Mūsu jaunākā māsa Gao Žunžuna tika spīdzināta līdz nāvei (4. daļa)

1. daļa: http://lv.clearharmony.net/articles/201411/111659.html

2. daļa: http://lv.clearharmony.net/articles/201411/111674.html

3. daļa: http://lv.clearharmony.net/articles/201411/111689.html

Pirms desmit gadiem apsargi vairāk nekā 7 stundas pakļāva Gao Žunžunas seju vairāku elektrošoka steku triecieniem vienlaicīgi. Kad viņi beidzot rimās, Gao kundzi vairs nevarēja pazīt, viņas apdegušo seju un kaklu klāja čulgas, piekaltušas asinis un mati. Šajā rakstu sērijā Gao kundzes radinieki atklāj visas tās šausmas, kuras viņai nācās pārciest.

Pēc spīdzināšanas ar elektrošoka stekiem 2004. gada 7. maijā Gao kundzi ievietoja labi apsargātā slimnīcas palātā, kur viņu turēja gandrīz piecus mēnešus līdz brīdim, kad 5. oktobrī viņu izglāba Faluņgun praktizētāju grupa. Tomēr nākamā gada 6. martā viņa tika notverta atkal, un pēc trim mēnešiem, 2005. gada 16. jūnijā, viņa nomira spīdzināšanu rezultātā. Viņa bija tikai 37 gadus veca.

Gao Žunžunas kundzes gadījums kļuva plaši pazīstams kā spilgts piemērs tam, kā Ķīnas komunistiskā partija izvērš vajāšanu pret Faluņgun. Faluņgun ir sevis pilnveidošanas prakse, kas balstīta uz „Īstenības Labestības Pacietības” principu. Gao kundzes vienīgais „noziegums” bija tas, ka viņa bija stingra savā ticībā Faluņgun.

Kopš Gao kundzes nāves ir pagājuši jau vairāk nekā 9 gadi, taču Faluņgun vajāšana joprojām nav beigusies. Sērojot par māsas zaudējumu, divas Gao kundzes vecākās māsas, kuras tagad dzīvo ārpus Ķīnas, ir nolēmušas pastāstīt par savas ģimenes ciešanām, jo cer, ka cilvēki ieraudzīs Ķīnas komunistiskās partijas nežēlīgo dabu un iestāsies pret šīm bezjēdzīgajām vajāšanām.

Šajā rakstu sērijā Gao kundzes māsas detalizēti apraksta to, kas notika ar Gao kundzi laika posmā no 2004. gada 14. maija, kad atklājās, ka viņu jaunākā māsa tiek spīdzināta, līdz 2005. gada 16. jūnijam, kad viņa nomira.

4. daļa. Aicinājums ievērot tiesiskumu attiecībā pret Žunžunu kļūst par viņas ģimenes vajāšanu iemeslu, un iespējams, arī par viņas nāves iemeslu

Pilsētas prokuratūra sadarbojas ar piespiedu darba nometni

Kāds cilvēks mums pastāstīja, ka piespiedu darba nometne, kurā bija ieslodzīta Žunžuna, atradās pilsētas prokuratūras pakļautībā, un, ja mēs vēlamies iesniegt apelāciju, tad mums ir jāvēršas tieši tur.

Atrast šo prokuratūru nebija viegli, patiesībā šķita, ka viņi nevēlējās tikt atrasti. Tomēr mums izdevās nosūtīt uz turieni mūsu apelāciju un sarunāt tikšanos ar prokuratūras amatpersonām.

Tomēr šī tikšanās nebija visai produktīva. Prokuratūras darbiniekus vairāk interesēja tas, kā mēs – vienkārši iedzīvotāji, esam spējuši sazināties ar viņiem, un viņi uzdeva daudzus jautājumus par to, kā mēs uzzinājām par viņiem un kurš mums to izstāstīja. Mūsu māsas nožēlojamais stāvoklis neizraisīja viņos ne vismazāko līdzjūtību. Patiesībā, ja viņi vienkārši būtu ignorējuši mūsu lūgumu, mēs nebūtu veltīgi izšķiedušas savu laiku.

Mēs zinājām, ka daži no viņiem cauru gadu nodarbojās ar to, ka nosūtīja cilvēkus uz šo nometni, tāpēc bijām gaidījuši zināmu pretestību. Bet viņiem izdevās mūs pārsteigt, pārvēršot šo sarunu par uzbrukumu mums.

Viņi mūs pratināja un tajā bija jūtami draudi. Viņi vēlējās zināt, vai mēs arī praktizējam Faluņgun.

Veiveja viņiem mierīgi atbildēja: „Jā, mēs esam Faluņgun praktizētājas. Mēs ticam „Īstenības Labestības Pacietības” principam. Vai tas ir slikti?”

Cilvēks, kurš mūs nopratināja, nolaida galvu un klusēja.

Mēs devāmies prom pavisam satrauktas. Mūs apbēdināja gan Žunžunas situācija, gan šo amatpersonu attieksme. Vai viņi to darīja pašlabuma dēļ, vai arī viņus, tāpat kā neskaitāmus citus, ir maldinājuši Ķīnas komunistiskās partijas meli?

Provinces prokuratūrā atsakās pieņemt izskatīšanai „Faluņgun lietas”

Tā kā pilsētas prokuratūra izlikās nedzirdam mūsu lūgumu, mums nācās vērsties augstākstāvošā instancē – Liaoninas provinces prokuratūrā. Nebija brīnums, ka tur mūs apturēja jau pie reģistrācijas galda, sakot, ka viņiem nav ļauts pieņemt nekādas ar Faluņgun saistītas lietas.

Mēs kategoriski atteicāmies doties prom, solot palikt šajā ēkā, kamēr mūs kāds uzklausīs, līdz kāds atsaucīgs darbinieks aicināja mūs uz prokuratūras uzraudzības biroju. Viņš izsauca ierēdni, kurš ļoti pacietīgi mūs uzklausīja un pēc tam teica, ka, lai gan viņš nevar pieņemt ar Faluņgun saistītu lietu, viņš var palīdzēt atrast veidu, kā to izdarīt.

Ar viņa palīdzību, mēs beidzot iesniedzām prasību Žunžunas lietas izskatīšanai Liaoninas provinces prokuratūrā. Taču vēlāk mēs tikām nosūtītas atpakaļ uz Šeņjanas pilsētas prokuratūru.

Pilsētas prokuratūra nosūta lietu atpakaļ uz provinces prokuratūru

Par laimi, amatpersona, ar kuru mēs runājām Šeņjanas prokuratūrā, bija laipns cilvēks. Viņš teica, ka apliecināt mūsu māsas traumas nebūs problēma. Taču, ja mēs vēlamies piesaistīt Žunžunas lietai nopietnu uzmanību, tad nedrīkstam pieļaut, lai prokuratūra pati atbild par ekspertīzi, jo tad šī lieta tā arī paliks pilsētas līmenī.

Viņš ieteica iesniegt prasību par ekspertīzes veikšanu Šeņjanas pilsētas prokuratūrā, pieaicinot ekspertus no Liaoninas provinces prokuratūras, kuri tad arī veiktu ekspertīzi. Tādējādi šis gadījums tiktu izskatīts provinces līmenī, un tam tiktu pievērsta pelnītā uzmanība.

Provinces amatpersonas cenšas aizturēt lietas virzīšanu

Lianoninas provinces prokuratūrā mums bija atļauts ieiet tikai vienreiz, kad prokuratūras uzraudzības nodaļas vadītājs Cjiņ Čuņdži uzaicināja mūs savā kabinetā.

Cjiņ Čuņdži atstāja skarba un pašpārliecināta cilvēka iespaidu. Kad mēs ienācām viņa kabinetā, viņš centās turēties no mums pēc iespējas tālāk.

Vicinot roku, kurā bija sažņaugta Žunžunas sakropļotās sejas fotogrāfija, viņš mums teica: „Mūsu sarunu nedrīkst ierakstīt, vai skaidrs?” Atstājiet Žunžunas lietas materiālus man, nesūtiet tos vairs nekur citur. Agrāk es kārtoju mēra vietnieka lietas. Jums vairs nav jāvēršas ne pie viena cita.”

Toreiz mēs īsti nesapratām, ko viņš ar to domā. Mēs cerējām, ka viņš uzsāks vismaz kaut kāda veida izmeklēšanu Žunžunas lietā, un domājām, ka tik ietekmīgam cilvēkam, tas nebūs grūti.

Tajā laikā Žunžuna pirmo reizi tika pārvesta no Lunšaņas piespiedu darba nometnes uz Armijas Centrālo slimnīcu, tad uz milicijas slimnīcu un vēlāk uz Ķīnas Medicīnas Universitātes Pirmo slimnīcu.

Visu šo laiku viņu uzraudzīja piespiedu darba nometnes darbinieki. Viss tika reģistrēts, turklāt diezgan pārredzami, tāpēc publisku izmeklēšanu nebūtu grūti veikt.

Tomēr pēc ilgstoša bezdarbības perioda, mēs sapratām, ka Cjiņ Čuņdži vienkārši gribēja apklusināt mūs un neļaut mums iesniegt Žunžunas lietu jebkur citur. Viņam to lika darīt Politisko un juridisko lietu komitejas un „ofisa 610” priekšniecība, un kā gan viņš varēja tai nepaklausīt?

Tiesu medicīnas eksperts; „Puiši, jūs esat nacisti!”

2004. gada 1. jūlijā četras amatpersonas no Šeņjanas pilsētas prokuratūras un Šeņjanas pilsētas prokuratūras pārvaldes devās uz slimnīcu, kur izmeklēšanas laikā gulēja Žunžuna. Viņi daudz ko pierakstīja un vairākas reizes nofotografēja Žunžunu.

Žunžunas stāvoklis satrieca vairākus jaunus izmeklētājus, un viņiem bija ļoti žēl mūsu māsas. Lai nofotografētu Žunžunas seju, kādai jaunai sievietei nācās pacelt viņas matus, ko nebija viegli izdarīt, jo mati bija pielipuši pie apdegumu čūlām uz viņas ausīm un kakla.

Jaunā sieviete maigi pieskārās Žunžunas matiem un teica: „Man patiešām žēl, es ceru, ka jums vairs tik ļoti nesāp! Man vienkārši ir vajadzīga laba fotogrāfija, kurā redzams jūs kakls, ko pievienot lietai. Tikai viena.”

Pēc tam, kad tas tika izdarīts, viņa izņēma savu matu sprādzi un sasprauda ar to Žunžunas matus.

Jauns vīrietis, kurš regulēja apgaismojumu, ļoti centās apstāties pēc iespējas tuvāk Žunžunai, lai varētu labāk apgaismot viņas savainojumus, un ļoti uzmanījās, lai nepieskartos viņas savainotajām kājām un pēdām.

2004. gada 8. jūlijā Šeņjanas pilsētas prokuratūra uzaicināja medicīnas ekspertus no Liaoninas provinces prokuratūras, lai tie izdarītu slēdzienu par Žunžunas traumām un savāktu pierādījumus. Tiklīdz ārsti ienāca palātā un ieraudzīja baltos punktiņus uz Žunžunas potītēm un rokām, viņi kļuva nikni.

Apdegumu dēļ viņi nespēja saskatīt Žunžunas sejas vaibstus. Viņas āda lobījās vairākos slāņos vienlaicīgi. Bija brīnums, ka viņa vispār kaut ko varēja redzēt, jo acu vietā bija redzamas tikai divas nelielas spraudziņas.

Viens no galvenajiem ārstiem izskrēja no palātas un devās pie miličiem, kas dežūrēja gaitenī: „Jūs, puiši, esat nacisti! Spīdzināšana ir netīra Kultūras revolūcijas palieka, tai nav vietas mūsdienu sabiedrībā. Kā jūs to varējāt? Ko viņa ir nodarījusi, lai izpelnītos ko tādu,” viņš kliedza.

Visi izmeklēšanas grupas locekļi bija sašutuši par tik aukstasinīgu un nežēlīgu spīdzināšanu, kurai tika pakļauta mūs māsa. Jaunie un gados vecākie, pieredzējušie un mazāk pieredzējušie – visi bija ļoti dusmīgi un satraukti.

Neviens nespēja noticēt, ka kāds būtu pelnījis tik nežēlīgu un neparastu sodu, it sevišķi cilvēks, kura vienīgais noziegums ir sekošana „Īstenības Labestības Pacietības” principam.

Ārsti mums teica: „Pēc tam, kad ekspertīzes rezultāti būs gatavi, Žunžuna ir jāatbrīvo, un viņa atgriezīsies mājās. Nedrīkst pieļaut, ka Žunžuna paliek ar šiem noziedzniekiem, kamēr viņa atgūstas no tik smagām traumām. Šie noziedznieki tiks saukti pie atbildības – cilvēka sakropļošana ir tikpat smags noziegums kā izvarošana. Par to būtu jāpiespriež nāvessods.”

Vajāšana izmeklēšanas laikā un pēc tās

Kopš tās dienas, kad mēs noskaidrojām, ka Žunžunas seja ir tikusi sakropļota spīdzināšanu rezultātā, mūs sāka rūpīgi uzraudzīt Politisko un juridisko lietu komiteja un „ofiss 610”. Bieži vien mums draudēja patiesas briesmas.

Mūsu mēģinājumi meklēt taisnīgumu bija veltīgi – visām valdības un tiesu varas institūcijām bija pavēlēts nenodarboties ar Faluņgun lietām, bet plašsaziņas līdzekļiem mums palīdzēt aizliedza cenzūra.

Lai neļautu mums publicēt ekspertīzes rezultātus, 2004. gada 1. un 2. jūlijā slimnīcā ieradās Šeņjanas „ofisa 610” un Politisko un juridisko lietu komitejas darbinieki. Viņu uzdevums bija vajāt mūsu māsu un neļaut cilvēkiem viņu apmeklēt. Lai cik dīvaini tas nebūtu, tas notika tajā pašā laikā, kad prokuratūra veica izmeklēšanu.

Apsargi no Lunšaņas piespiedu darba nometnes, kuri uzraudzīja Žunžunu, 2004. gada 1. un 2. jūlijā reģistrēja daudzus gadījumus, kad viņa tika aizskarta.

Izmeklēšanas laikā, „ofisa 610” un Politisko un juridisko lietu komitejas darbinieki Van Huei un Liu Ge uzdeva mums jautājumus un kaut ko pierakstīja. Viņi gribēja zināt, kā mēs ieguvām Žunžunas fotogrāfijas un kam tās nodevām.

Kādu nakti, kad palātā dežūrēja milicijas darbiniece Van Čuņmeja, noslēpumainā kārtā pazuda Žunžunas rentgenuzņēmumi. Galu galā mēs tos atradām miliču skapītī. Tie bija paslēpti, lai tiktu iznīcināti.

Izmeklētāji runāja arī ar Žunžunu. Kad viņa pastāstīja par to, ka Lunšaņas nometnē spīdzināšanai ar elektrošoka stekiem bija pakļauti vēl pieci praktizēji, viņi ignorēja māsas teikto.

Nākamajā rītā Liu Ge atgriezās kopā ar Lu Dzjiņčeņu no Politisko un juridisko lietu komitejas un Vei Dzjuņu no „ofisa 610”. Viņi pateica Žunžunai, ka pilsētas administrācija nav pievērsusi viņas lietai īpašu uzmanību.

Pēcpusdienā viņi atgriezās vēlreiz. Ar viņiem kopā bija amatpersona no Politisko un juridisko lietu komitejas vārdā Li. Sarunājoties ar Žunžunu, viņš centās noplēst viņai no sejas kreveles. Mēs paspējām viņu apturēt un viņi visi steigšus devās prom.

Tajā vakarā Liu Ge un Van Huei atnāca uz slimnīcu jau ceturto reizi un pieprasīja mūsu personisko informāciju. Mēs atteicāmies viņiem to sniegt, un viņi ļoti sadusmojās.

Tajā laikā Žunžunas palātā ienāca divi dīvaini cilvēki, kuri nostājās pie viņas gultas. Kad mēs jautājām, kas viņi ir, tie nesakot ne vārda, aizgāja.

Kopš tā laika Žunžuna it visur tika pastāvīgi uzmanīta. Palātā cauru diennakti atradās apsargi no Lunšaņas darba nometnes, viņi dežūrēja arī slimnīcas gaiteņos. Viņi runāja ar Žunžunu sarkastiski un ņirgājās par viņas savainojumiem.

Ikvienam, kurš ieradās slimnīcā, bija jāuzrāda personu apliecinoši dokumenti. Arī Žunžunas māja tika novērota.

Apsargi un miliči, kuriem droši vien jau bija apnicis šeit dežūrēt, bieži vien jautāja ārstam: „Kad viņa mirs?”

Taču izskatījās, ka mums pašām būs jādežūrē, jo kādu nakti, kad bijām izgājušas no palātas, Van Žunmeja sāka kliegt un kratīt Žunžunu, kura bija pavisam nespēcīga.

Vana arī pierunāja savu pārinieku Su Džidžunu noplēst Žunžunai no sejas kreveles, un, ja mēs nepaspētu ierasties, viņi to droši vien būtu izdarījuši.

Mēs pateicām Vanai, ka iesūdzēsim viņu tiesā, ja viņa vēlreiz mēģinās darīt ko tamlīdzīgu.

Lai padarītu visu vēl ļaunāku, Liu Bo no Tieslietu biroja un darba nometnes apsardzes priekšnieks Li Fens izdarīja uz slimnīcas vadību spiedienu, neļaujot viņiem nevienam sniegt nekādu informāciju par Žunžunas veselības stāvokli.

Žunžunas glābšana

Daudzi vietējie Faluņgun praktizētāji uztraucās par Žunžunu un mēģināja apmeklēt viņu slimnīcā, lai redzētu viņu un paustu savu atbalstu.

Kad apsargs izgāja, vienai praktizētājai izdevās nemanot ienākt palātā. Ieraugot, kas Žunžunai ir ticis nodarīts, viņa negribēja iet prom.

Kad apsargs Su Džidžuns atnāca atpakaļ un ieraudzīja, ka Žunžunai ir apmeklētāja, viņa sāka praktizētāju sist un lamāt. Su aizveda viņu uz slimnīcas apsardzes nodaļu, un mēs nezinām, kas ar viņu pēc tam notika.

Tomēr 2004. gada 5. oktobrī dažiem vietējiem Faluņgun praktizētājiem izdevās izglābt Žunžunu no slimnīcas, kur viņa bija ieslodzīta gandrīz piecus mēnešus.

Protams, ka „ofiss 610” attiecīgi reaģēja. Meklējot Žunžunu, viņi laida darbā visus iespējamos līdzekļus. Vajāšanām tika pakļauta visa mūsu ģimene, tika pārmeklētas pat mūsu darbavietas.

Pie mūsu vecāku mājas Šeņjanā tika novietots treileris ar apsargiem, kuri dienu un nakti novēroja vecākus. Vēlāk kaimiņi mums pastāstīja, ka apsargi katru dienu pārbaudīja ienākošo pastu, bet daži no viņiem stāvēja sardzē pie mūsu vecāku mājas durvīm.

Drošības apsvērumu dēļ Šeņjanā mēs vairs neatgriezāmies.

Lai nepieļautu Žunžunas izbraukšanu uz ārzemēm, komunistiskās partijas vadītāji Dzjan Dzemiņs, Luo Gaņs un Džou Junkans – tie paši cilvēki, kuri uzsāka vajāšanas – lika Šeņjanas valdības iestādēm izveidot īpašu darba grupu Žunžunas meklēšanai.

Vietējā radiostacija pat pārraidīja paziņojumu, kurā bija teikts, ka jauna sieviete Gao Žunžuna ir tikusi nolaupīta, un Tieslietu birojs un vecāki viņu meklē. Ikviens, kurš viņu ir redzējis, tika lūgts ziņot milicijai. Paziņojumā bija teikts, ka Gao vecāki piedāvā atlīdzību par jebkādu ar viņu meitu saistītu informāciju.

Šeņjaņas Tieslietu biroja paziņojums par to, ka tiek meklēta Gao Žunžuna, tika nosūtīts uz milicijas iecirkņiem, dzelzceļa stacijām, sabiedriskā transporta pārvaldēm un tuvējo pilsētu un rajonu komitejām.

Pēdējais arests un nāve

Žunžunai un praktizētājiem, kas viņai palīdzēja, izdevās paslēpties, taču ne uz ilgu laiku. 2005. gada 6. martā viņi atkal tika arestēti.

Mūsu vecāki uzzināja, ka Žunžuna ir tikusi aizvesta uz bēdīgi slaveno Masaņdzja piespiedu darba nometni. Mums viņi par to nestāstīja, jo negribēja iesaistīties šajā lietā. Tā bija pirmspēdējā reize, kad mēs kaut ko dzirdējām par Žunžunu.

2005. gada 16. jūnijā mūs māsa Gao Žunžuna tika nomocīta līdz nāvei.

Mēs nezinām, kas ar viņu notika viņas dzīves pēdējo trīs mēnešu laikā, izņemot to, ka viņa tika turēta vieninieku kamerā. Vecāki daudzas reizes devās uz darba nometni, taču viņiem nekad neļāva satikt Žunžunu.

Darba nometnes vadītājs Su Dzjins vecākiem stāstīja, ka Žunžunai klājas labi. Kad mūs māte uzstāja uz to, ka vēlas redzēt Žunžunu, lai pārliecinātos, ka ar viņu viss ir kārtībā, Su Dzjins vietējiem miličiem lika viņu arestēt.

Mēs arī dzirdējām, ka toreizējais „ofisa 610” vadītājs Luo Gaņs licis vietējām varas iestādēm nokārtot šo lietu diskrēti un cenzēt informāciju par vajāšanām, kurām Žunžuna tika pakļauta.

Toreizējais Sabiedriskās drošības ministrs Džou Junkans ieradās Šeņjanā personīgi, lai vadītu Žunžunas un viņas glābēju arestus un turpmāko vajāšanu.

Kad Žunžuna nomira, prokuratūra nodeva visus ar viņas lietu saistītos materiālus Politisko un juridisko lietu komitejai. „Ofisa 610” darbinieki paņēma Žunžunas personas lietu no viņas darbavietas Lusjunas Mākslas akadēmijā. Visa informācija par Žunžunu faktiski tika likvidēta.

Žunžunas mirstīgās atliekas mēs tā arī nekad neieraudzījām, tās nekavējoties tika kremētas.

Pēcvārds

Mums nebija viegli to visu aprakstīt. Līdz pat šai dienai, viss kas jebkādā veidā atgādina mums šos notikumus, liek mums atcerēties toreiz pārciesto pastāvīgo teroru, sāpes un spiedienu.

Žunžuna bija drosmīga. Viņa upurēja savu dzīvību, lai parādītu pasaulei brutālo un neglīto patiesību par Ķīnas komunistisko režīmu.

Iespējams, šie noziedznieki nekad nespēs saprast, kāpēc Žunžuna palika tik nelokāma savā pārliecībā. Patiesu ticību atraduša cilvēka pārliecību nespēj iedragāt gandrīz nekas.


Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.