Mikelandželo "Sapnis par cilvēka dzīvi"

Ap 1533. gadu itāļu renesanses mākslinieks Mikelandželo radīja sēriju zīmējumu, kurus uzdāvināja sev tuviem draugiem. Tajā laikā zīmējumi parasti tika veidoti kā skices lielākiem darbiem. Taču šie zīmējumi bija jau pabeigti darbi, kas tika pasniegti kā dāvana.

Marija Ruvoldta savā rakstā "Mikelandželo sapnis” norāda, ka šis ir viens no pirmajiem gadījumiem vēsturē, kad zīmējums tika pabeigts kā patstāvīgs mākslas darbs. Zīmējumi, kas bija skices lielākiem darbiem, parasti tika izpildīti pēc patronu, piemēram, Mediči ģimenes vai pāvesta, pasūtījuma, kurus interesēja konkrētu cilvēcisko vai reliģisko tematu attēlojums.

Tomēr Ruvoldta domā, ka "šīs jaunās formas šķietamais privātums un intimitāte ļāva iegūt unikālu fantāzijas un interpretācijas brīvības pakāpi," un tas ļāva Mikelandželo radīt attēlu, kurš "rosina ļauties apcerei, darbu – kura bezgalīgo nozīmju atklāsme raisa prieku, sniedzot skatītājam baudījumu atgriezties pie tā atkal un atkal."

Citiem vārdiem sakot, Mikelandželo varēja brīvi radīt zīmējumus pēc savas iztēles, un "Sapnis par cilvēka dzīvi" ir šīs brīvības rezultāts. Bet kā šodien mums atklājas "Sapņa par cilvēka dzīvi" nozīme?

Mikelandželo radīja interesantu un radošu ainu. Kails vīrietis sēž uz kastes, kurā ir maskas, kas atspoguļo dažādas sejas izteiksmes. Viņš ir atspiedies uz lodes, pacēlis galvu un skatās uz spārnotu lidojošu būtni, kura pūš trompeti, pavērsusi to pret vīrieša galvu.

Il Sogno ("Sapnis", parasti tiek saukts "Sapnis par cilvēka dzīvi"), radīts apmēram 1533. gadā, autors Mikelandželo Buonarroti. Zīmējums, melns krītiņš, papīrs: 39.6 x 27.9 cm. (Londona, Kurto galerija)

Šo centrālo ainu puslokā ieskauj dažādas figūras, kas savstarpēji mijiedarbojas, tomēr tās ir iezīmētas maigāk, lai netraucētu centrālā figūru pāra nozīmīgumam. Dažas no šīm, malās esošajām, figūrām ir apskāvušās un skūpstās, kamēr citas cīnās un bēg. Šeit ir daudz neskaidri ieskicētu galvu, un šķiet, ir arī rokas, kas tur maisiņu ar naudu.

Zīmējuma aprakstā Kurto mākslas institūta mājas lapā izteikts pieņēmums, ka šajā zīmējumā "attēlots jauneklis, kuru spārnotā būtne modina no netikumiem, kas viņu ieskauj."

Filozofs un teologs Akvīnas Toms palīdzēja ietekmēt itāļu renesanses izpratni par pamata netikumiem. Septiņi netikumi vai grēki ir lepnība, alkatība, iekāre, skaudība, negausība, dusmas un slinkums. Figūras, kuras ieskauj centrālās figūras, attēlo dažus šo grēku elementus.

Bet kā Mikelandželo reaģē uz šiem grēkiem? Vai viņš piedāvā vienkārši atteikšanos no netikuma, vai arī viņa iecerē paslēpts kas cits?

Spriežot pēc visa, spārnotā būtne nāk tieši no debesīm, pavērsusi trompeti taisni uz vīrieša pieri virs uzacīm. Kāpēc būtne pavērsusi trompeti tieši uz šo vietu? Vai tā mērķēta uz prātu, dvēseli vai ķermeni? Ar ko šī konkrētā vieta ir tik svarīga?

Atcerēsimies Marsīlio Fičīno. Viņš bija neoplatonisma filozofs, kurš renesanses laikā Itālijā vadīja Platona akadēmiju Mediči villā. Mikelandželo apmeklēja šo akadēmiju, būdams vēl pusaudzis, un viņu ietekmēja Fičīno neoplatonisma filozofija.

Fičīno rosināja domāt, ka dvēsele kalpo par starpnieku starp debesīm un zemi, un tai piemīt gan debesu, gan zemes aspekti. Piemēram, dvēsele pārvietojas laikā un telpā, taču atspoguļojas mūžīgās un nemateriālās idejās un ideālos.

Tomēr pastāv iespēja, ka dvēseli pārmāc ķermenis, caur kuru tā sazinās ar šo apkārtējo pasauli, un tad šī pārmāktā dvēsele var aizmirst savu dievišķo saikni ar debesīm.

Atgriezīsimies pie zīmējuma. Vai spārnotā figūra ir pavērsusi savu trompeti uz starpnieku starp debesīm un zemi – dvēseli?

Un kas tā par kasti ar maskām, uz kuras sēž jaunais vīrietis? Maskas ataino dažādas izteiksmes un tās ir gatavas izmantošanai, tomēr netiek izmantotas. Vai mums ir jānoņem maskas, kuras nēsājam ikdienas dzīvē, lai pietuvotos mūsu pašu dvēseļu patiesībām? Vai arī, ja mēs vēlamies dzirdēt debesu skaņas, mums jāpaliek šo jūtu un uzskatu, kas sašķoba mūsu sejas dažādās grimasēs, neskartiem?

Kā ir ar tukšo lodi, pret kuru atspiedies vīrietis? Vai tā simbolizē zemi, uz kuras mēs dzīvojam? Vai tā ir tukša zeme, kas gaida, kad mēs to piepildīsim ar debesu attēliem un skaņām, ko rada dvēsele? Vai arī tā attēlo tukšos kārdinājumus un zemes priekus, no kuriem mums jānovēršas, lai atcerētos savu dievišķo pusi?

Šķiet, ka neskaidri iezīmētās figūras, kas nodevušās netikumiem, patiesībā nav klātesošas. Tās izskatās ēteriskas, tā, it kā jebkurā brīdī varētu izzust miglainajā fonā. Un tomēr viņas tur ir, un ir parādītas kā uzmācīgas domas, kuras atsakās pazust.

Vai šie zemes netikumi ir tas, kas dvēselei jāatstāj, ja tā vēlas atgūt savu starpnieka lomu starp debesīm un zemi, vai arī šo netikumu izkliedēšana ir atkarīga no debesu iejaukšanās? Citiem vārdiem sakot, vai debesu trompete aizbiedē netikumus, jeb dvēselei jāizvēlas šķirties no netikuma, lai dzirdētu trompeti?

Šādus lielus jautājumus raisa šis mazais zīmējums. Uz lielāko daļu no tiem nav pilnīgu atbilžu, neatkarīgi no tā, vai tie uzdoti saistībā ar zīmējumu vai nē.

Es domāju, ka tieši to bija domājusi Ruvoldta, sakot, ka "Sapnis par cilvēka dzīvi" ir darbs, kurš "rosina ļauties apcerei, darbs – kura bezgalīgo nozīmju atklāsme raisa prieku, sniedzot skatītājam baudījumu atgriezties pie tā atkal un atkal."

Mākslai piemīt neticama spēja norādīt uz to, kas nav redzams, lai mēs varētu pajautāt: "Ko tas nozīmē man un visiem, kas to redz?" "Kā tas ir ietekmējis pagātni un kā varētu ietekmēt nākotni?" "Uz kādām domām uzvedina, runājot par cilvēka pārdzīvojumiem?"

Ēriks Bess ir Faluņ Dafa praktizētājs un mākslinieks, kura darbi tiek izstādīti visās ASV. Pašlaik viņš ir doktorantūras students "Vizuālās mākslas doktorantūras institūtā" (Institute for Doctoral Studies in the Visual Arts, IDSVA).

Avots: https://www.theepochtimes.com/michelangelos-dream-of-human-life_3132546.html