Skolotājs man palīdz novērst pieķeršanos datorspēlēm

Sveicināti, Godājamo Skolotāj! Sveicināti, draugi praktizētāji!

Pašlaik es dzīvoju Zviedrijā. Šodien es gribētu padalīties ar jums un draugiem praktizētājiem, kuriem, iespējams, ir tāda pati pieķeršanās, par to, kā es atbrīvojos no datorspēļu atkarības, un ceru, ka tie, kam ir līdzīga problēma, varēs no tā kaut ko iegūt.

1997. gadā, sekojot savu vecāku piemēram, es sāku praktizēt Faluņ Dafa. Tajā laikā biju desmit gadus vecs. Sākumā es izpratu, ka Skolotāja mācība bija par to, kā paaugstināt cilvēku morāli un kā būt labam cilvēkam. Vēlāk es varēju neskaidri redzēt dažas noslēpumainas Dafa izpausmes un aptvēru, ka Faluņ Dafa nav tikai parasta vingrošana, tā ir pilnveidošanās Dafa. Tajā laikā es vienmēr sekoju saviem vecākiem, pievienojoties plaša mēroga vingrošanas aktivitātēm Pekinā, deviņu dienu lekciju nodarbībām un pilnveidošanās pieredzes apmaiņas konferencēm. Manā ķermenī drīz atklājās tāds praktizēšanas stāvoklis, kas līdzīgs tam, ko Skolotājs bija minējis grāmatā un lekcijās.

Kopš 1999. gadā sākās vajāšanas, mūsu sākotnējā pilnveidošanās vide tika iznīcināta. Lai sazinātos ar ārzemju praktizētājiem un apmeklētu Minghui mājaslapu, mani vecāki nopirka datoru un palūdza praktizētājam, kurš bija labs datorspeciālists, apmācīt mani.

2002. gada sākumā, kad mūsu ģimene bija pārcēlusies uz Krieviju, vecāki man nopirka jaunu datoru, lai es varētu veikt tulkošanas darbus medijiem. Pēc “Deviņu komentāru par ĶKP” publicēšanas es uzņēmos tulkošanu no krievu uz ķīniešu valodu, lai atbalstītu praktizētājus un palīdzētu cilvēkiem ik dienas izstāties no ĶKP.

2005. gadā Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstākais komisārs bēgļu jautājumos pārsūtīja mūs uz Zviedriju. Vecāki nopirka man trešo datoru. Kopš tā laika esmu izmantojis šo datoru, lai pievienotos patiesības skaidrošanas darbam tiešsaistē. Gan ar forumu, gan daudzu tehniski apdāvinātu praktizētāju palīdzību es apguvu daudzas tehniskās iemaņas, piemēram, kā apiet dažas interneta drošības sistēmas un kā lietot internetu, runājot par patiesības skaidrošanu. Kad pirmo reizi startēja Eiropas Patiesības skaidrošanas platforma, es iekļāvos Eiropas komandā, lai palīdzētu gan iekšējās, gan ārpus valsts mēroga mācībās, un piedāvāju tehnisko atbalstu.

Tā kā visos projektos bija tehnisko darbinieku trūkums, mani uzaicināja pievienoties trīs galvenajiem medijiem. Tā kā pieprasījums pēc mediju darbiniekiem ar datorprasmēm un labu aprīkojumu ir ļoti augsts, es sakomplektēju savu ceturto datoru. Sākot ar izstāšanos no ĶKP, patiesības stāstīšanu internetā, dalību projektos Sound of Hope, Epoch Times un NTDTV līdz pat filmu veidošanai, dators man ir bijis instruments, kuru esmu izmantojis, lai glābtu dzīvās būtnes. Dators man ir gandrīz kā asistents patiesības stāstīšanai un Dafa projektiem.

Mans iepriekšējais darbs bija vadīt metro vilcienu. Trīsarpus gadu laikā es – kā metro vadītājs – izvairījos no trīs nelaimes gadījumiem. Pirmais negadījums notika ar vilcienu, kas atradās man priekšā. Otrais negadījums notika, kad es tikko biju atstājis staciju, un avārija notika nākamajam vilcienam. Visbeidzot, tajā pašā mēnesī, kad kolēģis nomainīja mani maiņā, incidents notika tās maiņas laikā. Tagad es zinu, ka Skolotājs sargā katru Dafa sekotāju. Es zinu, ka metro kompānija ir ieguldījusi vismaz desmit miljonus kronu katra metro vadītāja apmācībā un nemainīs mūsu amatus, izņemot ārkārtas gadījumus. Reiz nejauši, skaidrojot patiesību savam priekšniekam, es pieminēju, ka man ir daudz darāmu lietu attiecībā uz cilvēktiesību jautājumiem Ķīnā un es vēlētos, lai mani pārceltu uz mazāk atbildīgu darbu. Iepazīstoties ar faktiem, mans priekšnieks bija ļoti pretimnākošs un, pateicoties tam, es tiku veiksmīgi pārcelts strādāt biļešu birojā.

Tā kā tiku pārvietots uz mazāk atbildīgu, ikdienišķu darbu, man vajadzētu būtu vairāk laika, lai glābtu dzīvās būtnes, un es arī plānoju strādāt labāk Dafa projektos, kuros biju iesaistīts. Tomēr neapzinājos, ka priekšā mani gaida sarežģīts pārbaudījums.

Projekti, kuros biju iesaistīts, dēļ tā, ka tie bija ļoti tehniski, nozīmēja, ka lielāko daļu darba es darīju viens. Darbs bija garlaicīgs, bet intensīvs. Tāpēc savā brīvajā laikā, lai atpūstos, es vienkārši uzspēlēju kādu datorspēli.

Laicīgās sabiedrības lielajā krāsu kublā video spēles ir kļuvušas par tādu kā laika kavēkli, it sevišķi jauniem cilvēkiem. Daudz dažādu ražotāju katru gadu tērē milzīgas naudas summas savu jaunāko produktu un spēļu pārdošanai. Jo vairāk cilvēku spēlē, jo atkarīgāki tie kļūst, tādējādi šo uzņēmumu pārdošanas apjomi būs vēl lielāki. Šīs video spēles nemitīgi kārdina un vilina cilvēkus.

Es piedalos daudzos pasākumos, un spiediens reizēm ir ļoti liels. Veids, kā es atļaujos atpūsties, ir šo spēļu spēlēšana. Es vienmēr jūtu, – ja varu labi pārvaldīt savu laiku, es varu spēlēt nedaudz. Patiesībā es attaisnoju sevi, lai uzturētu savu pieķeršanos. Rezultātā es kļuvu arvien atkarīgāks un jo vairāk es spēlēju, jo vairāk es to nevarēju atlaist.

Tajā laikā Skolotājs vērsa manu uzmanību uz šo jautājumu daudzas reizes, bet es joprojām pie tā pieturējos. Vecie spēki varēja izmantot šo izdevību, lai novilktu mani lejā. Pamazām Likuma mācīšanās un vingrojumu izpilde kļuva retāka, un mans pilnveidošanās stāvoklis kļuva sliktāks.

Lai gan kļuvu arvien mazāk prasīgs, tomēr žēlsirdīgais Skolotājs nepameta mani un daudzos gadījumos Viņš sapņos norādīja man, kā atgūt kontroli pār savu pilnveidošanās praksi. Apkārtesošie praktizētāji arī tā vienkārši mani neatstāja manis paša ziņā; no manas ikdienas dzīves līdz manai praktizēšanai viņi vienmēr izrādīja rūpes, viņi lasīja kopā ar mani Likumu, mēs tikāmies un dalījāmies pieredzē. Daudzkārt es mēģināju būt apņēmīgs un atbrīvoties no šo video spēļu ļaunā kārdinājuma. Lai gan es spēles izdzēsu, vēlāk es sāku spēlēt atkal.

Šogad maijā – pēc Likuma konferences apmeklējuma Ņujorkā – es biju diezgan nomākts, it sevišķi, kad dzirdēju Skolotāju pirmo reizi sludinām Likumu Eiropas praktizētājiem, un es patiešām pamodos no Skolotāja smago vārdu sitiena. Pilnveidošanās ir patiešām ļoti nopietna lieta; vecie spēki cieši vēros ar ērgļa aci katru un ikvienu no mums un izmantos jebkuru izdevību, lai vilktu mūs lejā. Mēs vienkārši nedrīkstam uztvert Skolotāja līdzjūtību kā joku; pretējā gadījumā mums nāksies nožēlot.

Skolotājs ir teicis:
“...itin visas lietas šajā pasaulē tevi valdzina, tās visas neļauj tev saņemt Likumu. Ne tikai jūs, bet visi vecāki un visas valdības šajā pasaulē zina par šo situāciju, bet neviens neko nespēj izdarīt! Tas ietver ne tikai jautājumu par cilvēka spēju saņemt Likumu. Cilvēki ir tik pārņemti ar to visu, ka nespēj labi veikt savu darbu, nespēj koncentrēties mācībām un daudz laika velta datoram un video spēlēm - šīs lietas vilina tevi skatīties un spēlēt tās. Tas jau vairs nav cilvēcisks stāvoklis. No senseniem laikiem līdz mūsdienām cilvēcei nav bijis šāds stāvoklis. Tās ir citplanētiešu tehnoloģijas, un dēmoni izmanto tās, lai tevi ievilinātu, lai tu attiektos no visām savām lietām, un lai pilnībā veltītu sevi tikai tām [tehnoloģijām]. Tu veltīgi izšķērdē savu dzīvi un tomēr vēl nevēlies to visu atmest! Pat raugoties no viedokļa, kādam ir jābūt cilvēkam, tas viss nav pareizi, ko tad runāt par pilnveidošanās praktizētājiem.” (“Likuma izklāsts 2016. gada Likuma konferencē Ņujorkā”)

Skolotāja vārdi ļāva man apzināties šī jautājuma nopietnību, vēl vairāk, – tie ļāva man saprast, kādas briesmas tas var nest praktizētājiem. Es nekavējoties izdzēsu visas spēļu aplikācijas savā telefonā. Pēc atgriešanās no Ņujorkas es noinstalēju arī visas spēles no sava datora. Lai arī mani joprojām pārņēma doma par video spēļu spēlēšanu, tomēr ļoti ātri manas taisnās domas to izkliedēja.

Brīvdienās manās smadzenēs atspoguļojās daudz domu par vientulību vai garlaicību, jo pirms tam savu laiku izmantoju, nodarbinot prātu ar šīm spēlēm, un tādā veidā man nekad nebija grūti pārvarēt jūtas. Kad man radās šī neatvairāmā tieksme, es dažreiz iedomājos nedaudz uzspēlēt, lai atvieglotu vai atbrīvotos no šīs garlaicības. Tomēr es atgādināju sev, ka tas ir pārbaudījums. Laiku, kuru kādreiz pavadīju, spēlējot spēles, tagad es izmantoju, lasot Likumu un izpildot vingrojumus, un katru reizi, izpildot vingrojumus, mans ķermenis jūtas viegls un silts. Es zinu, ka tā žēlsirdīgais Skolotājs iedrošina mani.

Kādu dienu man radās doma atbrīvoties no sava augstās klases spēļu datora – es to vairs negribēju redzēt. Skolotājs, iespējams, bija redzējis manu apņēmīgo sirdi. Draugs pēkšņi piedāvāja nopirkt manu datoru. Bez vilcināšanās es pārdevu to par zemu cenu. Es atdevu viņam arī dažas oriģinālās spēles un dārgu spēļu konsoli. Spēļu konsoles vadības pults nedarbojās, tā salūza pirms gada, kad spēlēju tās spēles. Atcerējos, – biju padomājis, ka tā ir ļoti dārga konsole, tomēr vadības pults salūza jau pēc dažām spēlēm. Es atceros, kā tas mani sadusmoja. Kad atdevu to savam draugam, teicu: “Varbūt tā ir labojama un var vēl tikt izmantota.”

Pēc tam saņēmu telefonzvanu. Mans draugs laimīgs stāstīja, ka, pievienojot visu spēļu konsolei un datoram, viss darbojies nevainojami! Viņš bija tik laimīgs!

Es uzreiz sapratu, ka Skolotājs vienmēr bija rūpējies par mani, neļaujot video spēlēm pazudināt mani, pieskatījis mani ik uz soļa, iedrošinot mani. Tas mani vēl vairāk pamudināja atbrīvoties no spēļu atkarības, es negribēju, lai Skolotājs raizētos par mani šajā jautājumā. Pilnveidošanās ir nopietna lieta; man jābūt atbildīgam par savu rīcību.

Un visbeidzot es gribu teikt, ka Dafa praktizētājiem tiešām nevajadzētu vairs spēlēt video spēles un tā ir veco spēku vienošanās sagraut Dafa praktizētāju pilnveidošanās praksi. Kad mēs iegrimstam šajās spēlēs, mūsu pieķeršanās iesakņojas arvien dziļāk un mūsu dārgais laiks tiek veltīgi izšķiests. Laikam, kuru mums pašlaik devis Skolotājs, ir liela nozīme, un tas spēlē lielu lomu, lai Dafa praktizētāji sasniegtu pilnību un izglābtu vairāk dzīvo būtņu! No šī brīža es augstu vērtēšu laiku, kurš mums ir dots, lai nepieviltu Skolotāju un novērtētu viņa labvēlību, es pilnveidošu sevi labāk, darīšu labi trīs lietas!

Paldies, Skolotāj! Paldies, draugi praktizētāji!