Mani joprojām pārņem drebuļi, kad atceros kā tiku ieslodzīta Masaņdzja piespiedu darba nometnes vīriešu kamerā (1. daļa)

Katru reizi, kad domāju par bēdīgi slaveno Masaņdzja piespiedu darba nometni, man trīc sirds.

Es nekad neaizmirsīšu 2001. gada 19. aprīli. Tajā dienā Masaņdzja piespiedu darba nometnē mūs – deviņas sievietes, kuras nepiekrita atteikties no savas ticības Faluņgun, uzraugi ievietoja deviņās atsevišķās kamerās. Es tiku iemesta pirmajā kamerā, kurā mani gaidīja četri ieslodzītie vīrieši. Kad devos uz tualeti, redzēju citu lielu kameru, kurā bija vairāk nekā 30 vīriešu.

1. Pārliecības dēļ ieslodzīta piespiedu darba nometnē

Mani sauc Jiņ Lipina. Šogad man palika 45 gadi. Es sāku lasīt grāmatu „Džuaņ Faluņ” 1998. gada oktobra beigās. Uzskatīju, ka grāmata ir ļoti laba, un vēlējos kļūt labāka saskaņā ar šo mācību.

Man nebija ne jausmas, ka 1999. gadā mana dzīve dramatiski mainīsies.

1999. gada jūlijā vairāki miliči ieradās manās mājās, lai noskaidrotu, vai es praktizēju Faluņgun. Viņi pārmeklēja manu māju, meklējot Faluņgun grāmatas. Mēs ar jaunāko brāli (vārdā Ji Sjaņvu) protestējām pret šo nelikumīgo pārmeklēšanu.

1999. gada 20. jūlijā tika uzsākta Ķīnas komunistiskās partijas (ĶKP) oficiālā vajāšanu kampaņa pret Faluņgun. Pēc tam milicija sāka atklāti novērot manu māju katru dienu. Milicijas automašīnas un motocikli vienmēr bija tuvumā, kas ļoti biedēja manu mazo meitu. Viņa centās no tiem noslēpties. Tolaik mūsu mājās nebija miera.

Es palūdzu mātei pieskatīt manu septiņgadīgo bērnu un devos uz Pekinu, lai apelētu par taisnīgumu attiecībā uz Faluņgun. Mēs braucām kopā ar brāli.

Uz Pekinu brauca arī miliči no visas Ķīnas, cenšoties aizturēt cilvēkus, kuri devās iesniegt apelācijas Faluņgun aizstāvībai. 1999. gada septembrī Pekinā es tiku arestēta un nosūtīta atpakaļ uz vietējo aizturēšanas centru. Pēc mēneša es tiku atbrīvota, un miliči piespieda manu māti samaksāt 9500 juaņas.

Pēc atbrīvošanas mans jaunākais brālis izskatījās bāls un vājš. Viņš ir 1,84 m garš, bet svēra tikai apmēram 55 kg. Aizturēšanas centrā mums lika strādāt un no galvas skaitīt cietuma noteikumus. Mums tika injicētas nezināmas vielas.

Pēc atbrīvošanas mēs tikām uzraudzīti vēl ciešāk. Divi cilvēki, kurus bija norīkojusi vietējā milicijas nodaļa un vietējā dzīvokļu komiteja (partijas struktūrvienība, kas pastāv katrā apdzīvotā vietā Ķīnā), katru dienu nāca pie mums uz mājām, un tas visus padarīja nervozus. Manai meitai bieži rādījās murgi, un viņa naktīs raudāja.

2. Pēc trīs dienu smaga darba vairāk nekā puse manu matu nosirmoja

No 1999. gada oktobra līdz 2000. gada 7. janvārim es tiku ieslodzīta Diaobinšaņas aizturēšanas centrā, jo divas reizes iesniedzu apelāciju Faluņgun aizstāvībai.

2000. gada 7. janvāra rītā es tiku nosūtīta uz Tielinas piespiedu darba nometni. Uzraudzes izģērba mani un veica ķermeņa apskati.

Mūs piespieda celties pirms pulksten 6 rītā un aukstajā laikā rakt grāvjus. Temperatūra bija no -20 līdz -30 grādiem pēc Celsija.

2000. gada 20. janvārī mūs pārveda uz Liaoninas piespiedu darba nometni. Nokļūstot tur, mēs atkal tikām pakļautas ķermeņa apskatei.

Mani nosūtīja uz 2. nodaļu. Mēs bijām spiestas veikt vergu darbu vairāk nekā 20 stundas dienā. Ja dienas norma nebija izpildīta, mums neļāva gulēt. Tiem, kuri nebija „pārveidoti” (1), neļāva gulēt līdz pulksten 3 rītā. 5:30 visiem bija jāceļas. Mums bija atvēlētas mazāk nekā 10 minūtes, lai izmantotu tualeti un nomazgātos.

Četras no mums, ieskaitot Gao Dzjiņlinu (kura vēlāk tika spīdzināta līdz nāvei), norīkoja uz metalurģijas rūpnīcu. Mums bija jāņem dažāda izmēra tērauda stieņi ar asām malām no vairākus metrus augstām grēdām un jāiekrauj tie lielā kravas automašīnā. Mums četrām vien bija jāpiekrauj kravas automašīna, kurā ietilpa apmēram 4 līdz 5 tonnas tērauda. No tērauda stieņiem manas plaukstas un rokas bija klātas ar iegriezumiem. Šajā karstumā mēs stipri svīdām. Karstais tērauds, saskaroties ar mitro ādu, apdedzināja to līdz čulgām.

Vakarā, atgriežoties kamerā, mūs līdz vēlai naktij spieda veikt amatniecības darbus, un dažkārt mēs strādājām visu nakti.

Pēc trim dienām tik smaga darba vairāk nekā puse manu matu nosirmoja. Manas acis bija sarkanas, un rokas bija tik ļoti savainotas, ka nebija redzami pirkstu nospiedumi. Viss mans ķermenis tik ļoti sāpēja, ka vakarā es nevarēju iekāpt gultā.

Mums bija jāstrādā arī ar azbestu bez jebkādām sejas maskām. Piesārņotā gaisa dēļ mēs bieži vēmām
.
Pēc tam no pārmērīga noguruma es bieži vēmu asinis. Dažu mēnešu laikā mans svars nokritās no 75 kg līdz 60 kg. Man izbeidzās arī menstruācijas.

2000. gada septembrī četras no mums – Van Dunu, Van Dzjiņpinu, Lu Jaņdzjinu un mani slepus pārveda uz Masaņdzja piespiedu darba nometni.

3. Bēdīgi slavenā Masaņdzja piespiedu darba nometne

Masaņdzja darba nometne specializējas Faluņgun praktizētāju vajāšanā. Mani katru dienu modināja pirms 5.00 no rīta un spieda klausīties Faluņgun nomelnojošu propagandu gandrīz 24 stundas, līdz pulksten 2.00 naktī.

Pēc divām nedēļām, kuru laikā netiku „pārveidota”, mani izsauca uz nodaļas priekšnieces Džan Sjužunas kabinetu. Viņa iespieda man starp kājām koka nūju un ar dūri iesita pa galvu, tad ar spērienu notrieca mani zemē un piespieda tupēt ar iespiestu nūju starp kājām. Ja nūja izkrita, viņa deva man triecienus ar elektrošoka steku.

Viņa mani spārdīja un sita ar dūrēm, cenšoties piespiest uzrakstīt „trīs ziņojumus”. Es atteicos to darīt. Tad viņa deva rīkojumu nogādāt mani uz tukšu telpu, kur tika spīdzināti praktizētāji. Ar diviem elektrošoka stekiem viņa deva triecienus man pa seju, kaklu, pēdām un plaukstām. Tās bija neizturamas sāpes. Man bija ļoti grūti elpot, un mana seja raustījās. Es vairs nespēju nostāvēt un atmuguriski nokritu.

Spīdzināšanas metode: pakļaušana elektrošoka steka triecieniem.

Pēkšņi ārā nogranda pērkons un sākās spēcīgs vējš. Es noteiktā balsī viņai pateicu, ka neatteikšos no Faluņ Dafa pat savas dzīves pēdējā brīdī. Viņa nometa stekus un izsteidzās ārā.

Es tiku aizvilkta atpakaļ uz kameru. Kad atguvu samaņu, ieraudzīju, ka manas plaukstas, seju, kaklu un muguru klāj apdegumi un čulgas. Es jutos pilnīgi bez spēka.

Redzot, cik smagi es tiku spīdzināta, kāda pavecāka kundze kamerā sāka raudāt un teica: „Es nezinu, vai tu varēsi to izturēt. Reti kurš var izturēt spīdzināšanu. Ja tu nevari, vienkārši uzraksti ziņojumus, ko viņi vēlas.”

Tad es sapratu, kādā veidā tik daudzi praktizētāji bija tikuši „pārveidoti ” Masaņdzja [nometnē]. Aiz bēdām es sāku raudāt.

Tā kā es atteicos tikt „pārveidota”, Džan Sjužuna deva rīkojumu neļaut man gulēt. Nodaļas priekšniece Džan Naimiņa pakļāva mani elektrošoka steka triecieniem. Kad viņa man jautāja, kādēļ es nepiekrītu atteikties no Faluņ Dafa, uzrakstot „trīs ziņojumus”, es viņai atbildēju, ka mācos Faluņ Dafa pēc savas pašas gribas, tad kāpēc gan man būtu jāraksta „nožēlošanas paziņojums”(3)? Viņa desmit minūtes pakļāva mani elektrošoka steka triecieniem.

Lai pāraudzinātu praktizētājus, Masaņdzja nometnē tika pielietotas visas iespējamās metodes. Džan Sjužuna pavēlēja ieslodzītajiem vienam pēc otra sist mani. Viņi trieca mani ar galvu pret sienu tā, ka ausīs skaļi džinkstēja.

Kad viņi pagura, sitot mani, tad lika man stāvēt pustupus ar uz priekšu izstieptām rokām. Zem manu plaukstu locītavām viņi novietoja adatas. Ja es nolaidu rokas zemāk, tās dūrās man rokās. Mazāk nekā divu stundu laikā manas locītavas bija tik ļoti sadurstītas, ka no tām straumēm plūda asinis. Ja es mēģināju atvirzīt rokas sānis, viņi dauzīja mani ar koka nūjām un sita pa seju.

Kādu dienu es atkal tiku aizvilkta uz Džan Sjuežunas kabinetu un mani spieda rakstīt „trīs ziņojumus”. Es atteicos. Džan un divas apsardzes sita un lamāja mani. Viņa piespieda mani pie zemes un ar šķērēm nogrieza man matus. Pēc tam viņa mežonīgi iesmējās un teica, ka es izskatos garīgi slima.

4. Slepus ieslodzīta vīriešu kamerā

Es nekad neaizmirsīšu 2001. gada 19. aprīli.

Tajā rītā Džan Sjuežuna teica man, lai savācu savas mantas. Es nezināju, kādēļ biju vienīgā no 30 cilvēkiem kamerā, kurai bija jāsavāc mantas. Tad tika izsaukta arī Džao Suhuaņa no kameras, kas atradās gaiteņa otrā pusē. Mūs ar visām mantām izveda pagalmā. Tur atradās desmit praktizētājas, kuras atteicās tikt „pārveidotas”.

Nodaļas priekšniece teica: „Mēs esam atraduši jums labu vietu. Jūs varēsiet tur praktizēt.”

Mums visām desmit, ieskaitot Dzou Guižunu, Džan Suhuaņu, Žeņ Dunmeju, Džou Jaņbo, Van Li, Van Miņu, Van Keji un Cjui kundzi, uzraugi uzlika rokudzelžus un iesēdināja milicijas furgonā. Furgons apstājās pie vīriešu darba nometnes. Vēlāk mēs uzzinājām, ka tā bija Džanši piespiedu darba nometne.

Mūs aizveda uz baltu ēku, kur izmērīja asinsspiedienu. Cjui kundzi aizveda prom, mēs deviņas palikām.

Mūs aizveda uz deviņām atsevišķām kamerām. Mani ievietoja pirmajā kamerā. Šajā kamerā bija liela divguļamā gulta un drēbju pakaramais statīvs. Istabā jau gaidīja četri vīrieši. Kad devos uz tualeti, tad redzēju kādu citu lielu kameru, kurā gulēja vairāk nekā 30 vīriešu. Tie bija ieslodzītie.

Es biju nedaudz nobijusies un domāju, kas šī ir par vietu. Kas bija šie vīrieši? Kāpēc tur gulēja tik daudz vīriešu? Tajā naktī es saņēmu atbildi.

Pēc pulksten 10 vakarā es jautāju vīriešiem kamerā: „Kādēļ jūs neejat prom? Man vajag iet gulēt.” Viens no viņiem atbildēja: „Gulēt? Tu gribi gulēt, ja? Nevienam nav ļauts gulēt, kamēr viņš nav ticis „pārveidots”. Kāda sieviete šeit tika „trenēta” 18 dienas, un viņai neļāva gulēt. Beigu beigās viņa sajuka prātā.”

Viņi drīz aizgāja, bet ieradās citi četri vai pieci vīrieši. Drīz atnāca vēl cita vīriešu grupa. Viņi gaitenī kliedza un taisīja lielu troksni. Viņi spēra pa durvīm un iebrāzās kamerā. Viņi mani filmēja.

Pēkšņi es gaitenī izdzirdēju Dzou Guižunas balsi. Viņa nemitīgi sauca manu vārdu: „Lipin, Lipin, no vilku migas esam nokļuvušas tīģera alā. ĶKP ir bandītu bars!”

Dzirdot viņas sirdi plosošos kliedzienus, es izsteidzos gaitenī un sastapos tur ar Džou. Mēs viena otru cieši apskāvām, nepievēršot uzmanību tam, cik stipri vīrieši mūs sita. Es izmisīgi vēlējos viņu aizsargāt, jo viņa bija daudz mazāka un trauslāka nekā es. No sitieniem man uztūka labā acs. Man tika norautas drēbes, un es paliku gandrīz kaila. Džou un mani aizvilka atpakaļ uz mūsu kamerām. Četri vai pieci vīrieši iemeta mani gultā. Viens vīrietis apsēdās man virsū un sita mani. Man reiba galva, un es zaudēju samaņu.

Kad nācu pie samaņas, redzēju, ka man blakus gulēja trīs vīrieši - viens kreisajā pusē, divi labajā pusē.

Jaunais vīrietis, kas bija labajā pusē, ar rokām aiztika manu ķermeni. Viņam bija mazāk nekā 20 gadu. Otrs vīrietis, kurš atradās aiz viņa, arī aiztika mani. Vīrietis, kurš bija man kreisajā pusē, aiztika manu seju un bija piespiedis savu kāju pie mana ķermeņa intīmās daļas. Virs manas galvas sēdēja vēl viens vīrietis.

Viņš aiztika manu seju un galvu. Divi vīrieši stāvēja kājgalī un lūkojās man starp kājām. Viens no viņiem filmēja notiekošo, bet otrs skatījās. Viņi runāja neķītrības. Es nezinu, cik daudz vīriešu vēl bija pie manām kājām. Viņi kutināja man pēdas un smējās. Viņi runāja neķītrības un teica: „Netēlo mirušu. Tev jātiek „pārveidotai” pat tad, ja esi mirusi”.

Es nespēju noticēt tam, kas ar mani bija noticis. Man no mutes plūda asinis.

Dzirdēju, ka Dzou Guižuna sauca manu vārdu: „Lipina! Lipina!” No visa spēka centos izrauties, lai sameklētu šo pazīstamo balsi. Vīrietis, kurš sargāja durvis, ar drēbju pakaramo iesita man pa galvu, un es sajutu siltumu no asinīm, kas plūda man pār seju.

Es izmisīgi dauzīju durvis un tajā pašā laikā saņēmu sitienus no aizmugures. Turpināju saukt Džou vārdu, un viņa ieskrēja manā kamerā. Mēs abas raustījām metāla restes. Kamēr uzraugs atvēra durvis, mēs abas bijām stipri piekautas.

Mēs jautājām apsargam: „Kāpēc valdība nodara mums šo visu? Ja šie vīrieši šodien neatstās mūsu kameras, mēs iesniegsim par jums sūdzību, ja tiksim ārā no šejienes dzīvas. Ja mēs šeit nomirsim, mūsu dvēseles jums nekad nepiedos!”

Uzraugs pateica ieslodzītajiem vīriešiem, ka viņi nedrīkst nodarīt neko ļaunu viņa dežūras laikā.

Mūs aizveda uz manu kameru, un četri vīrieši tika atstāti mūs uzraudzīt. Mēs palikām nomodā visu nakti, veroties viena otrā ar asarām acīs. Mēs varējām sadzirdēt skaņas no citām telpām – kliedzienus un sitienus pa durvīm.

Nākamajā dienā, 20. aprīlī, cita apsarga dežūras laikā Dzou Guižuna tika aizvesta atpakaļ uz savu kameru. Tajā dienā mani piekāva ieslodzītais vīrietis. Tajā naktī es tiku pakļauta grupveida izvarošanai, tāpat kā tas bija noticis iepriekšējā naktī.

Tajā naktī mēs nezinājām, vai paliksim dzīvas.

Trešajā dienā mēs ar Džou iedomājāmies par Žeņ Dunmeju, neprecētu meiteni, kura tika turēta tālākajā kamerā. Mēs izskrējām gaitenī un saucām viņas vārdu.

Es runāju ar apsargu, un gauži raudot, teicu viņam, ka Žeņ Dunmeja ir neprecēta meitene, un ka viņi nedrīkst viņai nodarīt pāri, ja vien viņi vēl ir cilvēki.

Ceturtajā dienā ieradās apsargu grupa. Džou Guižunu un mani katru turēja divi uzraugi un gatavojās vest mūs prom. Mēs nemitīgi saucām Žeņ Dunmejas vārdu, un beigu beigās viņu izveda ārā. Mēs nezinām, kas notika ar pārējām sešām praktizētājām.

Es nekad agrāk nebiju konkrēti aprakstījusi to, kas tur notika. Pat tagad, pēc gadiem, mani joprojām pārņem drebuļi, kad domāju par to. Kad vien atceros to, kas man tika nodarīts, es atkal sajūtu toreiz piedzīvotās bailes un sāpes.

Vēlāk es uzzināju, ka pirms mums uz turieni tika nosūtītas un tādā veidā „pārveidotas” 33 praktizētājas. Dažas no viņām sajuka prātā. Jau gadiem ilgi tur nepārtraukti notiek Faluņgun praktizētāju vajāšanas.

1. „Pārveidot” – smadzeņu skalošanas un spīdzināšanas pielietošana, lai piespiestu praktizētāju atteikties no Faluņgun.
2. „Trīs ziņojumi”: ar smadzeņu skalošanas un spīdzināšanas palīdzību praktizētājus spiež parakstīt „nožēlošanas ziņojumu”, „garantijas ziņojumu” vai „norobežošanās ziņojumu” kā apstiprinājumu tam, ka viņi ir atteikušies no savas ticības. Ziņojumā praktizētājam liek atzīt nozēlu par Faluņgun praktizēšanu, apsolīt atteikties no Faluņgun un nekad vairs neapvienoties ar citiem praktizētājiem un nedoties uz Pekinu ar apelāciju Faluņgun aizstāvībai.
3. „Nožēlošanas paziņojums”: šajā paziņojumā praktizētājam liek atzīt nožēlu par Faluņgun praktizēšanu, apsolīt atteikties no Faluņgun un nekad vairs nesatikties ar citiem praktizētajiem, un nedoties uz Pekinu ar apelāciju Faluņgun aizstāvībai.

Raksts angļu valodā: http://ru.minghui.org/articles/2013/10/14/62439.html