Labdien, cienījamo Skolotāj! Labdien, praktizētāji!
1. Unikāls stāsts par Likuma saņemšanu
2000. gada jūlijā Šaņdunas provinces Dzibo aizturēšanas centrā es gaidīju tiesas spriedumu par nozieguma izdarīšanu, kurš ir saistīts ar bērnu tirdzniecību. Tur es ieraudzīju vienu ieslodzīto, kura ļoti atšķīrās no pārējām: viņa vienmēr smaidīja, un es biju laimīga, ka varēju gulēt blakus viņai. Viņa teica, ka ir Faluņgun praktizētāja un iemācīja man visus Skolotāja Li dzejoļus, kurus spēja atcerēties no galvas. Pēc 28 dienām šī praktizētāja tika atbrīvota. Vēlāk citas praktizētājas tika arestētas un ieslodzītas šajā centrā. Triju mēnešu laikā viņas man iemācīja 72 dzejoļus no „Hun Jiņ”, kā arī „Luņju”, „Dižā Likuma Faluņ satura skaidrojumu”, kanonus „Visaptverošs”, „Īstena pilnveidošanās”, „Budisma mācība ir pati mazākā un nenozīmīgākā Budas likuma daļa”, „Pilnveidojoties iekšēji, nodrošināties pret ārējo”, „Izpratne” u.c. Šos tekstus praktizētājas ar irbulīšu asajiem galiem uzrakstīja uz ziepju gabaliņiem.
Viena ieslodzītā ziņoja par mani uzraugiem, kuri iztaujāja mani, kā praktizētājas uzvedas kamerā. Es teicu, ka viņas mūs māca būt labiem cilvēkiem, nestrīdēties ar citiem un būt pacietīgām. Tad viņi pārcēla mani uz citu kameru. Vēlāk cita ieslodzītā atkal ziņoja par mani, tādēļ uzraugs man iesita un aizliedza praktizēt.
Uzraugi mani atkal pārcēla uz citu kameru, kurā atradās praktizētāja, kura nedēļu atpakaļ bija pieteikusi bada streiku. Uzraugi taisījās viņu pakļaut piespiedu barošanai un aicināja mani pievienoties šai spīdzināšanai. Es teicu uzraugiem, ka man ir bail, un es mēģināšu pārliecināt viņu ēst. Es viņai teicu: „ Es slepus praktizēju, un negribu, lai jūs ciestu. Kāpēc jums mazliet neieēst?” Viņa pasmaidīja un piekrītot pamāja ar galvu. Drīz pēc tam tika pasludināts spriedums, man piesprieda piecus gadus ilgu cietumsodu un pārveda uz cietumu Šaņdunas provincē.
2. Stingrā apņemšanās
Cietumā mani ievietoja jauno ieslodzīto kamerā, kurā atradās vēl divas ieslodzītās, kuras tāpat kā es tikko bija saņēmušas Likumu. Pirmajā naktī viena no viņām izpildīja vingrojumus, par ko tika ziņots sardzei. Uzraudze iesita viņai vienu reizi ar kāju, un tad lika mierā.
Reiz ieslodzītā bija ļoti nomāktā garastāvoklī, un es viņai nolasīju dažas rindiņas no Skolotāja dzejoļa. Citas ieslodzītās nekavējoties ziņoja uzraudzei, ka es izplatot Faluņgun tekstus. Priekšniece jautāja man, ko es domāju par praktizētājiem. Es atbildēju: „Viņi visi ir labi cilvēki.” Taču, kad viņa man jautāja, vai es praktizēju Faluņgun, man pietrūka drosmes atbildēt godīgi.
Vēlāk es redzēju sapni. Visi putnēni, kurus mēs audzējām, nomira, bet vēlāk atdzīvojās, visi izņemot manējo, jo es biju paslēpusi viņu zem cepures. Pamodusies es centos izprast, ko Skolotājs gribēja man ar to pateikt. Bija vajadzīgas trīs dienas, lai es saprastu, ka iemesls bija mans drosmes trūkums atzīt sevi par Dafa skolnieku. Trīs minūtes pēc tam, kad man bija radusies šī izpratne, ieslodzītā paziņoja, ka mani izsauc cietuma priekšnieks.
Es viņam izstāstīju, kā atrodoties ieslodzījumā saņēmu Likumu, kā es pilnveidojos, kā izzuda manas slimības un mainījās mana domāšana.
Pēc tam mēs, trīs jaunās praktizētājas, tikām pastāvīgi izsauktas klausīties ķecerīgi izpratušos bijušos Dafa skolniekus. Uzraudze lika uzrakstīt mums savu izpratni par agrāk pastrādātajiem noziegumiem, kā arī mūsu izpratni par Faluņgun. Es rakstīju par to, kā Dafa izārstēja manas slimības. Tā kā manis rakstītais neatbilda uzraudzes prasībām, viņa bieži man lika tupēt koridorā. Reiz ziemā, viņa man lika tupēt visu nakti. Neskatoties uz to, ka nebiju pietiekoši silti apģērbusies, man pārāk nesala, jo Skolotājs man deva spēku.
Es bieži deklamēju Likumu kopā ar jaunajām praktizētājām. Mēs mācījām viena otrai kanonus, kurus atcerējāmies. Reiz uz papīra strēmeles es pārrakstīju kanonu „Pilnveidojoties iekšēji, nodrošināties pret ārējo”, bet apsargi man to atņēma. Kad ieslodzītā no blakus kameras saņēma Likumu, apsardze tajā vainoja mani. Mani aizveda uz apsardzes telpu, kurā tika aizvilkti aizkari un man lika novilkt mēteli. Man nebija ne jausmas, kas viņiem padomā, līdz saņēmu divus elektrošoka steka triecienus. Kādi seši apsargi ar elektrošoka stekiem rokās ielenca mani un nogrūda zemē, viņi spārdīja mani kā bumbu uz priekšu un atpakaļ. Es asiņoju. Pēc stundas es to vairs nevarēju izturēt un uzrakstīju garantijas paziņojumu (1), taču atteicos sniegt jebkādu informāciju par citām praktizētājām.
Manas grūtības pieauga. Kamēr kāda ieslodzīto grupa veica virsstundu darbu, tai skaitā arī naktī, man bija jāstrādā kopā ar viņām. Katru nakti es varēju gulēt tikai divas vai trīs stundas. Skolotājs sapņos man deva mājienus. Es nepārtraukti deklamēju Likumu. Es nelokāmi atkārtoju vienu un to pašu frāzi: „Pat ja nomiršu, Fa ņemšu sev līdzi. Pat, ja galva noripos no pleciem, mans ķermenis paliks sēžam lotosa pozā. Es nekad neapkaunošu Dafa!”
Kādu citu dienu apsargi izsauca mani uz viņu biroju. Tiklīdz es ierados, man tika pavēlēts novilkt mēteli. Es novilku mēteli un bez vilcināšanās un nometu to sāņus. Apsargi bija satriekti un jautāja, vai es nebaidos no spīdzināšanas ar elektrošoka stekiem. Es skaļi atbildēju: „Nē!” un turpināju atkārtot Likuma Izlabošanas formulas un ne reizi nejutu elektrošoka steku triecienus. Apsargi bija nesaprašanā un sāka izlādēt stekus pret sienām, tie bija kārtībā un darbojās. Viens no viņiem brīnījās: „Kādēļ gan tas nedarbojas? Es tikai pagājušajā naktī to uzlādēju!” Šīs spīdzināšanas vietā, viņi piespieda mani visu nakti tupēt uz pirkstgaliem.
Visbeidzot es tiku ieslodzīta vieninieku kamerā. Apsargi kliedza uz mani un teica, ja es neuzrakstīšu informāciju par citiem praktizētājiem, es netikšu atbrīvota. Mana māte arī bija arestēta par bērnu tirdzniecību un bija ieslodzīta citā kamerā. Apsargi viņu izmantoja, lai mēģinātu „pārveidot” (2) mani. Māte raudāja, kliedza un pat draudēja man. Mani tas neskāra, un es raidīju taisnās domas, lai iznīcinātu aiz viņas stāvošos ļaunos elementus. Viņa pārstāja runāt un tikai klausījās manī.
Apsargi pārējiem ķecerīgi izpratušajiem deva rīkojumu „skalot man smadzenes”. Protestējot pret to, es pieteicu badastreiku. Viņi teica, ja es arī turpmāk nepakļaušos „smadzeņu skalošanai”, tad tikšu barota piespiedu kārtā. Es viņiem atbildēju: „Ja šie ķecerīgi izpratušie cilvēki liks mani mierā, es ēdīšu” un viņi pārstāja pie manis nākt.
Vieninieku kamerā pie manis ieradās divi prokurori. Viņi bija dzirdējuši, ka esmu sākusi pilnveidoties atrodoties apcietinājumā par citiem noziegumiem, viņi bija nikni un kliedza: „Saki vai Faluņgun ir taisns vai ļauns?” Man kļuva baisi, un es neatbildēju. Kad viņi aizgāja, es no galvas nodeklamēju kanonu, „Likuma skaidrojums”. „Tad kāpēc tā tava puse, kura ir tava sākotnējā daba, neizlabo ar Likumu?” (kanons „Likuma skaidrojums” neoficiāls tulkojums) Es padomāju: „Jā, kāpēc es neko nepateicu?” Ja mani prasa rakstīt, kāpēc man neuzrakstīt, ka Faluņ Dafa ir brīnišķīgs?”
Divpadsmit dienas pavadījusi vieninieku kamerā, es teicu apsargiem, kas uzraudzīja mani: „Dodiet man papīru, es vēlos kaut ko uzrakstīt.” Es uzrakstīju: „ Faluņ Dafa ir taisns! Mans Skolotājs ir atnācis, lai glābtu cilvēkus. Nav iespējams atturēt mani no Faluņ Dafa mācīšanās”. Apsargi atņēma man papīru, kad ieraudzīja, ko biju uzrakstījusi. Es vēlējos parakstīties, kā „Dafa skolniece”.
Ieraudzījis ko esmu uzrakstījusi, priekšnieks dauzīja kājas pret grīdu un teica, jo ilgāk viņi mani tur ieslodzījumā, jo nelokamāka es kļūstu. Viņi jautāja, kā es varu būt īsta Faluņgun praktizētāja, ja agrāk esmu bijusi noziedzniece? Kamēr viņš atradās līdzās, es visu laiku raidīju taisnās domas, izraisot viņam galvassāpes. Nākamajā dienā, joprojām galvassāpju mocīts, viņš ieradās pie manis un atbrīvoja no vieninieku kameras. Es viņam sacīju, ka tas, kurš piedalās vajāšanās saņems atmaksu, ja vien nepārtrauks to darīt. Viņš patiešām pārstāja atklāti darīt pāri praktizētājiem.
Apsargi kardināli mainīja savu attieksmi pret mani: neviens vairs neuzdrošinājās izturēties pret mani cietsirdīgi. Tajā pašā laikā, praktizētājai, kura izmeklēšanas izolatorā man stāstīja par Faluņgun, bija aptumšojies prāts un apsargi lika viņai „skalot man smadzenes”. Es nešaubījos. Mūsu kamerā bija 17 praktizētājas un tikai četras bija vieninieku kamerās. Mēs nolēmām kopā izpildīt Faluņgun vingrojumus. Pirmajā dienā apsargi kļuva nikni, bet izņemot kliegšanu, pret mums neko neuzsāka un mēs varējām pabeigt izpildīt vingrojumus. Visas praktizētājas, kuras savulaik bija piekritušas „smadzeņu skalošanai”, nožēloja savu „pārveidošanos” un publicēja svinīgu solījumu, lai izteiktu savu apņēmību pilnveidoties Dafa.
Laikā, kad biju ieslodzīta vieninieku kamerā, kāda cita praktizētāja, kura cietumā bija saņēmusi Likumu, tika pakļauta spīdzināšanai. Viņa neizturēja šo pārbaudījumu. Sapnī es redzēju, ka viņa ir mirusi. Vēlāk es lūdzu Skolotājam ļaut satikt viņu, lai palīdzētu. Skolotājs piepildīja manu vēlēšanos. Es pastāstīju viņai par savu sapni. Apsargi bija organizējuši, lai viņa man „skalo smadzenes”, bet es pastāstīju kā pati izturēju šo pārbaudījumu un palīdzēju viņai uzrakstīt svinīgo solījumu. Viņa kļuva stabila praktizētāja.
Pēc tam es tiku spīdzināta tik ļoti, ka mani vairs nevarēja pazīt. Es ziņoju par apsargiem, kuri sita mani ar elektrošoka stekiem un par tiem, kuri ieslodzīja mani vieninieku kamerā. Pie manis ieradās cietuma priekšnieks, es izstāstīju viņam, kādām spīdzināšanām biju tikusi pakļauta.
Mātes dienā kāda praktizētāja nodziedāja Dafa skolnieka sarakstītu dziesmu „Atnācu tevis dēļ”. Apsargi viņu pārtrauca, aizliedza viņai sarunāties un ieslodzīja vieninieku kamerā. Pārējās sešpadsmit praktizētājas atteicās strādāt un pieteica badastreiku, pieprasot nekavējošu praktizētājas atbrīvošanu. Drīzumā viņa tika atbrīvota.
Tiklīdz biju iegājusi apsardzes telpās, apsargi pavēlēja man notupties. Es ar cieņu atbildēju: „ Par savu agrāk izdarīto noziegumu es esmu pilnībā samaksājusi, tagad jūs man pievienojat viltus apsūdzības! Tagad es neesmu izdarījusi noziegumu, par kuru man būtu jāmaksā”. Apsargi centās ar varu piespiest mani paklausīt, taču veltīgi. Kopš tā laika, apsargi savā kabinetā man ļāva apsēsties uz neliela ķebļa. Ikreiz, kad viņi man lika kaut ko uzrakstīt, es rakstīju: „Faluņ Dafa ir brīnišķīgs”, vai arī kādu no Skolotāja dzejoļiem. Visbeidzot, apsargiem bija bail dot man kaut ko rakstīt. Viņi arī pārstāja uzlikt man darba normas, es varēju strādāt tik daudz, cik gribēju.
Es redzēju sapni, kurā sportistiem tika piešķirtas balvas, apbalvojumu sarakstā bija arī mans vārds. Citi saņēma nelielus nefrīta gabaliņus, bet es saņēmu divas atslēgas. Tāpat es nosapņoju, ka tiku uzņemta universitātē, un pat saņēmu zinātnisko grādu. Pēc tam es tiku atbrīvota 11 mēnešus agrāk un atgriezos mājās.
3. Nepārtraukti pilnveidoties
2004. gadā es atgriezos mājās attālā provincē. Sākumā es nesatiku nevienu praktizētāju. Vēlāk es skaidroju patiesību saviem draugiem un tuviniekiem. Mana trešā brāļa sieva ieguva Likumu. Pēc atmiņas es pierakstīju Hun Jiņ dzejoli un fragmentus no Džuaņ Faluņ. Lai arī es nevarēju atrast praktizētājus, praktizētāji no Šaņdunas provinces cietuma bija man iedevuši daudz jaunus Skolotāja rakstus un informāciju par Likuma Izlabošanas procesu. Es zināju, ka eju ārā, lai stāstītu patiesību un glābtu dzīvās būtnes.
Es nopirku papīru, otiņu un uzrakstīju: „ Faluņ Dafa ir brīnišķīgs” un „Īstenība Labestība Pacietība ir brīnišķīga”. Uzrakstīju šos vārdus arī uz auduma, un vēlāk šos plakātus izkāru ārā. Kamēr es meklēju kontaktus ar vietējiem praktizētājiem, Šaņdunas provinces praktizētāji, ar kuriem iepazinos cietumā, turpināja man sūtīt jaunos kanonus.
Vairāk nekā gadu, savā dzimtajā pilsētā es nevarēju atrast praktizētājus, tāpēc ar vilcienu devos uz Šaņdunas provinci un atradu praktizētāju, ar kuru biju iepazinusies cietumā. Viņa man iedeva grāmatas „Džuaņ Faluņ”, „Deviņus komentārus par komunistisko partiju”, Skolotāja jaunos kanonus un pilnu kasti ar citiem rakstiem. Lai es droši nokļūtu mājās, viņa raidīja taisnās domas. Es arī raidīju taisnās domas un atgriezos mājās bez starpgadījumiem.
Es atvēru pārtikas veikaliņu un kafejnīcu, un kamēr klienti ēda es atskaņoju viņiem „ Deviņus komentārus”. Kāds sirmgalvis man teica, ka praktizētājs viņam esot iedevis DVD, bet viņš neesot uzdrošinājies to noklausīties. Viņš pastāstīja, ka arī viņa sieva atradusies ieslodzījumā un iepazinusies ar praktizētāju, kura viņai palīdzējusi, tādēļ viņš vēlējās šai sievietei pateikties. Es biju saviļņota un jautāju viņam, kā atrast šo praktizētāju. Pirmo reizi, kad es viņu meklēju, es uzzināju, ka viņa joprojām ir aizturēta, bet otrajā reizē uzzināju, ka viņa ir atbrīvota. Visbeidzot es nodibināju kontaktus ar vietējo praktizētāju grupu.
Mana pilnveidošanās kļuva mierīga, bet mans Sjiņsjin vēl bija nestabils. Es neuzdrošinājos atslābināties dzīvo būtņu glābšanā. Es izmantoju vecus, sava ģimenes locekļa rentgena uzņēmumus, lai izgatavotu uzraksta „Faluņ Dafa ir brīnišķīgs, Īstenība Labestība Pacietība ir brīnišķīga” šablonu. Naktī, pirms liela publiska pasākuma tirdzniecības centrā, es, kopā ar pārējiem praktizētājiem, devāmies uz turieni un ar šablonu un izsmidzināmās krāsas baloniņu palīdzību uzkrāsojām uzrakstus. Katrs no mums gāja savā ielas pusē. Es lūdzu, lai sākas lietus un sāka līņāt, tādēļ cilvēku uz ielām bija maz. Mēs uzkrāsojām uzrakstus uz baltajām sienām, logiem un stabiem. Tas bija tik skaisti! Pēc pusnakts mēs visu pabeidzām. Parasti šai laikā taksometri nav atrodami, bet kad mēs izgājām uz ceļa, tad ieraudzījām taksometru, kura vadītājs bija iesnaudies pie stūres. Es viņu pamodināju un taksometra vadītājs man teica: „Es gaidīju jūs”. Es zināju, ka Skolotājs lika viņam gaidīt mūs!
Nākamā diena bija saulaina un gaiša. Es devos uz tirdzniecības centru, lai aplūkotu mūsu pagājušās nakts darbu. Viss izskatījās tik skaisti. Cilvēki sarunājās savā starpā: „Vai Faluņgun reputācija tiks atjaunota?”, „Kā šeit parādījās šie uzraksti?” Daudzi cilvēki fotografēja tos.
Mēs sākām izplatīt materiālus kaimiņu pilsētās. Sākumā es neuzdrošinājos izplatīt patiesību skaidrojošos materiālus tieši kontaktējoties ar cilvēkiem, jo baidījos no tiem, kuri kliedza: „Ko jūs darāt?” Es ieskatījos sevī: „Kāpēc es nespēju būt atvērta un ar cieņu glābt cilvēkus?” Skolotājs mūs māca Likuma lekcijā „Dafa skolniekiem ir jāmācās Likums”:
„Kā man strādāt ar sabiedrības galveno daļu? Es nezinu kā to darīt”. Kad tu apmeklē augstāko sabiedrību, tu esi pārāk nobijies, lai ko teiktu, vilcinoties un nedroši pasniedz bukletu. Vai šādi spēsi izglābt cilvēkus? Tie cilvēki uzreiz nodomās, ka tu neesi uzticams, vai tad ne tā? Patiesībā tev nevajag pārāk daudz domāt par šīm lietām. Vienkārši rīkojies pārliecinoši un ar cieņu. Tu esi Dafa skolnieks. Vai tu saproti, ka glāb cilvēkus?” (neoficiāls tulkojums)
Es sapratu, ka man atklāti ir jāglābj cilvēki. Es turēju materiālus rokās un mierīgu sirdi dalīju tos cilvēkiem. Es teicu: „Pašlaik ir posta laiks. Es nesu jums miera vēsti”, vai arī: „Es esmu šeit, lai sniegtu Jums mieru un drošību”. Ļaudis to uztvēra ļoti pozitīvi. Daži izdarīja trīs izstāšanās, citi vilcinājās. Tad es viņiem teicu: „Jūs varat uzrakstīt uz papīra naudas par izstāšanos. Dievs ieraudzīs”.
Apmēram septiņi cilvēki sāka pilnveidoties pēc tam, kad biju viņiem izskaidrojusi patiesību. Viena no viņiem kopā ar mani strādāja lielveikalā. Pēc tam kad biju nostrādājusi pusgadu, priekšnieks paaugstināja mani amatā un es sāku saņemt tādu pašu samaksu, kā tie, kuri ir nostrādājuši četrus gadus, jo būdama praktizētāja esmu laba darbiniece. Jaunā praktizētāja par to bija sašutusi un domāja, ka tas nav godīgi. Viņa teica, ka varētu pārtraukt pilnveidoties. Es tikai pasmaidīju un teicu: „Ja es varētu atteikties no šīs nelielās naudas apmaiņā pret tavu Sjiņsjin paaugstināšanos, tad es labprāt noraidītu šo paaugstinājumu.” Viņa vairs nebija dusmīga, atsāka kopā ar mani mācīties Likumu, un mēs kopīgi rakstījām vēstules, lai glābtu cilvēkus.
Nesen Minghuei interneta mājas lapas iknedēļas izdevumā mēs izlasījām rakstu par petardēm. Es jutu, ka mums tas ir jādara, tādēļ ātri devāmies uz vietējo milicijas nodaļu un izšāvām pie tā petardes. Viena no jaunajām praktizētājām baidījās, tādēļ apģērbās kā veca kundze, bet pēc uguņošanas viņa teica, ka viņas bailes ir sadegušas!
Divi mūsu praktizētāji tika arestēti, tādēļ mēs devāmies uz aizturēšanas centru, lai raidītu taisnās domas šī centra tiešā tuvumā. Mēs kopā strādājām, lai internetā atmaskotu vajāšanas, sagatavojām īpašus, šo gadījumu atmaskojošus materiālus, un nosūtījām informāciju uz viņu darbavietu, mājām, kopienām, milicijas nodaļām, prokuratūrām, tiesām un ieslodzījuma centriem. Kad mēs devāmies uz milicijas nodaļu, daudzi praktizētāji raidīja taisnās domas. Pateicoties mūsu labajai sadarbībai, abi praktizētāji tika atbrīvoti mazāk nekā desmit dienu laikā.
Ja vien mums ir cilvēciskās pieķeršanās, ļaunums spēj izdzīvot. Pēc atbrīvošanas viens no šiem diviem praktizētājiem pastāstīja: „Varas iestādes mūs atbrīvoja, lai atrastu citus praktizētājus”. Daudzus praktizētājus tas biedēja un viņi teica, ka centīsies izvairīties no tikšanās ar šiem praktizētājiem. Viņi pat pārtrauca kopā ar tiem mācīties Likumu. Drīzumā tie no jauna tika arestēti un ieslodzīti cietumā soda izciešanai. Tā mums bija liela mācība. Es sapratu, ka pat sadarbojoties kopējā ķermenī, mēs nespējām atbrīvoties no bailēm un nebijām spējīgi savlaicīgi atmaskot ļaunumu. Patiesībā mēs vienkārši slēpāmies.
Nobeigums
Es pastāstīju par to, kā es mainījos un kļuvu par Dafa skolnieci, pēc tam, kad biju notiesāta par noziegumiem, kas saistīti ar bērnu tirdzniecību. Manī notika milzīgas pārmaiņas. Sevis pilnveidošanā ir jābūt stingram. Katrs Skolotāja vārds ir pārbaudījums mums. Atbildes var rast, ja praktizē atbilstoši Skolotāja norādījumiem un tiecas pēc dziļākas Dafa iekšējās nozīmes izpratnes. Es cītīgi iešu uz priekšu kopā ar visiem pārējiem skolniekiem!
Heši!
1. „Garantijas paziņojums” – ar smadzeņu skalošanas un spīdzināšanas palīdzību praktizētājus spiež parakstīt „Garantijas paziņojumu”, kā apstiprinājumu tam, ka viņi ir atteikušies no savas ticības.
2. „Pārveidot vai transformēt” – smadzeņu skalošanas un spīdzināšanas pielietošana, lai piespiestu praktizētāju atteikties no Faluņgun.
vairāk ...