Ķīniešu akupunktūras leģendārā izcelsme

Akupunktūra, kādu mēs to pazīstam, attīstījās vairāku gadsimtu gaitā un pakāpeniski kļuva par standarta terapiju Ķīnā. (Attēls: Adobe Stock)

Rietumu medicīnā akupunktūra ir ienākusi diezgan nesen, taču tās izplatība ir iespaidīga. Pirmā akupunktūras skola ASV tika atvērta 1975. gadā un līdz 2018. gadam šajā valstī bija jau gandrīz 40 000 licencētu akupunktūras speciālistu. Viena no akupunktūras pievilcīgākajām iezīmēm mūsdienu Rietumu pasaulē ir tās senā vēsture, pretstatā Lielās farmācijas piedāvāto medikamentu neilgajai dominancei. Taču tikai retais apzinās, cik sena ir šī vēsture.

Akupunktūra parādījās 2500. gadā p.m.ē., iznirstot no seniem mītu un leģendu mākoņiem. Mīti vēstī, ka Šeņnuns, viena no trim sākotnējām dievībām, mācīja ķīniešiem daudzas noderīgas mākslas, tostarp akupunktūru un moksibustiju (siltuma terapiju). Ir leģenda par to, ka mongoļu frontē karojošam karavīram trāpīja bulta, kas viņu nenogalināja, bet izārstēja no hroniskas slimības.

Akupunktūra, kādu mēs to pazīstam, attīstījās vairāku gadsimtu gaitā un pakāpeniski kļuva par standarta terapiju Ķīnā. Tā papildina un pastiprina citas tradicionālās ķīniešu medicīnas metodes: ārstniecības augu izmantošanu, masāžas, diētas, tai-či un moksibustiju. Klasiskā akupunktūra ir smalku adatu ievadīšana caur ādu noteiktos punktos gar iedomātām līnijām uz ķermeņa (meridiāniem), lai nodrošinātu cji (dzīvības spēka) brīvu plūsmu.

Viena no senākajām grāmatām, kurā pieminēta akupunktūra, ir Huandi Neidzjin (黃帝內經) – "Dzeltenā imperatora iekšējais kanons". Šī grāmata, iespējams, tika uzrakstīta pirmajā vai otrajā gadsimtā pirms mūsu ēras, bet tajā ir sistematizētas arī daudz senākas tradīcijas. Šajā kanonā imperators uzdod jautājumus, uz kuriem atbild viņa ministri. Viens no ministriem skaidro: "Uz šiem meridiāniem ir 365 akupunktūras punkti, pa vienam katrai gada dienai." Vārds, kas tiek tulkots kā "kanāli", ir mai; bet šis vārds var nozīmēt arī trauku, meridiānu vai asins cirkulācijas sistēmu. Šī atsauce tiek uzskatīta par pirmo akupunktūras meridiānu aprakstu. "Dzeltenā imperatora iekšējā kanonā" aprakstītas metāla adatas, "tik smalkas kā rudens spalvas", apaļas asas adatas un deviņi adatu komplekti, no kuriem katrs ir paredzēts dažādām ķermeņa daļām.

Koncepcija par ādas caurduršanu veselības uzlabošanai Ķīnā pastāvēja jau labu laiku pirms tam, kad cilvēki iemācījās apstrādāt metālu. (Attēls: Adobe Stock)

Koncepcija par ādas caurduršanu veselības uzlabošanai Ķīnā pastāvēja jau labu laiku pirms tam, kad cilvēki iemācījās apstrādāt metālu. Metāla adatu vietā dziednieki izmantoja noasinātus akmeņus, ko dēvēja par biaņ akmeņiem.

Pirmie rakstiskie ziņojumi par ārstēšanu ar akupunktūru tika atrasti kapenēs, kas datētas ar otro gadsimtu p.m.ē. Vienā no manuskriptiem, ko dēvē par Maišu, aprakstīts, kā iedurt ķermenī, lai normalizētu cji plūsmu, proti, kā veikt akupunktūru.

Līdz mūsu ēras 260. gadam akupunktūra bija tik labi attīstījusies, ka bija iespējams izdot klasisku mācību grāmatu Džeņdzju dzjaji dzjin (針灸甲乙經) – "Secīgi par akupunktūru un moksibustiju". Tā tika izmantota un papildināta gandrīz 1000 gadus.

Modelis, uz kura parādīti dažādi akupunktūras punkti uz ķermeņa. (Attēls: Adobe Stock)

Līdz pirmās tūkstošgades beigām akupunktūra bija kļuvusi tik populāra, ka nesagatavoti cilvēki sāka sniegt neprofesionālus pakalpojumus. Tāpēc imperators noteica, ka akupunktūras speciālistiem ir jābūt licencētiem, un ieviesa šiem speciālistiem diezgan atjautīgu eksāmenu. 1026. gadā galvenais galma ārsts Vans Veiji sastādīja jaunā standarta akupunktūras punktu diagrammas un lika izgatavot divas dabiska izmēra bronzas statujas, kurās bija iegravēti akupunktūras punkti. Eksāmena laikā statujas tika pārklātas ar vasku un piepildītas ar ūdeni. Pārbaudāmajam tika iedots akupunktūras punkta numurs. Ja viņš iedūra adatu pareizajā vietā, tā izgāja cauri vaskam un caurumam statujā un uz statujas parādījās ūdens piliens. Izdarot piecus pareizus dūrienus, pārbaudāmais ieguva savu licenci.

Akupunktūra turpināja uzplaukt Ķīnā un izplatījās arī Japānā un Vjetnamā. Minu dinastijas laikā (1368.–1644. g.) Jans Dzjidžou publicēja Džeņ Dzju Da Čen (鍼灸大成) – "Akupunktūras un moksibustijas lieliskie panākumi". Šī grāmata ir mūsdienu akupunktūras prakses pamatā un joprojām tiek izdota.

Klasiskā akupunktūra tiek praktizēta jau vairāk nekā 2000 gadu, bet citās formās tas ir noticis vēl ilgāk. Amerikas Savienotās Valstis, kuru vēsturi mēra gadsimtos, nevis tūkstošgadēs, joprojām valdzina Austrumu senās gudrības un slepenās zināšanas. Un patiešām, ilgā akupunktūras vēsture parāda, kā Ķīna ir saglabājusi un pielietojusi savas pagātnes zināšanas un pieredzi līdz pat mūsdienām.

Raksts tapis ar filozofijas doktores Dženetas Vīneres palīdzību.

Avots: https://www.visiontimes.com/2022/03/27/the-legendary-origins-of-chinese-acupuncture.html