Irbulīši: to izcelsme un nozīme

Lai gan tikai šodien Āzijas virtuve ir plaši izplatījusies visā pasaulē, tādās valstīs, kā Ķīna, Koreja, Japāna un Vjetnama jau tūkstošiem gadu neatņemams galda piederums ir irbulīši ēšanai. Kā vietējās kultūras daļu, irbulīšus apvij visdažādākajās leģendas un tautas tradīcijas.

(Public Domain)

Kāda populāra teiksma vēsta, ka irbulīšus izgudrojis leģendārais ķīniešu imperators Diženais Jujs, laikā, kad civilizāciju apdraudēja lielie plūdi.

Strādājot pie inovatīvas dambju sistēmas, kas spētu kontrolēt ūdeņus, Jujam nebija laika pat tam, lai satiktu sievu un bērnus, nemaz jau nerunājot par pienācīgu maltītes ieturēšanu. Reiz, kad darbs bija aizvedis Juju uz kādu salu, viņš uzlika katlu uz uguns, lai pagatavotu gaļu. Cenšoties ātrāk piepildīt vēderu, lai dotos atpakaļ pie darāmā, un nevēloties gaidīt, kamēr ēdiens katlā atdziest, Jujs nolauza pāris zariņus un uzdūra uz tiem gaļu tieši verdošā ēdiena katlā. Viņa strādnieki darīja tāpat un... tā radās irbulīši.

Vissenākie irbulīši, kas atrasti arheoloģiskajos izrakumos senajā Jiņu valstī, ir metāla irbulīšu pāris no Šanu dinastijas laikiem (1600.-1046. g.p.m.ē.).

Ēšana ar irbulīšiem pamazām kļuva par pierastu lietu. Pārtikas sagriešana pirms gatavošanas ekonomēja kurināmo (jo mazākus gabaliņus var pagatavot ātrāk) un novērsa nepieciešamību pēc galda nažiem, kas tika uzskatīti par barbaru rīkiem.

6. gadsimtā pirms mūsu ēras dzīvojušais filozofs Konfūcijs ir pazīstams ar savu teicienu, ka īstens godavīrs „nepieļaus, ka uz viņa galda atrodas naži”.

Ko simbolizē šī paraža?

Ārēji irbulīšu izskats atspoguļo ķīniešu filozofijas elementus, it īpaši jiņ un jan duālismu. Lai tie būtu funkcionāli, tie ir jāizmanto pārī, kad viens paliek nekustīgs, kamēr otrs kustas. Tas atspoguļo izpratni par jiņ un jan, kā attiecīgi pasīviem un aktīviem elementiem, kas veido jēdzienu par dinamisku vienotu veselumu.

Parasti irbulīšiem ir apaļi vai kvadrātveida gali, kas simbolizē Debesis, kuras ķīniešu filozofijā tiek attēlotas kā apaļa figūra, un Zemi, kuru attēlo kā kvadrātu. Tas cēlies no Astoņām trigrammām – principu virknes, kas tiek pielietota pareģošanai. Pirksti, kas novietoti irbulīšu vidusdaļā, simbolizē cilvēci, ko baro Debesis un Zeme. Tā kā tie simbolizē Debesu un Zemes vienotību, irbulīši tiek uzskatīti par veiksmi nesošiem, un nereti tiek pievienoti kāzu dāvanai, lai nestu svētību jaunlaulātajiem.

Tradicionālais irbulīšu garums ir septiņas ķīniešu cuņas (1 cuņa = apmēram 2,5 cm) un sešas feņas (aptuveni 1 cm). Tiek uzskatīts, ka tas simbolizē „septiņas jūtas” un „sešas kaislības”, par kurām tiek runāts budisma mācībā.

Pareizi turot irbulīšus, pirksti dabiski ieņem trīs pozīcijas, kad īkšķis un rādītājpirksts ir augšpusē, bet zeltnesis un mazais pirkstiņš atrodas zemāk. Vidējais pirksts atrodas starp abiem irbulīšiem. Kopumā tas simbolizē tradicionālo ķīniešu aksiomu par Debesīm, Zemi un cilvēci.

Zeltnesis un mazai pirkstiņš, kas viens otru atbalsta zem apakšējā irbulīša, simbolizē zemes Dao, vai laicīgajā pasaulē dzīvojošo ļaužu savstarpējo mijiedarbību. Rādītājpirksts un īkšķis simbolizē elastīgumu un stabilitāti, vai Debesu likumus. Vidējais pirksts simbolizē grūto, bet godājamo stāvokli, ko ieņem valdnieks, tradicionāli saukts par Debesu dēlu. Valdniekam vienlaicīgi jārūpējas par cilvēku vajadzībām, tanī pat laikā, saglabājot tikumu un ievērojot likumus.

Senie ķīnieši ticēja, ka pastāv saistība starp Debesīm un cilvēci. Šis uzskats caurstrāvo kultūru un dzīvi, sākot no reliģiskiem rituāliem imperatora galmā līdz paražām, kas tautā tiek nodots no paaudzes paaudzē.

Avots: https://www.theepochtimes.com/chopsticks-their-origin-and-significance_1917256.html