Četri mākslas veidi, kurus pārzināja ķīniešu mācītie vīri

Daudzās senajās kultūrās pastāvēja vērtību kopums, ko diktēja konkrēti cilvēka dzīves periodi – kad cilvēks sasniedz pusaudža gadus, kad apprecas, kad viņam piedzimst bērni, un kad cilvēks sasniedz pusmūža gadus. Katrā šajā solī cilvēkam bija jāpierāda, ka viņš ir šī posma cienīgs. Bija lietas, kas jādara, lai iegūtu sabiedrības vai ģimenes atzinību. Mūsdienu sabiedrībā ļoti pietrūkst šādu tradīciju, un tas varētu būt viens no iemesliem, kādēļ rodas šķirtās ģimenes, kur bērni aug bez tēva, ka ir pieauguši vīrieši, kas nespēj pamest vecāku mājas un pavada dienas, spēlējot videospēles, ka mums ir nenobrieduši pieaugušie, kas izvairās no savu pienākumu pildīšanas un nespēj kontrolēt savas emocijas.

Katrai kultūrai, sākot no spartiešiem un grieķiem līdz indiešiem un eiropiešiem, bija sava, noteiktam vecumam atbilstoša sasniegumu versija. Savam vecumam pienācīgas cieņas izpausmes cilvēks varēja sagaidīt tad, ja bija apguvis noteiktas prasmes un paveicis ko labu. Kamēr karojošām ciltīm bija savi kritēriji, arī senās Ķīnas mācītajiem vīriem bija jāpierāda savas prasmes četrās mākslās: mūzikā, stratēģijā, kaligrāfijā un glezniecībā. Kāpēc tās tika uzskatītas par tik svarīgām?

1. Mūzika (Cjiņ)

Pastāvēja pieņēmums, ka mācītam vīram ir labi jāpārzina mūzika, it īpaši, gucjiņ (cītaras) spēle. Cītara, kas radusies pirms aptuveni 3000 gadiem, ir septiņu stīgu instruments, un tās skanējums ir ierakstīts vienā no divām zelta platēm, kas tika ievietotas kosmosa kuģī Voyager. Gucjiņ bija daudzu gudro, tai skaitā arī Konfūcija, iemīļots instruments, ar kuru bija iespējams paust visdziļākās jūtas. Gucjiņ tiek uzskatīts par prestižāko instrumentu Ķīnā, kas spēj uzlabot dzīves kvalitāti, uzlabot mācīšanās spējas un paaugstināt cilvēka morāli.

Cītara bija mācītu vīru iecienīts mūzikas instruments. (Attēls: Pixabay / CC0 1.0)

Stratēģija (Cji)

Stratēģija saistās ar meistarību "go" (Veicji) spēlē. Leģenda vēsta, ka "go" spēli izgudroja imperators Jao 2000. gadā pirms mūsu ēras, lai izglītotu savu dēlu. Konfūcijs bija liels šīs spēles piekritējs. "Go" spēlētāji pēc kārtas novieto savus melnos un baltos kauliņus uz rūtiņām laukumā.

"Go" spēlē bija neskaitāmas iespējas, un tā bija intelektuāļu iecienīta spēle. (Attēls: Pixabay / CC0 1.0)

Lai gūtu veiksmi "go" spēlē, jums ir jāpiemīt ļoti ātrai domāšanai un stiprai gribai. "Go" vislabāk mācīties jaunībā, un daudzās Ķīnas un Āzijas skolās to māca mācību programmas ietvaros. Kopš tā laika interese par šo spēli ir izplatījusies tālu aiz valsts robežām, un tagad to spēlē arī Dienvidamerikā un Āfrikā. "Go" ir izglītojoša, intensīva un tik daudzveidīga spēle ar neskaitāmām iespējām, ka tiek apgalvots, ka nekad nav divu vienādu "go" spēles partiju. Tā kā "go" spēle prasa no spēlētāja garīgu disciplīnu un tālejošu domāšanu, imperatora galmā šo spēli izmantoja, lai noteiktu mācīto vīru intelektuālo spēku.

Kaligrāfija (Šu)

Seno Ķīnas imperatoru galmā kaligrāfija līdzinājās galma amatpersonas pretendenta CV; par cilvēka raksturu, izsmalcinātību, dzīves pieredzi un personību varēja spriest pēc viņa rakstu darbiem. Nodošanās kaligrāfijai bija mācītu vīru iemīļota nodarbe; tā līdzinājās cjigun praksei ar lēnām, koncentrētām kustībām. Tika uzskatīts, ka kaligrāfi baudīja ilgu mūžu. Kaligrāfijā ir nepieciešama pareiza plānošana, jo šaubas, veicot triepienu, noved pie smērējumiem. Otas triepiens ir jāpabeidz pārliecinoši. Kaligrāfijas nodarbībās izkoptās īpašības tika augstu vērtētas gan imperatora galmā, gan vienkāršo laužu vidū.

Otas triepieni uz papīra raksturo cilvēka iekšējo būtību. (Attēls: Pixabay / CC0 1.0)

Glezniecība (Hua)

Ķīniešu glezniecībā, kuru daži uzskata par par vislielāko personības radošuma mērauklu, parasti bija nepieciešams vienkāršs balts rīspapīrs un melna vai krāsaina tinte, un tā liecināja par mācītā vīra prasmi pārvaldīt līniju mākslu. Ķīniešu ainavu glezniecībā (Šaņ Šui) krāsas attēlo piecus Visumu veidojošos elementus un virzienus. Atšķirībā no Rietumu glezniecības, ķīnieši glezniecībā nekad nav rūpējušies par attēlojuma precizitāti. Viņi uzskatīja, ka māksliniekam ir jābūt izglītotam, un tikai šādas personas spēj radīt atzinības cienīgus darbus.

Mākslinieks-zinātnieks caur savu gleznu centās nodot dziļu filozofisku vēstījumu un atspoguļot realitāti, ko viņš atklājis savos patiesības meklējumos. Atšķirībā no mūsdienu "māksliniekiem", kuri par šedevriem uzskata atkritumu tvertni vai pie sienas pielīmētu balonu, senie ķīniešu mākslinieki radīja tādu mākslu, kuru redzot cilvēks kļuva labāks, un tas, savukārt, uzlaboja sabiedrības un tautas stāvokli kopumā. Viņiem bija augstas ambīcijas un standarti.

Kultūras revolūcijas laikā izglītotus cilvēkus vajāja. Viņi tika spīdzināti, slepkavoti, bet viņu darbi iznīcināti. Komunisti sadedzināja bagātīgo mākslas mantojumu. Šodien, Konfūcija institūtu aizsegā, tie paši komunisti spiego ārzemēs.

Ja jūs domājat, ka dzīve ir kas vairāk nekā uzkrāšana un patēriņš, tad būtu labi iepazīt senās Ķīnas izsmalcinātās mākslas. Tā ir cienījama nodarbošanās, kurai atkal vajadzētu kļūt populārai. Tradicionālās mākslas ar to skaistuma un nozīmes pārpilnību nošķir mūs no mūsu piezemētās daļas, un tā ir lieliska iespēja attīstīt garīgumu.


Avots: https://visiontimes.com/2020/06/17/the-4-arts-of-the-chinese-scholar2.html

Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.