Apslēptā pieķeršanās – nevēlēšanās tikt pakļautam kritikai

Reiz es uzrakstīju rakstu un palūdzu kādai praktizētājai palīdzēt man to izrediģēt. Praktizētāja teica, ka mana raksta formulējums atspoguļo partijas kultūru.

Viņa ieteica man izlasīt divas grāmatas: „Deviņus komentārus par komunistisko partiju” un „Komunisma sabrukums”.

Es atcirtu: „Kā būtu, ja mēs abi vispirms ieskatītos sevī?" Viņa neko neteica.

Kad atbraucu mājās un nomierinājos, es padomāju, ka man vajadzētu izlasīt praktizētājas ieteiktās grāmatas. Izrādījās, ka manī patiešām bija diezgan daudz kā no partijas kultūras.

Es atklāju, ka manī bija tieksme sacensties un cīnīties, un man patika būt viltīgam un melot. Es patiešām novērtēju praktizētājas ieteikumu, bet kāpēc gan es tik skarbi biju viņai atbildējis?

Es sapratu, ka ikreiz, kad kāds norādīja uz manām problēmām, es tās vispār neatzinu un nepieņēmu viņu ieteikumus.

Lai gan es nejutos aizskarts un nemēģināju aizstāvēt sevi, es pavērsu problēmu pret citu personu. Tas izrietēja no dziļi iesakņojušās pieķeršanās – nevēlēšanās tikt pakļautam kritikai.

Es jautāju sev: „Kāpēc es nevēlos, lai kāds mani kritizē? Kur ir problēma?” Iemesls, kāpēc citi praktizētāji saka man to tādā veidā, ir tajā, lai man būtu iespēja sevi pilnveidot. Tas ir veids, kā cilvēks var sevi pilnveidot.

Ja es pat neatzīstu problēmu, kā gan es varu pilnveidoties? Ja es sevi stingri nepilnveidoju un nevēlos risināt šo problēmu, vai tas nenozīmē, ka es atsakos sevi uzlabot, paaugstināt savu līmeni un kopā ar Skolotāju atgriezties mājās?

Ja es neskatīšos sevī un neatlaidīšu pieķeršanās, mans līmenis nepaaugstināsies un mani priekšstati mani kavēs.

Turklāt no kurienes gan ir radusies šī pieķeršanās – nevēlēšanās uzklausīt kritiku? Cilvēka daba ir iecietīga un žēlsirdīga. Pilnveidojoties ir nepieciešams atgriezties pie savas sākotnējās, patiesās būtības un pilnībā izpaust šo dabu.

Tāpēc praktizētājam ir jāspēj pieņemt kritiku. Mums ir nepieciešams novērst tādus dzīves laikā iegūtus priekšstatus kā jūtīgums, nevēlēšanās uzklausīt kritiku, būt stūrgalvīgam un meklēt ārpusē.

Pilnveidošanās Dafa ir vērsta uz sirdi. Kad citi pieredzes apmaiņas laikā norādīja uz manām problēmām, tad ļoti iespējams, ka šī atklāsme nāca no Skolotāja. Ja es negribēšu to pieņemt, kas gan vēl var notikt? Vai arī – ja es negribu klausīt Skolotāju un novērst savas problēmas, kurš tad galu galā par to priecāsies?

Vecie spēki varētu izmantot to kā iespēju, lai attālinātu mani no Likuma arvien vairāk un vairāk. Vecie spēki vēlas mainīt citus, bet ne sevi. Ja es negribu mainīt sevi, tad kāda gan atšķirība starp mani un vecajiem spēkiem?

Skolotājs teica:

„Noteikti pievērsiet tam uzmanību! Sākot no šā brīža, tas, kurš neļauj sevi kritizēt, tas arī nav uzcītīgs; ja kāds neļauj, ka citi viņu kritizē, tad viņa uzvedība neatbilst praktizētāja stāvoklim, – vismaz šajā jautājumā (Aplausi). Ja kāds vēl joprojām nevar pārvarēt šo pārbaudījumu, es jums teikšu, ka viņš atrodas ārkārtīgi bīstamā situācijā! Jo pilnveidošanās praktizētājam tas ir pats būtiskākais, tā ir lieta, kas jāatmet pēc iespējas ātrāk, noteikti jāatmet. Ja no tās neatbrīvosieties, tad nesasniegsiet Pilnību. Nepārvērtieties par parastu cilvēku, kas dara Dafa sekotāju darbus. Nepieciešams sasniegt Pilnību, nevis iegūt laimīgu likteni.”

„Daži cilvēki ir gluži kā sērkociņi – viens pieskāriens, un tūlīt aizdegas. Viņi ir gluži kā mīnas – tiklīdz uzkāp, tūlīt eksplodē: „Tu nevari mani kritizēt. Es nepieņemu kritiku.” Viņi vairs neuzklausa nekādus aizrādījumus vai citu domas – vai tās būtu izteiktas ar labestīgiem vai ļauniem nodomiem, ar nolūku vai bez nolūka, – viņi noraida pilnīgi visu, un vēl jo mazāk viņi meklē sevī. Situācija ir kļuvusi ļoti nopietna. Es jums visiem nepārmetu, bet no šā brīža visiem ir jāpievērš uzmanība šim jautājumam. Jums noteikti ir jāsasniedz stāvoklis, kad visi var jūs kritizēt. Un, ja tā ir taisnība, tad izlabojiet sevi; ja nav taisnība, tad pievērsiet tam uzmanību. Ja jūs spējat palikt mierīgs, saskaroties ar kritiku vai pārmetumiem, tad jūs paaugstināties.” (Likuma izklāsts Fa konferencē Losandželosā)

Pieķeršanās netikt pakļautam kritikai var izpausties visai dažādi, piemēram: jūs ātri kļūstat apbēdināts un iebilstat citiem, sakot „jūs labāk būtu skatījušies sevī”, meklējot aizbildinājumus un ignorējot citu ieteikumus.

Pilnveidojoties mums nepieciešams novērst ieradumu kļūt apbēdinātam. Tā vietā mums ir jāskatās sevī vēl dziļākā līmenī.

Dažreiz kāda nevainīga frāze var atklāt mūsu slēptās pieķeršanās un sliktos priekšstatus. Mums ir nopietni un bez nosacījumiem jāskatās sevī, jāatrod cēlonis un jāatrisina šī problēma. Tikai nopietni izturoties pret tās novēršanu, mēs varam no tās pilnībā atbrīvoties.

Raksts angļu valodā: http://en.minghui.org/html/articles/2016/8/31/158487.html