Pārvarēt pieķeršanos jūtām (cjin)

Kopš es sāku praktizēt Faluņ Dafa, visgrūtāk man ir bijis atbrīvoties no pieķeršanās jūtām (cjin). Tas man kļuva par dzīvības un nāves pārbaudījumu.

Lai arī es pilnveidojos vairāk nekā desmit gadus, un esmu likvidējusi lielāko daļu savu pieķeršanos, es joprojām jūtu, ka neesmu pietiekami stingri pilnveidojusies.

Kad biju bērns, es uzskatīju draudzību par dzīves īsto jēgu. Katru dienu es ļoti daudz uzmanības veltīju savai mātei, tāpēc pieaugušo acīs es biju „mammas meitiņa”. Mamma bieži ar lepnumu stāstīja citiem cilvēkiem par to, ka jūtas man ir ļoti svarīgas. Kad pieaugu, draugi un radinieki arī cienīja mani, tāpēc, ka es ļoti augstu vērtēju draudzību. Es pat uzskatīju jūtas un draudzību par neatņemamu dzīves sastāvdaļu.

Apzināties savu pieķeršanos jūtām

Tomēr, pēc tam, kad sāku praktizēt Dafa, es negaidīti atklāju, ka citi cilvēki pret mani ir kļuvuši vēsi un sākuši sliktāk izturēties. Es nezināju, ko iesākt. Mani vecāki, brāļi, māsas, draugi un radinieki – visi darīja man pāri. Agrāk viņi pret mani izturējās labi, tad kāpēc gan tagad viņi mani sāpina, kaut arī es pret viņiem izturējos daudz labāk nekā agrāk? Lai gan es zināju, ka katram, kurš pilnveidojas, ir nepieciešams iziet šo pārbaudījumu, bet pieķeršanās jūtām vienmēr mani mulsināja.

Atrodoties ieslodzījuma centrā, es pieteicu badastreiku un neēdu desmit dienas. Kad mana mamma raudāja un manu acu priekšā zaudēja samaņu, man sāpēja sirds. Skolotājs deva man skaidrus mājienus, ka rīkojos nepareizi, taču es joprojām izvēlējos jūtas. Darba nometnē es pazinu praktizētāju, kurš simulēja plānprātību, lai tiktu ātrāk atbrīvots. Tas negatīvi ietekmēja Dafa reputāciju, bet es tomēr izvēlējos jūtas. Es nonācu pie slēdziena, ka mana uzvedība pastiprināja karmu un radīja problēmas, tāpēc jutos sāpināta.

Vēlāk mana mamma atkal atbrauca uz darba nometni un mēģināja piespiest mani atteikties no praktizēšanas. Viņa nometās ceļos manā priekšā un lūdzās, taču šoreiz es paliku nesatricināma. Es nolēmu neatteikties no Dafa!

Pēc tam, kad tiku atbrīvota no darba nometnes, atgriežoties mājās, es atklāju, ka mana meita ļoti slikti uzvedās. Es gandrīz lūdzos viņai būt par labu cilvēku. Bet viņa, rādot uz mani ar pirkstu, tikai lamājās. Man negribējās dzīvot. Viss, kas ar mani notika, bija saistīts ar manu pieķeršanos jūtām.

Es zināju, ka šī pieķeršanās centās iznīcināt manu ticību Dafa, tāpēc cīnījos ar to. Lai arī man bija ļoti sāpīgi, taču man nekad neradās vēlēšanās atteikties no Dafa. Šādā pilnveidošanās stāvoklī aizritēja trīs gadi.

Reiz es noskatījos filmu par Šakjamuni. Viņam bija skolnieks, kuru sauca Arnans. Šis skolnieks bija apmaldījies jūtu labirintā un viņam nebija gandrīz nekādas cerības atgriezties pie sava patiesā „Es”. Pirms doties uz nirvānu, Šakjamuni noraidīja domu: „ Atgriezies Arnan”. Arnans beidzot atteicās no jūtām un kļuva par īstenu Šakjamuni skolnieku. Manas sirds dziļumos izskanēja: „Nepadodies!”

Žēlsirdīgais Skolotājs deva man vēl vienu mājienu. Tajā naktī es redzēju sapni par to, ka mans Juaņšeņ (Galvenā dvēsele) atstāja manu ķermeni. Redzot, ka es cieši guļu, tā ļoti uztraucās. Pēkšņi manā priekšā parādījās Skolotāja Likuma ķermenis. Skolotājs paskatījās uz mani un stingri teica: „Mans bērns, laiks doties tālāk, kāpēc tu necelies?” Es dzirdēju Skolotāju nopūtu, redzēju Skolotājam pār vaigiem ritam asaras...To redzot, mana Galvenā Dvēsele sāka raudāt.

Tajā neaizmirstamajā brīdī es beidzot pamodos. Es biju dziļi aizkustināta un sāku raudāt. Paskatoties uz savu pilnveidošanos no cita skatupunkta, es atkal kļuvu centīga. Tagad es varēju mierīgi mācīties Likumu un saprast Skolotāja vārdu dziļo jēgu: „ Jūtas ir pieķeršanos rašanās sakne” („Atbildes uz jautājumiem Likuma mācīšanas laikā Guandžou” no grāmatas „Dižā Faluņ Likuma izskaidrojums”.

Aizstāt jūtas ar žēlsirdību

Es ilgu laiku raidīju Taisnās domas, lai likvidētu savā dimensijas telpā visus faktorus, kas saistīti ar jūtām. Drīz pēc tam Skolotāja Likuma ķermenis vēlreiz ieradās manās mājās, un Skolotājs palīdzēja man atteikties no daudzām cjin matērijām. Kopš tā brīža, es stingri sekoju jebkurām izmaiņām domāšanā un uzvedībā. Es darīju visu iespējamo, lai iemācītos domāt, pirmkārt jau par citiem, un mēģināt aizstāt jūtas ar žēlsirdību.

Vēlāk, veicot trīs lietas, es atkal saskāros ar traucējumiem, kurus radīja jūtas. Bet tagad es esmu kļuvusi racionālāka, lai gan ne vienmēr spēju palikt pilnīgi nelokāma.

Pēdējā laikā es rediģēju materiālus par ļaunuma iznīcināšanu. Katru reizi, kad rediģēšanas darbā pienāca īpaši atbildīgs moments, manai mammai sākās slimības saasināšanās un mums bija jābrauc uz pilsētu pie ārsta. Parasti mēs kopā ar brāļiem un māsām pavadījām mammu, tāpēc es nevarēju izvairīties no brauciena, taču šoreiz es biju aizņemta ar steidzamu materiālu rediģēšanu. Kad es aizdomājos par to, kā man vajadzētu rīkoties, tad nolēmu izmantot savu dievišķo pusi un Taisno domu pārdabiskās spējas, kuras Skolotājs mums devis, lai iznīcinātu visus ļaunos faktorus, kas traucē veikt trīs lietas. Tas nekavējoties mainīja situāciju: pa ceļam saslima viens no radiniekiem, kuram vajadzēja nogādāt mammu uz slimnīcu. Viņš bija spiests aizkavēties pie mums uz vienu dienu, tāpēc man radās iespēja palikt mājās un izrediģēt materiālus.

Kad darbs bija gandrīz pabeigts un es gatavojos nosūtīt failu, man piezvanīja draudzene, kura nav praktizētāja. Viņa raudāja un lūdza, lai es atbraucu, jo viņas dzīvībai draud briesmas. Viņa vēlējās, lai palīdzu viņai nelaimē. Es zināju, ka ļaunums baidījās no materiāliem, kurus biju izrediģējusi. Es nomierināju savu draudzeni un lūdzu viņai atkārtot: „Faluņ Dafa ir brīnišķīgs”. Pēc tam es teicu, ka nekas slikts ar viņu nenotiks, un viņa pārstāja raudāt.

Izvēlēties dievišķo domāšanu, lai nepakļautu sevi briesmām

Reiz, kad es rediģēju svarīgus materiālus par „smadzeņu skalošanas” klašu iznīcināšanu, mana mamma salauza kāju. Rentgena uzņēmums parādīja, ka viņai bija augšstilba kaula lūzums, un nepieciešama steidzama operācija. Es padomāju: „Manai mammai ir vajadzīga steidzama palīdzība, kā es varu palikt mājās?” Es skaidri apzinājos – ja iziešu no mājām, tad nokļūšu ļaunuma lamatās. Zinot, ka tā bija izvēle starp cilvēcisko domāšanu un dievišķo domāšanu, es izvēlējos dievišķo domāšanu.

Tomēr, lai nepakļautu sevi briesmām, es noraidīju Taisnās domas un apspriedu to ar mammu. Galu galā mamma piekrita tam, ka es varu atbraukt pie viņas vēlāk.

Tiklīdz es nopriecājos, ka esmu atlaidusi radnieciskās jūtas, tā drīz notika vēl viens gadījums. Reiz, kad es nodarbojos ar svarīga raksta rediģēšanu, pienāca ziņa, ka mana jaunākā māsa (kas dzīvoja citā pilsētā) pēkšņi bija nolēmusi izdarīt pašnāvību un iedzērusi indi. Viņu aizveda uz slimnīcu, taču viņa joprojām atradās komā. Viņas trīs bērni, raudot brauca viņai līdzi uz slimnīcu. Es padomāju: „Vai man jābrauc pie viņas? Kā man rīkoties?” Tad es vērsos pēc padoma pie citas praktizētājas. Viņa mani nomierināja, atbalstīja, un es sajutos labāk.

Tajā naktī es nevarēju aizmigt un daudz domāju. Es sev jautāju: „Kāpēc kritiskos brīžos es vienmēr saskaros ar pārbaudījumu uz pieķeršanos jūtām? Tas nozīmē, ka mana pilnveidošanās nav pietiekami stingra.” Es uzskatu, ka katram cilvēkam ir savs liktenis un Visuma Likums ir taisnīgs! Tāpēc es nolēmu doties pie māsas pēc tam, kad būšu pabeigusi visu rediģēšanas darbu. Par laimi, nākamajā dienā māsai briesmas vairs nedraudēja, un pēc kāda laika viņa izveseļojās.

Atskatoties uz savu vairāk nekā desmit gadus ilgo pilnveidošanās ceļu, es saprotu, ka saskaroties ar pārbaudījumu uz pieķeršanos jūtām, man līdz šim brīdim vēl nav izdevies sasniegt stāvokli, kad sirds paliek nesatricināma. Lai gan es nespēju pilnībā atlaist jūtas, es joprojām apņēmīgi sekoju Skolotājam. Man vēl joprojām ir cerība. Es uzskatu, ka pateicoties Skolotāja aizsardzībai un rūpēm, es noteikti pārvarēšu pieķeršanos jūtām.

Raksts angļu valodā: http://en.minghui.org/html/articles/2014/5/14/1119p.html