Vai traģēdija atkārtosies?

1936. gada vasarā Vācijā, Berlīnē, notika vēl nepieredzēti grandiozas Olimpiskās spēles, kur visapkārt zibēja nacistu viltīgie smaidi un atklāšanas runu teica Ādolfs Hitlers. Stafetes lāpas liesmas pirmo reizi Olimpisko spēļu vēsturē apspīdēja debesis visu Olimpiādes laiku, un beigās Vācija lepni saņēma lielāko daļu zelta medaļu. Pēc trīs gadiem Vācija negaidīti uzbruka Polijai, un sākās 2. Pasaules karš, un pasaule iegrima postā.

Tā bija traģēdija Olimpisko spēļu vēsturē. 20. gadsimta trīsdesmitajos gados netrūka cilvēku ar izpratnes spēju; nacistu ļaunā būtība bija acīmredzama, un bija cilvēki, kas bija pret Olimpisko spēļu rīkošanai Berlīnē. 1934. gadā Starptautiskā Olimpiskā komiteja pat nosūtīja izmeklēšanas grupu uz Berlīni.

Tolaik, par spīti režīma retorikai un noliegumiem, bija zināms par nacistu zvērību pastāvēšanu. Tas, kas toreiz lika pasaules lielākajām nācijām pieņemt izlīgšanas politiku, bija nevis nacistu maldinošie triki, bet gan tuvredzības, aizspriedumu, pašapmāna un sastinguma apkopojums. Ļaunuma akceptēšana nozīmēja sadarbību ar vilku, un izvairīties no vilka kodieniem nebija iespējams. Kad beidzās 2. Pasaules karš, starptautiskā sabiedrība izdarīja slēdzienu, ka cilvēktiesību aizsargāšana ir pasaules miera stūrakmens un ka tirānijas radīts drauds vienā pasaules vietā ir drauds visai pasaulei.

20. gadsimta notikumu apskats parāda, ka komunistiskais režīms ir pastrādājis vēl briesmīgākus noziegumus pret cilvēci nekā nacisti. Nacisms izzuda līdz ar 2. Pasaules kara beigām, bet komunisms izplatījās kā indīgas nezāles. Nogalinājusi desmitiem miljonus cilvēku, Ķīnas komunistiskā partija (ĶKP), ļaunās komunisma kustības pēdējais cietoksnis, izmanto Pekinas Olimpiskās spēles, lai cīnītos par savu izdzīvošanu un maldinātu pasauli. Izskatās, ka laiks atgriezies atpakaļ 1936. gada vasarā.

Nacistu genocīds, lai arī cik šaušalīgs tas bija, ir niecīgs, salīdzinājumā ar to, ko īsteno ĶKP. Kopš tā nāca pie varas 1949. gadā, ĶKP ir īstenojusi nebeidzamu tā dēvēto „politisko kampaņu” virkni, kas galu galā noveda pie 80 miljonu ķīniešu priekšlaicīgas nāves. Pēdējā kampaņa, kas vērsta pret Faluņgun, turpinās vēl šodien. Traģēdijas, kas notika nacistu koncentrācijas nometnēs, bija tik briesmīgas, ka daži cilvēki pat šodien nespēj noticēt, ka tās bija notikušas. Taču tās notika. Partijas zvērīgā rīcība šodien – orgānu izņemšana dzīviem Faluņgun praktizētājiem peļņas nolūkā, kas ir vēl neredzēta ļaundarība uz šīs planētas – ir kliedzošs aicinājums mums veikt konkrētas darbības, lai to apturētu.

Vēsturisko traģēdiju lielākā vērtība ir to potenciālā spēja palīdzēt izvairīties no to atkārtošanās. Gaidāmās 2008. gada Pekinas Olimpiskās spēles izvirza nopietnu jautājumu starptautiskajai sabiedrībai: atkārtot traģēdiju, vai izvēlēties labāku nākotni?

Berlīnes Olimpisko spēļu traģēdijas atkārtošanās Pekinā nav pieļaujama. Atkārtošanās cena var būt vēl augstāka. Pasaule palaida garām iespēju apturēt nacistu zvērības, pretojoties Berlīnes Olimpiskajām spēlēm, taču šodien tai ir vēsturiska iespēja, ko sniedz Pekinas Olimpiskās spēles, mēģināt apturēt ĶKP no tās despotiskās politikas iemūžināšanas. Partija koncentrē savu laiku, enerģiju un naudu uz Faluņgun vajāšanu, un tās nodarītais kaitējums un nežēlība izplatās Ķīnā un ārzemēs. Faluņgun vajāšanas beigas būs pavērsiens Ķīnas situācijā kopumā. Tajā dienā, kad režīms apturēs savu nežēlību, Ķīnā sāksies miermīlīgas pārmaiņas, un posts, ko ĶKP ir nodarījusi pasaulei, tiks absorbēts un iznīcināts.

Pasaules kopienā ietilpst ne tikai neatkarīgās valstīs un nācijas, starptautiskās organizācijas un grupas, tādas kā Starptautiskā Olimpiskā komiteja. Patiesībā, tajā ietilpst katrs atsevišķs cilvēks uz Zemes. Starptautiskās sabiedrības sirdsapziņa pirmām kārtām ir katra cilvēka un tikai pēc tam starptautisko organizāciju un valdību sirdsapziņa. Citiem vārdiem sakot, kad valsts prezidents vai Starptautiskās Olimpiskās komitejas priekšsēdētājs pieņem lēmumu, likmes ir ļoti augstas. Vienīgais pareizais ceļš, kā viņam pareizi noteikt šī lēmuma īsto vērtību, ir rīkoties, vadoties no žēlsirdības.