Mammu, kad tu atgriezīsies mājās drošībā?

2006. gada 15. decembra vakarā es kā parasti no savām mājām Losandželosā zvanīju vecākiem uz Pekinu. Man par pārsteigumu mans tēvs raudošā balsī sacīja: „Tavu mammu atkal arestēja.” 15. decembrī, 8.00 vakarā, trīs policisti no Pekinas pilsētas Šuanjušu policijas iecirkņa ielauzās viņu mājās. Viņi pārmeklēja manu vecāku dzīvesvietu un atrada dažus Faluņgun materiālus. Pēc tam viņi arestēja manu 64 gadus veco māti.

Tā ir otrā reize, kad mana māte tiek arestēta, kopš 1999. gadā Ķīnas komunistiskā partija (ĶKP) uzsāka Faluņgun vajāšanu. Pirmā reize bija 2000. gadā tieši pirms Ķīniešu Jaunā gada. Mammai tika piespriesti 3 gadi ieslodzījuma cietumā. Kopš viņas atbrīvošanas 2003. gadā, viņu visu laiku novēro un terorizē policisti.

Pēc 2006. gada ĶKP sāka „gatavoties” Pekinas 2008. gada Olimpiskajām spēlēm. Viņi pārmeklēja daudzus dzīvokļus Pekinā un arestēja Faluņgun praktizētājus. Mātes arests bija daļa no šīs pēdējās kampaņas.

Mamma un es manu vecāku mājās pirms es pārvācos uz dzīvi ASV

Māte un es kopā sākām savu Faluņ Dafa pilnveidošanās ceļu

Mana māte ir Faluņ Dafa praktizētāja, viņas vārds ir Li Šujina. Pirms došanās pensijā viņa strādāja par skolotāju Pekinas Haidiaņas rajona Džunguaņcuņas vidusskolā. Viņa bija ļoti labs un apdāvināts cilvēks vēl pirms viņa sāka praktizēt Faluņgun, un skolā viņai tika piešķirti daudzi „Izcilās skolotājas” apbalvojumi.

1995. gadā mātes kolēģis pastāstīja viņai par Faluņgun. Neilgi pēc tam viņa paņēma mani un tēvu līdz pie savas kolēģes uz mājām noskatīties Skolotāja Li Hundži deviņu dienu lekciju video ierakstu. Kad es dzirdēju Skolotāju sakām: „Šī īpašība, Džeņ-Šaņ-Žeņ (Īstenība-Labestība-Pacietība), ir kritērijs, pēc kura vērtē labo un slikto Visumā,” es sapratu, ka tas ir tas, ko es esmu meklējusi visu savu dzīvi. Es uzsāku pilnveidošanās praksi kopā ar savu māti. Viņa katru dienu cēlās 5.00 no rīta, lai izpildītu sēdošo meditāciju. Pēc tam viņa gatavoja brokastis manam tēvam un man un tad steidzās uz savu pirmo stundu 7.00 no rīta.

Skolniekiem ļoti patika, kā māte pasniedza stundas. Kad 1998. gada sākumā viņa sasniedza pensijas vecumu, viņas skola lūdza viņu palikt uz vēl vienu semestri līdz vasarai. Atceroties, ka praktizētājam vispirms jādomā par citiem, māte piekrita palikt un arī uzņēmās atbildību par divu jaunu skolotāju darbaudzināšanu. Tas bija Faluņ Dafa, kas deva viņai gudrību un spēku to izdarīt. Lai arī viņai bija gandrīz 60 gadu, savās stundās viņa bieži izdomāja interesantu mācīšanas pieeju un piemērus, kas padarīja citādi tik sauso fizikas stundu skolniekiem dzīvu un saprotamu.

Pēc aizņemtās dienas, kas pavadīta darbā skolā un mājās, māte izmantoja savu brīvo laiku, lai izpildītu vingrojumus un lasītu Faluņ Dafa grāmatas. Viņa piedalījās kolektīvajās Faluņgun mācības studēšanas nodarbībās kopā ar citiem praktizētājiem, kuri dzīvoja Džunguaņcuņas dienvidu daļas apkaimē. Pārsvarā viņi pulcējās mājās pie praktizētāja vai Ķīnas Zinātņu akadēmijas Datorzinātņu institūta konferenču zālē. Praktizētāji sanāca kopā, lai apspriestu, kā stingri dzīvot saskaņā ar „Īstenības, Labestības, Pacietības” standartu. Es arī piedalījos dažās mazās konferencēs kopā ar savu māti un klausījos, kā biedri-praktizētāji dalījās savā pilnveidošanās pieredzē un izpratnē.

Mana māte iepazīstināja daudzus draugus un radiniekus ar Faluņ Dafa. Viņa arī saņēma atļauju no savas skolas sarīkot deviņu dienu lekciju video ieraksta noskatīšanos. Tas viss tika darīts brīvprātīgi. Ne tikai mana māte, bet arī citi praktizētāji izmantoja savu brīvo laiku, lai demonstrētu video lekcijas un mācītu vingrojumus jaunatnācējiem. Galu galā ĶKP izmantoja šos pasākumus kā „pierādījumu” tam, ka viņi „sabotēja likuma realizēšanu, organizējot un izmantojot ķecerīgu [apmelojošais termins izlaists]”.

Mātes vajāšana

Manu māti pirmo reizi arestēja 2000. gada 4. februārī. Bez nekāda oficiāla paziņojuma viņu uz vairāk nekā mēnesi ilgu laika periodu ieslodzīja Haidiņas aizturēšanas centrā. Tikai tad, kad mans tēvs devās uz policijas iecirkni, tika izdots aresta orderis. Mana māte vēlāk tika pārvesta uz Pekinas policijas departamenta 7. nodaļu. Pēc dažiem mēnešiem viņa tika nogādāta Sjičenas rajona aizturēšanas centrā. Mans tēvs un mani radinieki centās panākt viņas atbrīvošanu. Arī viņas skola vēlējās, lai viņu atbrīvo pret galvojumu. Taču tēvam ne reizi neļāvu viņu satikt, tā vietā policisti viņu vārdiski aizskāra un draudēja.

Pēc mātes aresta policisti pārmeklēja manu vecāku māju. Viņi nozaga Dafa grāmatas un datoru. Viņi apgalvoja, ka dators ir „instruments”, kuru māte izmantojusi, lai „sadarbotos ar ārzemju spēkiem”. Mans tēvs šajā laikā pārcieta milzu sāpes. Viņš ir ļoti godīgs un labs cilvēks, taču, kad viņam jau bija gandrīz 70 gadi, viņa ģimene tika sašķelta, viņa dzīves vieta tika pārmeklēta un ĶKP likumu laikrakstā mūsu mājas tika nodēvētas par nelikumīgo darbību centru.

Mans tēvs nepraktizē Faluņgun, taču viņš nekad nebija pret to, ka māte praktizē. Viņš pilnībā piekrīt Skolotāja mācībai, ka jābūt labam cilvēkam un jāpilnveido savs raksturs. Taču pat pārciešot vajāšanu radīto postu, tēvs nekad nav vainojis šajās problēmās mātes Faluņgun praktizēšanu. Kad daži radinieki ieteica viņam uzrakstīt garantijas paziņojumu, kā rezultātā māte tiktu atbrīvota no cietuma, viņš atteicās to darīt. Viņš uzskata, ka nav pilnīgi nekā nepareiza tajā, ka mātei ir sava ticība, drīzāk nepareizi ir tas, ka valdība vajā labus cilvēkus. Viņš ir pieredzējis veselīgo un pozitīvo vidi mūsu mājās, kas izveidojās pēc tam, kad mēs ar māti sākām praktizēt Faluņgun. Agrāk māte bija noteicēja mūsu mājās, taču kopš viņa sāka pilnveidoties, viņa kļuva ļoti iecietīga. Turpretī tēvs, kurš vienmēr bija kluss, sāka izrādīt sava rakstura slikto pusi un kliedza uz māti pat par niecīgam problēmām. Māte vienmēr atrisināja šīs problēmas ar smaidu. Tā ir mana māte un mūsu brīnišķīgās mājas.

2003. gada 3. februārī pēc trīs gadu ilgā ieslodzījuma manu māti atbrīvoja. Fotogrāfijās, kuras tēvs man atsūtīja pa e-pastu, varēja redzēt, ka viņas mati ir nosirmojuši. Taču praktizētāja ticība ir dimantcieta. Kad viņa atgriezās mājās, Šuanjušu policijas iecirkņa darbinieki bieži viņu „apciemoja” un lika viņai periodiski iesniegt „savu domu atskaites”.

Kad 2006. gada beigās māti atkal arestēja, tēvam nebija atļauts viņu satikt. Mēnesi vēlāk viņš saņēma lappusi garu paziņojumu, kurā bija teikts, ka mātei piespriests divarpus gadus ilgs ieslodzījums darba nometnē. Paziņojumā bija minēts, ka mums ir 60 dienas, lai iesniegtu apelāciju. Kad tēvs devās uz Pekinas pilsētas valdības biroju, lai iesniegtu apelāciju par mātes lietas pārskatīšanu, viņa apelācija tika noraidīta, jo māte nebija to apstiprinājusi. Taču tā kā tēvam nekad neļāva viņu satikt, viņam nebija iespējas saņemt apstiprinājumu. Tas ir piemērs, kā ĶKP likumi tiek sagrozīti, lai apkrāptu pilsoņus.

Vēlāk tēvs man paziņoja, ka māte apmēram četrus mēnešus ir ieslodzīta Pekinas pilsētas Dasjinas rajona Tuaņhe nosūtīšanas centrā. Dzīves apstākļi tur bija tik slikti, ka ziemā vairākiem cilvēkiem tur bija jāiztiek ar vienu segu. Pēc tam, kad viņai tika piespriests ieslodzījums darba nometnē, viņa tika pārvesta uz Pekinas pilsētas sieviešu piespiedu darba nometni. Tur tēvam bija ļauts vienu reizi mēnesī ar viņu satikties. Darba nometnē ir desmit korpusi, un katrā no tiem ir ieslodzīti 50 līdz 100 cilvēku. Katrs korpuss sastāv no vairākiem objektiem, kurā atrodas apmēram 12 cilvēku. Vairums ieslodzīto ir Faluņgun praktizētāji, un daudziem, tāpat kā manai mātei, ir aptuveni 60 gadu. Darba nometne īsteno pusmilitāru vadību. Cilvēki guļ divstāvu gultās. Mazgāšanās un tualetes izmantošanas laiks ir ļoti īss. Ieslodzītajiem jāstrādā vairāk nekā 10 stundas dienā. Viņiem liek stādīt dārzeņus, vākt zemesriekstus eksportam, iepakot no cukurniedrēm ražoto cukuru, utt. Pēc ilgajām darba stundām daudzi gados vecie praktizētāji ir tik noguruši, ka viņi nevar uzkāpt savās gultās.

Tā kā mana tēva telefonsarunas tiek noklausītas un viņa vizītes pie mātes arī tiek novērotas, mēs trīs nevaram brīvi sarunāties savā starpā. Rezultātā es vēl joprojām nezinu daudz no tā, ko mana māte ir piedzīvojusi darba nometnē. Tēvs sacīja, ka sargi liek viņai dzert zāles, kas pazemina asinsspiedienu, lai gan viņi labi zina, ka viņai nav augsts asinsspiediens. Turklāt uz visiem praktizētājiem tiek izdarīts spiediens, lai viņi parakstītu garantijas paziņojumu, ka viņi vairs nepraktizēs Faluņgun. Praktizētājiem neļauj ēst un gulēt, kamēr viņi nav parakstījuši paziņojumu.

ĶKP grib iznīcināt veselīgus cilvēkus un harmoniskas ģimenes un liedz viņiem praktizēt Faluņgun. ĶKP negrib pieļaut, ka cilvēkiem ir pašiem savas domas. Tā uzskata, ka var kontrolēt ikvienu un darīt ar tiem visu, ko vien vēlas. Taču Visumā pastāv likumi, kas nemainās pēc cilvēku iegribas.