Gados jauna Dafa praktizētāja pilnveidošanās process

Es esmu jauns Faluņ Dafa praktizētājs, man ir 15 gadu. Katru nedēļu es apmeklēju Minhui skolu, kas paredzēta jaunajiem praktizētājiem.

Es sāku praktizēt Faluņgun 2004. gadā, kad mana mamma paņēma sev līdzi uz Faluņgun deviņu dienu videolekciju kursu manu vecmāmiņu, manu māsu un mani. Nākošās dienas rītā man un manai māsai sākās drudzis. Pēcpusdienā tas pastiprinājās. Mēs raudājām, un mums sāpēja ausis. Neskatoties uz to, ka es gulēju gultā un ļoti stipri raudāju, mamma uzstāja, ka mums jāiet uz lekciju. Vecmāmiņa nevarēja vairāk to izturēt un palūdza mammu aizvest mani pie ārsta. Mana māte teica, ka patiesībā tā nav slimība un ka Skolotājs attīra mūsu ķermeņus. Mamma man pajautāja: „Kā jaunam Dafa skolniekam, vai tev tas nav jāpārcieš?” Es atbildēju, ka tad, kad mēs [rīt pēc lekcijas] vakarā atgriezīsimies mājās, visas slimnīcas būs slēgtas. Mamma teica: „Ej nomazgājies vannā un liecies gulēt, rīt ar tevi viss būs kārtībā!” Protams, nākošajā rītā ar mani viss bija kārtībā, kas izbrīnīja manu vecmāmiņu. Tas tiešām bija brīnumaini!

No agras bērnības man bija smaga alerģija, man bija slikta apetīte un vāja redze ar nelielu astigmātismu. Es vienmēr nēsāju brilles un izskatījos diezgan tievs un vājš. Lai man palīdzētu, mana mamma studēja akupunktūru un masāžu, tāpēc viņa parasti ārstēja manas nenopietnās kaites. Kad es smagi saslimu, mani veda uz slimnīcu, kur deva daudz medikamentu. Pēc tam, kad es sāku praktizēt Dafa, visas manas slimības izzuda, un manas acis sāka normāli redzēt. Tikai pēc tam, kad mana mamma nolasīja man vārdus no lekcijas, kuru Skolotājs bija lasījis ārzemēs, par to, ka visu nepieciešams iegūt dabiskā ceļā bez tiekšanās, es sapratu, ka manas slimības izzuda tāpēc, ka es neraizējos par tām. Es tikai mācījos Likumu, izpildīju vingrojumus un domāju, ka ar mani viss būs kārtībā.

Tomēr pirms pārcelšanas uz sesto klasi, kad man tika veikta redzes pārbaude, atklājās, ka mana redze ir kļuvusi tāda pati, kāda tā bija pirms es sāku praktizēt Faluņ Dafa. No skolas man nodeva zīmīti manai mammai, kurā lūdza mammu šajā jautājumā konsultēties ar ārstu. Mana mamma domāja, ka tas ir tādēļ, ka es pārāk daudz skatījos televīzijas raidījumus un spēlēju datorspēles. Es tam atradu attaisnojumu un visā vainoju [redzes pārbaudes] aparātu skolā, sakot, ka ar to kaut kas nebija kārtībā.

Pa ceļam uz mājām mamma sacīja, ka tas ir brīdinājums man, jo es nenopietni izturējos pret Skolotāja norādījumiem. Viņa sacīja: „Skolotājs vienmēr mums atgādina, ka, ja mēs izturēsimies kā laicīgi cilvēki, tad laicīgo cilvēku sliktās lietas atgriezīsies atpakaļ pie tevis.” Viņa palūdza mani padomāt par to, vai es joprojām vēlos pilnveidoties saskaņā ar Faluņ Dafa. Ja es vēlos, tad man ir jāpasaka Skolotājam, ka es būšu paklausīgs skolnieks un no šī brīža cītīgi pilnveidošos. Gribas cerēt, ka Skolotājs pieņems mani atpakaļ, jo Skolotājs ļoti rūpējas par jaunajiem skolniekiem.

Reiz, raidot Taisnās domas, es skaidri ieraudzīju vārdus: „Ja kāds atrodas cinobra krāsas tuvumā, viņš sasmērējas ar to un paliek sarkans, bet, ja kāds atrodas tintes tuvumā, viņš sasmērējas ar to un paliek melns.”

Mana māte sacīja, ka tas droši vien ir saistīts ar manu pilnveidošanās stāvokli, un Skolotājs tādā veidā atgādina man par to un dod mājienu. Beigu beigās es sapratu, ka ilgu laika posmu es neesmu sevi cītīgi pilnveidojis un ka atkal esmu pārvērties atpakaļ par laicīgu cilvēku.

Lai arī es zināju, ka spēlēt datorspēles internetā ir slikti, es apzināti to darīju reizi pēc reizes. Patiesībā, no rīta, kad mana mamma gāja uz parku izpildīt vingrojumus, es arī modos un cēlos augšā, bet vingrojumu izpildīšanas vietā es spēlēju datorspēles, un pēdējā laikā es to sāku darīt aizvien biežāk. Mamma man teica, ka dators ir paredzēts, lai ar tā palīdzību veiktu patiesības skaidrošanas darbu, nemaz nerunājot par to, ka tēli mana datora ekrānā [kas parādās spēlējot datorspēles] arī ir dzīvas būtnes. Kā Dafa praktizētājs Likuma Izlabošanas periodā, kurš iet pa ceļu uz Apgaismību, var spēlēties ar dēmoniem un gariem no elles? Viņa sacīja, ka tā kā es biju pamodies un nevarēju vairs aizmigt, mums visiem (ieskaitot manu māsu) jādodas uz parku, lai kopā izpildītu vingrojumus. Es nespēju atteikt, un mamma arī teica, ka vingrojumu izpilde ir labākā atpūta.

Skolotājs „Fa lekcijas 2009. gada Lielās Ņujorkas starptautiskajā Fa konferencē” pirmajā rindkopā saka:
„Taču pilnveidošanās bezcerīgā vientulībā un klusumā, neredzot cerību, tas ir visgrūtākais.” (Neoficiāls tulkojums.) Skolotājs arī sacīja: „Pilnveidojoties kā pašā sākumā, noteikti sasniegsi Īstenu piepildījumu.” (Neoficiāls tulkojums.)

Tas tiešām bija stingrs brīdinājums man. Mana vēlēšanās bija izmantot šo iespēju un iznīcināt šo slikto faktoru. Patiesībā, es zinu, ka meklēt sevī ir pats galvenais.

Mācoties pamatskolā, man par lielu brīnumu, es biju labākais skrējējs savā klasē. Visi mani klases biedri mani apbrīnoja. Mana māte norādīja tā iemeslu: „Tavs ķermenis pēc tā attīrīšanas ir kļuvis vieglāks.” Mēs visi zinām, ka, pateicoties varenajai Skolotāja žēlsirdībai, mēs esam sākuši pilnveidoties saskaņā ar Dafa, un Skolotājs pašos pamatos ir likvidējis mūsu slimības. Mamma man arī atgādināja, ka pārmērīga prieka sajūta ir pieķeršanās. Pēc tam atgadījās kas vēl pārsteidzošāks, kad viena no manām klases biedrenēm uzrakstīja man zīmītē, ka mīlot mani. Mana mamma ļāva man ar šo lietu tikt galā. Es izmantoju šo iespēju, lai pateiktu savai klases biedrenei, ka mēs esam pārāk jauni, un mums jābūt vienkārši labiem klases biedriem. Pēc tā viss nokārtojās. Es sapratu, ka pilnveidošanās gaitā daudzām lietām ir jāharmonizējas katrā laika periodā, ka daudzas lietas vajag uzmanīgi pārdomāt un ka visām mūsu domām jābūt saskaņā ar Likumu. Viss, kas ar mums notiek, ir pārbaudījums mūsu pilnveidošanās ceļā.
Šeit es vēlos nedaudz pastāstīt par parādi Honkongā. Pirms vairākiem gadiem mana mamma gribēja paņemt mūs līdzi, lai mēs tajā piedalītos, bet daudzu iemeslu dēļ tas nenotika. Šogad mūsu ģimene un kādas citas praktizētājas ģimene izbrauca vienu dienu ātrāk.

Abās mūsu ģimenēs ir līdzīgs stāvoklis - mamma, meita un dēls pilnveidojas, bet tēvs ne. Līdz ar to seši praktizētāji un divi nepraktizētāji ceļoja kopā. Nākamajā dienā mēs atbraucām uz Čanša parku, un pirmais, ko mēs izdarījām, mēs raidījām Taisnās domas. Kad notika reportieru tikšanās, daži praktizētāji atrada udumbāra ziedus, un mēs bijām ļoti satraukti un daudz fotografējām tos.

Kad sākās parāde, abi tēti, nepraktizētāji, pacēla vienu karogu un gāja ar mums. Mēs skaidri sapratām, ka viņiem šo iespēju bija ieplānojis Skolotājs, pateicoties iepriekš nolemtai saistībai ar Dafa. Sākumā mans tēvs jutās ne visai ērti, viņš bija uzvilcis saulesbrilles, jo baidījās, ka kāds varētu viņu atpazīt. Es viņam pateicu, ka mēs esam Honkongā un ka viņu neviens šeit nepazīst. Pēc kā viņš novilka brilles un ar patiku nogāja visu parādes maršrutu. Neskatoties uz to, ka bija ļoti karsts, viņš neiedzēra ne lāsi ūdens un nejutās noguris.

Iepriekš teiktais ir manas pieredzē gūtās zināšanas, lūdzu, ar labestību norādīt uz jebkuru trūkumu.

Raksts krievu valodā pieejams: http://ru.clearharmony.net/articles/200910/6875.html