Mātes žēlabas

Mans dēls, Faluņgun praktizētājs, ir iemests cietumā, un nav zināms, vai viņš ir miris, vai dzīvs. Es katru dienu esmu nemiera pilna, un naktī man bieži radās murgi. Es esmu vairāk nekā 70 gadus veca. Es varu vienīgi lamāt Ķīnas komunistisko partiju (ĶKP) un cerēt, ka Debesu likumi drīz iznīcinās šo ļaunumu.

Mans dēls ticis ieslodzīts trīs reizes. Šajā pēdējā šausmīgajā dienā visa ģimene strādāja uz lauka. Es savām acīm redzēju, kā policistu banda uzklupa manam dēlam un saslēdza viņu roku dzelžos, iegrūžot viņu policijas mašīnā. Tajā pašā laikā divi vīrieši turēja mani, kamēr es cīnījos, un neļāva man pretoties viņu veiktajam nelikumīgajam mana dēla arestam. Es nokritu zemē, jo mana sirds bija salauzta. Es varēju vienīgi bezpalīdzīgi noskatīties, kā aizbrauc policijas mašīna ar manu bērnu! Kopš tā laika es uztraucos dienu un nakti. Kad mans dēls tika arestēts, viņš bija ģērbies tikai šortos, un viņa ķermeņa augšdaļa bija kaila. Viņam nebija nekādu drēbju, kas viņu sasildītu, un viņš tika nolaupīts pat bez iespējas paņemt sev līdzi pirmās nepieciešamības priekšmetus.

Lai saņemtu informāciju par manu dēlu un viņa atrašanās vietu, es devos uz visiem valdības birojiem, lieliem un maziem, un pieredzēju ĶKP valdības ierēdņu iebiedēšanu! Viņi mani piemānīja, deva man atklātu noraidījumu un padarīja man lietas nevajadzīgi sarežģītas. Neskatoties uz to, man tomēr izdevās atrast tās vietas adresi, kur ieslodzīts mans dēls. Visa mūsu ģimene, gan jauni, gan veci, nevarēja vien sagaidīt, lai mērotu lielo attālumu ar mērķi cietumā satikt manu dēlu. Taču pat pēc ilgstošiem lūgumiem policisti palika vienaldzīgi un atteicās ļaut mums viņu satikt.

Mans dēls ir ieslodzīts tajā cietumā. Varbūt viņš vēl ir dzīvs, taču mēs nebijām aizgājuši satikt viņu personīgi. Varbūt viņš ir miris, taču mēs neesam redzējuši viņa līķi. Pirms mans dēls tika tur ieslodzīts, es biju daudzas reizes dzirdējusi par briesmīgajām spīdzināšanas metodēm, kas tiek izmantotas tajā cietumā. Tieši tas ir iemesls, kādēļ es nevaru beigt uztraukties. Es esmu daudzas reizes sapņojusi, ka mans dēls atgriežas mājās, taču, kad es raudot pamodos, viņa tur nebija. Šajā laika periodā, kamēr viņš ir ieslodzīts, tiklīdz es aizveru acis, es uzreiz redzu daudzas biedējošas ainas, ieskaitot to, kā policisti izņem cilvēkiem orgānus, piesien cilvēkus pie gultas, vai sit viņiem ar elektrošoka stekiem, injicē nezināmus medikamentus un to, kā cietsirdīgie policisti pret manu dēlu pielieto visa veida velnišķīgas spīdzināšanas ierīces. Es bieži pamostos no bailēm. Atceroties mana dēla sāpju kliedzienus manā sapnī, mātes sirds ir salauzta, un tā asiņo. Es atkal sapņoju, ka mans dēls ir vienās brūcēs un ka viņš stāv manā priekša tievs kā diegs. Savā sapnī es glāstu viņa iekritušos vaigus un apskauju viņu, izraudot savu sirdi. Tagad es pamostos nakts vidū un vienatnē raudu. Garā nakts ir neizturama!

Mans dēls tika arestēts 2008. gada 28. maijā. Šis raksts tika uzrakstīts oktobrī, pēc tam, kad mūsu cietuma apmeklējums bija neveiksmīgs.