Būt pārliecinātam par sevi vajag un tas ir pat vēlami. Tomēr, ja cilvēkam rodas pārmērīga mīlestība pret sevi un viņš domā, ka ir svarīgāks vai labāks ne kā viņš patiesībā ir, tad tāda lepnība jau izraisa satraukumu. Nav brīnums, ka gan austrumu, gan rietumu reliģijas uzskata lepnību par grēku, kurš ir jāizskauž.
Kristieši runā par septiņiem nāves grēkiem: lepnību, skaudību, iekāri, dusmām, negausību, mantkārību un slinkumu, kas parasti piemīt cilvēkiem.
Starp septiņiem nāves grēkiem lepnība tiek uzskatīta par pirmo un visnopietnāko, jo tā bieži noved pie citiem netikumiem. Teologs Aurēlijs Augustīns uzskatīja, ka lepnība ir galvenais motīvs, kas mudina cilvēkus uz noziegumu.
Šķiet, ka arī rakstnieks, zinātnieks un teologs Klaivs Steiplss Lūiss tam piekrīt. Viņš uzskata, ka lepnība ir visbūtiskākais un smagākais grēks, kam nav pielīdzināmi pat tādi netikumi kā dusmas, mantkārība un alkoholisms.
Slavenajos budistu svētajos rakstos „Mahā-vaipulya-buddhâvataṃsaka-sūtra” arī ir teikts, ka lepnība ir viens no trim šķēršļiem, kas traucē cilvēkam, kas pilnveidojas, sasniegt Budas stāvokli. Salīdzinot ar pārējiem diviem šķēršļiem (skaudību un rijību), lepnība praktizētājam var likt domāt, ka viņš ir pat augstāks par Budu.
Ja cilvēks ir par sevi pārāk augstās domās, tad parasti viņš ir egocentrisks un sava pārmērīgā lepnuma pilnīgi apžilbināts. Viņš domā, ka zina vairāk par citiem, lai gan patiesībā cilvēki viņu uzskata par augstprātīgu, nekompetentu un smieklīgu muļķi. Galu galā pārmērīgā pašpārliecinātība neļauj viņam ieraudzīt citu cilvēku stiprās puses un neļauj paplašināt viņa šauro redzesloku. Viņš nespēj novērtēt citus cilvēkus, jo ir savu nenozīmīgo spēju pārņemts.
Ja gadās tā, ka augstprātīgs cilvēks kļūs par komandieri kaujas laukā, viņš droši vien nenovērtēs savu ienaidnieku un var palaist garām labāko iespēju uzbrukumam. Sens ķīniešu sakāmvārds vēsta, ka pārāk pašpārliecināta cilvēka armija ir lemta sakāvei.
Gadījumā, kad augstprātīgs cilvēks kļūst noteiktas ticības praktizētājs, viņš var ieņemt nepareizu nostāju pret savu Dievu, aizmirstot, ka patiesībā viņam visu ir devis Dievs.
Nākamie divi stāsti ir ņemti no reliģijām un liecina par to, cik bīstami ir ar sevi pārāk lepoties.
Sātans tika radīts kā gudrs, taisns un perfekts eņģelis, bet kad kļuva augstprātīgs, sacēlās pret Dievu. Tad viņš tika nomests no Debesīm uz Zemi. Par viņa krišanas iemeslu kļuva lepnība.
Devadatta bija Šakjamuni brālēns. 12 gadus viņš mācījās Šakjamuni vadībā, taču nekad neatteicās no savas lepnības un cietsirdības, un tādēļ izdarīja daudzus grēkus. Kad Šakjamuni atteicās mācīt viņam pārdabiskās spējas, Devadatta uz laiku no viņa aizgāja, lai iemācītos dažus trikus pie citiem meistariem. Pēc atgriešanās viņš mēģināja ieņemt Šakjamuni vietu. Kad Šakjamuni tam nepiekrita, Devadatta saniknojās un nogalināja mūķeni Uppalavannu. Tad viņš nolīga karavīru, lai tas nogalina Šakjamuni, taču karavīru aizkustināja Šakjamuni taisnīgums, un viņš kļuva par tā sekotāju un mācekli. Taču Devadattu tas neapturēja, viņš izlaida uz ielas ziloni, cerēdams, ka milzīgais dzīvnieks Šakjamuni samīdīs, taču, par laimi, zilonis Šakjamuni pat neievainoja. Vēlāk Devadatta nogrūda no klints milzīgu akmeni, lai tas trāpītu tur sēdošajam Šakjamuni. Šakjamuni kāju ievainoja akmens šķembas un tā asiņoja.
Devadattam ne tikai neizdevās sasniegt Augļa Statusu, bet par saviem grēkiem viņš nokrita ellē.
Lepnība var pazudināt cilvēku, un kritiens būs smags. Līdzko praktizētājā iedegās lepnības liesma, tā ne tikai grauj viņa ticību, bet var viņu arī iznīcināt.
Tāpēc es atgādinu sev un saviem draugiem praktizētājiem – mēs nedrīkstam domāt, ka esam augstāki nekā Skolotājs vai Fa.
Raksts angļu valodā: http://en.minghui.org/html/articles/2013/8/22/141652p.html
* * *
Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.
vairāk ...