Tradicionālās ķīniešu kultūras bojāeja un atdzimšana (3. daļa)

Jiņ-jan princips un Pieci elementi ir tradicionālās ķīniešu kultūras kodols. Senajā Ķīnā šīs Dievu sniegtās zināšanas ietekmēja visas disciplīnas. Šāda domāšana atspoguļojās visos sabiedrības un ikdienas dzīves aspektos, no zinātnes līdz militārajām lietām, no celtniecības līdz ceļošanai, no pielūgšanas līdz zemkopībai un pat no dzimšanas līdz laulībai, un pat nāvei.

Jiņ-jan princips un Pieci elementi aptvēra visu šajā pasaulē. Piemēram, cilvēka ķermenī ir pieci galvenie iekšējie orgāni, tie ir sirds, aknas, liesa, plaušas un nieres, kas attiecīgi atbilst Pieciem elementiem - ugunij, kokam, zemei, metālam un ūdenim.

Ķīniešu tradicionālajā medicīnā šo piecu iekšējo orgānu ārstēšana pamatojas uz savstarpējās rašanās un savstarpējās iznīcināsānas principa, kas eksistē Piecu elementu starpā. Turklāt, enerģijas kanāli un sānlīnijas tiek klasificētas saskaņā ar jiņ-jan un Pieciem elementiem, un ķīniešu tradicionālās medicīnas ārsti regulē pacientu ķermeņus, pamatojoties uz savstarpējās rašanās un savstarpējās iznīcināsānas principa. Pieci elementi arī labi atbilst pieciem cilvēka ķermeņa šķidrumiem, sešiem Fu (sešiem dobumorgāniem), pieciem maņu orgāniem un četriem locekļiem. Kad tiek izrakstītas zāles, ķīniešu tradicionālās medicīnas ārsti izvēlas no augiem izgatavotos medikamentus, pamatojoties uz viņu īpašībām, kā tās tiek saprastas attiecībā ar Pieciem elementiem, un dažas slimības pat bija nepieciešams ārstēt noteiktos laikos, jeb šičeņos [viens šičeņs ir divas stundas, un dienā ir 12 šičeņi]. Šičeņu un Piecu elementu saskaņošana netiek darīta nejauši; tā bija iepriekšnoteikta, tas ir, to bija noteikušas Debesis.

Konfūcismā mācītā labestība, lojalitāte, rituālu ievērošana, gudrība un uzticamība arī atbilst Pieciem elementiem. Senajos laikos Ķīnu dēvēja par Dievišķo zemi, un tā bija nācija ar augstām uzvedības normām un morāli, ar kuru daudzi lepojās. Daudzi zina, ka ķīniešu tradicionālajā astronomijā planētas Venēra, Jupiters, Merkurs, Mars un Saturns atbilst Pieciem elementiem. Kas attiecas uz Ķīnas ģeogrāfiju, tad ir pieci lieli kalni; zemes krāsas Ķīnā arī ir savstarpēji saistītas ar ģeogrāfiskām vietām un virzieniem, ko pārstāv Pieci elementi: Dienvidos augsne ir sarkana, Ziemeļos – melna, Austrumos tā ir zilgana, Rietumos – balta un vidū zeme ir dzeltena.

Tālāk es izskaidrošu pamatelementus, kas veido valsti, un pēc tam saskaņošu šos pamatelementus ar Pieciem elementiem. Manuprāt, tie ir ļoti atbilstoši.

Tauta, armija, valdība, likumi un noteikumi, kultūra un morāle attiecīgi atbilst zemei, metālam, ūdenim, kokam un ugunij. Pamatojoties uz savstarpējās rašanās un savstarpējās iznīcināsānas principa, zeme rada metālu, tādēļ armija nāk no tautas. Metāls rada ūdeni, tādēļ cilvēces vēsturē, valdības izveidošana ir cieši saistīta ar armiju. Kad valdība ir izveidota, tā ieviesīs valsts pārvaldes politiku, likumus un noteikumus, kas ir būtiska stratēģija valsts pārvaldīšanā; tas ir, kad ūdens rada koku. Šie likumi, noteikumi un politika izveidos tiem atbilstošu kultūru un tām pat būs tālejoša ietekme un sabiedrības normām. Kultūra un morāle attiecīgi iespaidos cilvēkus, un tas ir, kad koks rada uguni un uguns rada zemi. Cilvēku vienkāršais un labestīgais raksturs saskan ar zemes dabu.

Armijai piemīt dzelzs daba, kuru nav nepieciešams sīkāk aprakstīt. Lai arī valdība atrodas pašā augšā, cilvēki ir vissvarīgākie, otrā ir valsts pārvaldīšana un imperators ir pēdējais. Kas attiecas uz imperatoru un valdību, viņiem visiem jābūt raksturam, kas uztur cilvēkus un ieplūst starp tiem, tādēļ viņus salīdzina ar ūdeni. Likumiem un noteikumiem ir koka daba, jo koks ir gluds un dārgs; tajā pašā laikā, labiem likumiem būtu jāveic ražošanas un radīšanas funkciju. Kultūrai, izklaidei, morālei, izglītībai un tautas paražām ir raksturīga aktivitāte un tiekšanās augšup, tādēļ tās pieder pie uguns.

Augstāk minētajā Piecu elementu kārtībā katrs elements pastiprina nākamo elementu un pretdarbojas elementam, kas ir otrais aiz tā. Tādā veidā ar savstarpējo rašanos un savstarpējo iznīcību tiek sasniegts balanss.

Savstarpējās rašanās un savstarpējās iznīcības princips var tikt attiecināts uz visām lietām Visumā; tas savienojis un savstarpēji saistījis dzīvi, Visumu, laiku-telpu un dabu. Ņemsim par piemēru valdību, likumus u tautu, lai attēlotu savstarpējās iznīcības attiecības. Jo vairāk varas ir valdībai (imperatoram), jo totalitārāka kļūs valsts, un tiks ieviesti aizvien vairāk likumi un noteikumi. Valdība ievieš likumus un noteikumus, lai ierobežotu cilvēkus; tādēļ, jo vairāk likumu un jo tie spēcīgāki, jo vairāk cietīs cilvēki. Šādā veidā nav iespējams padarīt valsti bagātu un tautu spēcīgu. Likumu un noteikumu iznīcinošā loma uz cilvēkiem ir redzama, kamēr tautas ierobežojumi uz valdību nav redzami un bieži izpaužas, kā sava veida prasība valdībai. Šīs prasības izpausme arī ir samērā slēpta; taču tā ir visspēcīgākā. Šī iemesla dēļ vienmēr tiek uzsvērts, ka cilvēki nevar būt noliegti. Cilvēkiem sākotnēji vajadzētu iedarboties diezgan ierobežojoši uz valdību. Ja cilvēki šajā ziņā ir vāji, tad uz laiku viņi varbūt nebūs spējīgi izdarīt neko valdībai, taču šī situācija neturpināsies ilgi. Kad cilvēki galējās situācijās ir spiesti sacelties, viņi galu galā iznīcinās valdību un izbeigs tās pastāvēšanu. Tādēļ senajos laikos visiem imperatoriem vajadzēja uzklausīt cilvēku balsis un attiecīgi pārveidot likumus, lai panāktu saskanīgas attiecības starp augšu un apakšu un tādējādi arī lielu harmoniju visā valstī.

Ķīniešu tradicionālajā kultūrā harmonija izpaudās ne tikai cilvēku sevis pilnveidošanā, bet arī valsts pārvaldīšanā. Harmonija nozīmē, ka jiņ-jan savstarpēja rašanās un savstarpējā iznīcība un Pieci elementi ir dabiskā stāvoklī. Harmonija ir noteiktas sfēras sasniegšanas atspoguļojums. Tas ir dabisks, savstarpēji mijiedarbīgs stāvoklis, uz kuru tiecas cilvēki, sabiedrība, daba un Visums. Kad sociālā atmosfēra ir tīra, kad cilvēki ir nosvērti un godīgi, kad valdība (imperators vai karalis) mierīgi valda pār valsti un neiejaucas cilvēku dzīvēs, kad politika, likumi, apbalvojumi un sodi tiek skaidri ievēroti, kad armija vēlas aizstāvēt valsti, valsts ir labi pārvaldīta un ir lielā harmonijā.

Senie ķīnieši lika uzsvaru uz valsts pārvaldīšanu ar nerīkošanos (vuvei). Ko nozīmē „nerīkošanās”? Tas nenozīmē, ka imperators neko nedara; tas nozīmē, ka imperators atrodas miera stāvoklī un rūpējas par savu tautu. Kad imperatora valdīšana ir taisnīga, visā valstī valdīs harmonija.

(Turpinājums sekos)