Tradicionālās ķīniešu kultūras bojāeja un atdzimšana (1. daļa)

Pārdzīvojot pacēlumus, kritumus un neskaitāmas likstas, cilvēce ir nonākusi līdz mūsdienām. Cilvēces radītās kultūras ir pilnīgas un bagātas. Pēc manām domām, cilvēces kultūru pēc tās būtības, izcelsmes, izpausmes veida un ietekmes var aptuveni iedalīt divās kategorijās: kultūra, kura balstīta uz ticību Dieviem, un kultūra, kura nebalstās uz ticību Dieviem.

Piemēram, tradicionālā ķīniešu kultūra un Ķīnas komunistiskās partijas (ĶKP) kultūras būtiski atšķiras viena no otras, gan mantojuma un izpausmes veida, gan būtības un ietekmes ziņā. Tās būtiski atšķiras viena no otras gan formas, gan satura ziņā. Lai mums rastos skaidra sapratne, kas ir tradicionālā ķīniešu kultūra, aplūkosim šo divu kultūru vēsturisko izcelsmi, attīstību un izpausmes veidus.

1. Sākotnēja sapratne par tradicionālās ķīniešu kultūras izcelsmi

Tradicionālajā ķīniešu kultūrā liela nozīme tiek piešķirta ticībai Dieviem.

Dievi radīja cilvēci, vienlaikus atstājot tai kultūru, uz kuru balstoties cilvēce varētu dzīvot un attīsties. Tādēļ ticība Dieviem ir tradicionālās ķīniešu kultūras kodols.

Tradicionālā ķīniešu kultūra ietver sevī kultūras, kuras balstītas uz budisma un daoisma pilnveidošanās sistēmu pamata, kā arī kultūras, kurās tiek godāti Dievi. Izņemot dažādus ar Dieviem nesaistītus kultūras fenomenus, šīs kultūras nesatur nevienu pret ticību Dievam vērstu elementu. Izpētot to izcelšanos, mēs varam atklāt, ka tās visas, tā vai citādi, ir saistītas ar Dievu atstātajām kultūrām un tām piemīt dievišķai kultūrai raksturīgas iezīmes.

Mīts vēsta, ka Dievs Paņgu radīja Debesis un Zemi, un lika pamatus tradicionālajai ķīniešu kultūrai, kas ir kultūra, ko atstājuši Dievi. Astoņas trigrammas, kuras izgudroja un nodeva tālāk Senās Ķīnas imperators Fu Sji, ķīniešu tradicionālās kultūras tēvs, ir plašās un dziļās ķīniešu kultūras pirmsākums. Dieviete Ņuva radīja cilvēku no māliem. Ķīnā sāka valdīt imperators Huan Di, un kopš tā laika, ar Dievu svētību, ķīniešu tautai ir vieta, kur dzīvot, un skatuve, uz kuras izspēlēt vēsturiskos notikumus. Imperatora Huan Di vēstures pierakstītājs Can Dzje [1] izgudroja ķīniešu rakstu zīmes, un pēc tam cilvēce šo Dievu atstāto kultūru pēcnācējiem varēja atstāt rakstveidā.

Senās Ķīnas ļaudis bija vienkārši, tīri un labestīgi. Viņu ticība Dieviem nāca no viņu sirds dziļumiem. Pateicoties tam, agrīno Ķīnas dinastiju Sja, Šan un Džou valdīšanas laiks bija ārkārtīgi ilgs. Uz zīlēšanas kauliem iegravētie raksti (no Šan dinastijas laikiem) galvenokārt bija par ticību Dieviem, godināšanas rituāliem, pareģošanu, vienkāršam un saprotamām paražām un cilvēku labestību. Ši Dzjin („Dzejas grāmata”) bija pirmā ķīniešu dzejas antoloģija, tā sastāvēja no trim nodaļām: Fen, Ja un odām. Dzeja tika iekļauta attiecīgajā nodaļā atbilstoši melodijai un tematam. Vairums odu bija slavas dziesmas Dieviem.

Apmēram pirms 2500 gadiem Konfūcija un Laodzi mācības Ķīnā un Šakjamuni mācība Indijā (Šakjamuni dzīvoja tajā pašā laikā, kad Konfūcijs un Laodzi) kļuva par trim lielākajām - konfuciānisma, daoisma un budisma - pilnveidošanās skolām Ķīnā. Saprotams, ka ticība Dievam ir pašsaprotama lieta daoisma un budisma skolās, jo tās pamatojas uz doktrīnām, pēc kurām cilvēki pilnveidojas dievišķa līmeņa sasniegšanā. Kopumā ņemot budisma un daoisma skolu kultūrā tiek runāts par zināšanām, kuras „pārsniedz materiālās pasaules robežas”, tas nozīmē, ka laicīgajā pasaulē šīs zināšanas nav pielietojamas. Budistu mūki dzīvo klosteros, izolēti no sabiedrības, sabiedrībā viņi iziet lūgt žēlastības dāvanas, tā arī ir pilnveidošanās sastāvdaļa. Turklāt, sākot dzīvot klosterī, mūks maina savu vārdu un sarauj saites ar laicīgo pasauli. Daudzi daoisti pilnveidojas vientulībā, daži dodas tālu prom no laicīgās sabiedrības, daži pilnveidojas laicīgo ļaužu sabiedrībā, taču viņu sirds neatrodas tajā. Saglabājušies vēsturiski pieraksti par daudziem dižiem cilvēkiem, kuri pilnveidojušies budisma un Dao sistēmas skolās, viņu pilnveidošanās sasniegumi ir bagātinājuši budisma un daoisma pilnveidošanās skolu kultūru.

Konfuciānismā tiek runāts par zināšanām materiālas pasaules ietvaros, šī skola ir visortodoksālākā kultūra Ķīnā. Taču būtībā konfuciānisms ir pieskaitāms Dao sistēmai. Konfūcijs teica: „No rīta izdzirdējis Dao, vakarā bez nožēlas vari mirt.” Visievērojamākais Konfūcija darbs ir „Pārmaiņu grāmata”. Dzīves nogalē Konfūcijam tik ļoti patika lasīt „Pārmaiņu grāmatu”, ka ādas siksniņa, kurā bija iesieta grāmatas kopija, trīs reizes pārtrūka. „Pārmaiņu grāmatā” tiek izskaidrots, kas ir Jiņ un Jan, kas ir astoņas trigrammas, kas ir augstākā gudrība un tradicionālās ķīniešu kultūras būtiskākās sastāvdaļas. Šīs lietas pašas par sevi ir Dievu atstātās kultūras neatņemamas sastāvdaļas. Dao sistēmas skolām un konfuciānismam ir vienāda izcelsme. Kad konfuciānisma skolas praktizētāji sasniedz augstus līmeņus sevis pilnveidošanā, viņi jau pieder Dao sistēmas skolai. Konfūcijs izvēlējās zināmu Dao daļu, kura pēc viņa domām bija piemērota izplatīšanai laicīgajā sabiedrībā, un mācīja to pārējiem. Rezultātā vēstures gaitā daudzi augstus līmeņus sevis pilnveidošanā sasniegušie konfuciānisma sekotāji kļuva ievērojami vientuļnieki, viņiem piemita ne tikai valsts pārvaldīšanai nepieciešamās spējas, bet arī zināšanas par Debesīm un Zemi, viņiem bija dziļas zināšanas dažādās jomās, viņi pilnībā saplūda ar Dao.

Vēstures gaitā daudzi izcili zinātnieki ir studējuši konfuciānisma, daoisma un budisma skolu mācības. Taču nedrīkst sajaukt kopā Dao skolu ar budisma skolu.

Dao skolā uzsvars tiek likts uz „nebūtību”, Budas skola akcentē „tukšumu”. No malas raugoties, abas skolas šķiet līdzīgas, taču patiesībā tās būtiski atšķiras viena no otras, un katra pati par sevi ir neatkarīga pilnveidošanās sistēma. Viena otru savstarpēji izslēdzot, tās saglabāja un bagātināja katrai skolai atbilstošo kultūru.

Zinātnieki studē abas šīs skolas zināšanu iegūšanas līmenī, taču tie, kas patiesi pilnveidojas, nedrīkst sajaukt šīs divas skolas. Tradicionāli ķīniešu kultūrā netiek runāts par to, ka kāda no šīm trim skolām būtu pārāka par citām. Katra no tām ir neatņemama tradicionālās ķīniešu kultūras attīstības sastāvdaļa.

Ņemot vērā to, ka tradicionālo ķīniešu kultūru cilvēkiem ir atstājuši Dievi, šī kultūra atspoguļo sfēras, kurās mīt Dievi, pateicoties tam, tradicionālā ķīniešu kultūra satura ziņā ir dziļa, visaptveroša, pārdabiska, tai piemīt elegance, cēlums, daiļums un dziļš garīgums.


Paskaidrojumi:

1. Leģenda vēsta, ka Can Dzje izgudroja ķīniešu hieroglifu sistēmu. Viņš arī tiek uzskatīts par imperatora Huan Di oficiālo vēsturnieku. Ķīniešu leģenda vēsta, ka Can Dzje bijušas četras acis un katrai acij bijuši divi redzokļi. Stāsta, ka laikā, kad viņš nodarbojās ar rakstu zīmju sistēmas sastādīšanu „no debesīm lija prosas graudu lietus, bet naktīs kauca gari”. Tiek uzskatīts, ka Can Dzje nav vienīgais ķīniešu rakstu zīmju izgudrotājs.

(Turpinājums sekos)

Raksts krievu valodā pieejams: http://ru.clearharmony.net/articles/200804/5864.html


Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.