Mūsu jaunākā māsa Gao Žunžuna tika spīdzināta līdz nāvei (1. daļa)

Pirms desmit gadiem apsargi vairāk nekā 7 stundas pakļāva Gao Žunžunas seju vairāku elektrošoka steku triecieniem vienlaicīgi. Kad viņi beidzot rimās, Gao kundzi vairs nevarēja pazīt, viņas apdegušo seju un kaklu klāja čulgas, piekaltušas asinis un mati. Šajā rakstu sērijā Gao kundzes radinieki atklāj visas tās šausmas, kuras viņai nācās pārciest.

Gao Žunžunas kundze pirms vajāšanām.

Gao Žunžunas kundze desmit dienas pēc tam, kad 7 stundas pēc kārtas tika pakļauta elektrošoka steku sitieniem.

Pēc spīdzināšanas ar elektrošoka stekiem 2004. gada 7. maijā Gao kundzi ievietoja labi apsargātā slimnīcas palātā, kur viņu turēja gandrīz piecus mēnešus, līdz brīdim, kad 5. oktobrī viņu izglāba Faluņgun praktizētāju grupa. Tomēr nākamā gada 6. martā viņa tika notverta atkal, un pēc trim mēnešiem, 2005. gada 16. jūnijā, viņa nomira spīdzināšanu rezultātā. Viņa bija tikai 37 gadus veca.

Gao Žunžunas kundzes gadījums kļuva plaši pazīstams, kā spilgts piemērs tam, kā Ķīnas komunistiskā partija izvērš vajāšanu pret Faluņgun. Faluņgun ir sevis pilnveidošanas prakse, kas balstīta uz „Īstenības Labestības Pacietības” principu. Gao kundzes vienīgais „noziegums” bija tas, ka viņa bija stingra savā ticībā Faluņgun.

Kopš Gao kundzes nāves ir pagājuši jau vairāk nekā 9 gadi, taču Faluņgun vajāšana joprojām nav beigusies. Sērojot par māsas zaudējumu, divas Gao kundzes vecākās māsas, kuras tagad dzīvo ārpus Ķīnas, ir nolēmušas pastāstīt par savas ģimenes ciešanām, jo cer, ka cilvēki ieraudzīs Ķīnas komunistiskās partijas nežēlīgo dabu un iestāsies pret šīm bezjēdzīgajām vajāšanām.

Gao Veivejas kundze (pa labi) pie Ķīnas konsulāta protestē pret Ķīnas komunistiskās partijas īstenoto vajāšanu un savas māsas slepkavību.

Šajā rakstu sērijā Gao kundzes māsas detalizēti apraksta to, kas notika ar Gao kundzi laika posmā no 2004. gada 14. maija, kad atklājās, ka viņu jaunākā māsa tiek spīdzināta, līdz 2005. gada 16. jūnijam, kad viņa nomira.

1. daļa. Šeņjanas Sabiedriskās drošības komitejas slimnīcā Žunžuna stāsta par to, kā viņai izkropļoja seju.

2. daļa. Žunžuna pieprasa, lai viņas seju nofotografē un parāda pasaulei.

3. daļa. Žunžunu pārved uz Ķīnas Medicīnas universitātes 1. slimnīcu, kur viņu stingri uzrauga.

4. daļa. Aicinājums ievērot tiesiskumu attiecībā pret Žunžunu kļūst par viņas ģimenes vajāšanu iemeslu, un iespējams, arī par viņas nāves iemeslu.


Kādreiz tik laimīgā ģimene: Žunžunas kundze (pa kreisi) kopā ar vecākiem un māsām.

1. daļa. Šeņjanas Sabiedriskās drošības komitejas slimnīcā Žunžuna stāsta par to, kā viņai izkropļoja seju

Pirmo reizi mēs sapratām, ka kaut kas nav kārtībā 2004. gada 14. maijā, kad mēģinājām satikt mūsu māsu Žunžunu Lunšaņas piespiedu darba nometnē, kur mums paziņoja, ka iepriekš pieteiktie apmeklējumi šajā dienā ir atcelti.

Mēs dzirdējām, ka tajā laikā kāda cita tur ieslodzītā Faluņgun praktizētāja Van Sjujuaņas kundze tika nomocīta līdz nāvei, tāpēc ļoti raizējāmies par savu māsu. Viņu ieslodzīja 2003. gada jūnijā, un kopš tā laika viņa bija pakļauta piespiedu darbam, nežēlīgai piekaušanai, elektrošoka steku sitieniem un viņai neļāva gulēt.

Mēs raustījām metāla vārtus tik ilgi līdz ieradās gados vecs apsargs. Pēc tam, kad mēs viņam pateicām, ka esam Gao Žunžunas māsas, apsargs mūs ielaida iekšā. Tā vietā, lai reģistrētu mūs un aizvestu uz ēku, kur tika turētas Faluņgun praktizētājas, viņš aizveda mūs uz administrācijas ēku, kas atradās iepretim vārtiem. Mēs sajutām, ka kaut kas nav labi.

Mums pretī iznāca divi apsargi. Viena no tiem bija Van Dzjinhueja – otrās nodaļas priekšniece. Mēs viņai jautājām, kas ir noticis ar mūsu māsu un kāpēc mēs esam atvestas uz šejieni. Mēs teicām, ka mums ir jāredz māsa. Viņa atbildēja: „Gao Žunžuna strādājot ir guvusi nelielu traumu.”

Otrs apsargs teica: „Gao Žunžuna izkrita pa logu.” Lili uzreiz viņiem jautāja: „Jūs atkal esat spīdzinājuši manu māsu, vai ne? Vai tas nebijāt jūs Tan Juibao?”

Lili uzdeva šo jautājumu tāpēc, ka kopš mūsu māsa tika ieslodzīta šajā darba nometnē, Tan Juibao vairākas reizes bija viņu piekāvis un pakļāvis elektrošoka steka sitieniem. Viņš centās piespiest viņu atteikties no savas ticības, liekot darīt smagu darbu un apmeklēt ideoloģiskās apstrādes sanāksmes, kurās tika nomelnots Faluņgun.

Izmisīgs mēģinājums aizbēgt pa otrā stāva logu

Kādu laiku vilcinājies, Tan Juibao beidzot atzinās, ka martā ir piekāvis un pakļāvis Žunžunu elektrošoka steka sitieniem. Vēlāk viņš piebilda, ka šoreiz nav viņu sitis un Žunžuna pati ir izlēkusi pa logu. Es [Veiveja] teicu: „Tas nav iespējams. Kamerās, kurās tiek turēti praktizētāji, logiem priekšā ir restes. Kā viņa varēja no turienes izlēkt?”

Tan Juibao palika pie sava, sakot, ka viņa mēģinājusi bēgt, izlecot pa kabineta logu otrajā stāvā, kurš nav bijis aizrestots. Van Dzjinhueja piebilda: „Gao Žunžuna gribēja aizbēgt un salauza kājas.” Es jautāju: „Kāpēc viņa atradās tajā kabinetā? Jūs droši vien viņu spīdzinājāt.”

Apsargi sāka draudēt – ja mēs nekavējoties neparakstīsim dokumentu, kurā piekrītam tam, ka Žunžunai tiek veikta operācija, mūsu ģimenei būs jāsedz visi medicīniskie izdevumi. Viņi atteicās mums teikt, uz kuru slimnīcu Žunžuna ir nosūtīta. Mēs turpinājām uzdot viņiem jautājumus, un viņi visu laiku mainīja liecības. Mēs viņiem vairs neticējām. Lili sāka raudāt, un Tan Juibao ātri izgāja no kabineta.

Mēs viņus brīdinājām, sakot – ja mums neļaus satikt māsu, mēs celsim prasību tiesā. Apsardze Van Dzjinhueja, teica, ka viņai jāapspriežas ar priekšnieku un izgāja ārā. Lili turpināja skaļi raudāt, kas piesaistīja garāmejošo cilvēku uzmanību. Kabinetā ienāca neliela auguma drukns vīrietis un jautāja Lili: „Kāpēc jūs raudat?” Lili ieraudzīja viņa identifikācijas karti, uz kuras bija rakstīts „Darba nometnes vadītājs Fan Dzjiņkai” un sāka kliegt: „Jūs šeit esat atbildīgais, vai ne? Jums vajadzētu zināt, kas noticis ar manu māsu. Kurš viņu spīdzināja?” uz ko Fan ātri atbildēja: „Es nezinu. Es neko nezinu.” Lili teica: „Jūs esat vadītājs, jums tas būtu jāzina.” Fan steigšus devās prom.

Vēlāk mēs uzzinājām, ka tad, kad Tan Juibao un Dzjan Džaohua vairākas stundas pēc kārtas spīdzināja Žunžunu ar elektrošoka stekiem, Fanam bija dežūra.

Pēc kāda laika Van Dzjinhueja atgriezās kopā ar nodaļas vadītāju Van Sjuetao un teica, ka aizvedīs mūs pie māsas, taču atteicās runāt par to, kas tā ir par slimnīcu vai kāds ir Žunžunas stāvoklis.

Van Dzjinhuejas, Van Sjuetao un vairāku apsargu pavadībā mūs aizveda uz Šeņjanas Sabiedriskās drošības komitejas slimnīcu. Kad mēs ieraudzījām Žunžunu, kura gulēja gultā ar apdedzinātu un sakropļotu seju, mēs sākām raudāt. Arī pār Žunžunas vaigiem klusi ritēja asaras. Viņu ielenca apsargi.

Mēs jautājām: „Kā tu jūties? Ko viņi tev ir nodarījuši?” un Žunžuna klusā balsī pastāstīja, kā Tan Juibao un Dzjan Džaohua pakļāvuši viņu elektrošoka steku sitieniem, stundām ilgi vēršot elektriskās strāvas teicienus pret viņas seju, rokām kājām un pēdām. Spīdzināšana notika otrā stāva kabinetā 7. maijā. Pēc septiņām vai astoņām stundām kādai ieslodzītajai sākās sirdslēkme, tāpēc apsargiem bija jāpārtrauc Žunžunas spīdzināšana. Pirms aiziešanas Tan viņai draudēja: „Es drīz būšu atpakaļ un turpināšu iesākto.”

Glābiņu meklējot, Žunžuna izlēca pa otrā stāva logu. Krītot viņa divās vietās salauza gūžas kaulu, kreiso kāju un labās kājas papēdi.

Viena no apsardzēm Van Čuņmeja sāka mums draudēt. Mēs pieprasījām, lai viņa iet prom, un jautājām pārējiem, kāpēc viņi veselu nedēļu nav mums ziņojuši par notikušo. Mēs raudājām un mūsu sirdis no sāpēm lūza. Van Dzjinhueja smējās par mums un teica: „Es nekad neesmu redzējusi tādus Faluņgun praktizētājus kā jūs.”

Plaši ievainojumi. Draudi slimnīcā

Darba nometnē pārciesto spīdzināšanu dēļ Zunžuna bija pavisam nespēcīga. 2004. gada sākumā viņu mocīja slikta dūša, sāpes aknās un vēdergraizes. Viņa bija ļoti novājējusi. Kad Žunžuna lūdza medicīnisku palīdzību, Van Dzjinhueja noraidīja viņas lūgumu, sakot, ka viņa ir sajukusi prātā.

Tomēr Van Dzjinhueja bija ievērojusi, ka Žunžunas veselība pasliktinās. Galu galā Tan Juibao aizveda viņu uz slimnīcu, kur viņai veica pārbaudes, taču šo pārbaužu rezultātus nedz Žunžuna, nedz viņas ģimene nekad neieraudzīja. Ja viss būtu bijis kārtībā, vai tad viņi tos slēptu?

Kad 2004. gada martā Tan Juibao spīdzināja Žunžunu, viņš ar elkoni izdarīja spēcīgu sitienu viņai pa muguru. Kopš tā laika viņa vairs nevarēja stāvēt taisni, un sāka staigāt arvien lēnāk un lēnāk. Rentgena uzņēmumā atklājās, ka viņai ir traumēts mugurkauls.

Van Dzjinhueja un Van Sjuetao lika mums parakstīt dokumentu, ka mēs piekrītam tam, ka Žunžunai tiek veikta operācija, bet mēs atteicāmies to darīt. Tā vietā, mēs pieprasījām, lai viņi nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvo mūsu māsu un pārved uz labāk aprīkotu slimnīcu. Mēs apsolījām, ka ļaundari tiks saukti pie atbildības. Van Dzjinhueja teica, ka viņai ir steidzami kādam jāpiezvana un izskrēja ārā no telpas.

Pamazām Žunžuna izstāstīja par to, kas ir noticis 7. maijā. Viņa atcerējās, ka pēc izlēkšanas pa otrā stāva logu, viņa nespēja piecelties. Apsargi aizveda viņu uz nometnes medicīnas punktu, kur viņai pateica, ka viņas asinsspiedienu nav iespējams izmērīt. Pēc tam viņu iznesa pa nometnes sānu durvīm un nakts vidū aizveda uz Šeņjanas militāro hospitāli.

Uz to brīdi Žunžunas stāvoklis jau bija kritisks, bet viņas asinsspiediens bija zemāks par 40 mmHg. Ieraugot viņas apdegušo seju, ārsti bija satriekti un jautāja, kas noticis. Žunžuna pastāstīja, ka nometnē ir tikusi pakļauta elektrošoka steku sitieniem. Viens no apsargiem čukstēja pārējiem: „Mums vajadzēja pārģērbies civilā, nevis braukt uz šejieni formas tērpos.”

8. maijā Žunžunu pārveda no Šeņjanas militārā hospitāļa uz Šeņjanas Sabiedriskās drošības komitejas slimnīcu. Viņas palāta visu laiku bija aizslēgta, un pat stikla lodziņš durvīs bija aizklāts ar avīzi. Apsargi apgalvoja, ka apdegumi uz viņas sejas ir ievainojumi, ko viņa guvusi kritiena rezultātā.

Ļoti daudzi cilvēki, sākot ar darba nometnes apsargiem līdz pat pilsētas tieslietu biroja ierēdņiem, nāca pie Žunžunas uz palātu, cenšoties piespiest viņu parakstīt piekrišanu operācijai, taču Žunžuna attiecās to darīt. Kad Van Dzjinhueja divreiz mēģināja viltot viņas parakstu, Žunžuna viņu brīdināja, ka tā pārkāpj likumu.

Žunžuna arī lūdza, lai viņas ģimenei nekavējoties paziņo par notikušo, taču darba nometnes amatpersonas to neizdarīja. Neraugoties uz to, ka Žunžuna bija pavisam nespēcīga un vāja, pirmās 20 stundas pēc ierašanās Šeņjanas Sabiedriskās drošības komitejas slimnīcā viņai nedeva pat ūdeni.

Kad mēs 14. maijā ieraudzījām Žunžunu, viņa cieta lielas sāpes. Viņai bija ievietots katetrs un brūces uz viņas rokām un kājām vēl nebija sadzijušas. Mēs nespējām pat iedomāties, kādas sāpes viņai sagādāja apdegumi uz sejas, jo pat pēc nedēļas apkārt apdegumiem bija redzamas čūlas un strutas. Turklāt viņai bija salauztas kājas un iegurņa kauls.

(Turpinājums sekos)

Raksts franču valodā: http://fr.clearharmony.net/articles/a116495-Torturee-a-mort-Notre-plus-jeune-sour-Gao-Ronrong.html

Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.