Mūsu jaunākā māsa Gao Žunžuna tika spīdzināta līdz nāvei (3. daļa)

1. daļa: http://lv.clearharmony.net/articles/201411/111659.html

2. daļa: http://lv.clearharmony.net/articles/201411/111674.html

Pirms desmit gadiem apsargi vairāk nekā 7 stundas pakļāva Gao Žunžunas seju vairāku elektrošoka steku triecieniem vienlaicīgi. Kad viņi beidzot rimās, Gao kundzi vairs nevarēja pazīt, viņas apdegušo seju un kaklu klāja čulgas, piekaltušas asinis un mati. Šajā rakstu sērijā Gao kundzes radinieki atklāj visas tās šausmas, kuras viņai nācās pārciest.

Pēc spīdzināšanas ar elektrošoka stekiem 2004. gada 7. maijā Gao kundzi ievietoja labi apsargātā slimnīcas palātā, kur viņu turēja gandrīz piecus mēnešus līdz brīdim, kad 5. oktobrī viņu izglāba Faluņgun praktizētāju grupa. Tomēr nākamā gada 6. martā viņa tika notverta atkal, un pēc trim mēnešiem, 2005. gada 16. jūnijā, viņa nomira spīdzināšanu rezultātā. Viņa bija tikai 37 gadus veca.

Gao Žunžunas kundzes gadījums kļuva plaši pazīstams kā spilgts piemērs tam, kā Ķīnas komunistiskā partija izvērš vajāšanu pret Faluņgun. Faluņgun ir sevis pilnveidošanas prakse, kas balstīta uz „Īstenības Labestības Pacietības” principu. Gao kundzes vienīgais „noziegums” bija tas, ka viņa bija stingra savā ticībā Faluņgun.

Kopš Gao kundzes nāves ir pagājuši jau vairāk nekā 9 gadi, taču Faluņgun vajāšana joprojām nav beigusies. Sērojot par māsas zaudējumu, divas Gao kundzes vecākās māsas, kuras tagad dzīvo ārpus Ķīnas, ir nolēmušas pastāstīt par savas ģimenes ciešanām, jo cer, ka cilvēki ieraudzīs Ķīnas komunistiskās partijas nežēlīgo dabu un iestāsies pret šīm bezjēdzīgajām vajāšanām.

Šajā rakstu sērijā Gao kundzes māsas detalizēti apraksta to, kas notika ar Gao kundzi laika posmā no 2004. gada 14. maija, kad atklājās, ka viņu jaunākā māsa tiek spīdzināta, līdz 2005. gada 16. jūnijam, kad viņa nomira.

3. daļa. Žunžunu pārved uz Ķīnas Medicīnas Universitātes 1. slimnīcu, kur viņu stingri uzrauga

18. maijā Žunžunu pārveda uz Ķīnas Medicīnas Universitātes Pirmās slimnīcas 2. ortopēdijas nodaļu. Apsargi nervozēja un negribēja nevienu pie viņas laist. Taču, tā kā viņa pa šo laiku bija kļuvusi pavisam vāja, un pārvešanas laikā viņai bija nepieciešama medicīnas personāla aprūpe, apsargiem beidzot nācās izsaukt ātro palīdzību.

Žunžunas seju klāja elektrošoka steku triecienu rezultātā radušies apdegumi. Neveiksmīgā bēgšanas mēģinājuma rezultātā viņai bija vairāki kaulu lūzumi.

Kamēr slimnīcā viņu piereģistrēja, ap nestuvēm sapulcējās daudzi cilvēki, kurus redzētais acīmredzami satrieca. Mums daudzas reizes nācās apstāties, lai pastāstītu viņiem, kas noticis ar mūsu māsu. Mēs teicām: „Pašsadedzināšanās incidents Tiaņaņmeņas laukumā tika inscenēts, bet mūsu māsa ir sakropļota pa īstam.” Tajā brīdī apsargi nespēja skatīties cilvēkiem acīs.

Kad mēs beidzot nokļuvām palātā, grupas vadītājs Lian Džens sāka kliegt uz mums: „Kāpēc gan jums nekliegt „Faluņ Dafa ir brīnišķīgs! Kāpēc jūs vienkārši nekliedzāt to?” Lili vienkārši atbildēja: „Tas ir brīnišķīgs.” Lian visu laiku atkārtoja; „Kāpēc gan jums vienkārši nekliegt „Faluņ Dafa ir brīnišķīgs!” un Lili mierīgi atbildēja: „Jā, tas ir brīnišķīgs.”

Noslēpumainais vīrietis izrādās Tieslietu pārvaldes priekšnieks

Pirmajā naktī pie Žunžunas slimnīcā palika Veiveja. Agri no rīta viņas pamodināja apsargi, kuri uz viņām kliedza un lamājās. Pa dienu slimnīcā palika Lili.

Ieejot palātā, Lili ieraudzīja, ka pie Žunžunas gultas stāv melnās drēbēs ģērbušies vīrietis un sieviete. Abi bija ļoti gara auguma.

Vīrietim bija gara seja un uz aizmuguri saķemmēti mati. Mugurā viņam bija melns krekls ar īsām piedurknēm, melnas bikses un josta. Tumšas saulesbrilles slēpa lielāko daļu viņa sejas. Viņš noliecās, lai aplūkotu apdegumus uz Žunžunas sejas. Sieviete bija tērpusies melnā, viņas mati bija sasieti zirgastē, un arī viņa slēpa acis aiz tumšām saulesbrillēm. Padusē viņai bija dokumentu mape.

Ieraudzījusi viņus, Lili jautāja, kas viņi ir, bet viņi klusējot pagriezās un aizgāja.

Tad Lili paskatījās uz Žunžunu, kura nedaudz pavēra acis un jautāja: „Vai tu zini, kas tie tādi bija?” Žunžuna klusi atbildēja: „Nē.”

Pēc viņu aiziešanas mums bija dīvaina sajūta. Taču ap 10 no rīta mēs viņus atkal ieraudzījām slimnīcas gaitenī. Viņi lūkojās uz Žunžunu caur stiklu palātas durvīs. Viņi tur palika līdz nākamajam rītam.

Mēs vērsāmies attiecīgajās Šeņjanas Tieslietu pārvaldes instancēs un mēģinājām iesniegt sūdzību par nometnes apsargiem, kuri spīdzināja Žunžunu.

Lunšanas piespiedu darba nometnes amatpersonas apgalvoja, ka apdegumi uz Žunžunas sejas radušies kritiena rezultātā. Kad mēs apšaubījām nodaļas vadītāja Van Sjuetao melus, viņš tikai pateica, ka tāda ir Tieslietu pārvaldes versija par notikušo. Kad mēs jautājām, kurš rakstīja ziņojumu, viņš atbildēja, ka to kopīgi rakstījuši nodaļu vadītāji.

Mēs devāmies uz Tieslietu pārvaldi daudzas reizes un katru reizi ar mums tikās nodaļas vadītājs Liu Bo. Viņš vienkārši klausījās, nesakot ne vārda, līdz brīdim, kad mēs teicām: „ Vainīgie ir jāsauc pie atbildības.” Tad viņš sāka noliegt to, ka Žunžunas savainojumus ir izraisījuši elektrošoka steku triecieni, vai jebkādas nelikumīgas darbības vispār.

Mēs uzstājām uz tikšanos ar pārvaldes priekšnieku un beidzot Liu Bo tam piekrita. Viņš aizveda mūs uz biroju, kas atradās galvenās ēkas augšējā stāvā. Tur viņš mūs iepazīstināja ar pārvaldes priekšnieku. Mēs pastāstījām priekšniekam par to, kas noticis ar mūsu māsu un teicām, ka slimnīcā viņu joprojām uzrauga nometnes apsargi.

Priekšnieks izvairījās atbildēt uz mūsu jautājumiem. Kad mēs viņam jautājām, kā Tieslietu pārvalde izskata mūsu māsas lietu, viņš teica, ka joprojām notiek izmeklēšana. Šajā brīdī mēs ļoti satraucāmies, jo sapratām, ka visa sabiedriskās drošības sistēma no augšas līdz pašai lejai ir sazvērējusies un strādā pie tā, lai slēptu spīdzināšanu un nežēlīgo izturēšanos pret Faluņgun praktizētājiem.

Tad Lili saprata, ka tas ir tas pats cilvēks, kurš novēroja Žunžunu slimnīcā. Kad Lili viņu atpazina, viņš teica, lai mēs ejam prom.

Vēlāk mēs noskaidrojām, ka viņu sauc Džan Sjaņšens un viņš ir Šeņjanas pilsētas Tieslietu pārvaldes priekšnieks.

Uzraudzība cauru diennakti

Dažas dienas pēc tam, kad Žunžuna tika pārvesta uz Ķīnas Medicīnas Universitātes Pirmo slimnīcu, Van Sjuetao no Lunšaņas piespiedu darba nometnes centās viņu pēc iespējas vairāk ierobežot.

Katru reizi, kad viņu veda uz pārbaudēm, apsargi izskatījās ļoti nervozi. Tam bija savs iemesls, jo visur, kur Žunžuna parādījās, citi pacienti un viņu ģimenes locekļi uzdeva jautājumus par to, kas noticis ar viņas seju, un mēs stāstījām viņiem ka mūsu māsa ir tikusi spīdzināta.

Apsargi vienmēr mūs apturēja un draudēja, ka zvanīs uz 110 (tālruņa numurs, lai ziņotu milicijai) un ziņos par mums. Vienreiz liftā, kad daži cilvēki jautāja mums, kas noticis ar Žunžunas seju, Bi Hunjiņs no Lunšaņas piespiedu darba nometnes pārvaldes ar dūri piedraudēja Veivejai.

Gao Žunžunas kundzes fotogrāfija, kas uzņemta 2004. gada 7. maijā, 10 dienas pēc tam, kad viņas seja elektrošoka steku triecienu rezultātā tika sakropļota.

Dažreiz, mēģinot izklīdināt ziņkārīgos, miliči dusmojās un kliedza uz cilvēkiem. Reiz Lunšaņas piespiedu darba nometnes 2. nodaļas priekšnieka vietnieks Lian Džeņs sāka kliegt: „Jā, mēs pakļāvām viņu elektrošoka steku triecieniem, mēs to izdarījām!” Divas citas amatpersonas Su Džidžuns un Van Čunmejs arī kliedza gaitenī: „Jā, mēs pakļāvām viņu elektrības triecieniem! Un ko tagad? Mums vajadzēja viņu nosist!”

Apsargi no Lunšaņas piespiedu darba nometnes visi pēc kārtas uzraudzīja Žunžunu. Viena maiņa ilga 24 stundas, un dažreiz dežūrēja četri cilvēki. Trīs no viņiem atradās palātā, uzmanīja mūs un neļāva cilvēkiem apmeklēt Žunžunu.

Apsargi nekad neatstāja bez uzraudzības Žunžunas palātu. Šajā laikā vairāki no viņiem, tostarp Van Čunmejs, Su Džidžuns, Ma Dzaimins un Lian Džeņs, darīja ko varēja, lai visādi apgrūtinātu Žunžunu. Citi apsargi ikdienas detalizēti aprakstīja Žunžunas stāvokli un pierakstīja informāciju par cilvēkiem, ar kuriem viņa sazinājās.

Nometnes apsargu, kuri uzraudzīja Žunžunu ikdienas pieraksti.

Kad Žunžunu tikko atveda uz šo slimnīcu, viņu ārstēja jauns ārsts, kurš izskatījās laipns un godīgs. Kad viņš uzzināja, kas noticis ar Žunžunu, viņš nosauca viņu par Huan Žunu (izdomāts televīzijas personāžs, kurš pazīstams ar savu intelektu un drosmi). Tomēr šo ārstu drīz vien nomainīja, jo viņš atteicās izpildīt Lunšaņas piespiedu darba nometnes, Šeņjanas pilsētas Tieslietu pārvaldes un Šeņjanas Politisko un juridisko lietu komitejas amatpersonu prasības.

Neatbrīvos nekad

Sākumā Šeņjanas pilsētas Tieslietu pārvaldes un Lunšaņas piespiedu darba nometnes amatpersonas uzstāja, ka Žunžunai pēc iespējas ātrāk ir jāveic operācija, lai viņu varētu vest atpakaļ uz darba nometni. Viņi vērsās pie Ķīnas komunistiskās partijas (ĶKP) komitejas slimnīcas vadības, kura savukārt izdarīja spiedienu uz Žunžunas ārstu, liekot viņam pēc iespējas ātrāk operēt Žunžunu.

Žunžunai bija lauzts gūžas kauls, un sākotnējai terapijai bija nepieciešamas vismaz 14 dienas, tomēr ņemot vērā ilgo spīdzināšanu, viņa bija ļoti vāja. Viņai bija drudzis, kuru ārsti centās mazināt, un tāpēc ķirurgi vilcinājās veikt operāciju.

Sākumā ortopēdijas nodaļas direktors izteica Žunžunai līdzjūtību, bet pēc tam, kad „ofisa 610” un Šeņjanas Tieslietu pārvaldes darbinieki izdarīja uz viņu spiedienu, sāka visā vainot mūs. Kad viņš ieradās apskatīt Žunžunu, viņš sūdzējās, ka mūsu mamma nepiekrīt tam, ka Žunžunai tiek veikta operācija, bet Šeņjanas Tieslietu pārvaldes un Lunšaņas piespiedu darba nometnes amatpersonas liek viņam veikt to pēc iespējas ātrāk.

Drīz vien viņš kļuva nikns un sāka uz viņiem kliegt: „Ko es varu darīt, ja viņai nekrītas temperatūra. Ja viņai tiks izdarīta operācija, viņa pēc tās neatgūsies. Viņai sāksies jauns iekaisums un kļūs vēl sliktāk!” Viņam piekrita arī pārējie ķirurgi.

Mēs vērsāmies pie Šeņjanas Tieslietu pārvaldes un Lunšaņas piespiedu darba nometnes amatpersonām ar lūgumu atbrīvot Žunžunu. Mēs vēlējāmies vest viņu mājās. Tomēr viņi atteicās, jo baidījās, ka Žunžunas apdedzinātā seja kalpos par pierādījums viņu ļaundarībām. Galu galā viņi nolēma viņu neatbrīvot nekad, pat ja viņa nomirtu.

Šeņjanas Tieslietu pārvaldes nodaļas priekšnieks deva mums mājienu par to, ka Žunžuna nekad vairs netiks atbrīvota. „Pēc operācijas mēs vedīsim viņu atpakaļ uz Lunšaņas piespiedu darba nometni,” viņš teica. „Viņai būs atsevišķāk telpa, kur atveseļoties.”

Viņi vairākas reizes runāja ar mūsu tēvu par saviem nodomiem. „Mēs aizvedīsim Žunžunu atpakaļ uz Lunšaņu un Dabei cietuma slimnīcā viņa saņems īpašu aprūpi.” Taču mūsu tēvs tam nepiekrita.

Turpinājums sekos.

Raksts franču valodā: http://fr.clearharmony.net/articles/a116530-Torturee-a-mort-Notre-plus-jeune-sour-Gao-Rongrong-3eme-partie.html