Kāda būtu kļuvusi Ķīna, ja Dzjans Dzemiņs nebūtu pavēlējis uzsākt Faluņgun vajāšanu?

Bijušais Ķīnas komunistiskās partijas (ĶKP) līderis Dzjans Dzemiņs nomira 30. novembrī – laikā, kad režīms saskaras ar ievērojamiem iekšējiem un ārējiem izaicinājumiem.

Starptautiskajā arēnā Ķīnas "medusmēnesis" ar Rietumu ekonomiku ir beidzies. ASV un Ķīnas tirdzniecības un tehnoloģiju atdalīšanās, kā arī globālās piegādes ķēdes novirzīšanās no Ķīnas ir radījusi milzīgus draudus Ķīnas ekonomikas izaugsmei nākotnē.

Ķīnas iekšienē "stabilitātes uzturēšana", izmantojot augstās tehnoloģijas, ir pārvērtusi Ķīnu par digitālu cietumu. Īpaši pandēmijas laikā ieviesto izolācijas un kontroles pasākumu dēļ Ķīnas pilsoņu mobilie tālruņi būtībā ir kļuvuši par roku dzelžiem, kas ierobežo viņu brīvību, jo tālruņos uzstādītā "veselības kodu" lietotne tiek izmantota, lai izsekotu cilvēku atrašanās vietu un neļautu viņiem iziet no mājām vai ieiet darbavietās, transportā, sabiedriskajās ēkās, veikalos, restorānos un daudzās citās vietās (ja kods ir mainījis krāsu, tas norāda uz lielāku Covid-19 inficēšanās risku). Drakoniskā "nulles kovida gadījumu" politika ir novedusi cilvēkus līdz robežai. Daudzi pēdējā laikā ir izgājuši ielās, lai protestētu pret ĶKP.

Iekšējās un ārējās problēmas var šķist savstarpēji nesaistītas, taču tās visas izriet no tā, ka totalitārā ĶKP nekad nav pārveidojusi savu politisko sistēmu, neraugoties uz gadu desmitiem ilgušo straujo ekonomisko izaugsmi. Tas nozīmē, ka arvien pieaugošā valsts varenība nenodrošināja ķīniešu tautai brīvību, kā bija gaidīts. Gluži pretēji, spēcīgā ietekme un augstās tehnoloģijas ir padarījušas sistēmu vēl totalitārāku un korumpētāku, kā arī daudz efektīvāku vērienīgos apjomos īstenotajā cilvēku novērošanā un kontrolē.

Kā tas notika? Atskatoties uz Dzjana darbības laiku, var secināt, ka visu šo problēmu cēlonis ir vajāšana, kuru Dzjans uzsāka attiecībā uz Faluņgun meditācijas sistēmu, kas balstītās "Īstenības - Labestības - Pacietības" principā. Faluņgun māca cilvēkus būt labiem, kas ne tikai palīdz tās praktizētājiem kļūt par labākiem pilsoņiem, bet arī virza sabiedrību atpakaļ uz pareizo ceļu, tostarp palīdz atbrīvoties no izkropļotās, totalitārās ĶKP pārvaldības.

Ja Dzjans 1999. gada jūlijā nebūtu uzsācis Faluņgun vajāšanu, Ķīnas iedzīvotājiem būtu lielākas izredzes atgūt brīvību un šodien viņiem nebūtu jāmaksā augstā cena par korumpētās un haotiskās sabiedrības radīto postu.

Vārti uz labāku sabiedrību

Pēc Kultūras revolūcijas (1966. – 1976. g.) valstij nestā posta, ĶKP bija spiesta atgriezties pie dažām tradicionālajām vērtībām un sāka popularizēt civilizētību, cenšoties atgūt cilvēku uzticību. Šādos apstākļos 20. gadsimta 80. gados sāka uzplaukt cjigun prakses. Arī daudzas augsta ranga ĶKP amatpersonas nodarbojās ar cjigun veselības uzlabošanas nolūkā un atbalstīja dažādas cjigun skolas. Lai gan cjigun pārdabiskie aspekti nebija savienojami ar ateistiskā komunisma ideoloģiju, Ķīnas varas iestādes tomēr noteica, ka neviens nedrīkst apspriest, popularizēt vai kritizēt cjigun. Tā kā cjigun ir cieši saistīts ar tradicionālo ķīniešu kultūru, tam bija svarīga loma ĶKP ideoloģiskās kontroles mazināšanā. Pat pēc tam, kad 1989. gadā ĶKP apspieda demokrātisko kustību Tiaņaņmeņas laukuma slaktiņā, cjigun popularitāte turpināja pieaugt.

Šādu notikumu kontekstā 1992. gadā Li Hundži kungs iepazīstināja sabiedrību ar Faluņgun. Papildus tam, ka praktizētāji tika vadīti dvēseles un ķermeņa pilnveidošanā, Li kungs arī kliedēja dažādos maldus, kas cilvēkiem bija izveidojušies par cjigun. Faluņgun mācībā uzmanība tiek pievērsta morāles uzlabošanai, ievērojot principu "Īstenība Labestība Pacietība". Pateicoties brīnumaini labvēlīgajai iedarbībai uz veselību un cilvēku iedzimtajai tieksmei garīgi pilnveidoties, Faluņgun praktizētāju skaits strauji pieauga un 1999. gadā sasniedza aptuveni 100 miljonus. Viņu vidū bija cilvēki no visiem sabiedrības slāņiem, ieskaitot augstākās ĶKP amatpersonas. Citiem vārdiem sakot, neskatoties uz ĶKP stingro ateisma ideoloģiju, režīms šajos septiņos gados (1992. – 1999. g.) samierinājās ar Faluņgun.

Ja vien Dzjans 1999. gadā nebūtu sācis Faluņgun vajāšanu, vēl vairāk cilvēku būtu guvuši labumu no šīs miermīlīgās prakses, paši kļūstot par praktizētājiem vai pozitīvi ietekmējoties no tiem pazīstamiem praktizētājiem. Faluņgun praktizētāji cenšas dzīvot saskaņā ar "Īstenības, Labestības, Pacietības" principiem un kļūt par labākiem, noderīgākiem un atbildīgākiem pilsoņiem. Viņu uzvedība un cēlais raksturs bieži vien iedvesmoja arī viņu ģimenes locekļus, radus, kaimiņus, kolēģus un draugus kļūt par labākiem cilvēkiem. Jo vairāk praktizētāju būtu, jo augstākas morālās vērtības būtu sabiedrībai kopumā.

Šāds pacilājošs spēks būtu stabilizējis sabiedrību un kopā ar ekonomisko izaugsmi, iespējams, būtu palīdzējis ķīniešiem izlauzies cauri ĶKP ateistiskajiem ideoloģiskajiem ierobežojumiem. Ja vairāk cilvēku ticētu, ka "labais tiek atalgots ar labo un ļaunais – ar ļauno", sabiedrība būtu saglabājusi godprātību un mēs būtu izvairījušies no tik daudzām haotiskām problēmām, kuras redzam šodien, tādām kā korupcija, seksuālā brīvība, narkomānija, viltotas preces un indīga pārtika. Šobrīd Ķīnas sabiedrība saskaras ar uzticības krīzi, un cilvēki nicina nabadzību, bet ne prostitūciju. Korumpētās amatpersonas meklē tikai personisko labumu, neievērojot nekādus ētikas principus.

Morālo vērtību atjaunošana ar Faluņgun palīdzību būtu bijuši vārti uz labāku sabiedrību, taču Dzjans tos bloķēja ar nežēlību un meliem.

Nācija purvā

Lai pilnībā institucionalizētu vajāšanu, Dzjans izveidoja ārpus likuma ietvariem pastāvošu institūciju "ofiss 610", kas iekļuva visās valsts aparāta struktūrās, visos līmeņos. Kad visi milicijas spēki, tiesu sistēma un prokuratūras pārvērtās par instrumentiem vajāšanu īstenošanai, Ķīnas lozungs par " tiesiskuma varu" kļuva vienkārši par meliem, kas maldina cilvēkus.

Maldinot sabiedrību, lai liktu tai atbalstīt Faluņgun apspiešanu, Dzjana režīms mobilizēja plašsaziņas līdzekļus, lai tie ar apmelojošu propagandu nemitīgi nomelnotu Faluņgun un kurinātu naidu, piemēram, inscenējot pašsadedzināšanās incidentu Tiaņaņmeņas laukumā. Turklāt, lai bloķētu informāciju par vajāšanu, tika iedarbināti augsto tehnoloģiju rīki. Tādi atslēgvārdi kā "Faluņgun" un "Īstenība, Labestība, Pacietība" kļuva par tabu, kas paātrināja morālo pagrimumu Ķīnā. Tā kā prokuratūras un tiesas kļuva par "gumijas spiedogiem" (institūcijas, kas apsūdzot un notiesājot praktizētājus, bez pienācīgas izvērtēšanas automātiski apstiprina vai dod atļauju īstenot citu lēmumus), daudzi ieslodzītie praktizētāji tika pakļauti spīdzināšanai, bet viņu ģimenes izjuka. Turklāt plaši izplatītie "smadzeņu skalošanas" centri un "melnie cietumi", kas paredzēti Faluņgun praktizētāju ieslodzīšanai, kā arī bezprecedenta noziegumi, kas saistīti ar orgānu piespiedu izņemšanu, grūž Ķīnu bezdibenī.

Upuri ir ne tikai Faluņgun praktizētāji un viņu ģimenes. Uzsākot vajāšanu, Dzjans izdeva pavēli "nomelnot viņu [praktizētāju] reputāciju, sagraut viņus finansiāli un iznīcināt fiziski". Tiklīdz Faluņgun vajāšanai sagatavotā infrastruktūra un slepkavošanas mašīna sāka nevainojami un efektīvi darboties, to varēja sākt viegli izmantot arī pret pārējo sabiedrību. Lai gan iedzīvotāji visā Ķīnā ir ļoti cietuši no "nulles kovida gadījumu" politikas un nesen pat izgājuši protestos, daudzi, iespējams, neapzinās, ka ĶKP jau sen īsteno "nulles Faluņgun praktizētāju" politiku, jo vajāšanas sākumā Dzjans solīja izskaust Faluņgun trīs mēnešu laikā.

Cilvēktiesību pārkāpumi Ķīnā nav tikai atsevišķa problēma. Kad Dzjans 1999. gadā uzsāka Faluņgun apspiešanu, Ķīna piedzīvoja ekonomiskās globalizācijas vilni. Pēc iestāšanās PTO (Pasaules Tirdzniecības organizācijā) sākās liels kapitāla un tehnoloģiju pieplūdums. Aiz ekonomiskās izaugsmes pēdējo 20 gadu laikā slēpjas lēts darbaspēks un smagi cilvēktiesību pārkāpumi, tostarp attiecībā uz Faluņgun praktizētājiem.

Reaģējot uz starptautiskās sabiedrības kritiku cilvēktiesību jomā, Dzjans apklusināja kritiķus, apsolot viņiem vairāk personīgo labumu. Spiedienam palielinoties, Dzjans arvien vairāk pievērsās īstermiņa ieguvumiem, piemēram, neilgtspējīgas ekonomikas attīstībai un nesabalansētam IKP pieaugumam. Tas nozīmē, ka Dzjans visus šos cilvēktiesību pārkāpumus centās noslēpt ar riskantu un tuvredzīgu ekonomikas izrāvienu (t.i., IKP pieauguma tempa vai citu ekonomisko rādītāju sasniegšanu virs vidējā). Vienlaikus tika pastiprināts valsts stabilitātes uzturēšanas aparāts, lai bloķētu informāciju par Faluņgun vajāšanu un citiem cilvēktiesību pārkāpumiem. Savukārt cilvēki zaudēja brīvību cenzūras, interneta uzraudzības, sejas atpazīšanas, datu apstrādes un mākslīgā intelekta dēļ.

Tas, kas noticis pēdējās desmitgadēs, ir bijusi nopietna mācība. Bez cilvēktiesību aizsardzības spēcīga ekonomiskā izaugsme pati par sevi ir ne tikai nestabila, bet arī noved pie totalitāras pārvaldības briesmīgajām sekām. Citiem vārdiem sakot, tas ir tāpat kā būvēt māju uz smiltīm – agri vai vēlu tā sabruks.

Nākamā vēstures nodaļa

Dzjana tieksme pēc varas nonāca līdz galējībai pēc viņa priekšgājēja Dena Sjaopina nāves 1997. gadā. Viņš nespēja samierināties ar Faluņgun un tā dibinātāja Li Hundži kunga popularitāti. Tajā laikā, kad Dzjans pavēlēja studēt viņa ideoloģisko formulējumu "trīs pārstāvības"(ĶKP pārstāv Ķīnas tautas lielākās daļas fundamentālās pamatintereses, kultūras progresa orientierus un progresīvas ražošanas attīstības tendences), tikai nedaudzi uztvēra to nopietni, saprotot to tikai kā politisku stratēģiju, jo ĶKP nekad nepārstāvēja šīs trīs lietas, kā apgalvoja Dzjans. Turpretim Li kungs un "Īstenības, Labestības, Pacietības" principi iekaroja desmitiem miljonu cilvēku sirdis un palīdzēja viņiem kļūt par labākiem pilsoņiem. Lai gan seši no septiņiem Centrālā politbiroja pastāvīgajiem locekļiem iebilda pret Faluņgun apspiešanu, Dzjans vienpersoniski to tomēr uzsāka, tādējādi virzot Ķīnu uz lejupslīdi bez brīvības, cilvēktiesībām un morāles vērtībām.

Ziņojot par Dzjana nāvi, daudzi Rietumu mediji, tostarp BBC, Washington Post, New York Times un citi, atsaucās uz Ķīnas interneta lietotāju komentāriem, kuros viņš tika dēvēts par krupi. Jau tad, kad Dzjans bija Šanhajas mērs (1985. – 1989. g.), tautā klīda runas, ka Dzjans ir krupja inkarnācija. 2005. gadā izdotajā grāmatā "Patiess stāsts par Dzjanu Dzemiņu" aprakstīts, kā senā kapā ļauna, skaudības pārņemta dvēsele iemiesojās krupī, kas vēlāk reinkarnējās kā Dzjans.

Tautā bija arī populārs joks par Dzjanu: reiz viņš apmeklējis slavenu mūku, lai uzzinātu, cik ilgi viņš dzīvos. Mūks sacījis, ka viņš miršot svētkos. Kad Dzjans jautājis, kuros svētkos, mūks atbildējis, ka jebkura diena, kurā Dzjans mirs, kļūs par svētkiem.

Kā jau minēts iepriekš, Dzjans ne tikai vajāja Faluņgun, bet arī iegrūda Ķīnu un arī citas valstis nebeidzamu nelaimju purvā. Līdz ar viņa nāvi ir pienācis laiks pārskatīt, kādas iespējas paveras Ķīnai un pārējai pasaulei. Vai Ķīna var atgriezties tur, kur tā bija pirms Dzjana ēras – līdz slaktiņam Tiaņaņmeņas laukumā? Tas ir iespējams. Taču, visticamāk, nākamā vēstures nodaļa nepienāks, kamēr cilvēki neapzināsies Dzjana izdarītos noziegumus un neatzīs viņu par vainīgu šajos smagajos grēkos.

Avots: https://en.minghui.org/html/articles/2022/12/4/205034.html