Ar propagandu piesātinātas mācību grāmatas Ķīnas komunistiskās partijas valdīšanas laikā

Vecumam neatbilstošās ilustrācijas bērnu mācību un bilžu grāmatās kontinentālajā Ķīnā pēdējā laikā ir izpelnījušās asu kritiku. Piemēram, vairāki ieraksti sociālajos tīklos atklāja, ka daudzas ilustrācijas pamatskolas matemātikas mācību grāmatās, ko izdevusi izdevniecība "Tautas izglītība", ietver tetovējumus un pornogrāfiju, kā arī piedauzīgu saturu. Daudzi vecāki bija sašutuši un noraizējušies, ka viņu bērni ir tikuši pakļauti kaitīgam saturam.

Tika konstatēts, ka mācību grāmatās, ko izdevušas vairākas citas izdevniecības, tostarp bērnu literatūras izdevniecība "Fēnikss" (Dzjansu provincē), "Sičuaņas Bērnu un pusaudžu izdevniecība" un izdevniecība "Rītdiena " (Šaņdunas provincē), ir līdzīgas problēmas.

Saskaroties ar milzīgu sabiedrības spiedienu pret šīm "indīgajām mācību grāmatām" un "toksisko lasāmvielu", Izglītības ministrija 30. maijā reaģēja uz situāciju un solīja to izmeklēt.

Rūpīgāk aplūkojot bērnu mācību grāmatas, redzams, ka Ķīnas komunistiskā partija (ĶKP) bieži ietver tajās melus un naida propagandu, lai skalotu jaunajai paaudzei smadzenes. Izņemot no bērnu mācību grāmatām mācību vielu par tradicionālajām vērtībām, ĶKP ir pakāpeniski iepludinājusi jaunajos prātos komunistisko programmu.

Meli un naida propaganda pārraksta vēsturi

ĶKP ir bēdīgi slavena ar tendenci sagrozīt vēsturi. Piemēram, tās versija par "slaveno" Tālo pārgājienu (pārgājienu sērija, kad ĶKP armija dienvidos bēga uz ziemeļiem un rietumiem, lai izvairītos no Ķīnas nacionālistu partijas izvērstās vajāšanas) 20. gadsimta 30. gados bija tāla no patiesības. Pamatojoties uz intervijām ar izdzīvojušajiem un ciema iedzīvotājiem, zinātniece Suņa Šujuaņa savā grāmatā "Tālais pārgājiens: komunistiskās Ķīnas dibināšanas mīta patiesā vēsture" raksta: "Spēki, kas darbojās revolūcijas dienās – nabadzība, slimības, Mao īstenotais terors, propaganda un nežēlīgās tīrīšanas – ir neatgriezeniski iespaidojuši mūsdienu Ķīnas veidošanos".

Pēc Tālā pārgājiena ĶKP drīz vien sastapās ar finansiālām grūtībām Jaņaņā, Šaaņsji provincē. Daudzi avoti liecināja, ka partija finansēja savu nedrošo eksistenci, audzējot un pārdodot opiju. "Es atklāju, ka ĶKP peļņa no opija ražošanas un pārdošanas ir devusi būtisku ieguldījumu [reģiona] ekonomiskajā attīstībā," raksta zinātnieks Čens Junfa savā grāmatā "Ziedošās magones zem sarkanās saules: Jaņaņas ceļš un opija tirdzniecība". Ironiski, bet pēc tam, kad biedrs Džans Side nomira sabrūkot krāsnij, kurā tika apstrādāts opijs, Mao nežēloja savu laiku un 1944. gada septembrī uzstājās ar runu "Kalpošana tautai", kurā ļoti slavēja Džanu.

To var uztvert kā melno humoru, taču šādi gadījumi tika novēroti visā ĶKP 100 gadu pastāvēšanas vēsturē, kopš tās izveidošanas brīža līdz pat pašreizējai pandēmijai. Piemēram, Ķīnas un Japānas kara laikā no 1937. līdz 1946. gadam ĶKP koncentrējās uz savu attīstību un gandrīz nemaz necīnījās ar Japānas armiju. Pat tās propagandas izdevumi tajā laikā aprobežojās ar tādiem stāstiem kā "tuneļu karš" un "mīnu karš". Tomēr, kad Ķīnas nacionālistu partija sakāva japāņu armiju, Mao piesavinājās uzvaras laurus, apgalvojot, ka komunistiskā partija padzinusi iebrucējus.

ĶKP turpināja izdomāt melus arī pēc varas pārņemšanas 1949. gadā, taču nu jau plašākā mērogā un visaptverošākā veidā. Lai attaisnotu zemes reformu 20. gadsimta 50. gadu sākumā, kas paredzēja zemes atņemšanu īpašniekiem, ĶKP literāti izgudroja neskaitāmus stāstus, lai ar mācību grāmatu starpniecību skalotu Ķīnas iedzīvotājiem, tostarp bērniem, smadzenes.

Vienā no bērnu grāmatām, kura tika izdota 5 miljonos eksemplāru, bija stāsts par strādīgo saimnieku Džou Čuņfu. Viņu attēloja kā ļaunu cilvēku, kas atdarinot gaiļa dziedāšanu agrās rīta stundās, spieda savus strādniekus celties pusnaktī, lai tie strādātu uz lauka. Lai gan tas izklausījās uzjautrinoši, tomēr šis stāsts iedvesa naidu pret zemes īpašniekiem un pastiprināja šķiru cīņu ķīniešu prātos no paaudzes paaudzē.

Ideoloģiskā apstrāde ar mācību grāmatu palīdzību

ĶKP ir ideoloģiski apstrādājusi arī bērnus, iekļaujot mācību grāmatās savu sagrozīto vēstures versiju. Viens no šādiem piemēriem ir mācību grāmatu "pārskatīšana", ko Izglītības ministrija veic kopš 2018. gada. Konkrētāk runājot, to saturs tika papildināts, lai attaisnotu vai pat slavētu "Kultūras revolūciju" (1966.–1976. g.). Tajā pašā laikā tādi reliģiski termini kā "Jēzus", "Dievs", "pielūgsme" un "sabats" no mācību grāmatām tika izņemti vispār vai arī aizstāti ar laicīgiem vārdiem.

2020. gadā daudziem bērnudārziem visā Ķīnā tika dots rīkojums, ka maziem bērniem ir jāģērbjas sarkanā apģērbā un jāiestudē ĶKP revolūcija, atainojot to, kā ĶKP atņem varu Ķīnas nacionālistu partijai. Zēni un meitenes vicināja rotaļu nažus un imitēja laupīšanu, kā to darīja ĶKP dibinātāji. Neskatoties uz komiskajām ainām, jaunajai paaudzei tomēr tika iepotēta komunistiskā inde.

Tāpat mācību grāmatās tika iekļauta naida propaganda par inscenēto pašsadedzināšanās incidentu, kas notika Tiaņaņmeņas laukumā 2001. gada 23. janvārī, ķīniešu Jaunā gada priekšvakarā. Vairāki cilvēki, kuri apgalvoja, ka ir Faluņ Dafa praktizētāji, aizdedzināja sevi. Šausminošā aina šokēja visu valsti un izraisīja naidu pret Faluņ Dafa meditācijas sistēmu, kuras pamatā ir "Īstenības, Labestības, Pacietības" principi. Pārliecinoši pierādījumi parādīja, ka neviens no pašsadedzināšanās incidentā iesaistītajiem nav praktizējis Faluņ Dafa. Tomēr ĶKP izmantoja šo inscenējumu, lai nomelnotu Faluņ Dafa plašsaziņas līdzekļos, mācību grāmatās, literatūrā un izklaides kanālos.

Viltus uguns liesmas turpina degt

Valsts televīzijas kanālu pārraidītā pašsadedzināšanās videoieraksta detalizēta analīze atklāja daudz nepilnību. Piemēram, incidenta laikā Tiaņaņmeņas laukumā tūlīt pat bija pieejami ugunsdzēšamie aparāti, kas praktiski nav iespējams, jo patrulējošie miliči šādu aprīkojumu nekad nenēsā līdzi. Turklāt video kadros bija iekļauti tālie, vidējie un tuvplāni, kurus, šķiet, bija sagatavojušas profesionālas televīzijas filmēšanas grupas. ĶKP apgalvoja, ka videomateriālus uzņēmis CNN, kas savukārt noliedza šo apgalvojumu, jo viņu reportieriem nedeva iespēju filmēt un viņi tika aizturēti.

Vēl kāda nepilnība bija saistīta ar vienu no pašsadedzināšanās dalībniekiem Vanu Dzjiņdunu. Viņa apģērbs un seja bija apdeguši, bet mati un ar benzīnu pildītā "Sprite" pudele, kas atradās starp viņa kājām – abi viegli uzliesmojoši – palika pilnīgi neskarti. Turklāt tika pierādīts, ka cita pašsadedzināšanās dalībniece, Liu Čuņliņa, nevis sadega, bet kāds vīrietis viņu nogalināja, iemetot viņai pa galvu ar smagu priekšmetu. Žurnāliste no Washington Post vēlāk atklāja, ka Liu Čuņliņa strādājusi bārā un neviens nebija redzējis, ka viņa praktizētu Faluņ Dafa.

Pašsadedzināšanās incidentā piedalījās arī Liu meita, 12 gadus vecā Liu Sijina. Mazajai meitenītei tika veikta traheotomijas operācija, un viņa nevarēja patstāvīgi elpot vai runāt. Tomēr četras dienas pēc operācijas viņu intervēja, un parādīja, ka viņa spēj runāt skaļā un skaidrā balsī. Viņa pat nodziedāja dziesmu, kas no medicīniskā viedokļa raugoties, ir neiespējami. Pēc diviem mēnešiem tika paziņots par viņas nāvi.

Ņemot vērā šos pierādījumus, Starptautiskā izglītības attīstības organizācija Apvienoto Nāciju Organizācijas konferencē 2001. gada augustā paziņoja: "Mēs esam ieguvuši šī incidenta videoierakstu, kas, mūsuprāt, pierāda, ka šo notikumu ir inscenējusi valdība. Mums ir šī video kopijas, kas pieejamas izplatīšanai." Organizācija šo incidentu nosauca par daļu no ĶKP īstenotā valsts terorisma. Ķīnas delegāti konferencē uz šo apsūdzību neatbildēja.

Dokumentālā filma "Viltus uguns: Traģiskais Ķīnas jaunais standarts valsts maldināšanā", kurā analizēta pašsadedzināšanās falsifikācija, ieguva atzinības rakstu 51. Kolumbusas Starptautiskajā filmu un video festivālā. Kopš incidenta ir pagājis 21 gads, taču viltus uguns joprojām gruzd un turpina kaitēt cilvēkiem.

Avots: https://en.minghui.org/html/articles/2022/6/27/201977.html