Pārvarēt šķēršļus un palīdzēt valdības līderiem ieraudzīt komunistiskā režīma melus

Labdien, Skolotāj!

Labdien, draugi praktizētāji!

Mēs esam laulāts pāris un 2001. gada novembrī sākām praktizēt Faluņgun. Tolaik mūsu veselība un psiholoģiskais stāvoklis bija slikti un mēs cerējām tos uzlabot, praktizējot Faluņgun. Pirmā pusotra gada laikā mēs galvenokārt koncentrējāmies uz sevis pilnveidošanu. Mēs zinājām par Faluņgun vajāšanu Ķīnā, bet tās atmaskošanā devām visai nelielu ieguldījumu.

Pavērsiens sekoja pēc tam, kad mēs uzzinājām par divu ķīniešu praktizētāju vajāšanu, kuri mūsu rajonā rīkoja piketus, aicinot apturēt vajāšanas, bet pēc atgriešanās Ķīna tika arestēti. Mēs sapratām, ka mums ir nepieciešams aktīvi skaidrot patiesību un nolēmām atbalstīt piketus. Sākumā mēs garāmgājējiem izplatījām informatīvos materiālus.

2004. gadā mums piezvanīja un piedāvāja doties uz Ņujorku raidīt Taisnās domas un pievērst cilvēku uzmanību vajāšanām. Mēs nolēmām piedalīties un veselu nedēļu kopā ar Taivānas praktizētāju grupu stāvējām pie Centrālās stacijas, kur skaidrojām cilvēkiem patiesību. Pirmajā dienā mūsu situācija nebija viegla. Visi garāmgājēji steidzās, nevēlējās ņemt materiālus un bija ļoti nelaipni. Mēs jutāmies ļoti neveikli un nesapratām, kāpēc cilvēki nepieņem materiālus. Nākamajā dienā situācija uzlabojās un cilvēki sāka tos pieņem. Vakarā mēs kļuvām mundrāki un bijām lepni par sevi, tāpēc, ka visu izdarījām labi.

Taču praktizētājs, kurš pavadīja kopā ar mums visu dienu, padalījās ar mums izpratnē, ka veids, kādā mēs skaidrojām patiesību, nebija pārāk efektīvs, jo mēs izplatījām materiālus, taču nerunājām ar cilvēkiem, lai skaidrotu patiesību par vajāšanu. Mēs sajutām, ka pret mums izturas netaisnīgi, un mūsu sirdis tika aizskartas. Pēc tam, kad nomierinājāmies, mēs sapratām, ka viņam bija pilnīga taisnība un nākamajās dienās mēs centāmies pēc iespējas vairāk runāt ar cilvēkiem, lai palīdzētu viņiem saprast patiesību par Faluņgun un vajāšanām. Tā bija ļoti grūta un spraiga nedēļa. Bieži mums bija tikai dažas sekundes, lai kaut ko pateiktu. Taču šajā laikā mēs ļoti daudz iemācījāmies.

Atgriežoties Vācijā, mēs izmantojām šo pieredzi mūsu rajonā, kā arī kontaktējoties ar ķīniešu tūristiem. Mēs informējām viņus par vajāšanām un centāmies palīdzēt izstāties no kompartijas un ar to saistītām organizācijām. Laika gaitā mēs vairāk uzzinājām par ķīniešu domāšanas veidu un uzvedību. Vietējie ķīniešu praktizētāji mums palīdzēja un deva daudzus padomus.

Sniedzot savu ieguldījumu – regulāri skaidrojot patiesību, mēs nepārtraukti pilnveidojām sevi. Tā bija kā laba apmācība, kas ļāva mums kļūt daudz pārliecinātākiem sarunu biedriem. Mēs atklājām, cik svarīgi ir koncentrēties uz katru sarunā iesaistīto cilvēku un runāt par lietām tādā veidā, lai pārējie tās varētu viegli saprast un pieņemt. Ir svarīgi nerunāt monologu, bet iesaistīt sarunā citus. Tikai šādā gadījumā varēs pateikt, vai cilvēks ir sapratis un vai ir palikuši jautājumi, uz kuriem jāatbild.

Pēc dažiem gadiem ķīniešu praktizētājs Vācijā pajautāja mums, vai mēs nevēlamies strādāt pie tā, lai skaidrotu patiesību mūsu valdības līderiem. Mums tā bija jauna sfēra. Mēs nebijām pārliecināti un baidījāmies, jo mums nebija ne jausmas kā rīkoties. Tajā laikā notika priekšvēlēšanu kampaņa, tāpēc tā bija laba iespēja darbam ar valdību. Mēs vienkārši apmeklējām politiķus mūsu dzimtajā pilsētā viņu vēlēšanu iecirkņos. Mums pirmo reizi bija iespēja kontaktēties ar politiķiem daudz komfortablākos apstākļos. Mums tā bija laba pieredze. Mēs atklājām, ka darbs ar valdību nav nemaz tik grūts un šis process līdzinās sabiedrības informēšanai par vajāšanām. Patiesībā, vai tas būtu politiķis vai mājsaimniece, mēs darām visu iespējamo, lai palīdzētu viņiem saprast patiesību par vajāšanām un lai viņi tiktu glābti.

Mūsu nākamais solis bija vēršanās pie federālās valdības politiķa no mūsu vēlēšanu apgabala. Mēs lūdzām tikšanos, un tikām uz to uzaicināti. Tas mums bija jauns izaicinājums, jo saskaroties ar jaunu situāciju, mums radās šaubas un bailes no neveiksmes. Tas bija pārbaudījums, kas mums bija jāiztur.

Skolotājs teica:

„Dažu skolnieku Taisnās domas ir spēcīgākas, tāpēc viņi mazāk baidās, un viņu uzvedība ir daudz augstsirdīgāka, taisnāka un cienījamāka. Daži cilvēki baidās vairāk, tāpēc rīkojas ne tik labi. Tikai ļoti nedaudziem vispār nav baiļu. Vietās, kur situācija nav tik saspringta, šādu cilvēku ir vairāk. Bet vietās, kur ir daudz ļaunuma un pastāv spēcīgs spiediens, to ir ļoti maz. Nevar teikt, ka tu neesi derīgs, ja tev ir bailes. Ja tu tomēr spēsi pārvarēt savas bailes un centīsies labi darīt trīs lietas ar spēcīgām Taisnām domām, tad tas būs izcili.(Aplausi) Lūkojoties uz to perspektīvā, lai arī cik ļoti tev būtu bail, ja saskaroties ar atbildību par dzīvo būtņu glābšanu, tu jūti, ka tev ir jārīkojas, lai glābtu cilvēkus, tad tas ir ārkārtīgi neparasti. („Likuma mācīšana 2013. gada Lielās Ņujorkas Fa konferencē.)

Sākumā šis politiķis bija diezgan noslēgts, taču sarunas laikā viņš arvien vairāk un vairāk atraisījās un sāka uzdot jautājumus, bet pēc tam piedāvāja uzdot jautājumu par Faluņgun vajāšanām Ārlietu ministrijā un vēlāk tā arī izdarīja.

Šī pieredze iedvesmoja turpināt mūsu centienus šajā virzienā. Mēs nolēmām sazināties ar citiem politiķiem mūsu reģionā. Mēs sākām regulāri rakstīt visiem federālajiem politiķiem un daudziem valsts politiķiem mūsu reģionā un informējām viņus par vajāšanām un notikumu attīstību. Vēlāk mēs sākām rakstīt arī pašvaldību padomes locekļiem un ES politiķiem.

2011. gada sākumā Cilvēktiesību komitejā mums bija pirmā tikšanās ar federālo politiķi. Sākumā viņš bija ļoti atturīgs un viņam bija negatīvi uzskati par Faluņgun. Sarunas laikā mums izdevās izkliedēt viņa negatīvo viedokli par Faluņgun un tikšanās beigās viņš mums teica: „Es jums ticu.” Viņš apsolīja sazināties ar nesen iecelto ANO speciālo ziņotāju ticības un reliģijas brīvības jautājumos.

Katrā sarunā, kura notika, mēs varējām pastāstīt par to, kas ir Faluņgun pamatā un izskaidrot iemeslus, kādēļ tas tiek vajāts, jo ĶKP ļaunās politikas atmaskošana ir ļoti svarīga. Mēs sapratām, ka nav nekādas nepieciešamības izvairīties no negatīviem jautājumiem, kas rodas diskusijas laikā ar politiķiem. Mēs tos viņiem uzreiz izskaidrojam, citādi šis negatīvais viedoklis netiks likvidēts. Kad mēs paskaidrojam, ka meli, kurus viņi ir dzirdējuši, ir komunistu propaganda, tad viņi ļoti ātri saprot. Mums palīdzēja arī citi praktizētāji no darba grupas, kas strādā ar valdību. Viņi atbalstīja mūs ar taisnām domām, kuras mēs ļoti skaidri jutām.

Diemžēl mūsu centieni skaidrot patiesību politiķiem tika pārtraukti uz diezgan ilgu laiku. Tā kā mums bija pieķeršanās jūtām, mēs nespējām atpazīt dažāda veida traucējumus, kurus izmantoja vecie spēki, cenšoties novirzīt mūs no mūsu uzdevuma. Mēs sākām atpalikt sevis pilnveidošanas jautājumā un nevarējām vairs rīkot jaunas tikšanās.

2012. gada vidū mūs uzaicināja uz Eiropas Parlamentu sakarā ar ES Parlamenta rezolūciju. Mums radās spontāns lēmums doties uz turieni un mēs ieradāmies nesagatavojušies. Braucot cauri Francijai, mēs centāmies organizēt dažas tikšanās ar ES politiķiem. Mēs centāmies panākt, lai mūs pieņemtu un nolēmām regulāri braukt uz ES Parlamentu, lai būtu iespēja runāt ar daudziem cilvēkiem. Politiķi mūs pārliecināja, ka regulārs kontakts ir ļoti svarīgs un viens ES parlamentārietis teica, ka mūsu neatlaidība, mēģinot panākt tikšanos, viņu patiešām pārsteigusi.

2012. gada oktobra sākumā mēs zvanījām Sociāldemokrātu partijas Cilvēktiesību sekretāra palīdzei. Viņa sacīja: „Lūdzu, vērsieties ar savu jautājumu tieši pie Vācijas Parlamenta apakšpalātas Cilvēktiesību komitejas priekšsēdētāja, jūs arī varat tieši vērsties pie visām partijām.” Mēs tā izdarījām un lūdzām tikšanos ar priekšsēdētāju.

Neilgi pēc tam mēs tikāmies ar jaunu ķīniešu praktizētāju, kas stažējās Vācijā un bija nolēmis rīkot kampaņu viņa mātes atbrīvošanai, kura par ticību Faluņgun bija ieslodzīta piespiedu darba nometnē Ķīnā. Mēs nolēmām apmeklēt politiķus kopā ar viņu, lai viņiem būtu iespēja uzzinātu par zvērīgajām vajāšanām Ķīnā no pirmavota. Mēs sākām to darīt rajonā, kur dzīvo šis praktizētājs un pamanījām, ka tas ir ļoti pārliecinoši, kad pats cietušais stāsta par vajāšanām. Drīz mēs saņēmām daudzus ielūgumu uz tikšanos ar politiķiem.

2013. gada februārī mums piezvanīja no kāda politiķa biroja un uzaicināja uzstāties Cilvēktiesību komitejas priekšā. Mēs bijām ļoti priecīgi, jo bija pavisam skaidrs, ka šī uzstāšanās politiķu grupas priekšā būs ļoti nozīmīga. Tas bija vēl viens liels pārbaudījums. Mēs prātojām, cik daudz cilvēku piedalīsies, un kādus jautājumus viņi var uzdot. Parādījās daudz cilvēcisko domu. Uz tikšanos gatavojās trīs cilvēki, bet, aprīlī stāvot pie parlamenta ieejas, atkal parādījās bailes. Bailes ir pieķeršanās, un vecie spēki to izmantoja, lai mums traucētu. Tajā rītā vienam no mums sāka sāpēt zobs, un viņš baidījās, ka sāpes novērsīs viņa uzmanību tikšanās laikā. Mēs noraidījām Taisnās domas, un kad ienācām zālē, bijām nomierinājušies, un mūsu sacīto politiķi uzklausīja ar lielu interesi. Tas bija iespējams tikai pateicoties Skolotāja palīdzībai, kurš vienmēr mums palīdzēja. Arī citi praktizētāji atbalstīja mūs ar Taisnām domām. Iepriekšējā dienā mums bija pirmā tikšanās ar Ārlietu ministrijas pārstāvjiem.

Tagad mēs esam labi apmācīta komanda. Mēs vienmēr sākam sarunu, aprakstot to, kas ir Faluņgun, kā un kāpēc sākās vajāšanas. Ķīniešu praktizētājs apraksta savu situāciju, un balstoties uz savas mātes piemēru, pastāsta par naida un apmelošanas propagandu, kuru piedzīvojis jau kopš bērnības. Viņš pastāsta daudzas sīkas detaļas par kompartijas taktiku, par ko reti kurš zina, un tas palīdz ļoti skaidri ieraudzīt ĶKP ļaunumu.

Daudzus politiķus dziļi aizkustināja šie izklāsti un daudzi, lai palīdzētu glābt praktizētāja māti, piedāvāja nosūtīt vēstules darba nometņu vadītājiem vai Ķīnas vēstniecībai Berlīnē. Divos gadījumos politiķi personīgi runāja ar Ķīnas vēstnieku. Sarunas noslēgumā, mēs runājam par orgānu izņemšanu dzīviem Faluņgun praktizētājiem un apspriežam pašreizējo situāciju un tās attīstību, minot piemērus par to, kā ārzemju politiķi un parlamenti ir nosodījuši šos noziegumus. Mēs esam bijuši ES Parlamentā divas reizes un vēlamies apmeklēt to regulāri, lai veidotu kontaktus un organizētu vairāk sarunu. No 2011. līdz 2013. gadam situācija ir jūtami mainījusies, mēs esam kļuvuši daudz nopietnāki. Izmantojot Lielbritānijas praktizētāju piemēru, mūsu mērķis ir panākt, lai Cilvēktiesību komitejā un citās komitejās mūs uzklausītu oficiāli.

Katrā diskusijā mums deva padomus par partiju un komiteju iekšējo darba gaitu, kas var palīdzēt nodibināt jaunus kontaktus.

Mēs esam sapratuši, ka ir nepieciešams nopietni strādāt ar mūsu valdību un darīt to labi.

Skolotājs teica:

„Vadot jūs Shen Yun projektā, patiesībā Skolotājs rāda jums piemēru. Esmu padarījis Shen Yun par labāko izrādi pasaulē. Vismaz izpildītājmākslas un mākslinieciskajā jomā tam ir vadošā loma. Bet kā ir ar citiem projektiem?” (Likuma mācīšana 2013. gada Lielās Ņujorkas Fa konferencē.)

Mēs cenšamies labi sagatavoties, lai atbilstu to politiķu līmenim, ar kuriem gatavojamies tikties. Piemēram, mēs uzzinām par viņu interesēm un darbības sfēru, kas ir ļoti svarīgi, lai izveidotu ar viņiem attiecības.

Ar laiku kļūst arvien skaidrāks, ka ir ļoti svarīgi personīgi vērsties pie mūsu valdības līderiem. Mēs vēlētos pateikties mūsu Skolotājam par to, ka viņš ir bruģējis mums šo ceļu. Mums ir jāiet šis ceļš, lai izpildītu mūsu solījumus.

Paldies, Skolotāj!

Paldies visiem!

Raksts angļu valodā: http://en.minghui.org/html/articles/2013/8/15/141565p.html