Manu draudzeni atmodināja Faluņgun praktizētāju labestība

Man ir draudzene, kuru stipri iespaidojušas modernās idejas. Viņa ir augstās domās par saviem uzskatiem un skeptiski izturas pret citiem. Es pazīstu viņu jau ilgu laiku.

Manai draudzenei ir zināms, kādu labumu esmu guvusi, praktizējot Faluņgun, un, ka Ķīnas komunistiskā partija nelikumīgi vajā Faluņgun. Tomēr viņa vēl joprojām šaubījās. Katru reizi, kad es skaidroju cilvēkiem patiesību, viņai bija skeptiska sejas izteiksme. Tā tas turpinājās ilgu laiku, līdz nesen viņa negaidīti mainīja savu attieksmi. Man ļoti gribējās uzzināt šo pārmaiņu iemeslu. Lūk, ko viņa man izstāstīja:

Mans tēvs pāris dienas vēlējās paciemoties pie sava drauga laukos. Viņš teica, ka pavasarī tur viss atmostas. Turklāt tēvam bija viegla depresija. Viņš piedāvāja man braukt kopā ar viņu, un es piekritu.

Es nebiju radusi gulēt cietā gultā, un arī lauku dzīves neērtības man bija svešas. Par laimi saimnieka sieva (es saucu viņu par tanti) bija ļoti sirsnīga un mīļa.

Viņa darīja visu iespējamo, lai dažādotu mūsu maltītes. Es arī centos viņai palīdzēt. Dabiski, ka mums bija iespēja patērzēt. Tante izstāstīja, ka viņa nekad nav gājusi skolā, tādēļ nav izglītota, taču tagad viņa māk lasīt. Aiz ziņkārības es pajautāju, kādu burvestību viņa ir pielietojusi. Viņa atbildēja, ka praktizē Faluņgun. Drīz pēc tam, kad viņa sāka praktizēt, viņai izzuda sāpes mugurā un kājās. Taču viņa nespēja lasīt „Džuaņ Faluņ”, tādēļ ļoti pārdzīvoja. Iespējams, ka viņas patiesums aizkustināja Dievus. Katru nakti viņa gāja uz mājām pie otras praktizētājas klausīties, kā viņa lasa. Kamēr praktizētāja lasīja, viņa arī lasīja, vārds pa vārdam, teikums aiz teikuma.

Pēc „Džuaņ Faluņ” izlasīšanas brīnumainā kārtā arī viņa spēja lasīt, un tagad viņa patstāvīgi lasa grāmatu „Džuaņ Faluņ”, kurā ir vairāk nekā trīssimt lappuses.

Tas ir vienkārši neticami! Esmu dzirdējusi daudzus stāstus par Faluņgun, taču nekad nebūtu domājusi, ka kas tāds varētu atgadīties ar vienkāršu lauku sievieti! Es izjautāju tēva draugu. Arī viņš apliecināja, ka tik tiešām viņa sieva agrāk nemācēja lasīt, bet tagad māk.

Tonakt sarunājoties, mēs pēkšņi izdzirdējām kādu nopūšamies. Tante izgāja ārā un pēc tam atgriezās kopā ar apmēram 70 gadus vecu vīru. Ieraudzījis mūs, viņš gribēja iet projām. Taču tante sacīja: „Tie nav svešinieki. Lūdzu, izstāsti mums par to.”

Viņš apstājās un sacīja: „Pirms dažām dienām es devos uz lauku strādāt. Ar mani kopā gāja vēl trīs mani brāļa dēli. Viņi nebija paņēmuši līdzi savas lāpstas, tāpēc aizņēmās manējās, taču pēc tam neatdeva tās atpakaļ. Kad es viņiem prasīju tās atdot, viņi visu noliedza. Man ļoti gribējās viņus sabārt, taču es esmu sācis praktizēt Faluņgun, tādēļ atmetu šo domu. Pēc divām dienām viena brāļa dēla sieva palūdza mani paņemt savu lāpstu. Šodien pa ceļam uz mājām, turot vienā rokālāpstu, es iegriezos pie brāļa dēla paņemt savu lāpstu. Negaidīti, viņš ne tikai atteicās man to atdot, bet atņēma man vēl arī to, kas bija man rokās. Kā es varu... Ak...”

Es nespēju noticēt, ka brāļa dēls atņēma lāpstu nabaga večukam. Taču tante nebija apbēdināta. Viņa pasmaidīja un teica:

„Skolotājs mums māca apzināti zaudēt. Vai tad viņš nesaka mums, ka sākumā vienmēr ir jāpadomā par citiem? Pagājušajā gadā man bija līdzīga pieredze. Viens mans jaunais radinieks izgatavoja man trepes. Es nodomāju, ka būs ļoti ērti uzkāpt pa tām uz jumta vai aizsniegt koku galotnes, lai tās varētu apcirpt, vai novākt no tām augļus. Visu vasaru es tās izmantoju.

Reiz rudenī, atgriežoties mājās no lauka, es atklāju, ka trepes ir pazudušas. Es nodomāju, ka kādam tās steidzami ir bijušas vajadzīgas. Es iztaujāju apkārtējos, taču pie maniem kaimiņiem tās neatradās. Es nodomāju, ka tās ir nozagtas, un ļoti satraucos. Viena kaimiņiene man izstāstīja, ka redzējusi, kā kāda persona ir paņēmusi manas trepes. Es neko neteicu, taču sirds dziļumos es ļoti sadusmojos. Šī persona vienmēr izturējās labi pret mani, un es nekad nebūtu domājusi, ka viņa ir spējīga uz ko tādu. Pēc tam es to apdomāju jau mierīgāk, un kādu laiku lasīju „Džuaņ Faluņ”. Kā es varēju vēl dusmoties? Vai tad Skolotājs nesaka, ka tas notiek karmisko saišu dēļ? Nekas nenotiek bez iemesla. Varbūt iepriekšējā dzīvē es paliku viņai parādā. Tāpēc šajā dzīvē viņa paņēma manas trepes. Tādējādi mans parāds tiks atdots. Ja es pieprasīšu atpakaļ kāpnes, tad mans parāds ne tikai nebūs atmaksāts, bet to nāksies atdot kaut kad nākotnē. Vai šis nav piemērots gadījums, lai nomaksātu parādu?

Pirms dažām dienām viņa ielūdza mani uz savu jauno māju. Es apskatīju visu un pajautāju: „Tagad laukos ceļ tādas modernas mājas. Visās jaunajās mājās ir vannas istaba. Kur ir jūsu vannas istaba?” Viņa man parādīja: „Lūk tur.” Tad es atvēru durvis, iegāju iekšā un ieraudzīju pie sienas pieslietas savas kāpnes. Pēkšņi es ļoti sadusmojos un jau gribēju sākt ar viņu strīdēties. Tajā mirklī es atcerējos, ka Skolotājs māca mums vispirms padomāt par citiem. Ja es sākšu izskaidroties, kāda būs viņas reakcija? Vai viņa varēs uztvert to viegli? Ja to uzzinās pārējie ciemata iedzīvotāji, kā viņa skatīsies tiem acīs? Tad es nomierinājos un aizvēru durvis. Kad es gāju mājās, jutos viegli un brīvi.

Onkuli, ko nozīmē tas, ka mēs esam Faluņ Dafa praktizētāji? Vai mēs beigu beigās esam spējīgi atmest materiālās intereses? Palūkojieties uz tiem bagātajiem ļaudīm. Viņiem pieder viss, taču viņi nav laimīgi. Viņiem ir dažādas problēmas. Savu interešu vadīti viņi cīnās un sacenšas, kā rezultātā viņi cieš no dažādām slimībām. Pēc nāves viņi neko nevarēs paņemt sev līdzi.

Mūs tas nesakar. Mēs gribam paaugstināt sjiņsjin [tulkojumā no ķīniešu valodas – „sirds daba”, jeb cilvēka raksturs]. Tik tiešām tā ir visaugstākā brīvība.”

Vecais vīrs nomierinājās. Viņš teica: „Jā, jā. Es tik tiešām nenoturēju savu sjiņsjin un gandrīz sakāvos ar savu brāļa dēlu. Tā tik tiešām ir mazsvarīga lieta. Man ir no tās jāatsakās. Tas būs labi, ja viņš atteiksies man atdot lāpstas. Man būs vēl citas. Viss ir labi, pagaidām man visa kā pietiek.”

Iespējams, ka Faluņgun praktizētājiem viņu ikdienas dzīvē tās ir pavisam nenozīmīgas lietas. Taču man radās izpratne. Es atmodos, redzot praktizētāju iekšējo mieru, labestību un milzīgo pacietību. Faluņgun patiešām ir brīnišķīgs!

Raksts krievu valodā pieejams: http://ru.clearharmony.net/articles/200707/4824.html