Piedalīšanās izstādes „Īstenība Labestība Pacietība” sagatavošanā un rīkošanā

Mana pieredze ir par piedalīšanos izstādes „Īstenība Labestība Pacietība” sagatavošanā un rīkošanā. Esmu piedalījusies izstādes organizēšanā dažādās pilsētās. Vēlos dalīties ar praktizētājiem pieredzē, kuru guvu piedaloties šajā projektā.

Ar Faluņgun es sāku nodarboties pirms pieciem gadiem. Dažus mēnešus pēc prakses sākuma aizbraucu uz mini - konferenci, kuru katru gadu Jaungada svētku laikā organizē Pjatigorskas praktizētāji. Toreiz es vēl bija tik nenoturīga, bet izpratne par Likuma Izlabošanas procesu un nepieciešamību glābt dzīvās būtnes bija virspusēja, cilvēcisku jūtu pilna. Pirms došanās prom, kāda praktizētāja ierosināja klātesošajiem (tie bija dažādu Ziemeļkaukāza reģiona pilsētu pārstāvji) organizēt savās pilsētās izstādi „Īstenība Labestība Pacietība”. Kad es to dzirdēju, man šķita, ka šis projekts ir ļoti grūti izpildāms un man tas ir pilnīgi nereāli. Jāatrod telpas, jāatved un jāizvieto gleznas, jāvada ekskursijas utt. Toreiz man likās, ka mūsu grupai Novorosijskā tas ir neiespējami.

Izstāde Novorosijskā

Gandrīz gadu pēc šī notikuma, kādu rītu izpildot vingrinājumus jūras krastā, mūsu grupas koordinators teica, ka iepriekšējā vakarā koordinatoru tikšanās laikā izteikts priekšlikums rīkot gleznu izstādi un pēc pārdomu pilnas nakts viņš ir nolēmis, ka mēs to varam izdarīt. Atcerējusies pirms gada gūto pirmo iespaidu un izpratni par projekta nopietnību, es šaubījos par mūsu spēkiem, tāpēc ļoti nepārliecināta teicu, ka visu nepieciešams labi pārdomāt. Protams, koordinators bija nedaudz vīlies, bet norunājām tikšanās laikā ar visiem apspriest šo jautājumu. Bet jau pēc 10 minūtēm, braucot mājup maršruta autobusā, mana apziņa piepildījās ar pārliecību, ka mēs ne tikai spēsim organizēt izstādi, bet mums tas ir jāizdara dzīvo būtņu glābšanas dēļ! Līdz ar to, personīgi man visas šaubas bija zudušas. Pēc apspriešanas grupā, visi nolēma, ka izstāde ir jārīko.

Taču neviens no mums nekad nebija piedalījies tāda veida projektā un mums trūka pieredzes. Nolēmām ar vienu praktizētāju no Krasnodaras braukt uz Pjatigorsku, lai dalītos pieredzē ar prakses biedriem. Pieredze, kuru tur guvām, bija neatsverama, tā kļuva par projekta īstenošanas pirmo pakāpienu. Grupā mēs izstrādājām detalizētu plānu, nozīmējām atbildīgos par reklāmu, par telpu īri, par gleznu piegādi un izvietošanu, par ielūgumu izsūtīšanu, par kārtību telpās u.c. Vienu vārdu sakot, izplānojām visu līdz pēdējam sīkumam, norādot atbildīgos un darbu izpildīšanas laiku. Kad grupas koordinators gāja vienoties par telpām izstādei, mēs visi raidījām spēcīgas taisnās domas. Pēc tam viņš pastāstīja, ka to spēku sajutis arī fiziskajā līmenī.

Neviens no mums nekad nebija redzējis gleznas. Kad tās tika atvestas uz Novorosijsku, mums bija iespēja izvietot tās viena praktizētāja mājā, un tā mēs sākām gatavoties iepazīstināšanai ar gleznām.

Nolēmām, ka izstādi atklāšu es, tāpēc man uzreiz arī vajadzēja iepazīstināt apmeklētājus ar gleznām. Neskatoties uz to, ka man bija iespēja iepazīties ar gleznu aprakstiem, audeklu priekšā viss izrādījās citādi. Es vairs nesapratu, ko runāt, kā runāt, kā izveidot stāstu, bet grupas biedri visu laiku izteica komentārus un piezīmes. Vairākas reizes gandrīz sāku raudāt, kad man teica, ka tas ir bijis slikti un vajadzējis runāt savādāk. Tā turpinājās vairākas dienas un mans garīgais līdzsvars bija uz kritiskas robežas. Tad kāds praktizētājs ierosināja katram nostāties pie gleznām un pastāstīt par tām. Tad arī viss nostājās savās vietās. Izrādījās, ka izteikt aizrādījumus ir viegli, bet pastāstīt par gleznām ir daudz grūtāk.. Visi saprata, cik tas ir grūti.

Pēc vairākām tādu neveiksmīgu mēģinājumu stundām, mēs nonācām pie izpratnes, ka nevajag censties uzreiz vadīt izstādi, bet nolēmām, ka katrs vienkāršiem vārdiem pastāstīs par to, ko viņš redz gleznā. Tādā veidā šī lieta izkustējās no nulles punkta. Tomēr nesaskaņas starp mums bija diezgan asas, mēs strīdējāmies, es gāju mājās noraudājusies, kāds iekarsis meta zemē priekšmetus.

Kopumā, paaugstināšanās process noritēja pilnā sparā un mēs visi izgājām pārbaudījumus attiecībā uz pacietību, saskaņotību, centieniem izprast un rēķināties ar otra viedokli, visas tās īpašības, kas tik ļoti nepieciešamas jebkurā projektā. Tomēr, neskatoties ne uz ko, nākamajā dienā mēs pulcējāmies, lai kopīgi praktizētu, bet pēc tam gājām pie gleznām. Rezultātā mēs izstrādājām kopīgu izpratni un vienotu gleznās atspoguļotā vēstījuma apraksta līniju.

Izstāde bija jāatklāj 27. februārī. Pēc tam, kad bijām nonākuši pie vienotas izpratnes par stāstījuma pavedienu, man bija jāizveido gleznu apraksti, kas atbilstu šai izpratnei. 23. februārī pēc Likuma mācīšanās es ķēros pie šī uzdevuma realizēšanas. Pie durvīm klauvēja, un es atvēru. Istabā iebrāzās noraudājusies kaimiņiene, viņa apkampa mani un raudādama teica, lai es esmu mierīga un nesatraucos. Es uzreiz sapratu, ka notikusi nelaime. Tante Vaļa teica, ka mana vecākā māsa ir metusies ārā pa logu un nositusies. Pirmā doma, kas izskrēja caur manām smadzenēm, bija: „Es nespēšu vadīt izstādes atklāšanu.” Pēc tam es apskāvu kaimiņieni, aizvedu uz virtuvi un sāku mierināt. Es iedevu viņai glāzi ūdens un paskaidroju, ka nomierinošu zāļu mājās nav, jo es nelietoju zāles un vienīgais ko varu viņai piedāvāt ir ūdens.

Būdama pilnīgā neizpratnē par manu reakciju, viņa apklusa un pastāstīja, kas noticis. Kad izgāju no dzīvokļa un devos uz māsas māju, es piezvanīju koordinatoram un paskaidroju situāciju un to, ka nevarēšu vadīt izstādes atklāšanu un sagatavot gleznu aprakstus. Protams, sirds sitās kā negudra, bet pateicoties Likuma lasīšanai un izpratnei par izstādes svarīgumu, praktiski es spēju palikt mierīga.

Skolotājs teica (ne burtiski), ka tad, kad kāds vēlas izdarīt labu lietu, uzreiz rodas atbilstoša lieluma grūtības. Toreiz es nodomāju, ja jau mēs saskārāmies ar šādām grūtībām, tad cik gan liela ir lieta, kuru mēs darām.

Izstādes atklāšanu vadīja praktizētāja no Pjatigorskas. Un patiesībā, tas bija ļoti labi, jo deva man iespēju ieraudzīt, kā tas ir jādara. Nākamajā dienā es ar trīcošām rokām es sāku gatavoties apmeklētāju iepazīstināšanai ar ekspozīciju. Atbrauca praktizētāji no Krasnodaras un ieteica vispirms iepazīstināt ar gleznām viņus, lai atbrīvotos no bailēm, bet lekcijas beigās izrādījās, ka blakus nav vairs neviena praktizētāja, tur stāvēja apmeklētāju grupa, kuri bija atnākuši, lai tiktu glābti.

Katrai nākamajai apmeklētāju grupai stāstīt kļuva arvien vieglāk. Cilvēku sirdis atvērās, daži pat raudāja. Izstādes zāli pildīja tāda enerģija, ka daudzi apmeklētāji sēdēja stundām ilgi un negribēja iet projām.

Tomēr viss nenoritēja tik gludi. Darbā man nepiešķīra atvaļinājumu, tāpēc darbdienās varēju atnākt uz izstādi vienīgi pusdienlaikā un iepazīstināt ar gleznām tikai vienu grupu. Tikai divas praktizētājas bija pastāvīgas gides, viņas bija atbraukušas no Rostovas uz pāris dienām, bet palika tur līdz izstādes beigām. Izstādi Novorosijskā apmeklēja ļoti daudzi cilvēki, bet dienu pirms tās slēgšanas pie mums ieradās milicijas un Federālā drošības dienesta darbinieki. Viņu rīcība bija nepamatota, un viņi pieļāva vairākus pārkāpumus. Dažas stundas izstādes darbība tika paralizēta. Milicijas darbinieki sastādīja protokolu, aprakstot gleznas, kurās bija attēlota svastika – tas, viņuprāt, bija galvenais pārkāpums. Tomēr, neskatoties uz to, izstāde turpinājās līdz savam noslēgumam 8. martā. Daloties pieredzē, mēs nonācām pie secinājuma, ka izstādes laikā nedrīkst pārtraukt kopīgo Likuma mācīšanos, bet mēs diemžēl, rīkojāmies tieši tā. Mūsu grupa sastāvēja no jaunajiem praktizētājiem, un šī bija mūsu pirmā pieredze, mēs ļāvām sev atslābināties un tas uzreiz izraisīja negatīvas sekas.

Izstāde Krasnodarā

Pēc gada izstādi rīkoja praktizētāji Krasnodarā. Līdz šim tik labi organizētu izstādi es vairs nekur neesmu redzējusi. Viss noritēja kā vienotā elpas vilcienā. Ekspozīcija sastāvēja no 34 gleznām, par desmit gleznām vairāk kā Novorosijskā. Uz izstādi atbrauca praktizētāji no Rostovas, Pjatigorskas un Novorosijskas. Visi nepagurstoši pūlējās. Pirmajā nedēļā tika izdalīti apmēram 1500 papīra lotosi un lai to pietiktu visiem izstādes apmeklētājiem, praktizētāji no dažādām pilsētām atsūtīja sagataves. Tie, kas nevadīja ekskursijas, gatavoja lotosus, bet brīvie gidi tos atlocīja. Ārā pieturējās 12 - 16 grādu sals. Tie, kas pa diviem uz ielas dalīja ielūgumus, mainījās katru pusstundu, pasildījās un atkal mainījās. Cilvēku bija ļoti daudz.

Atbraukušie praktizētāji apmetās divās vietās, tādā veidā mums sanāca divas grupas. Kamēr nekļuva pavisam auksti, mēs katru rītu no pieciem līdz septiņiem pulcējāmies parkā, lai izpildītu vingrojumus, bet vakaros kopīgi mācījāmies Likumu. Kādā brīdī mūsu grupa, ļaudamās cilvēciskiem priekšstatiem par nogurumu, pārtrauca kopīgo Likuma mācīšanos. Šī perioda laikā mēs kādu dienu aizgājām uz izstādes zāli, bet tajā veselu stundu neienāca neviens cilvēks. Katru vakaru pēc izstādes slēgšanas mēs uz piecpadsmit minūtēm palikām zālē, lai dalītos pieredzē un izpratnē, analizējot pagājušās dienas rezultātus. Kad tika skarts jautājumu par kopīgo Likuma mācīšanās pārtraukšanu mums kļuva kauns, gan par to ka žēlojām sevi, gan par to ka mūsu domas nebija Taisnas. Mēs sapratām cik svarīga ir Likuma mācīšanās, un to, ka tai ir jābūt pirmajā vietā.

Mūsu dienas režīms izstādes laikā bija ļoti stingrs. Katru dienu mēs atradāmies trīs lietu izpildīšanas procesā. Tas nebija vienkārši. Reiz viens praktizētājs izteica savu izpratni, ka tādā režīmā mums ir jādzīvo vienmēr. Domāju, ka viņam ir taisnība.

Izstāde Esentukos

Pēc Krasnodaras izstāde notika Taganrogā, kuras rīkošanā piedalījos arī es. Tas notika aprīlī, bet jūnijā piezvanīja praktizētāja no Pjatigorskas un teica, ka izstāde ir noorganizēta arī Esentukos un aicināja mūs atbraukt.

Jūnija sākumā man ir dzimšanas diena un darbā viens no iestādes vadītājiem pasniedza man aploksni ar naudu. Atnākot mājās es biju pārsteigta - tik lielas naudas summas mūsu organizācijā nekad nedāvināja. Tikai tad, kad saņēmu uzaicinājumu braukt uz Esentukiem es sapratu, kāpēc biju saņēmusi tik lielu dāvanu un kārtējo reizi pārliecinājos, ka Skolotājs vienmēr stāv blakām un rūpējas par mums.

Tā kā, salīdzinājumā ar citiem praktizētājiem, man bija vismazākais pārtraukums starp izstādēm, praktizētāji no Pjatigorskas lūdza, lai es vadu izstādes atklāšanu. Cilvēku nebija daudz. Ekspozīcijas apskates beigās visi mani slavēja un teica, ka mans stāstījums ir ļoti profesionāls, bet vienai praktizētājai tas tik ļoti patika, ka viņa klausījās katru manu lekciju un tai beidzoties, atkal mani slavēja. Sajutu, ka tas ir pārbaudījums. No tā kļuva smagi vadīt ekskursijas. Agrāk stāstot par gleznām, es koncentrējoties uz Taisnām domām un vēlējos tikai vienu, lai cilvēks saprot patiesību, vēlējos izglābt viņu, bet tagad kā no nekurienes prātā parādījās domas: „Cik labi tu stāsti! Cik profesionāli! Kāds malacis!” un tamlīdzīgi. Šīs domas radīja traucējumus Taisnajam stāvoklim, kurā es atrados un kuru centos saglabāt. Tagad man nācās pretoties nepareizo domu traucējumiem, kas sarežģīja situāciju. Tajā brīdī es sapratu Skolotāja teikto par to, ka uzslava ir pārbaudījums. Protams, uzslava ir arī iespēja Sjiņsjin paaugstināšanai, bet tā arī var kļūt par nopietnu traucējumu, skaidrojot patiesību, gadījumā ja radīsies pieķeršanās un ļausi tai sevi vadīt. Es nolēmu, ka ar labiem vārdiem uzmundrināt draugus praktizētājus drīkst, bet tam jānotiek racionāli, lai neizraisītu viņos pieķeršanos un neradītu viņiem traucējumus, apliecinot Likumu.

Izstāde Astrahaņā

Astrahaņā izstādes iniciatore bija kāda sieviete, kura bija redzējusi to Maskavā un ļoti vēlējās, lai šīs gleznas būtu apskatāmas arī viņas dzimtajā pilsētā. Astrahaņā nav praktizētāju, tāpēc uz turieni atbrauca praktizētāji no dažādām pilsētām. Kopā ar praktizētāju no Rostovas mēs aiznesām ielūgumus uz dažādām organizācijām: uz Izglītības un Kultūras pārvaldēm, iekšlietu orgāniem un Federālo drošības dienestu, kā arī deputātiem. Šīs bija jau otrais mēģinājums organizēt izstādi Astrahaņā. Pirmo reizi izstāde nenotika tieši tāpēc, ka tika izdarīts spiediens no Federālā drošības dienesta puses, tomēr mēs nolēmām aiznest ielūgumus arī šī dienesta darbiniekiem.

Tajā pašā dienā divi praktizētāji, kuri organizēja izstādi, bija jau aizbraukuši mājās, bet vakarā pie mums pienāca Kaspijas flotes virsnieku nama (kur notika izstāde) priekšnieka vietnieks un teica, ka viņam ir zvanījuši Federālā drošības dienesta. Viņi jautājuši, uz kāda pamata šai namā tiek rīkota izstāde un pieprasījuši to apstiprinošus dokumentus. Tad arī kļuva skaidrs, ka mums nav pat noslēgts līgums, bet ir tikai rēķina par zāles īri apmaksas kvīts. Pēc tam mēs sazinājāmies ar galveno grāmatvedi, kura sāka arvien vairāk nervozēt.

Nākamās dienas pēcpusdienā virsnieku nama vadībai bija jātiekas ar Federālā drošības biroja darbiniekiem. Mums bija vakars un daļa rīta, lai sagatavotu līgumu. Nospriedām, ka no rīta iesniegsim līguma kopiju, bet nedaudz vēlāk arī tā oriģinālu, kuru praktizētāji no Pjatigorskas atsūtīs ar autobusu. Lai izdrukātu līgumu, vajadzēja braukt uz mājām pie sievietes, kura organizēja izstādi, bet viņa dzīvoja pilsētas otrā malā. Es sapratu, ka izņemot mani, nav neviena, kas nodarbotos ar šī jautājuma risināšanu. Bija daudz traucējumu: internets nestrādāja, datne neatvērās, praktizētājiem nebija izpratnes un to bija vissarežģītāk pārvarēt. Tie, kas spēja novērtēt situācijas nopietnību, nepārtraukti raidīja taisnās domas. Pēc tam, kad līgums vakarā tomēr tika saņemts un saglabāts USB atmiņas kartē (mums nebija papīra un bija jau par vēlu, lai to nopirktu) es devos mājās.

Naktī redzēju sapni: man un kādam cilvēkam, kuram es ļoti uzticējos, vajadzēja nosūtīt gleznas uz izstāžu zāli. Kad gleznas bija ieliktas mašīnā un tā aizbrauca, mēs palikām stāvam viens otram pretī, starp mums bija ceļš. Viņš man uzsmaidīja un teica: „Bet izstāde nenotiks”. Nojautu, ka viņš ir Federālā drošības dienesta darbinieks, kurš ir panācis, ka izstāde nenotiks. Kad pamodos, es sapratu, ka ļaunums dara visu iespējamo, lai izstāde nenotiktu.

Bez piecām divos zvanīja modinātājs, es piecēlos un sāku modināt praktizētājus domu raidīšanai, es darīju to tik apņēmīgi, ka visi nosprieda - ir jāceļas, jo ir jau rīts un laiks izpildīt vingrojumus. Bija praktizētāji, kuri, manuprāt, nenovērtēja situāciju un teica, ka es lieku raidīt domas un pat zvanu uz citām pilsētām, jo baidos. Tomēr es zināju, ka nebaidos, no manas rīcības bija atkarīgs tas, vai izstāde notiks. Man katrā ziņā bija jāatrisina šis uzdevums, tāpēc par savu sapni es citiem nestāstīju, lai neizraisītu nevajadzīgus traucējumus.

Kad agri no rīta atbraucu uz Virsnieku namu, tā vadītājs un galvenā grāmatvede mani jau gaidīja.
Direktors internetā lasīja informāciju par Faluņgun. Paldies Skolotājam, ka tā bija pozitīva informācija par to, kā mēs uzvarējām tiesas prāvā par kārtējiem Krievijas praktizētāju cilvēktiesību pārkāpumiem.

Galvenā grāmatvede bija uztraukta, viņa uzreiz teica, ka viņiem vieglāk ir atdot naudu, nekā iesaistīties mūsu problēmās. Direktors sāka man pārmest par to, ka mēs gājām uz Federālo drošības dienestu. Man atlika tikai viena iespēja - ļoti stingri salikt punktus uz „i”. Es teicu, ka situācija jau ir sakārtojusies, un tagad jāmeklē veids, kā atrisināt uzdevumu, jo pilsētai ir ļoti svarīgi, lai izstāde notiktu. Tas it kā atmodināja direktoru, viņš piekrita un teica, lai mēs iesniedzam līgumu, bet viņš rīkosies atbilstoši situācijai. Diemžēl grāmatvedībā datne, kurā bija līgums neatvērās un man vēlreiz nācās braukt uz mājām pie izstādes iniciatores. Mēs izdrukājām līgumu un iesniedzām to Virsnieku nama direktoram, pirms vēl bija ieradušies Federālā drošības dienesta darbinieki. Taču Virsnieku nams atrodas ne tikai Federālā drošības dienesta darbinieku, bet arī armijas pakļautībā, tādēļ ieradās arī militāro spēku pārstāvji. Kopumā situācija bija sarežģīta, bet vēl sarežģītāku to padarīja dažu praktizētāju neizpratne. Kādā brīdī es sapratu, ka direktora kabinetā pašreiz notiek saruna par mums, tāpēc lūdzu visus raidīt spēcīgas Taisnās domas, bet, kad dzirdēju, ka viss būs labi un es velti krītu panikā, es sazinājos ar praktizētājiem citās pilsētās un lūdzu atbalstu.

Reti kad, raidot Taisnās domas, esmu jutusi tik varenu spēku. Tādos brīžos saproti, kāda kauja risinās starp labo un ļauno. Kādā mirklī viss bija beidzies. Es vēl mēģināju turpināt raidīt domas, bet tas vairs nebija vajadzīgs.

Bija ļoti skaidrs, mierīgs stāvoklis, un es zināju, ka esam uzvarējuši. Kad iegāju Virsnieku nama direktora kabinetā, viņš sēdēja pie sava galda un smēķēja. Es jautāju viņam par izstādi, un viņš pasmaidīja tā, kā smaida tikai uzvarētājs un teica, ka mēs turpinām strādāt tālāk.

Tas bija vienkārši satriecoši, cilvēks izvēlējās savu nākotni, pats to neapjaušot, vēl vairāk, viņš nosargāja iespēju izglābties citām dzīvajām būtnēm. Kad braucu projām, mēs atvadījāmies kā seni draugi.

Izstāde Astrahaņā man parādīja, ka sākot kaut ko darīt, mums viss ir jāizpilda ļoti precīzi, nepaļaujoties uz labu laimi. Piemēram, ja ir jābūt parakstītiem dokumentiem, tad tiem jābūt. Nedrīkst domāt, ka tā ir formalitāte, kuru drīkst ignorēt. No cik daudziem traucējumiem būtu bijis iespējams izvairīties, ja šīs formalitātes būtu ievērotas. Piedaloties šajā projektā, es iemācījos arī to, ka bezizejas situāciju nav, un nav jābaidās uzņemties sarežģītu uzdevumu risināšanu. Ja vien tev ir spēcīgas Taisnās domas un vēlēšanās šo lietu izdarīt, tad Skolotājs dos tev spēkus, draugi praktizētāji atbalstīs, un viss notiks tā, kā tam ir jānotiek.

Izstāde Rostovā pie Donas

Šī gada sākumā Rostovas praktizētāji organizēja izstādi trīs pilsētās: Rostovā pie Donas, Novočerkaskā un Bataiskā. Tā kā no Novorosijskas līdz Rostovai ir vienas nakts brauciens vilcienā, nolēmu paņemt bezalgas atvaļinājumu uz vairākām piektdienām, lai varētu braukt uz izstādēm, izmantojot katru reizi trīs dienas, no piektdienas līdz svētdienai.

Šo izstāžu rīkošanu sarežģīja tas, ka bija tikai 23 gleznas un lielākajā daļā no tām bija attēlotas represijas. Nebija iespaidīgāko gleznu, trūka gleznu par Faluņgun praksi, tādēļ nebija iespējams izveidot šo ekspozīcijas daļu pietiekoši labu.

Vispirms pa elektronisko pastu saņēmu gleznu uzskaitījumu un sāku gatavoties. Katram ekskursijas vadītājam ir ļoti svarīgi, kādā kārtībā gleznas ir izvietotas, jo noteiktā secībā ir jāizveido interesants stāstījumu. Man atsūtīja gleznu izvietojuma kārtību un nedaudz atkārtojot aprakstus, es sapratu, ka varēšu labi izstāstīt. Stāstīšu par Faluņ Dafa praksi un represijām.

Tomēr, kad ierados Rostovā, izstādes koordinators man izskaidroja situāciju un teica, ka par represijām jārunā piesardzīgi un rezervēti, bet uzsvars jāliek uz cīņu starp labo un ļauno. Tas bija saistīts arī ar to, ka pilsētā sākās vēlēšanas un nedrīkstēja pieļaut, lai kāds saskatītu izstādē politisku zemtekstu, jo vairāk tāpēc, ka sarunas par telpu īri notika, pārvarot traucējumus. Tā bija pirmā reize, kad manai „oratora” meistarībai apcirpa spārnus un tas bija tikai sākums.

Kad mēs ieradāmies izstāžu zālē, es lūdzu gidam pastāstīt man par gleznām, lai es zinātu kā viņi to dara, jo pati diezgan sen nebiju to darījusi. Visi gidi bija lieliski sagatavojušies. Tie, kas agrāk ne visai labi stāstīja, uztraucās u.t.t., tagad stāstīja tik interesanti, ka es biju pilnīgi pārsteigta. Salīdzinājumā ar viņiem manas prasmes bija viduvējas. Tas manī sāka izraisīt nevajadzīgas pieķeršanās un barjeras. No koordinatora gandrīz nepārtraukti dzirdēju kritiku. Protams, viņš visu darīja pareizi, nepārtraukti centās palīdzēt labot manas nepilnības, bet tobrīd tas man lika noslēgties un es nespēju ievirzīt savu vēstījumu vajadzīgajā gultnē. Prāts atteicās darboties, un galvā bija tikai viena doma, es visu daru nepareizi.

Lai labi sagatavotos izstādei, praktizētāji kopā lasīja 2003. gada „Mākslas jautājumiem veltīto Likuma lekciju un diskusiju”. Pēc tam visi kopā strādāja ar gleznām, un tas deva labus rezultātus. Es šoreiz nebiju pacentusies, tāpēc rezultāts bija atšķirīgs. Pēc pirmā brauciena, darba nedēļas laikā man nebija iespējas pastrādāt pie sava stāstījuma un to uzlabot, tāpēc otrs brauciens uz Rostovu arī bija smags. Ar to es domāju savu personīgo pilnveidošanos. Bet starp braucienu uz Rostovu un Novočerkasku bija pārtraukums, tātad man bija iespēja veltīt brīvdienas darbam pie izstādes. Tagad es zināju, kas no manis tiek prasīts.

Gatavojoties izstādei, es vispirms nelasu gleznu aprakstus, bet cenšos pati tikt skaidrībā par to, ko mākslinieks ar savu darbu ir vēlējies pavēstīt, kādu Fa izpratni ir ielicis savā darbā un tikai tad lasu aprakstu. Tādā veidā es izeju ārpus šabloniem. Taču, tā kā man bija izveidojies savs personīgais šablons, kuru pāris gados biju noslīpējusi, tad izkļūt no tā bija ļoti grūti.

Pirms sāku gatavoties, izlasīju 2003. gada mākslas jautājumiem veltīto Skolotāja lekciju. Lai savādāk aprakstītu pirmo gleznu, man bija nepieciešamas vismaz divas stundas, nākamajai gleznai bija vajadzīgs nedaudz mazāk laika, bet pēc tam es jau gandrīz nespēju paspēt pierakstīt jauno ekspozīcijas redzējumu. Sāku šo darbu apmēram desmitos no rīta un pabeidzu vienpadsmitos vakarā. Pēc manām domām, jaunais stāstījums bija ļoti veiksmīgs. Es to pat ierakstīju diktofonā un pa ceļam uz darbu klausījos ierakstu, lai labāk atcerētos tekstu.

Jau agrāk Rosovā biju lūgusi koordinatoram pastāstīt par gleznām, gribējās izprast, kā viņš redz izstādi. Kad viņa vēstījums nonāca līdz gleznai „Gara spēks”(gleznā attēlots vīrietis, kuram fonā atrodas Brīvības statuja, un kurš neraugoties uz spēcīgo vēju un sniegu, tur plakātu, aicinot apturēt Faluņgun represijas), es biju tuvu asarām. Aiz šī praktizētāja gleznā es ieraudzīju katru man pazīstamo draugu praktizētāju.

Redzēju, kā pasākumu laikā kāds izdala informatīvos materiālus, kāds vāc parakstus, kāds demonstrē vingrinājumus vai izgatavo papīra lotosa ziedus. Neskatoties uz karstumu, aukstumu vai lietu, praktizētāji iet glābt dzīvās būtnes. Viņi nedomā par sevi, bet domā par to, kā palīdzēt šīm dzīvajām būtnēm atmosties. Tas bija tik aizkustinoši, un tajā pašā laikā vareni un svinīgi! Un tas ir tik svarīgi. Es sapratu, ka stāvēt ar plakātu, neraugoties ne uz ko, tas ir milzīgs gods mums, Dafa skolniekiem.

Protams, šo jauno redzējumu es iekļāvu jaunajā stāstījumā par gleznām.

Gatavojoties izstādei, ikreiz, kad pārlasīju vai noklausījos stāstu par gleznu „Gara spēks” man acīs sariesās asaras, tik dziļi es izjutu un apzinājos patiesības skaidrošanas procesu, kā arī visu to, kas aiz tā stāv.

Taču pamazām manā apziņā sāka iezagties domas par to, ka cilvēkiem ļoti patiks kā es stāstu ar gleznām, bet stāstot par gleznu „Gara spēks”, visi pat sāks man aplaudēt. Tas var likties smieklīgi, taču es savā iztēlē skaidri redzēju kā visi sajūsminās par manām spējām. Sapratusi, ka tas ir spēcīgs traucējums, kas izriet no tieksmes izrādīties, es centos atbrīvoties no šīm domām, bet man pašai tik ļoti patika mans jaunais stāsts par ekspozīciju, ka es nespēju vien sagaidīt, kad varēšu iepazīstināt skatītājus ar gleznām. Man arī ļoti gribējās, lai praktizētāji novērtē manus centienus, un es atkal kļūtu par vienu no labākajiem gidiem.

Kad jau bija nopirktas autobusa biļetes braucienam uz Novočerkasku, piezvanīja Rostovas praktizētāji, lai paziņotu, ka izstāde nenotiks, nav tikusi saņemta atļauja tās rīkošanai. Tas bija trieciens. Nenotikusī izstāde, kura bija ieplānota un arī organizēta, tas bija Dafa skolnieku pilnveidošanās stāvokļa atspulgs. Tā norādīja uz mūsu nolaidību un uz to, ko vēl neesam paveikuši. Man pat nenācās meklēt sevī, ko esmu izdarījusi nepareizi. Mana tieksme pašapliecināties bija līdzvainīga tajā, ka izstādi neatļāva rīkot. Tas nozīmēja, ka mēs zaudējām iespēju ļaut daudzām dzīvajām būtnēm tikt izglābtām.

Pēc šī gadījuma es sāku raidīt taisnās domas, lai iznīcinātu tieksmi apliecināt sevi un ļaunumu, kurš rada traucējumus izstādes organizēšanai Bataiskā.

Izstāde Bataiskā notika. Un kaut arī pirmās divas dienas man neklājās viegli un man nācās veikt korekcijas jaunajā stāstā turpat uz vietas, tomēr tas bija labs. Cilvēki klausījās ļoti uzmanīgi un atmodās, bet tas nozīmē, ka viņiem tika dota iespēja izglābties.

Pēdējā diena šajā izstādē bija brīnišķīga. Tieksme pašapliecināties, nedrošība, nepareizās domas, viss bija palicis pagātnē. Man gribējās stāstīt par gleznām atkal un atkal, un es to darīju tīrā praktizētāja stāvoklī.

Nobeigumā gribu teikt, ka izstāde „Īstenība Labestība Pacietība” ir unikāls patiesības skaidrošanas instruments. Es biju piedalījusies tik daudzās izstādēs, bet tikai Rostovā man atklājās gleznu satura dziļums un jēga. Es sāku tās redzēt savādāk un sapratu, ka patiesībā uz audekliem ir attēlotas nevis represijas, bet gan grandiozā cīņa starp labo un ļauno. Raugoties uz gleznās attēlotajiem praktizētājiem, es redzēju, ka viņi ir gluži kā dzīvi, trūka tikai tas,lai viņi pamirkšķinātu acis, un tad patiešām būtu dzīvi. Viņi bija tik reāli, bet es tik ilgus gadus to nebiju pamanījusi.

Piedalīšanās šajā projektā man palīdzēja ieraudzīt trūkumus sevī un daudz ko saprast, daudz ko sevī pārvarēt un likvidēt.

Paldies, Skolotājam un visiem praktizētājiem par atbalstu un sapratni.

Raksts krievu valodā: http://ru.clearharmony.net/articles/201210/110302.html