjin” – tulkojumā no ķīniešu valodas „prāta būtība”, „sirds būtība”, „morālās īpašības”, „garīgums”, „dvēseles raksturs”, arī raksturs.

Raksts krievu valodā pieejams: http://ru.clearharmony.net/articles/200911/6974.html