Džan Liaņjinas paziņojums Eiropas Parlamenta sēdē, kur notika noklausīšanās jautājumā par cilvēktiesību situāciju Ķīnā (1. daļa)

Džan Liaņjinas kundze, Faluņgun praktizētāja no Pekinas, iepriekš strādājusi par ierēdni „Guangda Group Ltd” un par sertificētu grāmatvedi. Džan kundze vairākas reizes tikusi arestēta un ievietota ieslodzījuma centros un darba nometnēs par to, ka viņa nodarbojas ar Faluņ Dafa un tic „Īstenības, Labestības, Pacietības” principiem.

Ieslodzījumā Džan kundze tika pakļauta necilvēciskai spīdzināšanai. 2005. gada 14. jūnijā viņas mājā ielauzās vairāk nekā desmit policisti no Pekinā pilsētas Sjaņhejuaņas iecirkņa. Jau otro reizi viņa tika arestēta un nogādāta piespiedu darba nometnē. Sadales centrā un sieviešu piespiedu darba nometnē Džan kundzi necilvēcīgi spīdzināja. Deviņas reizes viņu spīdzināja tik nežēlīgi, ka viņa zaudēja samaņu, un viņai galvā iaveidojās asinsizplūdums. Vairākas reizes viņas dzīvība bija mata galā.

2006. gada 21. maijā Džan kundzes vīrs Niu Dzjiņpins, izmēģinājis visas iespējamās metodes, tādas kā petīcijas un apelācijas, kuras tika noraidītas, pastāstīja Eiropas Parlamenta priekšsēdētāja vietniekam Edvardam MakMilana-Skota kungam par spīdzināšanu, kurai tika pakļauta viņa sieva, un tā par to uzzināja visā pasaulē. 2007. gada 13. decembrī Džan kundzei izdevās atbrīvoties no ieslodzījuma piespiedu darba nometnē. Lai slēptu savus noziegumus no ārpasaules, Pekinas piespiedu darba nometnes vadība, darot to ar aprēķinu, uz kādu laiku pirms viņas atbrīvošanas pārtrauca spīdzināt Džan kundzi. Taču pēc atbrīvošanas viņa joprojām bija ļoti bāla un vāja, un uz viņas ķermeņa bija lieli zilumi.

Faluņgun praktizētāja Džan Liaņjinas kundze nedēļu pēc atbrīvošanas no darba nometnes	Zilumi uz Džan kundzes kājām, kas izveidojušies no sitieniem, kuriem viņa tika pakļauta tieši pirms atbrīvošanas

Džan Liaņjinas kundze pirms aresta

Tālāk seko vēstule, kurā Džan Liaņjina vēršas pie Eiropas Parlamenta priekšsēdētāja vietnieka Edvarda MakMilana-Skota kunga, kā arī viņas sniegtā liecība 2007. gada 26. novembrī Eiropas Parlamenta sēdē, kur notika noklausīšanās attiecībā uz cilvēktiesību jautājumiem Ķīnā:

Godātais Edvard Makmilana-Skota kungs un Eiropas Parlamenta locekļi,

Es esmu Džan Liaņjina, Faluņgun praktizētāja no kontinentālās Ķīnas. Mans vīrs Niu Dzjiņpins un vēl viens Faluņgun praktizētājs Cao Duns (šobrīd joprojām atrodas cietumā) 2007. gada 13. decembrī Pekinā tikās ar MakMilanu-Skota kungu. 2007. gada 13. decembrī, zilumiem klātu ķermeni, mani atbrīvoja no Pekinas sieviešu piespiedu darba nometnes.

Pateicoties Edvarda Makmilana-Skota kunga un Eiropas Parlamenta locekļu apvienotiem pūliņiem, Cao Duns, mans vīrs un es tikām uzaicināti uz noklausīšanos jautājumā par cilvēktiesību situāciju Ķīnā, ko 2007. gada 26. novembrī organizēja Eiropas Parlamenta Cilvēktiesību komisija. Diemžēl mēs neizmantojām šo reto iespēju pastāstīt par manu gadījumu Komisijas sēdes dalībniekiem personīgi, jo tajā laikā es vēl atrados ieslodzījumā darba nometnē, kā arī tādēļ, ka mans vīrs Niu Dzjiņpins saņēma uzaicinājuma vēstuli tikai tad, kad noklausīšanās bija jau sākusies. Tā iemesla dēļ, ka Ķīnas komunistiskā partija (ĶKP) īsteno stingru kontroli pār kontinentālās Ķīnas iedzīvotājiem, dēļ tā, ka viņiem liegtas cilvēka pamattiesības, kā arī tā iemesla dēļ, ka ĶKP nevēlas, lai Faluņgun vajāšana tiktu atmaskota pasaulē, mums bija ārkārtīgi grūti izbraukt no valsts, lai piedalītos šajā nozīmīgajā sapulcē. Šajā sakarā es vēlētos atvainoties Makmilana-Skota kunga un visu Eiropas Parlamenta locekļu priekšā.

Pieredze, ko ir pārāk skumji atcerēties

Divarpus gadus es tiku pakļauta vajāšanai. Tajā piedalās daudzi valdības departamenti, to skaitā “Ofiss 610” [1], policijas departamenti, vietējā pašvaldība, ieslodzījuma centri, darba nometņu sadales centrs, piespiedu darba nometnes un slimnīcas. No sākuma līdz beigām netiek ievērotas nekādas likumīgas procedūras. Vienalga, vai tiku arestēta vai atbrīvota, man nekad netika uzrādīti nekādi juridiski dokumenti ne no viena departamenta.

Šo divu vajāšanas gadu laikā es tiku pakļauta sekojošiem spīdzināšanas veidiem:

Deviņas reizes mani žņaudza. Divreiz policisti žņaudza man kaklu, līdz es zaudēju samaņu, bet pārējās septiņas reizes mani žņaudza ar virvi līdz samaņas zudumam. Ne reizi netiku nogādāta slimnīcā medicīniskās palīdzības saņemšanai.

Piecas reizes mani spīdzināja tik nežēlīgi, ka es iekritu dziļā komā, un tad mani nogādāja Pekinas Žeņhe hospitālī un Pekinas Tiaņtanhe hospitālī, kas saistītas ar piespiedu darba nometni. Reiz mani piekāva tik smagi, ka abās smadzeņu puslodēs sākās stiprs asinsizplūdums. Mani sita veselas cilvēku grupas tik ilgi, līdz es vairs nespēju pakustēties.

Reiz man ievadīja nezināmas izcelsmes medikamentu, kā rezultātā es nonācu komas stāvoklī, un mana redze bija apgrūtināta. Citu reizi mani piespieda atrasties svelmainā saulē līdz es zaudēju samaņu. Turklāt, es atrados ļoti sliktā veselības stāvoklī, jo man neļāva gulēt, un es badojos, protestējot pret vajāšanu.
2006. gada martā mani tik nežēlīgi piekāva, ka negaidot es zaudēju samaņu. Medicīniskā izmeklēšanā tika noteikts plašs asinsizplūdums abās smadzeņu puslodēs. No Tiaņhetan hospitāļa mani pārveda uz Žeņhe hospitāli, kur desmit dienas reanimācijas nodaļā centās glābt manu dzīvību. Bet darba nometnes ierēdņi meloja ārpasaulei, ka es pati esmu sevi “savainojusi”. Patiesībā mazajā kamerā bija uzstādīta video novērošanas kamera, bet video ieraksts netika uzrādīts.

Vairākus mēnešus pēc kārtas man ievadīja un ar varu lika dzert nezināmus medikamentus. (Divu gadu ilgajā nelikumīgā ieslodzījuma laikā lielāko daļu es badojos, protestējot pret vajāšanu, tādēļ tiku pakļauta piespiedu barošanas procedūrai). Sieviešu darba nometnē vairākus mēnešus pēc kārtas man lika dzert nezināmas zāles. Tā rezultātā man ilgstoši bija caureja. Trīs mēnešus pirms atbrīvošanas, ik rītu, pēcpusdienā un vakarā man ar varu iebaroja kādas nezināmas zāles, no kurām man bija vēdera izejas nesaturēšana.

Es tiku neskaitāmas reizes piekauta, un man neļāva gulēt un baroja ar izkārnījumiem.

Neskaitāmas reizes man aizspieda muti un degunu, lai es nevarētu elpot, un turēja tik ilgi, līdz es zaudēju kontroli pār zarnu darbību. Vairākus mēnešus pēc kārtas mani ik dienu žņaudza četras vai piecas reizes dienā, un nepārtraukti spīdzināja, aizbāžot muti un degunu, līdz es zaudēju kontroli pār zarnu darbību. Mani mocītāji kliedza tā, lai visi dzirdētu: “Mēs spīdzināsim tevi līdz nāvei!”.

Piecdesmit dienas, no 2006. gada 1. jūnija līdz 2006. gada 20. jūlijam, manas rokas un kājas turēja sasietas dienu un nakti, kakls bija ar virvēm cieši piesiets pie krēsla, bet uz galvas bija uzmesta bieza sega. Es biju spiesta atviegloties drēbēs.

Trīs mēnešu laikā, lai spīdzinātu mani, viņi nakti un dienu atskaņoja biedējošas un augstas frekvences trokšņus. Veselu gadu mani turēja mazā, 3 kvadrātmetrus lielā kamerā. Ziemā tur bija auksts un mitrs, bet vasarā gaiss bija karsts, smacīgs un smirdīgs, un tajā bija daudz odu un mušu. Veselu mēnesi logi un durvis tika turēti cieši noslēgti, neiespīdēja neviens gaismas stariņš, tādēļ es pat nezināju, vai ārā ir diena vai nakts. Katru dienu mani mocītāji aplēja ar ūdeni gultu, grīdu un mani pašu. Manas kājas nepārtraukti bija izmirkušas netīrā ūdenī. Tualete pie gultas bija pilna ar kāpuriem, kā rezultātā manā āda sāka pūžņot.

Divus gadus pavadot tumsā un izolācijā, es biju spiesta pielietot miermīlīgas metodes, lai protestētu pret vajāšanu – es pieteicu bada streiku, lai paustu savu apņemšanos būt uzticīgai savai ticībai. Divu ar pusi gadu laikā, es pavadīju divus gadus badojoties, taču mani baroja piespiedu kārtā. Daudzi Faluņgun praktizētāji zaudējuši dzīvības nežēlīgas piespiedu barošanas rezultātā.

Tomēr šīs piespiedu barošanas un spīdzināšana ar žņaugšanu nebija visbriesmīgākais, kas ar mani notika šajos divarpus gados, atrodoties ieslodzījumā. Visgrūtāk izturamās atmiņas, ko atceroties, pārskrien drebuļi – tā ir spīdzināšana, kad man uz ilgu laiku aizbāza muti un degunu, atkal un atkal to atkārtojot, tā lai es nebūtu spējīga paelpot, līdz es zaudēju kontroli pār vēdera izeju un urīnpūsli. Vairākus mēnešu es tiku daudzkārt pakļauta šādai spīdzināšanai. Šim nolūkam viņi izmantoja mitru dvieli, aizbāžot man ar to muti un degunu, lai es nevarētu elpot, pēc tam viņi dvieli noņēma, lai pēc brīža atkal noslēgtu ar to manu muti un degunu. Sāpes bija tik spēcīgas, ka likās es uzsprāgšu, man zuda spēki visā ķermenī, kājas notirpa un sākās nesaturēšana. Tad viņi sāka necilvēciski kliegt: “Beidzot viņa noslāpusi!” Pēc tam, kad policists vārdā Vans, kurš bija atsūtīts uz darba nometni no Pekinas darba nometņu Biroja, bija noskatījies visa šī man tik sāpīgā procesa videoierakstu, viņš smiedamies vaicāja: “Kā bija? Vai juties lieliski?”

(Turpinājums sekos)