Izveidot jaunu prakses nodarbību vietu Jeruzalemē

Daudzus gadus mūsu pilsētā bija tikai viena prakses nodarbību vieta. Nodarbības notika divas reizes nedēļā, piektdienu un sestdienu rītos. Pārējās dienās man nebija citas izvēles, kā izpildīt vingrojumus vienam pašam mājās. Pirms dažiem mēnešiem man pēkšņi radās vēlēšanās sākt izpildīt vingrojumus zem klajas debess, parkā. Man tas nebija viegls lēmums, jo pār mani valdīja bailes un visdažādākās pieķeršanās.

Visvairāk es baidījos no tā, ka par mani smiesies. Es esmu uzaudzis mājās, kurās valda uzskats, ka cilvēki, kuri publiski dara neordināras lietas, ir neadekvāti. Es nevēlējos, lai arī mani uzskata par šādu neadekvātu cilvēku. Tagad, analizējot savu uzvedību no Likuma viedokļa, es saprotu, ka tā bija mana pieķeršanās slavai un bailes tikt apkaunotam apkārtējo acīs.

Vēl man bija bail no tā, ka vingrojumu izpildīšanas laikā kāds var man uzbrukt no mugurpuses. Tādēļ sākumā es izvēlējos nomaļu vietu parkā, kur es jutos daudzmaz droši, taču es neuzdrošinājos skaļi ieslēgt vingrojumu mūziku, tādēļ klausījos mūziku sava MP3 atskaņotāja austiņās.

Es turpināju neatlaidīgi praktizēt un centos pēc iespējas uzcītīgāk mācīties Likumu un raidīt Taisnās domas. Laikam ejot, ar lielu ticību Skolotājam un Dafa, manu baiļu intensitāte sāka mazināties, mans ķermenis kļuva spēcīgāks. Apmēram pēc mēneša es radu sevī pietiekami daudz spēka un pārliecības, lai pārietu uz tādu vietu parkā, kur ir daudz vairāk cilvēku. Es sāku atskaņot mūziku skaļumā, neizmantojot austiņas. Man radās vēlēšanās dalīties šajā brīnišķīgajā praksē ar visiem apkārtējiem, nevis turēt to slepenībā pie sevis.

Kopš tā laika notikumi attīstījās diezgan strauji. Es izkāru zīda auduma zelta krāsas karogu, uz kura angļu un ķīniešu valodā rakstīts „Faluņ Dafa ir labs!”, un noliku stendu ar brošūrām dažādās valodās. Ziņas par jauno prakses nodarbību vietu ātri izplatījās, un mani draugi praktizētāji sāka nākt uz parku un pievienojās man, lai kopīgi izpildītu vingrojumus.

Svēta vieta

Kādu rītu vingrojumu izpildīšanas laikā pie mums pienāca apmēram 60 gadus veca sieviete. Viņa bija gara un slaida, matus viņa bija nosegusi ar lakatu, kā to dara visas precētās reliģiozās ebreju sievietes. Viņa sacīja, ka agrāk bija mēģinājusi nodarboties ar jogu un dažādiem cjigun veidiem un ka, tuvojoties vietai, kur mēs izpildījām vingrojumus, viņa tūlīt sajutusi, ka tas ir kaut kas pilnīgi atšķirīgs. Viņai šķita, ka šī vieta izstaro svētumu, kas izplatās visos virzienos līdzīgi kā „Lulav” (neuzplaucis palmas zars, kuru izmanto ebreju reliģiskajos rituālos).

Palikt žēlsirdīgam jebkurā situācijā

Reiz, kad mēs izpildījām piekto vingrojumu - meditāciju, praktizētāja, kura sēdēja man blakus, pasauca mani vārdā. Kad atvēru acis, viņa norādīja uz vietu, kur bija izkārts mūsu karogs, apmēram 50 metrus tālāk. Es ieraudzīju cilvēku, kurš ņēma nost mūsu karogu. Es sadusmojos, pieskrēju pie viņa un skaļi pieprasīju, lai viņš apstājas. Es nodomāju, ka viņš mēģina nozagt plakātu. Izrādījās, ka viņš ir viens no parka apkopējiem, un ņēma nost plakātu tādēļ, ka priekšnieks viņam bija licis to darīt. Apkopējs sacīja, ka viņi nezināja, ka tas ir mūsu plakāts. Tajā brīdī es pēkšņi sapratu, ka man kā Faluņ Dafa praktizētājam nevajadzēja tā dusmoties un ka tas laikam ir pārbaudījums man. Es sapratu, ka man vajadzēja būt pacietīgam un mierīgi izstāstīt šim cilvēkam par Faluņ Dafa un par mūsu prakses trīs pamatprincipiem: Īstenība, Labestība un Pacietība. Es izjutu milzīgu pateicību Faluņ Dafa par to, ka man tika dota iespēja iemācīties savaldīt savas emocijas un, neraugoties uz apstākļiem, saglabāt mieru un labu garastāvokli visas dienas garumā.

Pārvarēt visus traucējumus un turpināt savu praksi

Pienākot ziemai, temperatūra Jeruzalemē sāka kristies, un no rītiem mūsu prakses laikā sāka kļūt ļoti auksts. It īpaši, izpildot otro vingrojumu - Faluņ stājas pozīcija, manas rokas ļoti nosala, un es izjutu lielu diskomfortu. Arī kāda cita praktizētāja juta lielu diskomfortu un tādēļ pārstāja nākt izpildīt vingrojumus. Viņa teica, ka nāks atkal pēc pāris mēnešiem, kad kļūs siltāks. Man šķita, ka viņa nerīkojas saskaņā ar Likumu. Es biju redzējis fotogrāfijas, kurās praktizētāji Ķīnā, uzvilkuši cimdus, izpildīja vingrojumus, stāvot sniegā, kad temperatūra bija daudz zemāka nekā pie mums. Es aizgāju un nopirku sev labu ādas cimdu pāri ar vilnu iekšpusē, tādā veidā atrisinot šo problēmu.

Es nolēmu, ka nekas neiztraucēs manu praksi. Kopš es izveidoju jaunu prakses nodarbību vietu, es ne reizi neesmu izlaidis ikdienas nodarbības, izņemot tās dienas, kad lija lietus. Lai arī cik grūti nebūtu celties agri no rīta, lai kāds būtu mans garastāvoklis, es vienmēr eju un izpildu vingrojumus, un ne reizi neesmu to nožēlojis. Manuprāt, dažādu šķēršļu pārvarēšana – tā ir pilnveidošanās.

Grāmatā „Džuaņ Faluņ” (Devītā lekcijā) Skolotājs saka:

„Agrāk, kad es pilnveidojos, ļoti daudzi augsti cilvēki man sacīja šādus vārdus, viņi teica: „Ir grūti izturēt, bet var izturēt, ir grūti izdarīt, bet var izdarīt.” Patiesībā, tā tas ir, pēc atgriešanās jūs varat pamēģināt. Kad tu atradīsies īstā nelaimē, vai saskarsies ar pārbaudījumu, pamēģini, ir grūti izturēt, bet tu mēģini izturēt; izskatās, ka nevar izdarīt, saka, ka ir grūti izdarīt, tad tu pamēģini un paskaties, vai var galu galā izdarīt, vai nevar. Ja tu patiešām to varēsi paveikt, tu atklāsi, ka priekšā patiešām ir „ēnaini vītoli, gaiši ziedi un vēl viens ciemats”!”

Šī ir mana izpratne manā pilnveidošanās līmenī. Lūdzu, norādiet uz jebkuru kļūdu.

Paldies Skolotajam un Faluņ Dafa!

Raksts krievu valodā pieejams: http://ru.clearharmony.net/articles/200904/6609.html