Intelektuāļu korumpētība Ķīnas universitātēs

Daudzi uzskata, ka Ķīnas komunistiskās partijas (ĶKP) īstenotais slaktiņš Tiaņaņmeņas laukumā 1989. gadā sagrāva ķīniešu inteliģences sapņus par demokrātiskas valsts izveidi un padarīja viņus par cilvēkiem, kuriem rūp tikai naudas pelnīšana. Pēc tam, kad ĶKP 1999. gadā sāka Faluņgun vajāšanu, tās izraisītā morālo vērtību lejupslīde vēl vairāk veicināja inteliģences pagrimumu.

Kā piemēru var minēt augstāko izglītību – ir zināms, ka universitātes ir vietas augsti izglītotiem intelektuāļiem, tostarp mācībspēkiem, pētniekiem, studentiem un administratoriem. Tomēr Ķīnas universitātes, kas bieži tiek uzskatītas par sociālā progresa pīlāriem, ir kļuvušas arī par ĶKP ideoloģiskās kontroles galvenajiem punktiem.

Apslāpēta domas un vārda brīvība universitāšu pilsētiņās

Gadu gaitā gandrīz visās augstskolās partija ir izveidojusi obligātos komunistiskās teorijas kursus, izveidojusi partijas nodaļas un uzraudzījusi visu, kas tiek runāts un darīts studentu pilsētiņās. Sākoties Faluņgun vajāšanai, daudzām koledžām tika dots norādījums izveidot "ofisa 610" nodaļas, lai vērstos pret mācībspēkiem, darbiniekiem un studentiem, kas praktizē Faluņgun — dvēseles un ķermeņa pilnveidošanās praksi, kas balstās "Īstenības Labestības Pacietības" principā.

Šie pasākumi piespieda inteliģenci atteikties no saviem uzskatiem par labo un ļauno un pazemināt morālo vērtību nozīmi. Laikam ejot, viņu patstāvīgās domāšanas spējas pavājinājās. No tādām inteliģencei piemītošām vērtīgām iezīmēm kā nesavtīgums, nepareizu parādību apšaubīšana, nezināmu jomu izpēte, draudzīgas darba vides veidošana un ieguldījums sabiedrībā atteicās daudzi inteliģences pārstāvji, kuri tā vietā pievērsās materiālajām interesēm, varai un sasniegumiem, kā arī izdabāšanai augstākām amatpersonām. Līdztekus šīm parādībām pieauga viņu vienaldzība pret visdažādākajiem sociālajiem jautājumiem.

Lai gan augstskolu profesori un studenti katru gadu kopīgi publicē lielu skaitu pētniecisku rakstu, tas ir tikai virspusējs spožums. Patiesībā, inteliģence kopumā strauji pagrimst. Konkrētāk runājot, šāda tuvredzīga dzīšanās pēc publikāciju daudzuma ir izkropļojusi izglītības un pētniecības vidi, kā rezultātā inteliģence cīnās savā starpā par materiālajām interesēm. Kopumā, viņi ir kļuvuši par grupu, kurā valda neveselīga konkurence, iekšējas cīņas par līdzekļu iegūšanu pētījumiem un centieni publicēties. Atmetot pašcieņu un morālos pamatprincipus, viņi ir iemantojuši sabiedrības necieņu un zaudējuši impulsu virzīt sabiedrības attīstību. Galu galā viņi ir kļuvuši par ĶKP politiskajiem vasaļiem.

Kā izskaidrots tālāk, kad "Īstenības, Labestības, Pacietības" principi tika apspiesti, Ķīnas universitātes pakāpeniski zaudēja morālās vērtības trīs jomās: krāpšanās kļuva par normu, iekšējās cīņas pastiprinājās, un "tuvredzība" kļuva par izplatītu parādību.

Īstenības pretstats: krāpšanās kļūst par normu

2003. gada februārī Čeņs Dzjiņs no Šanhajas Dzjaotunas Universitātes apgalvoja, ka ir izstrādājis visprogresīvāko digitālo signālu apstrādes mikroshēmu, kuru viņš nosauca par Haņsjiņ. Tas viņam nesa ievērojamus titulus un Zinātnes un tehnoloģiju ministrijas finansējumu. Tikai 2006. gadā tika konstatēts, ka dažādas Čeņa mikroshēmu versijas ir viltotas vai arī tie ir produkti, kas iegādāti no citiem uzņēmumiem. Čeņu atstādināja no Šanhajas Dzjaotunas Universitātes dekāna amata, un viņam piešķirtais finansējums tika atcelts.

Haņsjiņ incidents ir tikai viens no neskaitāmajiem akadēmiskās krāpšanās gadījumiem Ķīnā. Daudzi augstskolu darbinieki un profesori tāpat ir piesaistījuši finansējumu, īstenojot viltotus darījumus, izrakstot viltotus rēķinus un dodot kukuļus. Daži no viņiem pat ļaunprātīgi izmantoja savas pilnvaras, lai piesavinātos atlīdzības, kas pienācās ierindas pētniekiem.

Šāda tendence parādījās, kad universitātes sāka izmantot valsts finansēto projektu skaitu un finansējumu, ko pētnieks vai profesors varēja iegūt, kā galveno rādītāju paaugstināšanai amatā, pabalstu un finansējuma piešķiršanai. Pastāv nerakstīts princips, ka jebkuri neiztērētie līdzekļi var negatīvi ietekmēt turpmāko finansējumu. Tā rezultātā profesori bieži tiek mudināti iztērēt visu tiem piešķirto finansējumu pētniecībai, lai saņemtu vairāk līdzekļu nākamajos gados. Tajā pašā laikā augstskolas mudina viņus pieteikties lielākam finansējumam, nekā nepieciešams konkrētajiem pētniecības projektiem, lai arī tās varētu saņemt vairāk naudas (augstskolas parasti saņem daļu no profesoriem piešķirtā finansējuma pētniecībai).

Profesori ir atbildīgi arī par aprīkojuma iegādi, zinātnisko līdzstrādnieku pieņemšanu darbā un pieprasa savu izdevumu atlīdzināšanu. Daudzas universitātes ir ieviesušas pārāk sarežģītas atmaksas politikas, lai pasargātu sevi no valdības revīzijām, jo tādējādi tās var apgalvot, ka tām ir īpaša politika, lai mazinātu līdzekļu ļaunprātīgu izmantošanu. Tomēr šī politika rada papildu spiedienu uz jau tā noslogotajiem pasniedzējiem, kuri saskaras ar grūtībām, piesakoties finansējumam, saņemot finansējumu un saņemot izdevumu kompensāciju. Pat godīgiem mācībspēkiem ir jāizdomā, kā izlietot savus līdzekļus, vienlaikus ievērojot visas sarežģītās atmaksas politikas, tāpēc daudzi galu galā ķeras pie rēķinu viltošanas.

Tam tā turpinoties, profesori un darbinieki vairs nespēja saglabāt savus ētikas standartus. Lai iegūtu lielāku finansējumu un atpazīstamību, daudzi ir sākuši ne tikai iepriekš minēto finansiālo krāpšanu, bet arī krāpniecību zinātniskajos pētījumos. Papildus Haņsjiņ incidentam Dzjaotunas Universitātē Šanhajā, līdzīgi incidenti notiek arī citās universitātēs un pētniecības iestādēs.

Vācijas izdevniecības Springer žurnāls Multimedia Tools and Applications no 2018. līdz 2020. gadam plaģiātisma un citu akadēmisku pārkāpumu dēļ atsauca 39 Ķīnas pētnieku rakstus. Šie pārkāpumi bija "pārrakstīšana no nepublicēta manuskripta, manipulācijas ar autorību, mēģinājumi apiet recenzēšanas procesu, būtiska pārklāšanās (īpaši ar citēto rakstu), un attēlu pārkopēšana bez atbilstošas atļaujas". Daudzi no tiem bija valdības sponsorēti pētniecības projekti no Džedzjanas Universitātes, Beihanas universitātes, Vuhaņas Zinātnes un tehnoloģiju universitātes, Ķīnas Dzjilianas universitātes, Čandžou Tehnoloģiju institūta un citiem. Interesanti, ka augstskolu administrācija reti iesaistās šo pārkāpumu izmeklēšanā un atklāšanā, jo arī tās gūst labumu no šiem pārspīlētajiem sasniegumiem.

Krāpšana notiek ne tikai finanšu un zinātniskās pētniecības jomā. Lai noslēptu izglītības un pētījumu neveiksmes, augstskolas palielina publikāciju skaitu, lai parādītu savus akadēmiskos sasniegumus. Tās piedāvā lielas priekšrocības, lai piesaistītu ārvalstu pētniekus ar lielu publikāciju skaitu, atstājot novārtā jaunos pētniekus Ķīnā, kuriem vēl nav tik daudz publikāciju. Citi krāpšanās gadījumi attiecās uz manipulācijām ar datiem, lai mākslīgi palielinātu nodarbināto skaitu un uzlabotu augstskolu reitingus, kā arī negatīvu ziņu – tādu kā, iebiedēšanas vai pašnāvības gadījumi universitāšu pilsētiņās – bloķēšanu.

Labestības pretstats: iekšējo cīņu saasināšanās

Papildus krāpniecībai universitāšu pilsētiņās, pieauga arī konflikti starp galvenajām ieinteresētajām personām. Notiek iekšējās cīņas starp profesoriem un konflikti starp mācībspēkiem un studentiem. Pat studentu starpā valda problēmas.

Piemēram, profesori bieži cīnās savā starpā vai "apvienojas grupējumos", lai virzītu savas intereses. Finansējumu, balvas un titulus kontrolē amatpersonas un/vai augstākā līmeņa akadēmiķi. Saskaroties ar tik intensīviem konfliktiem, jaunākajiem mācībspēkiem bieži nākas pievienoties dažādām frakcijām, lai nodrošinātu sev aizsardzību. Papildus intensīvam darbam pētniecības jomā viņiem ir jāvelta laiks un enerģija sakaru uzturēšanai.

Bez resursiem un ietekmes maģistranti bieži vien nonāk pētniecības sasniegumu hierarhijas apakšā, kļūstot par lētu darbaspēku. Neraugoties uz viņu ieguldījumu, viņu veikums tikpat kā netiek atzīts. 25 gadus vecais Austrumķīnas Zinātnes un tehnoloģiju universitātes absolvents Li Pens gāja bojā sprādziena laikā 2016. gada 23. maijā, strādājot sava kuratora rūpnīcā. Redzot sliktos darba apstākļus bez elementāriem drošības pasākumiem, Li ģimenei radās jautājums, kāpēc kurators tur nav bijis klāt un kāpēc nebija gādājis par drošību. Bet neviens uz šo jautājumu neatbildēja.

Daži pasniedzēji izmantoja savu studentu lēto darbaspēku apmaiņā pret diplomu. Turklāt viņi prasīja studentiem atlīdzināt izdevumus, iepirkties un palīdzēt mājas darbos. Milzīgais spiediens un sliktā izturēšanās ir radījusi psihiskas problēmas un pašnāvības studentu vidū, taču augstskolas bieži vien ir slēpušas šīs problēmas vai aizsargājušas profesorus. Cīņā par godalgām vai lai izvairītos no bulinga, studentiem nākas uzpirkt profesorus un darbiniekus vai apmelot citus studentus.

Konfliktiem saasinoties, studenti iemācījās atriebties, uzbrūkot profesoriem, pamatojot to ar politiskiem un akadēmiskiem iemesliem. Tādējādi studentu pilsētiņas ir kļuvušas par ĶKP partijas kultūras rotaļlaukumu. Iekšējās cīņas ir intensīvas un neproduktīvas. Ir daudz gadījumu, kad augstskolas mācībspēks vai students dodas uz ārzemēm, un viņam tur ir viegli gūt sasniegumus. Taču, atgriežoties Ķīnā, ir daudz grūtāk palikt veiksmīgam.

Pacietības pretstats: "tuvredzība"

Līdzās krāpniecībai un konfliktiem, koledžās par nopietnu problēmu kļuvusi arī "tuvredzība". Cilvēki vēlas ātrus panākumus un tūlītēju gandarījumu. Uztraucoties par īstermiņa ieguvumu zaudēšanu, daudzi vairs nespēja normāli ēst vai gulēt. Tā vietā, lai pilnveidotu sevi, viņi cenšas atrast īsākos ceļus un sacensties ar citiem. Tikai nedaudziem prāts ir mierīgs.

Valsts augstskolu vadītāji koncentrējas uz virspusējiem sasniegumiem savas politiskās karjeras labā, tā vietā, lai veiktu pasākumus reālu problēmu risināšanai. Tie nevēlas veikt iekšējas pārmaiņas un bieži koncentrējas uz sadarbību ar ārvalstīm, lai panāktu lielāku reklāmas efektu. Saistībā ar šīm problēmām augstskolas dažkārt sola pārāk daudz, lai piesaistītu ārvalstu talantus. Tas viss ir radījis nopietnas problēmas. Kad augstskolas par katru cenu cenšas sameklēt talantus, tās dažkārt dod solījumus, kurus nespēj izpildīt. Kad solītais netiek izpildīts, jaunpieņemtajiem darbiniekiem bieži rodas konflikti ar administrāciju. Lai neļautu profesoriem pamest augstskolu, dažas skolas ir draudējušas mācībspēkiem ar finansējuma un apbalvojumu atņemšanu, kā arī citiem pasākumiem.

Daudziem mācībspēkiem cīņa par piešķirto mājokli, projektiem un īpašiem tituliem ir kļuvusi par normu. Lai iegūtu titulus, viņi ir izmēģinājuši visus veidus un sakarus. Lai gan finansējuma pieteikumi bieži vien ir detalizēti un labi sagatavoti, paši projekti nereti tiek noslēgti priekšlaicīgi ar paviršiem ziņojumiem. Daži profesori izmantojuši arī fiktīvus uzņēmumus, lai pieteiktos valsts subsīdijām.

Ķīnas Zinātņu akadēmijas locekļiem, no kuriem daudzi ir arī dažādu skolu mācībspēki, bieži ir liela ietekme finansējuma piešķiršanā pretendentiem. Lai gan viņi darbojas kā pieteikumu vērtētāji, viņi arī paši piesakās finansējuma saņemšanai. Tā ir dīvaina parādība, jo tiem ir atļauts piešķirt sev finansējumu bez neatkarīgas pārbaudes procesa.

Diemžēl šādas nepareizas situācijas, kas ir pretrunā ar Īstenību, Labestību un Pacietību, nav raksturīgas tikai universitātēm vien, – tās ir izplatītas arī citās sabiedrības jomās. Mums kā inteliģencei ir jāatceras savi sapņi, jāapzinās atbildība un jāseko savai sirdsapziņai.

Patiesībā daudzas no šīm parādībām ir izraisījusi kompartijas kultūra. Kopš ĶKP nāca pie varas 1949. gadā, savu daudzo politisko kampaņu laikā tā ir nogalinājusi vairāk nekā 80 miljonus nevainīgu ķīniešu, tostarp intelektuāļu. Noraidot ĶKP un turot dārgas tradicionālās vērtības, tādas kā "Īstenība, Labestība, Pacietība", mēs varam izveidot ceļu uz nākotni.

Avots: https://en.minghui.org/html/articles/2022/10/2/204109.html