Kopīgā ķermeņa veidošana ir svarīgāka par personīgajiem sasniegumiem

Godātais Skolotāj, dārgie draugi praktizētāji

Es esmu praktizētājs no Čehijas. Atļaujiet dalīties ar jums savā pilnveidošanās pieredzē. Lai gan sākumā man nebija ne jausmas par ko rakstīt, tomēr es nolēmu to izdarīt, jo dalīšanās pieredzē arī ir pilnveidošanās process.

Es sāku pilnveidoties Dafa pirms septiņiem gadiem. Tāpat kā daudzi citi praktizētāji, es esmu tieši vai netieši piedzīvojis daudzas lietas, par kurām Skolotājs runā „Džuaņ Faluņ”. Lai gan, šķiet, ka sevis pilnveidošanā neesmu sasniedzis lielus panākumus, atskatoties atpakaļ, ir redzams, ka esmu ļoti stipri mainījies. Tas ir līdzīgi tam, ko mūsu Skolotājs teicis kanonā „Mācīties Likumu” no krājuma „Uzcītīgas pilnveidošanās būtība”:

„Patiesībā, pilnveidošanās procesā jūs pakāpeniski un nemanāmi paaugstināt sevi. Paturiet prātā: ne pēc kā netiecies un tu iegūsi visu.”

Apliecināt Fa ģimenē

Mani ģimenes locekļi ir mainījuši attieksmi pret manu pilnveidošanos. Sākumā viņiem pret to bija iebildumi, bet tagad viņi to pilnībā atbalsta.

Reiz mans jaunākais brālis pastāstīja, ka mūsu māte teikusi par Faluņgun kaut ko sliktu. To dzirdot, es biju satriekts, bet pēc kāda laika sapratu, ka faktiski neesmu izskaidrojis viņai patiesību. Es izturējos pret viņu kā pret savu māti, ļoti tuvu cilvēku, bet nevis kā pret dzīvu būtni, kas gaida glābšanu.

Kādu dienu, es vedu viņu uz klīniku veikt pārbaudi, un izmantoju iespēju, lai parunātu par Faluņ Dafa. Es lūdzu viņu nerunāt slikti par Faluņ Dafa un paskaidroju, kas ir Dafa. Es viņai jautāju, vai viņa ir pamanījusi, cik ļoti esmu mainījies, kopš sāku praktizēt. Viņa klausījās un piekrita manis teiktajam. Viņa teica, ka nožēlo to, ko agrāk ir teikusi par Dafa, un tagad viņa vairs tā nedomā.

Kopš tā laika, es cenšos pastāstīt viņai par to, ko es daru un kāpēc es to daru. Es iedevu viņai izlasīt Faluņgun materiālus. Mājās es nodarbojos ar uzkopšanu, ēdiena gatavošanu, gludināšanu, strādāju dārzā un veicu citus darbus, lai palīdzētu saviem vecākiem. Redzot lielās pārmaiņas ar mani, vecāki atbalsta mani visās Dafa aktivitātēs. Viņi abi parakstīja petīciju pret Faluņgun vajāšanu Ķīnā. Mana mamma pat aicināja kaimiņus parakstīt petīciju.

Es cenšos būt arī labs vīrs. Lai gan mana darba dēļ, mēs viens otru redzam reti, sieva mani atbalsta it visās Dafa lietās. Viņa pat finansiāli atbalstīja svarīgu Dafa projektu. Reizēm viņa izpilda vingrojumus un mācās „Džuaņ Faluņ”, cenšas būt labs cilvēks gan darbā, gan citur. Viņas pareizā uzvedība atstāj labu iespaidu uz apkārtējiem cilvēkiem. Daudziem cilvēkiem viņa pastāstīja par Faluņgun, daži no viņas draugiem ir noskatījušies Shen Yun izrādi. Mūsu harmoniskās attiecības ļauj man veltīt daudz laika tam, lai mācītos Likumu un skaidrot patiesību dzīvajām būtnēm.

Pagājušajā gadā mana vecmāmiņa nopietni saslima. Viņai bija audzējs nierē un citas problēmas. Es apciemoju viņu biežāk nekā pārējie mazbērni. Es aizvedu viņai dažus Dafa materiālus. Viņai iepatikās grāmata par Gao Džišenu. Viņai kļuva aizvien labāk un labāk un atkarībā no viņas veselības stāvokļa, viņa tika pārvietota no vienas palātas uz citu. Nekas nav nejauši. Es izmantoju šo iespēju, lai lūgtu medmāsas un ārstus parakstīt petīciju. Medmāsas bija pārsteigtas, ka tik jauns vīrietis tik labi rūpējas par savu vecmāmiņu. Ikreiz, kad biju laukos, es viņu apciemoju, un man tas patika. Es gatavoju ēdienu un palīdzēju viņai apkopt sevi. Es biju kopā ar viņu biežāk nekā viņas pašas bērni. Viņa sāka man uzticēties vairāk nekā jebkuram citam. Vienmēr, kad viņa bija pārvesta jaunā palātā, es pie viņas gultas rāmja piestiprināju papīra lotosa ziediņu. Es viņai vienmēr piekodināju atkārtot: „Faluņ Dafa ir brīnišķīgs!” Man bija grūti redzēt kā viņa cieš. Dažreiz, stipro zāļu dēļ, viņa neatpazina ne vienu, pat ne mani.

Pakāpeniski viņas stāvoklis pasliktinājās, un vairākas reizes mēs domājām, ka viņa mirst, bet viņai vienmēr izdevās izdzīvot. Reiz es iedevu viņai parakstīt petīciju, un viņa to izdarīja, lai gan bija ļoti nespēcīga. Kad es to pastāstīju viņas meitai, viņa nespēja noticēt, jo viņas bija mēģinājušas parakstīt dokumentus notāram par pensijas naudu, bet vecmāmiņa to nespēja izdarīt. Tas, ka viņa spēja parakstīt petīciju, bija brīnums. Viņa pat aicināja citus ģimenes locekļus to parakstīt.

Ikreiz, kad man bija laiks, es patiešām labi rūpējos par savu vecmāmiņu. Citi sacīja, ka ieraugot mani, viņas acis vienmēr iemirdzējās. Lai gan pēc gadu ilgām ciešanām viņa aizgāja, man nebija skumji. Atbalstot Dafa, viņa izvēlējās sev labu nākotni, un ciešanas palīdzēja viņai likvidēt lielu daļu karmas. Es domāju, ka ar savu rīcību es daudziem cilvēkiem parādīju Dafa praktizētāju labestību.

Pievienošanās Epoch Times

Pilnveidošanās sākumā es nebiju pārāk centīgs. Bet pēc gada es vairākas reizes izlasīju visas Skolotāja lekcijas un „Džuaņ Faluņ” grāmatu. Mani nesaistīja filmas vai hobiji, es tikai vēlējos lasīt Likumu. Pēc tam, kad 2008. gadā pirmo reizi piedalījos Dafa pasākumā Edinburgā, es sajutu, ka vēlos darīt vēl vairāk. Skolotājs „Likuma mācīšanā 2002. gada Bostonas Fa konferencē” teica: „Ja tu iestrēgsi vienā līmenī, tad noteikti atpaliksi no Likuma Izlabošanas gaitas.”

Bija pienācis laiks izpildīt savu vēsturisko misiju, lai palīdzētu glābt vairāk dzīvo būtņu, un nevis koncentrēties tikai uz sevis pilnveidošanu. Tā bija dabiska sajūta un iekšējais dzinulis. Es sazinājos ar praktizētājiem Čehijā (tā kā es dzīvoju Anglijā, es nezināju, kas tur notiek) un sāku strādāt čehu „Epoch Times” projektā. Mana priekšrocība bija angļu valodas zināšanas, un es varētu veikt tulkošanas darbu. Tomēr, tas nebija viegli. Tagad es zinu, Skolotājs visu bija noorganizējis. Man bija jādodas uz ārzemēm, lai es iemācītos angļu valodu, un pēc tam izmantotu to Fa Izlabošanas laikā.

Man nebija nekādas pieredzes tulkošanā, nemaz nerunājot par rakstu rakstīšanu. Gāja laiks, un es sapratu kā uzrakstīt rakstu. Papildus tulkojumiem, tagad es varu uzrakstīt savus rakstus, un tie patīk lasītājiem. Skolotājs man dod gudrību, un es pastāvīgi pilnveidojos. Bez uzcītīgas Likuma mācīšanās es nekad to nevarētu izdarīt. Skolotājs „Likuma mācīšanā 2002. gada Bostonas Fa konferencē” teica: „Ja tu nemācies Likumu, tu nevarēsi labi paveikt Dafa darbu.”

Šajā sakarā esmu guvis lielu mācību. Ja nav stingra pamata, kurš balstīts uz koncentrētu un regulāru Likuma mācīšanos, Taisno domu raidīšanu, tad darbs pie projektiem neiet labi, nav iedvesmas, un pilnveidošanās stāvoklis ir nemainīgs vai arī palēninās. Tad ļaunumam ir viegli izmantot mūsu trūkumus, un mēs sākam meklēt citu kļūdas.

Dažreiz, kad es neatrados Fa, es biju tik nikns uz draugu praktizētāju trūkumiem, ka manas dusmas varēja uzliesmot desmit metru augstumā. Man bija daudz negatīvu domu par koordinatoru un aizvainojumi uz citiem praktizētājiem. Galu galā es atgriezos pie skatīšanās sevī un nomierinājos. Mēs neesam šeit, lai apliecinātu sevi, bet lai apliecinātu Dafa. Kad tu uzzini, cik grūti ir bijis citam cilvēkam, tad tev kļūst kauns un nākamajā reizē tu vari būt daudz iecietīgāks. Agrāk, kad radās problēmas, es bieži sāku vainot kādu vai kaut ko. Pamazām es kļūstu labāks, tagad es spēju vispirms ieskatīties sevī un meklēt problēmas tur. Tas ir maģisks instruments, ko mums devis Skolotājs.

Kad es publicētajos rakstos ieraugu dažas kļūdas un neprecizitātes, vai arī neveiksmīgu virsrakstu, es vienkārši mierīgi to izlaboju, lai mūsu darbs būtu kvalitatīvāks. Kad kļūdas rodas atkārtoti, es domāju, ka varu laipni un mierīgi norādīt uz to atbildīgajai personai. Galu galā mēs visi vēlamies kopīgi paaugstināties. Es cenšos daudz strādāt un būt atbildīgs, it visā izvirzu sev augstus standartus.

Vairākus gadus Čehijas „Epoch Times” projekts neattīstījās, jo nebija pastāvīgas koordinācijas, ne arī redzamu rezultātu. Daudzi cilvēki iesaistījās projektā, un daudzi to atstāja. Es domāju, tas notika tāpēc, ka trūka sadarbības. Katrs darīja to, ko uzskatīja par labu esam. Tomēr tagad situācija mainās. Tagad mums ir koordinators ar vīziju un sirdi vadīt cilvēkus. Esmu par to patiesi priecīgs. Es uzskatu, ka no šī brīža mēs tikai augsim un kļūsim arvien labāki.

2010. gada kanonā „Esiet vēl centīgāki” Skolotājs teica: „Tuvākajā nākotnē cilvēki šajā pasaulē sapratīs, ka Dafa skolnieki glābj cilvēkus. Šajā lietā jums noteikti ir jārīkojas labāk un jāpieliek vēl vairāk pūļu. Tas paredz to, ka jums ir labi jāsadarbojas. Ja jums neizdosies labi sadarboties, ļaunums patiešām izmantos jūsu trūkumus, un jūs cietīsiet būtiskus zaudējumus attiecībā uz personīgo pilnveidošanos, kā arī uz mūsu projektiem, kas vērsti uz dzīvo būtņu glābšanu.”

Esmu sapratis vienu svarīgu lietu, kuru uzsvēra arī mūsu koordinators. Mēs esam viens ķermenis un tāpēc, ja es visu daru labi un it visā gūstu panākumus, tad tie ir tikai virspusēji panākumi. No augstāka skatupunkta raugoties, ja projekts tomēr cieš neveiksmi vai pārstāj attīstīties, tad es esmu tas, kurš par to ir atbildīgs, jo mēs esam vienots ķermenis un kā vienots ķermenis cietām neveiksmi. Tāpēc ļoti būtiski ir atbalstīt tos, kuri atpaliek vai pārcieš grūtības. Tas ir tas, pie kā man jāstrādā, lai pilnveidotu sevi.

Shen Yun 2013

Agrāk Shen Yun projektā es strādāju daudz mazāk, jo neuzskatīju to par galveno prioritāti. Taču šogad situācija bija savādāka. 2012. gada rudens sākumā es sajutu, ka no visas sirds vēlos iesaistīties šajā lietā, un šī sajūta kļuva arvien stiprāka. Es joprojām strādāju „Epoch Times” un NTD TV, bet par manu prioritāti kļuva Shen Yun. Izrāde bija ieplānota Prāgā, kura ir apmēram 180 km no manām mājām. Tomēr tas mani neapturēja. Es ar prieku gatavojos braucienam uz Prāgu. Es jutu, kā Skolotājs dažādos līmeņos man palīdzēja, paaugstinot manu izpratni, tāpēc viss likās vienkārši. Tas nebija kā agrāk – nebija ne baiļu, ne uztraukuma, tikai prieks un aizrautība. Parasti es divas nedēļas strādāju ārzemēs, un tad divas nedēļas man bija brīvas. Šo brīvo laiku es varēju pavadīt Prāgā. Darbadienās es paliku pilsētā un brīvdienās atgriezos mājās, pavadīt tās kopā ar ģimeni, lai viņi nejustos atstāti novārtā.

Strādājot Shen Yun projektā, es vienmēr piedāvāju savu palīdzību, kad bija jādodas uz dažādām pārrunām Prāgā. Dažreiz mums bija darīšana ar ļoti bagātiem un ietekmīgiem cilvēkiem. Agrāk šādā situācijā es justu bailes, bet ne šoreiz. Es zināju, ka visu ir noorganizējis Skolotājs un ieplānojis to, kuri cilvēki mums ir jāsatiek. Mēs esam tikai vienkārši vēstneši, kas dara to, kas jādara. Bet reizēm mūs piemeklēja šaubas un cilvēciskās domas, lai varētu kļūt redzams tas, vai mēs esam praktizētāji vai parasti cilvēki?

Man prātā bieži nāk dzejolis „Viena doma” no Hun Jiņ (III):

„Laicīgo no svētā šķir viens strautiņš,
Uz priekšu vai atpakaļ – divas dažādas pasaules.
Ja vēlies ieiet templī, kas mežā
Viens solis un esi nokļuvis debesīs”

Pirmās divas nedēļās pēc tam, kad sāku regulāri braukt uz Prāgu, man sāka izpausties spēcīga domu karma, kam par iemeslu bija citu praktizētāju uzvedība. Es katram varēju atrast trūkumus – manierēs, noskaņojumā, ieradumos. Tādēļ es jutos ļoti nelaimīgs un sarūgtināts. Man izdevās to likvidēt, regulāri mācoties Likumu kopā ar citiem, un raidot Taisnās domas. Vēlāk es pamanīju, ka citi praktizētāji iet cauri tam pašam procesam, un centos dalīties ar viņiem savā pieredzē. Šāda veida domas ir jālikvidē. Labākais veids, kā to izdarīt, ir visu dienu mācīties Likumu un kopā ar grupu raidīt Taisnās domas. Pēc tā, man galvā nepalika nekas slikts, tur bija tikai milzīga žēlsirdība un sapratne. Patiesībā katram praktizētājam ir dažas pieķeršanās. Daži uzskata, ka ar tām ir grūti tikt galā, citi uzskata, ka ir grūti ļaut tām iet. Vienam tas ir viegli pārvarams, bet otram grūti. Ja nav nevienas pieķeršanās, mēs strauji izrausimies augšup.

„Džuaņ Faluņ” astotajā lekcijā mūsu Skolotājs uz to norāda: „Kad tuvojas "Lielā Debesu loka" atvēršanās brīdis, var rasties šāda parādība: dažiem, sēžot meditācijā, ķermenis visu laiku sveras uz priekšu. Tas ir tādēļ, ka muguras kanāls ir labi atvēries un cilvēks jūt ārkārtīgu vieglumu mugurā un tajā pašā laikā smagumu krūtīs. Citiem ķermenis liecas atpakaļ, jo viņi sajūt smagumu mugurā un vieglumu krūtīs. Ja tev viss ķermenis ir labi atvēries, tad tu palēksies uz augšu, un tev liekas, ka tu vari pacelties gaisā, ka tu atraujies no zemes.”

Veselu dienu darbojoties tirdzniecības centrā vai rīkojot tikšanās, mēs jutāmies noguruši, bet mums joprojām bija jāizplata informatīvie materiāli pie teātriem pilsētas centrā. Reizēm mani cilvēciskie priekšstati par to, ka mans ķermenis ir noguris vai ka man vairs nav spēka iet saglabājās. Turklāt, ārā bija ļoti auksts, un tas radīja grūtības. Dažreiz es padevos šiem priekšstatiem, bet dažreiz man bija pietiekoši spēcīgas Taisnās domas, lai pārvarētu tos. Katru reizi, kad man tiešām izdevās to izdarīt, rezultāti bija lieliski: teātris bija pilns ar cilvēkiem, un cilvēki ar prieku pieņēma mūsu materiālus un uzdeva mums jautājumus. Tas vienmēr bija ļoti iedvesmojoši, un mēs bijām priecīgi, ka mums galu galā ir izdevies to paveikt.

Mēnesi pirms izrādes es paņēmu atvaļinājumu un nedēļu biju Prāgā. Tomēr nedēļas nogalēs, kad biju mājās, es atslābinājos sevis pilnveidošanā. Lai gan es daudz darīju organizējot Shen Yun izrādes, taču es neatdevos tam pilnībā un bez nosacījumiem. Es neatbrīvojos no visām savām pieķeršanām, tādejādi atstājot nepilnības, kuras ļaunums izmantoja, lai radītu traucējumus. Es biju vairāk koncentrējies uz sevi, nevis uz mūsu valsts Dafa skolnieku kopīgo ķermeni. Es domāju, ka tā kā es labi daru lietas, tad viss ir brīnišķīgi. Tomēr, tā tas nebija.

Lai gan man šķita, ka sagatavošanās process norisinās labi, taču biļešu pārdošana nenoritēja veiksmīgi. Mēs pārdevām pavisam nedaudz biļešu un jutām, ka esam iestrēguši. Mēs visi ticējām, ka izdarīsim izrāvienu, tomēr situācija joprojām bija kritiska, un es sāku šaubīties. Apmēram nedēļu pirms izrādes, es pat padevos ilūzijai, ka viss manis darītais ir bijis veltīgs, ka esmu cietis neveiksmi gandrīz it visā, un esmu projektam tikai par apgrūtinājumu – tā bija pilnīga izgāšanās. Vēlāk gan es sapratu, ka tādas domas patiesībā nav pareizas, ka tas ir ļaunums, kas cenšas iedzīt mani depresijā un piespiest nicināt sevi.

Kanonā „Esiet vēl centīgāki” Skolotājs saka: „Cienīt visu, ko esat paveikuši, nozīmē cienīt pašiem sevi. Atcerieties šos Skolotāja vārdus!”

Galvenais koordinators kopā ar citām par projektu atbildīgajām personām koncentrēja visus mūsu spēkus uz to, lai sazinātos ar lielākajiem plašsaziņas līdzekļiem, bet pārējie raidīja Taisnās domas. Mēs izveidojām spēcīgu lauku, un notika vairāki brīnumi. Lielākajos plašsaziņas līdzekļos tika izvērsta reklāmas kampaņa, kurai bija ļoti liela ietekme uz biļešu pārdošanu un to pārdošanas apjomi beidzot sāka augt.

Galu galā mums izdevās pārdot apmēram 70 procentus biļešu. Taču man tā bija vilšanās – cik daudz pūļu tur bija ieguldīts! Taču nebija neviena, kuru varētu vainot, kā tikai sevi pašu. Tā kā es nebiju sasniedzis visus 100 procentus, un iespējams arī citi tos nebija sasnieguši – kā gan mēs varējām pārdot visas biļetes? No otras puses, tas bija spēcīgs impulss, lai nākamajā gadā strādātu vēl vairāk, sadarbotos vēl labāk un dotu iespēju vēl vairāk cilvēkiem mūsu valstī saņemt Shen Yun žēlsirdīgo glābšanu. Tajā pašā laikā es sapratu, ka nav svarīgi, cik daudz tu esi izdarījis, iztēlojoties sevi par supervaroni. Daudz svarīgāk ir sasniegt labu sadarbību praktizētāju starpā. Palielinot mūsu centienus, pieaugs mūsu ietekme un arī darba rezultāti būs daudz labāki.

Es pateicos mūsu Skolotājam par milzīgo žēlsirdību un pacietību, un jums draugi praktizētāji par atbalstu un sapratni. Visbeidzot es vēlētos noslēgt savu pieredzi ar rindām no Skolotāja dzejoļa „Viss tikai šī brīža dēļ” (Hun Jiņ (III)):

„Kad skolnieki Dafa ceļu iet taisni,
Viņu gaisma apmirdz pasauli un pilnībā attīra ļaunumu.
Uzcītīgie mācekļi līdzīgi plūmes ziediem salā,
Miljardiem gadus ilgās ciešanas – tas viss tikai šī brīža dēļ.”