Pasaka par lotosu

Mazā Lotosa ceļojums

Tālā, brīnišķā zemē, kur klusums skan kā pati burvīgākā mūzika, bet gaiss ir saldāks par medu, pletās Burvju ezers. Katru rītu virs gaišzilā ūdens spoguļa atplauka brīnišķi lotosi. Šūpojoties uz smalkiem, spēcīgiem stiebriem, tie sveica Pasauli un cits citu. Katrs no tiem bija neatkārtojams un savā ziņā lielisks. Lotosu ziedi bija balti, rozā, dzelteni un pat sārti un gaiši zili... Burvju ezeram patika tos atspoguļot savā ūdenī. Reiz uz ezera notika brīnumains atgadījums…

Skaists sniegbalts Lielais Lotoss sāka sarunāties ar mazajām sēkliņām, kas bija nobriedušas pogaļā zieda vidū: “Mani mīļie bērniņi! Tagad jūs jau esat pavisam pieauguši, un jums pienācis laiks doties ceļā. Jūs gaida grūts un bīstams ceļojums, kura beigās katrs kļūs tik brīnumskaists kā visi mūsu Pasaules iemītnieki. Taču ne visi spēs noiet šo ceļu un atgriezties mājās.”

“Klausieties uzmanīgi.”

Mazās lotosa sēkliņas, elpu aizturējušas, klausījās Lielā Lotosa vārdos. Viņš turpināja: “Katrā no jums ir apslēpti Trīs Nenovērtējami Dārgumi. Ja brīdī, kad draud briesmas, jūs atcerēsieties par tiem, tad spēsiet pārvarēt ikvienu pārbaudījumu. Šie Trīs Dārgumi ir GODĪGUMS, LABESTĪBA un PACIETĪBA. Ar to palīdzību iespējams izkļūt no jebkuras situācijas šajā pasaulē. Klausieties ļoti uzmanīgi...” un Lielais Lotoss klusā balsī turpināja dot mazajām sēkliņām pēdējos norādījumus. Beigās viņš teica: “Esmu pārliecināts par katru no jums un gaidīšu jūs atgriežamies mājās – Burvju ezera virspusē.”

Vakarā Lotoss noliecās virs ūdens, un visas sēkliņas no pogaļas izbira Burvju ezerā. Viena no sēkliņām steidzās vairāk par pārējām. Tā visu laiku brīnījās: “Kāpēc Lielais Lotoss teica, ka ceļš būs sarežģīts? Ūdens taču ir tīrs un caurspīdīgs, pat saule ir redzama!” Mazā Sēkliņa bija pārāk nepieredzējusi un nemaz nezināja, ka slīdēt lejup ir daudz vieglāk, nekā celties augšup.

Sēkliņai grimstot aizvien dziļāk un dziļāk, ūdens kļuva aizvien tumšāks un tumšāks, līdz kļuva pavisam duļķains un dūņains. “Ai, ai, ai!” iekliedzās Sēkliņa. “Šeit gandrīz nekas nav redzams!” Taču tā turpināja grimt aizvien dziļāk un dziļāk dūņās, līdz beidzot grimšana apstājās. Sēkliņa bailēs aizvēra acis.

Kad pēc laiciņa tā tomēr nolēma nedaudz atvērt vienu aci un pēc tam arī otru, apkārt nebija redzams pilnīgi nekas. “Un kur lai es tagad eju, kur ir manas mājas, kā gan es tikšu atpakaļ?” Kā atbildi uz savu jautājumu Sēkliņa sadzirdēja dīvainas, čāpstinošas skaņas. Viņai ļoti ātri tuvojās kaut kas tumšs un garš.

Drīz vien Sēkliņa varēja saskatīt krokodilam līdzīgu, dzelkšņiem klātu radījumu. Uz briesmoņa muguras bija rakstīts tā vārds, taču tumsā neko nebija iespējams salasīt. “Mazā Sēkliņa,” čerkstošā balsī teica radījums, “es tevi gaidīju. Šeit tev būs jauna dzīve, un es esmu gatavs sniegt tev vērtīgu padomu.”

“Dzīvē gadās dažādas situācijas. Dažreiz kāds tevi var netīšām pagrūst, jo pie mums ir ļoti tumšs, vai arī kādam ir nelāga oma, – bet mūsu pasaules iemītniekiem tā gandrīz vienmēr ir nelāga –, un viņš pateiks tev nejaukus vārdus. Nekādā gadījumā neatstāj to nesodītu! Atdari viņam divkārt, pat trīskārt. Kārtīgi iedunkā, lai arī citi gūst mācību…” Noslēpumainais radījums turpināja runāt čerkstošā balsī. Pārbiedētā Mazā Sēkliņa nodomāja: “Varbūt tā ir jābūt? Kā gan lai izdzīvo tik šausmīgā vietā?” Taču pēkšņi Sēkliņa atcerējās Lielā Lotosa vārdus, kurus mēs tā arī nesadzirdējām. Viņa prātoja: “Ja sekošu šā briesmoņa padomiem, tad uz visiem laikiem palikšu šajā netīrajā vietā un kļūšu tikpat briesmīga!”

Tikmēr briesmonis lēnām viņai tuvojās. Ja Sēkliņa būtu pieņēmusi kaut vienu viņa pamācību, krokodilam būtu visas tiesības nokost no viņas gabaliņu, jo šajā pasaulē neviens neko nedeva par velti, pat padomu. Ja Sēkliņa paklausītu briesmonim, tad nespētu atgriezties mājās un pārtapt par brīnumskaistu ziedu virs Burvju ezera ūdeņiem.

“No katras situācijas ir izeja! No katras situācijas ir izeja!” Sēkliņa atkal un atkal atkārtoja, un pēkšņi atcerējās par Dārgumiem. Tas arī bija Lielā Lotosa galvenais noslēpums: vienmēr atcerēties, ka dziļi tevī ir apslēpti Trīs mirdzoši, vareni Dārgumi: Godīgums, Labestība, Pacietība.

Briesmu brīdī palīgā nāks pats vajadzīgākais un pats iedarbīgākais.

Un notika brīnums! Tiklīdz Sēkliņa nebija ar mieru piekrist ļaunajiem padomiem, viņu ieskāva visās varavīksnes krāsās zaigojošs mirdzums, un LABESTĪBA kā spoža zvaigzne apspīdēja visu apkārt. Sēkliņa paspēja izlasīt uz briesmoņa muguras rakstīto vārdu. To sauca ĻAUNUMS. Varens spēks kā milzu šūpoles pameta mazulīti augšup. Mirdzumam pamazām izdziestot, Sēkliņas acīm pavērās pavisam cita pasaule. Pilnīgās Tumsas Pasaule bija palikusi tālu lejā, visapkārt skatienam atklājās Tumši Pelēkā Pasaule. Šeit bija nedaudz gaišāks un elpot arī bija vieglāk. Sēkliņa paraudzījās apkārt un ievēroja: “Man taču ir parādījušās divas ziedlapiņas! Urā! Es pārvēršos par īstu ziedu!”

Taču priecāties vēl bija par agru. No pelēcības viņai tuvojās glums, kārpains krupis. Viņš nāca, uzmanīgi cilājot savas lielās pleznas, un kaut ko murmināja: “Sveicu tevi mūsu Pasaulē! Noteikumi mums šeit ir vienkārši. Katrs ir pats par sevi. Nevienam nepalīdzam, un, neraugoties ne uz ko, aizstāvam tikai savas intereses. Tādēļ drīkst arī sameloties. Ja gadās kaut ko sastrādāt, – novel vainu uz kādu citu. Dalot saldumus, necenties dalīt visiem vienādi, bet dari tā – sev iedali piecus, otram tikai vienu.”

Plaši ieplestām acīm Sēkliņa raudzījās uz būtni, kas runāja tik dīvainas lietas. Tas tik ļoti atšķīrās no tā, ko viņiem mācīja Lielais Lotoss Burvju ezera virspusē! Šoreiz glābjošā doma par Trīs Dārgumiem atnāca ātrāk, jo Sēkliņa negrasījās palikt Tumši Pelēkajā Pasaulē, dzīvot pēc tās noteikumiem un kļūt līdzīga tās iemītniekiem. Tajā pašā brīdī GODĪGUMA mirdzošā zvaigzne apņēma Sēkliņu ar sargājošu plīvuru un ar spēku pagrūda to uz augšu. Sēkliņa tikai paspēja izlasīt uz krupja muguras vārdu MELI.

Un tā mūsu ceļotāja nonāca Duļķainajā Pasaulē, kur tā priecīga kustināja jau visas sešas ziedlapiņas! Jā, jā, tagad to jau bija trīs reizes vairāk! Jo ar katru uzvaru Sēkliņa auga un kļuva spēcīgāka. Kaut kur augšā spīdēja Saule, un tās stari ar grūtībām tomēr jau nonāca šajā vietā.

Taču pārbaudījumi vēl nebija beigušies.

Tālumā parādījās resnai čūskai līdzīgs, derdzīgs tārps. Viņš lēni līda, novērtējot un pētot sīciņo Lotosiņu, it kā cenšoties noskaidrot tā vājo vietu. Lai gan tārps bija vājāks par Pilnīgās Tumsas un Tumši Pelēkās Pasaules iemītniekiem, viņš bija daudz viltīgāks. Viņa balss bija ieaijājoša un pieglaimīga: “Tev ir paveicies, Mazo Lotosiņ, tagad tevi patiešām jau var tā saukt. Mūsu pasaulē ir ļoti mierīgi, te nav vēja un nav nemaz tik tumšs. Noteikumi šeit ir vienkārši un patīkami.”

“Pirmkārt, ja neko negribas darīt, tad arī nevajag. Nevajag mācīties, nevajag censties, jebkurām grūtībām ej apkārt ar līkumu.”

“Otrkārt, mums nav vajadzīgi draugi, citādi reizēm var nākties paciest viņu nejauko garastāvokli, nāksies vēl palīdzēt viņiem grūtībās.”

“Treškārt, ja kāds tev pasaka kaut ko nepatīkamu, nevaldies, pasaki viņam visnejaukāko, kas vien ienāk tev prātā.”

Sēkliņa nodomāja: “Protams, tas ir vilinoši – vienmēr laiskoties un nemaz nepūlēties, taču tā nekad neuzzināšu neko interesantu un neko neiemācīšos. Turklāt vienmēr, vienmēr skumt vientulībā – tas ir tik briesmīgi. Nē, nē un nē! Man ir viss, kas nepieciešams, lai izkļūtu no šīs duļķainās, blāvās pasaules.”

Un Mazajam Lotosam bija taisnība – trešais Dārgums vienmēr bija gatavs nākt palīgā. PACIETĪBAS zvaigzne ātri auga viņa sirsniņā, līdz tās mirdzums vizošā lokā ieskāva mazuli un saudzīgi sāka celt viņu augšup.

Tārps, kura vārds bija SLINKUMS, ātri vien kļuva aizvien mazāks un mazāks, līdz beidzot pavisam izzuda skatienam tālu lejā, bet saules gaisma kļuva aizvien spožāka un spožāka, ūdens apkārt kļuva aizvien dzidrāks. Mirdzums pamazām nodzisa, taču tagad Jaunajam Lotosam, kas bija izveidojies no Mazās Sēkliņas, vairs nebija vajadzīga palīdzība. Viņš kļuva spēcīgāks, un stiebrs, kurš turēja ziedu, auga aizvien ātrāk un pārliecinošāk. Pilnīgās Tumsas, Tumši Pelēkā un Duļķainā Pasaule palika tālu lejā. Doties cauri Dzidrajai pasaulei bija viegli un patīkami, jo mīlīgā Saule to sasildīja un izgaismoja ar zeltītiem stariem.

Un, lūk, robeža starp ūdeni un gaisu tika šķērsota.
Virs Burvju ezera virsmas parādījās Jaunais Lotoss, vakardienas Sēkliņa.

“Esi sveicināts mājās!” viņu sagaidīja Lielais Lotoss, kuru visu šo laiku vairāk par visu bija vēlējies satikt jaunais ceļotājs – vakardienas Mazā Sēkliņa, un kura neredzamo atbalstu tas visu laiku bija jutis. Lielais Lotoss priecīgs turpināja: “Tagad tu esi kļuvis spēcīgs un skaists. Tagad ar savu spēku tu spēsi atbalstīt citus, un ar savu krāšņumu dāvāsi prieku visiem mūsu pasaules iemītniekiem.”

Jaunais Lotoss ielūkojās savā atspulgā ūdenī... un ieraudzīja brīnišķu ziedu ar mirdzošām, caurspīdīgām ziedlapiņām.

Tikmēr visapkārt no ūdens izauga aizvien jauni un jauni lotosi. Katrs bija paveicis savu ceļu, un katrs bija neatkārtojami skaists. Ja uzmanīgi tajos ielūkosies, tad redzēsi, ka visi raugās TEVĪ ar cerību –
lai arī TU labi noej SAVU ceļu!