No Osvalda stāsta gūtā mācība

Lī Hārvijs Osvalds piedzima 1939. gadā Ņūorleānā. 1963. gada 22. novembrī viņš nogalināja Džonu Kenediju. Divas dienas pēc slepkavības, 24. novembrī, Dalasas policijas galvenās pārvaldes pagrabā Osvaldu nošāva naktskluba īpašnieks Džeks Rūbijs.

Saskaņā ar Vorena komisijas galīgo ziņojumu, kas tika publicēts 1964. gada septembrī, Osvalds uz prezidentu raidīja trīs šāvienus. Ar otro un trešo šāvienu viņš trāpīja prezidentam, un trešais šāviens to nogalināja.

Ir pagājuši vairāk nekā 60 gadi, un daudzi cilvēki joprojām nesaprot, kāpēc Osvalds šādi rīkojās. Šajā rakstā mēs aplūkosim komunisma ietekmi uz Osvaldu un viņa emigrēšanu uz Padomju Savienību.

Aizraušanās ar komunismu

Bērnībā nelabvēlīgu ģimenes apstākļu dēļ Osvalds bieži mainīja skolas. 1956. gadā viņš pievienojās jūras kājnieku korpusam, kur mācījās ar izcilību un precīzi šāva mērķī no 183 metru attāluma, tostarp pa cilvēka siluetu imitējošiem mērķiem. Tajā pašā laikā viņš bija diezgan kluss un bija redzams, ka viņam simpatizē Padomju Savienība un komunisms.

Savā dienasgrāmatā Osvalds rakstīja, ka vēlas mainīt savu vidi un 1953. gadā viņš sev atklāja sociālistisko literatūru. Amerikas Sociālistiskajai partijai adresētajā vēstulē 16 gadus vecais Osvalds jautāja par Sociālistisko jauniešu līgu un sacīja, ka ir studējis sociālisma principus "vairāk nekā piecpadsmit mēnešus".

1959. gada septembrī Osvalds priekšlaicīgi atvaļinājās no jūras kājniekiem, apgalvojot, ka viņa mātei nepieciešama aprūpe. Tomēr, divas dienas pavadījis pie mātes, viņš pameta Ņūorleānu un pēc vairākiem pārbraucieniem, mēnesi vēlāk ieradās Maskavā kā tūrists.

Lai gan Osvalds paziņoja, ka ir komunists un vēlas kļūt par Padomju Savienības pilsoni, no padomju amatpersonām viņš saņēma atteikumu, un tādēļ mēģināja izdarīt pašnāvību, pārgriežot sev vēnas. Pēc izrakstīšanās no slimnīcas viņš devās uz ASV vēstniecību Maskavā un atteicās no ASV pilsonības. Padomju varas iestādes apmierināja viņa lūgumu un noorganizēja viņam darbu Minskā par elektriķi ar aptuveni 700 rubļu lielu mēnešalgu.

Tomēr Osvalds neiemantoja padomju varas uzticību. Telefons viņa dzīvesvietā tika noklausīts, un viņa sarakste tika vairākkārt pārbaudīta. Katru viņa kustību Padomju Savienībā uzraudzīja VDK. Drīz Osvalds apprecējās ar baltkrievieti Marinu Prusakovu.

Guvis reālu dzīves pieredzi Padomju Savienībā, Osvalds 1962. gada jūnijā kopā ar sievu un meitu atgriezās ASV, lai apmestos tur uz patstāvīgu dzīvi. Neilgi pirms viņa nāves ģimenē bija piedzimusi otrā meita. Osvalds bieži drukāja un izplatīja skrejlapas, kurās popularizēja komunismu. Dažkārt viņam šī iemesla dēļ nācās saskarties ar policiju un reportieriem.

Citi komunistisko ideju rūgtie augļi

Osvalds nebija vienīgais amerikānis, kurš pārbēga uz Padomju Savienību. Komunistu acīs visi pārbēdzēji, īpaši no viņu senā ienaidnieka – ASV, tika uzlūkoti ar aizdomām, pat ja tiem bija kāda vērtība. Neraugoties uz viņu aizraušanos ar komunismu, šo cilvēku likteņi pēc aizbēgšanas uz Padomju Savienību bija traģiski.

1957. gadā Indiānā dzimušais amerikāņu jūrnieks Glens Maikls Sauters kopš jaunības aizrāvās ar krievu kultūru. Viņš studēja arī krievu valodu un literatūru. Laika gaitā viņa simpātijas pret Krieviju pakāpeniski pārauga komunisma ideoloģijas pieņemšanā. 1975. gadā, dienējot uz ASV Sestās flotes karakuģa USS Nimitz, Sauters pēc savas iniciatīvas kļuva par VDK aģentu. Kopš tā laika viņš nepārtraukti nodeva Maskavai slepenu informāciju par ASV floti.

Vienojies ar VDK, Sauters 1986. gada maijā devās "atvaļinājumā" uz Itāliju, no kurienes ar padomju aviokompānijas reisu aizlidoja uz Padomju Savienību. Atšķirībā no Osvalda, Sauters veiksmīgi ieguva padomju pilsonību. Turklāt viņš saņēma majora pakāpi, strādāja VDK un apprecējās ar Maskavas Valsts universitātes profesori. Kādu laiku Sauters patiesi apbrīnoja Padomju Savienību, tās bezmaksas izglītības sistēmu, vispārējo veselības aprūpes sistēmu un tā tālāk, taču vēlāk atklāja, ka Padomju Savienībā pastāv preču deficīta problēma un cilvēki sūdzas par birokrātiju.

1989. gadā, kad Austrumeiropas valstis atteicās no komunisma, 32 gadus vecais Sauters savā garāžā izdarīja pašnāvību, noindējoties ar oglekļa monoksīdu.

Viljams Mārtins, kriptologs ar matemātiķa izglītību, strādāja ASV Jūras flotē Japānā par šifrētāju un 1957. gadā uzsāka darbu Nacionālajā drošības aģentūrā (NSA). Sācis strādāt NSA, viņš izjuta neapmierinātību ar atsevišķu amatpersonu darbu un ieslīga depresijā. 1960. gada jūnijā 29 gadus vecajam Mārtinam tika piešķirts trīs nedēļu atvaļinājums. Viņš pameta ASV kopā ar citu NSA kriptologu Bernonu Mičelu, uzkāpjot uz padomju kravas kuģa. Mēnesi vēlāk Mārtins parādījās preses konferencē Maskavā un paziņoja, ka ir pārbēdzis uz Padomju Savienību, lai iegūtu patvērumu un padomju pilsonību.

Mārtins brīvi runāja krieviski, drīz vien paņēma sev krievisku vārdu un apprecējās ar padomju sievieti, taču laulība ilga tikai trīs gadus. Viņš publiski atzina, ka viņa pārbēgšana ir bijusi "muļķīga". Mārtins bija vīlies, ka Padomju Savienībā pret viņu izturas ar aizdomām un viņš varēja atrast tikai gadījuma darbus. Viņš arī stāstīja citiem, ka pārbēdzis uz Padomju Savienību, jo viņu maldinājuši tādi propagandas izdevumi, kā "PSRS" un "Padomju dzīve".

Vēlāk Mārtinam izdevās aizbraukt no Padomju Savienības. Viņš nomira no vēža Meksikā 1987. gada janvārī. Galu galā viņa ķermeni ļāva apglabāt dzimtajā pilsētā, kuru viņš savulaik bija pametis.

Naids un ekstrēmisms: komunisma radītās indes

Osvalda stāstu atcerējos pēc tam, kad internetā izlasīju dažu jaunu amerikāņu, kuri sevi dēvē par "Tiktoka bēgļiem", ierakstus. Viens no viņiem savā videoklipā aizrautīgi klāstīja, cik ļoti viņš mīl komunismu un Ķīnas komunistisko partiju (ĶKP), apgalvojot, ka komunistiskā Ķīna ir "viscaurspīdīgākā valsts pasaulē". Cita sacīja, ka viņa bez šaubīšanās izvēlētos ĶKP un ļautu tai iznīcināt visus amerikāņu karakuģus. Dažiem ķīniešiem, kuri gadu desmitiem bija gaidījuši iespēju imigrēt uz Amerikas Savienotajām Valstīm, tas šķita nesaprotami. Viens no tiem atbildēja, ka šai sievietei pēc iespējas ātrāk vajadzētu pārcelties uz Ķīnu.

Lai spētu novērtēt to, kas mums dzīvē ir dots, nepieciešama atbilstoša izglītība ģimenē un skolā. Tomēr daudzi jaunākās paaudzes pārstāvji visu mūžu ir dzīvojuši digitālo mediju un viedtālruņu ieskauti. Daži no viņiem nav saņēmuši normālu audzināšanu ģimenē, dažiem nekad nav bijusi iespēja uzzināt un novērtēt tradīciju skaistumu, bet vēl citi nav pietiekami iepazinuši reālo pasauli. Uzauguši valstī, kurā pastāv vārda brīvība, viņi nekad nav izjutuši, ko nozīmē maldināšana, kontrole un komunisma dzelzs dūre.

"Atmodas kultūras" iespaidā, no bērnudārza līdz koledžai, dažiem bērniem izveidojas saspīlētas attiecības ar vecākiem un nicinājums pret tradicionālajām vērtībām. Ir pieejami video, kuros bērni publiski nosoda savus vecākus par to, ka tie neatbalsta viņu vēlmi veikt dzimuma maiņas operāciju, vai galēji kreisi noskaņoti jaunieši, kas izrāda naidu pret savu valsti, jo no aplikāciju veikala tika izņemta lietotne, kas būtībā ir spiegprogrammatūra. Šāda veida naidīgums un vardarbība ir raksturīgi Ķīnas agresīvajai jaunatnei, ĶKP "sārtajiem", 50 centu partijai un citiem komunisma produktiem.

Tie, kas pārbēga uz Padomju Savienību, vēlāk nožēloja šo izvēli un saprata, ka reālā dzīve komunisma apstākļos stipri vien atšķiras no tā, ko attēlo propaganda, taču tad jau bija par vēlu. Iespējams, ka šiem jauniešiem, kuri mūsdienās saskaras ar līdzīgām problēmām, ir vajadzīga sabiedrība, kas rūpējas par viņiem (neapmierinot katru viņu iegribu), veicinot veselīgu vidi ģimenē un tradicionālās morāles vērtības, nevis sēj indīgās komunisma sēklas.

Avots: https://en.minghui.org/html/articles/2025/1/20/223747.html