Konfūcijs un Sokrāts: drosme nostāties patiesības pusē

Konfūcija literārajos darbos Ziemeļu Vei imperators Sjaņveņ (454. - 476.) aprakstījis Sjaņbei dinastijas Ziemeļu Vei ķīniešu imperatoru, kurš atsaucās uz likuma pamatprincipiem.

„Labestīgam cilvēkam nav rūpju, mācīts cilvēks nekad neapjuks, un drosmīgam cilvēkam nav baiļu,” saka Sjaņveņ. Pilnīgas valsts izveidošanā drosmei ir būtiska nozīme. Hronikās stāstīts par daudziem drosmīgiem cilvēkiem kā Rietumu, tā ķīniešu kultūrās.

Leģenda vēsta, ka bijuši aptuveni 100 mohistu mācekļu, kuri bez vilcināšanās upurētu savas dzīvības par patiesību. Karojošo valstu periodā (475 - 221 p.m.ē.) dzīvoja kareivis Dzjin Ke. Viņš devās ceļā, lai nogalinātu Cjiņ dinastijas valdnieku, kā par to dzied dziesmā: „Vējš virpuļo uz rietumiem un kļūst ļoti auksti, tiklīdz drosmīgs kareivis nogriežas no savu meklējumu ceļa, no kura nav atpakaļceļa.” Kareivis Sjan Ji bija skumju nomākts par daudzo kareivju bojājeju un nespēja raudzīties acīs saviem priekšniekiem. Viņi visi bija drosmīgi un bezbailīgi. Dzilu, viens no Konfūcija mīļākajiem skolniekiem, bija drošsirdīgs un patiess, taču Konfūcijs teica: „Viņš ir bezbailīgs, bet par to nav vērts runāt.” Patiesībā, Konfūcijs augstu vērtēja dažāda veida drošsirdības izpausmes.

Mendzi teica: „Jūs vēlaties būt drosmīgs? Esmu dzirdējis no Konfūcija par to, kas ir drosmīgs cilvēks. „Ja jūs ieskatāties sevī un redzat, ka taisnība nav jūsu pusē, tad, pat ja otra puse ir pazemīgs cilvēks, jūs nesāksiet viņam draudēt. Ja es pārliecinos, ka taisnība ir manā pusē, tad neskatoties uz to, ka otra puse ir varena, es droši došos uz priekšu.”” (Mendzi Gunsuņ Čou pirmais sējums).

Konfūcija centieni cilvēku labā

Konfūcijs mudināja savus skolniekus visu dzīvi sekot šiem principiem. Kā vēsta leģenda, Konfūcijs bija gara auguma un spēcīgs, bet vienmēr labsirdīgs pret visiem. Viņš bija ļoti pacietīgs ar saviem skolniekiem, tāpat bija ļoti pieticīgs un apdomīgs. Ja viņš kļūdījās, viņš atvainojās savu skolnieku priekšā.

Kad Džou dinastija kļuva vāja, Konfūcijs centās veicināt labestību un pārliecināt valdnieku, ka nepieciešams izglītot cilvēkus ar uzvedības normu un mūzikas palīdzību.

Kad Konfūcijs apmeklēja Lu valsti, viņš centās atjaunot to, taču cieta neveiksmi. Viņš ceļoja pa visu zemi, lai izplatītu savus uzskatus. Viņš devās uz tādām valstīm kā Džou, Cji, Vei, Cao, Čeņ, Cai, Sun, Je un Ču, bet šo valstu valdības neatbalstīja viņa uzskatus un izsmēja viņu. Apkārt viņam bija cilvēki, kuri izsmēja un biedēja viņu, un viņš jutās kā slazdā un cieta no bada. Cilvēki ieteica viņam padoties.

Grimstošās morāles normas nespēja viņu iespaidot. Apmelošana un slikta attieksme nespēj mainīt apskaidroto centienus. Konfūcijs vienmēr uzskatīja savas tautas kultūras mantojumu par savu likteni un patiesības skaidrošanu par savu atbildību. Viņš teica saviem skolniekiem: „Ja mūsdienās pastāvētu tikumība, es necenstos to mainīt.”

Lai izplatītu savas idejas un izglītotu cilvēkus, Konfūcijs atvēra pirmo privāto skolu. Nebija nozīmes tam, vai skolnieki bija nabadzīgi vai bagāti, mācīti vai neizglītoti, visi varēja apmeklēt šo skolu. Kad viņam palika 70 gadu, viņš koncentrējās uz dažu senu grāmatu pabeigšanu un pārskatīšanu. Konfūcismam bija tālejoša ietekme uz Ķīnas vēsturi, kultūru, personības attīstību, uzskatiem un daudz ko citu.

Viens no Senās Grieķijas gudrajiem – Sokrāts

594. gadā p.m.ē. Atēnu valstsvīrs Solons lika pamatus republikāņu politikai ar tautas vēlēšanām un zvērināto tiesu. Tomēr ētikai, labai morālei un lojalitātei tajā laikā nebija lielas nozīmes. Daudzi prokurori un tiesneši, kas tika ievēlēti no zemnieku un tirgotāju vidus, atzina tikai likumus un zinātnes. Tiem nebija pazemīgas sirds, kura tic Dievam.

Sokrāts uzskatīja, ka filozofijas mērķis nav vērsts uz to, lai saprastu dabu, cik „izzināt sevi”. Viņš veicināja izpratni par patiesības principa uzturēšanu dzīvē un tikumīgu dzīvi. Viņš ticēja, ka viss šai pasaulē ir Dieva radīts.

Viņš uzsvēra ētikas nozīmi un ticēja, ka „tikumība ir zināšanas”. Visu savu dzīvi viņš pavadīja sarunājoties ar cilvēkiem, cenšoties pasargāt tos no kļūdu pieļaušanas. Viņš vēlējās apelēt pie to pašcieņas.

404. gadā p.m.ē. demokrātisko valdnieku nomainīja tirāns. Diktators lika Sokrātam apcietināt bagātu cilvēku, lai varētu konfiscēt tā īpašumus. Sokrāts atteicās. Viņš ne tikai uzdrošinājās pretoties šādai nepamatotai pavēlei, bet arī publiski to nosodīja.

Neatkarīgi no tā, kurā pusē bija spēks un vara, Sokrāts uzstājīgi turpināja dzīvot saskaņā ar saviem principiem un taisnību. Viņš nepiekāpās nekādiem netaisnīgiem sabiedriskiem spēkiem, tāpēc viņa rīcība aizvainoja daudzus cilvēkus.

Kad viņam tika izvirzītas apsūdzības „jaunatnes samaitāšanā”, Sokrāts teica runu atēniešu tiesai, kuru vēlāk pārstāstīja Platons:

„Un tā es eju savu ceļu, paklausīgs Dievam, lai pārvērstu ciešanas gudrībā katram, kurš ir saprātīgs, neatkarīgi no tā vai viņš ir pilsonis vai svešinieks… Es jums saku, ka tikumību nevar iegūt par naudu, bet no tikumības nāk nauda un visi citi labumi no cilvēkiem, sabiedrības un arī privāti. Šī ir mana mācība un, ja šī ir doktrīna, kas samaitā jaunatni, tad mana ietekme ir patiešām graujoša. Bet, ja kāds saka, ka tā nav mana mācība, tad viņš nesaka patiesību. Tāpēc, Atēnu vīri, es jums saku, vai jūs pieņemsiet Anita priekšlikumu vai nepieņemsiet, attaisnosiet mani vai nē, bet lai ko jūs darītu, ziniet – es nekad nemainīšu savu ceļu, pat ja man tādēļ būtu jāmirst daudzas reizes.”

Senie gudrie vēl šodien atstāj lielu iespaidu uz mums. Patiesa drosme neslēpjas spējā cīnīties, bet gan spējā pastāvēt par patiesību. Kamēr vien cilvēks turas pie patiesības, pat atrodoties aci pret aci ar varu un vardarbību, viņš nekad nezaudēs drosmi un nepadosies.

Laikā, kad dzīvoja Konfūcijs un Sokrāts, šķita, ka tikumība nav sabiedrības norma, taču viņi nepadevās. Galu galā viņu uzskatiem bija liela nozīme tūkstošiem gadu tālā nākotnē. Tā bija viņu drosme, kas izveidoja viņu personības un radīja kultūru, kas uzturēja tikumību no paaudzes paaudzē.

Raksts angļu valodā: http://en.minghui.org/html/articles/2012/7/30/134691.html