Šanhajas sieviešu cietumā es pārcietu necilvēcīgu spīdzināšanu

Suņ Džuojinas kundzei tika piespriests piecu gadu cietumsods par to, ka viņa 2011. gada 13. maijā izkāra plakātu par godu 12. Pasaules Faluņ Dafa dienai.

Atrodoties ieslodzījumā Šanhajas sieviešu cietumā, 65 gadus vecā sieviete tika pakļauta necilvēcīgai spīdzināšanai par to, ka nevēlējās atteikties no ticības Faluņ Dafa (garīga disciplīna, ko vajā Ķīnas komunistiskais režīms). Spīdzināšanu rezultātā viņas veselība tika nopietni iedragāta.

2016. gada maijā – pēc atbrīvošanās no cietuma –, Suņas kundze uzrakstīja par cietumā pārdzīvoto spīdzināšanu.

Mani aptina ar līmlenti un nežēlīgi piekāva

Kādu dienu es cietumā sāku skaļi saukt: „Faluņ Dafa ir brīnišķīgs!” To dzirdot, cietuma priekšniece lika dažām ieslodzītajām aizbāzt man muti ar netīru lupatu un aptīt ar līmlenti muti, ausis, galvu, aiz muguras sasietās rokas un kājas.

Tad viņas sita man pa galvu ar kādu smagu priekšmetu un apsaukāja. Tas ilga aptuveni divas stundas, līdz es zaudēju samaņu.

Pēc piekaušanas es stipri asiņoju un nespēju kontrolēt urīnpūsli. Mani nosūtīja uz Šanhajas pilsētas cietuma slimnīcu.

Katru dienu man lika stāvēt kājās 18 stundas

Pēc tam, kad mani aizveda atpakaļ uz cietumu, priekšniece runāja ar mani katru dienu. Viņa pieprasīja, lai es uzrakstu paziņojumu, ka atsakos no ticības Faluņ Dafa. Es atteicos to darīt, un par to mani uz vairākām dienām ieslodzīja vieninieku kamerā.

Kopējā kamerā es biju spiesta stāvēt kājās ar seju pret sienu 18 stundas diennaktī, no 5:30 rītā līdz pusnaktij. Man deva divus 10 minūšu ilgus pārtraukumus pusdienām un vakariņām. Ieslodzītās mani pastāvīgi lamāja, apvainoja un sita.

Dažas dienas vēlāk viņas piespieda mani nekustīgi tupēt uz neliela, ar krītu apvilkta laukumiņa. Katru dienu līdz melnai naktij viņas turpināja mani lamāt, sist un spārdīt.
Redzot, ka vardarbība nenes vēlamo rezultātu, viņas aizvilka mani uz nopratināšanu pie dežūrējošā miliča.

Spīdzināšanas dēļ es bieži nonācu slimnīcā

Katru nakti man nācās gulēt blakus naktspodam, kurš šausmīgi smirdēja, taču uzraugi neļāva man to iztukšot.

Katru rītu man bija jāceļas 4:00, un man deva tikai vienu tasi ūdens, lai iztīrītu zobus, un divas tases ūdens, lai nomazgātu seju.

Viņas izgatavoja speciāli man domātu šauru krēslu, kurš spieda gūžas, un lika man uz tā sēdēt.

Divas ieslodzītās centās piespiest mani uzrakstīt paziņojumu ar solījumu atteikties no ticības Faluņ Dafa. Viena no viņām turēja manu labo roku un lika rakstīt. Es atteicos to darīt, un viņa spēcīgi trieca manu roku pret galdu, bet otra ieslodzītā turēja manu kreiso roku saliektu man aiz muguras.

Viņas piespieda mani gulēt uz koka dēļa un ietina mani visu polietilēna plēvē, pirms tam ietinot atsevišķi katru roku un kāju. Es itin nemaz nespēju pakustēties.

Pēc tam mani apsedza ar biezu vatētu segu. Bija vasara, un bija karsti. Sviedri lija aumaļām, un man parādījās karstuma dūriena simptomi.

Būdama gandrīz nemaņā, es dzirdēju viņas sakām: „Viņa mirst. Viņa ir pavisam bāla un slapja no sviedriem.”

Mani tik nežēlīgi spīdzināja, ka es bieži biju kritiskā stāvoklī. Ik pēc pāris mēnešiem mani veda uz Šanhajas cietuma slimnīcu. Reiz es slimnīcā zaudēju samaņu, jo man bija smaga kuņģa asiņošana.

Smadzeņu skalošana

Sapratuši, ka ar draudiem manu ticību iedragāt nav iespējams, cietuma darbinieki mainīja taktiku. Mani nosūtīja uz daoisma mācības sesiju. Es tam piekritu, jo saskatīju tajā labu iespēju pastāstīt tur par Faluņ Dafa citām ieslodzītajām.

No rītiem es lasīju par daoismu, bet pēcpusdienā stāstīju grupai par Faluņ Dafa.

Lai gan es neuztvēru daoisma lietas nopietni, tas bija pretrunā ar Faluņ Dafa principu par pilnveidošanos divās skolās vienlaicīgi. Drīz vien man nācās samaksāt par savu vieglprātīgo attieksmi pret Faluņ Dafa.

Vienā sanāksmē man lika skaļi nolasīt bijušā Faluņ Dafa praktizētāja rakstu „Maldi”. Es piekritu to nolasīt. Pēc tam viņi viltoja manu rokrakstu un pārrakstīja vārdu „Maldi” šinī rakstā.

Es par to neko nezināju, līdz kādu dienu cietuma uzraugs man teica: „Tu jau sen uzrakstīji paziņojumu par atteikšanos no Faluņ Dafa. Tāpēc nav svarīgi, vai tu uzrakstīsi arī otru.”

Necilvēcīga spīdzināšana vieninieku kamerā

2014. gadā mani pārcēla no otrās cietuma nodaļas uz ceturto nodaļu. Tā paša gada jūnijā cietuma uzraugi pieprasīja, lai visi ieslodzītie uzraksta nožēlošanas paziņojumu. Es uzrakstīju vienu teikumu: „Es atzīstu, ka tiesa man piesprieda cietumsodu.”

Gadu vēlāk es sapratu, ka mana atzīšanās bija pilnīgi nepareiza, tāpēc uzrakstīju oficiālu paziņojumu, ka mans iepriekšējais paziņojums tiek anulēts. Par to mani ieslodzīja vieninieku kamerā.

Šajā mazajā, izolētajā kamerā mani baroja tikai divas reizes dienā. Reizēm man deva pārsālītas nūdeles, citreiz nūdeles bija vispār bez sāls, taču man nebija izvēles, un es ēdu visu, ko man deva.

Katru dienu es biju spiesta sēdēt gultā līdz pusnaktij, un tikai pēc tam man ļāva apgulties. Kad sievietes, kas mani novēroja, pamanīja, ka es iemiegu, viņas mani piekāva un lēja man uz kakla aukstu ūdeni.

Ziemas vidū, kad bija ļoti auksts, viņas ik pēc 15 minūtēm rāva man nost segu.

Viņas spieda mani staigāt vai skriet turp un atpakaļ pa kameru un bieži lika rakstīt atskaiti par to, ko es domāju noteiktā laika periodā. Tas notika vairākas reizes katru dienu.

Katru dienu man lika sēdēt taisni, skatīties pašsadedzināšanās inscenējuma video un pēc tam rakstīt savas domas par to.

2016. gada maijā mani atbrīvoja, un es atgriezos mājās.

Raksts angļu valodā: http://en.minghui.org/html/articles/2016/9/18/159204.html

Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.