Cudzjui: senajam ķīniešu futbolam 2 000 gadu

Saskaņā ar FIFA (Starptautiskā Futbola federāciju asociācija) sniegtajām ziņām pati senākā futbola forma ir ķīniešu izgudrojums.

Aptuveni pirms 2 400 gadiem pastāvējusī ķīniešu spēle cudzjui pēc savas būtības līdzinās mūsdienās spēlētajam futbolam — bumbai nedrīkstēja pieskarties ar rokām vai plaukstām, un „vārti” tika ieskaitīti tad, kad bumba tika iesista starp diviem stabiem. Un – gluži tāpat kā mūsdienu futbols – cudzjui savulaik bija ārkārtīgi populārs.

Pirmo reizi šis sporta veids tiek pieminēts Karojošo valstu perioda tekstā „Džaņ Guo Ce”. Domājams, ka spēles dzimtene ir Cji valsts Ķīnas austrumos.

Haņu dinastijas laikā (206. g.p.m.ē. - 220. g.) spēlei tika dots nosaukums „cudzjui”, kas tulkojumā nozīmē „bumbas speršana”. Spēlē izmantojamās bumbas tika izgatavotas no ādas un pildītas ar vilnu vai astriem. Tā laika hronikās spēles radīšana tiek piedēvēta leģendārajam Dzeltenajam imperatoram vai arī, un kas ir pat vairāk ticams, karavīri vienkārši centās uztrenēt savas kājas.

Spēle bija ārkārtīgi populāra daudzus gadsimtus, līdz pat tādai pakāpei, ka tā tika spēlēta profesionālā līmenī – gan vienkāršo ļaužu vidū, gan arī imperatora galmā. Haņu dinastijas dibinātājs Liu Bans bija pazīstams kā aizrautīgs cudzjui spēles piekritējs. Imperatora pils apkārtnē tika izveidots cudzjui spēles laukums, kurā profesionālas komandas 12 spēlētāju sastāvā varēja mēroties spēkiem.

Šajā Sunu dinastijas laika zīmējumā attēloti bērni, kas spēlē cudzjui. (Su Haņčeņ).

Vēl kāds Haņu dinastijas imperators — diženais Vu Di –, bija tik ļoti aizrāvies ar cudzjui, ka viņa svīta regulāri gatavoja rakstus par šo sporta veidu.

Haņu dinastijas laika tekstos tika iemūžināti cudzjui spēles noteikumi un tās interpretācija. Apaļa bumba un kvadrātveida laukums simbolizēja tradicionālo daoiešu koncepciju par „jiņ” un „jan”. Atšķirībā no mūsdienu futbola – laukuma abos galos atradās seši nelieli, lokveida vārti. Pirms spēles 24 spēles dalībnieki un komandu kapteiņi ievēlēja spēles tiesnesi, kas labi pārzināja spēles noteikumus un bija gatavs tiesāt atbilstoši godīgas sacensības standartiem.

Jau Haņu dinastijas valdīšanas laikā aizraušanās ar cudzjui sāka līdzināties gluži vai apsēstībai. „Šidzji” jeb „Vēstures pierakstos” tiek pieminēts gadījums ar Sjan Ču, kurš turpināja spēlēt cudzjui, neskatoties uz ārsta aizliegumu, jo viņam bija diagnosticēta vēdera trūce. Galu galā stūrgalvīgais entuziasts tā arī nomira, spēlējot savu iemīļoto spēli.

Cudzjui bija ļoti populārs vairāk nekā desmit gadsimtus. Pēdējās dinastijas – Cjiņu dinastijas (1644.—1911. g.), valdīšanas laikā spēle tika pārveidota tā, lai to varētu spēlēt, slidojot uz ledus.

Spožums un pagrimums

Tanu un Sunu dinastiju laikā cudzjui spēlēja gan vīrieši, gan sievietes, kā augstdzimušie, tā arī vienkāršie ļautiņi. Vienā no senajiem rakstiem aprakstīta kāda spoža aina no sieviešu spēles, kurā piedalījās 153 kundzes: dāmas, tērptas četru krāsu izšūtās zīda drānās un jostās, spēlēja spēli desmitiem tūkstošu skatītājiem par prieku.

10. gadsimtā, Sunu dinastijas laikā, lielākajās Ķīnas pilsētās parādījās profesionāli cudzjui klubi. Atsevišķi veiksmīgākie spēlētāji sasniedza slavas virsotnes. Šīs apvienības tiek uzskatītas par pasaulē pirmajiem sporta klubiem.

Par cudzjui apvienības biedru varēja kļūt tikai atlases rezultātā. Lai kļūtu par kluba biedru, neprofesionālam spēlētājam vispirms nācās iziet apmācību kursu spēles ekspertu vadībā, kā arī sasniegt zināmu meistarības līmeni. Gao Cju, valdības amatpersona Sunu imperatora Huidzuna galmā, bija labi pazīstams kā izcils cudzjui spēlētājs. Ikgadējos nacionālos čempionātus rīkoja Cudzjui līga – Cjijuņ Še.

Sunu dinastijas imperators Taidzu bija labi pazīstams ar savu brīvo cudzjui spēles stilu – bumbas noturēšanai gaisā ilgāku laiku viņš izmantoja galvu, plecus, muguru, vēderu un ceļgalus.

Cudzjui spēle ir aprakstīta arī vienā no četriem dižākajām ķīniešu romāniem – „Upes līčos”. Cudzjui spēlētājs – valdības amatpersona Gao Cju, šeit attēlots kā viens no pretiniekiem, un tiek pieminēts, ka ar imperatora pavēli tam piešķirts tituls „Dižais sporta maršals”. Sunu dinastijas, kā arī Haņu dinastijas laikā cudzjui spēle kļuva par imperatora galmā iemīļotu izklaidi.

Cudzjui noriets sākās Minu dinastijas laikā (1368.–1644. g.). Spēle sāka asociēties ar bordeļiem un dekadenci. Lai piesaistītu vairāk klientu, prostitūtu komandas organizēja cudzjui turnīrus; amatpersonas un dižciltīgie atstāja novārtā savu pienākumu pildīšanu, lai priecētu sevi ar cudzjui spēli un citām izklaidēm. Lai savestu kārtībā administratīvo aparātu, Minu dinastijas dibinātājs – imperators Džu Juaņdžans – pat aizliedza šo sporta veidu. Laikam ritot, cudzjui reputācija tika krietni vien iedragāta, un šis sporta veids pamazām izgāja no modes. Mūsdienās cudzjui Ķīnā ir pavisam izzudis.

18. gadsimta zīmējums, kurā attēlota kemari spēle, kas ir Japāņu cudzjui versija. (Akisato Rito).

Lai gan Ķīnā cudzjui jau pieder pagātnei, tas vēl joprojām ir saglabājies Japānas klosteros, kur tiek spēlēta cudzjui stilizēta versija ar nosaukumu „kemari”. Asuka periodā, pirms vairāk nekā 1 400 gadiem, kemari tika ievests Japānā no kontinentālās Āzijas. Atšķirībā no cudzjui šī spēle nepieder pie sacīkšu spēlēm, ne arī pie profesionāliem sporta veidiem. Tās mērķis ir noturēt bumbu gaisā, cik ilgi vien iespējams. Tikai 19. un 20. gadsimtā, kad Japāna piedzīvoja strauju modernizāciju, šis sporta veids izpelnījās imperatora un aristokrātijas atbalstu, kas palīdzēja saglabāt šo seno Austrumāzijas tradīciju.

Raksts angļu valodā: http://www.theepochtimes.com/n3/1745118-cuju-2000-years-of-ancient-chinese-soccer/