Noziegumi, kas slēpjas aiz precēm, izgatavotām vergu darbā Iekšējās Mongolijas autonomā reģiona sieviešu cietumā

Iekšējās Mongolijas autonomā reģiona sieviešu cietumā, kurš pazīstams, arī kā „Jinhua apģērbu fabrika”, tiek paverdzinātas gan ieslodzītās noziedznieces, gan nevainīgās Faluņgun praktizētājas. Ieslodzītās izgatavo formas apģērbu sabiedriskās drošības sistēmai, kā arī industriālajām un komerciālajām aģentūrām. Viņas piešuj dekorus svīteriem, izgatavo bārkstis šallēm, noņem no svīteriem pielipušās materiālu atliekas, iepako vienreizējos irbulīšus un zobu bakstāmos kociņus un pārlasa griķu putraimus. Uz cietumu atved pusfabrikātus, kur tie iziet apdares procesu un kļūst par galaproduktu ar marķējumu „Izgatavots Ķīnā”. Lielākā daļa produkcijas tiek eksportēta uz ārzemēm, tai skaitā arī pārlasītie griķi.

Iekšējās Mongolijas sieviešu cietums, bijušais Iekšējās Mongolijas Pirmais sieviešu cietums, atradās Huhehaotes pilsētas Sjaoheihe rajonā. 2003. gada novembrī tas tika pārcelts uz Šuaidzjajin ciematu. Uz turieni pārvietoja arī Iekšējās Mongolijas Otro sieviešu cietumu, kurš agrāk atradās Baoaņdžao, Hingaņas pilsētā. Abi apvienotie cietumi veido Iekšējās Mongolijas autonomā reģiona sieviešu cietumu, kurš atrodas Šuaidzjajin ciematā.

Šis cietums, ko pārvalda Ķīnas kompartija (ĶKP) ir kā tumšs midzenis, kur tiek vajātas nelikumīgi ieslodzītās Faluņgun praktizētājas, pret viņām izturas kā pret verdzenēm un spiež atteikties no savas ticības. Nepiekāpīgākās praktizētājas tiek nežēlīgi spīdzinātas.

Smagā darba slodze

Iekšējās Mongolijas sieviešu cietums izmanto ieslodzītās, kā lētu darbaspēku „netīrās naudas” iegūšanai. Reizēm sabiedriskās drošības sistēma, kā arī industriālās un komerciālās aģentūras izdara steidzamus pasūtījumus formastērpu izgatavošanai, tādēļ ieslodzītajām ir ļoti saspringts darba grafiks. Lai pasūtījumus izpildītu laikā, strādnieces ir spiestas strādāt virsstundas un ar ļoti īsiem pārtraukumiem. Reizēm viņām jāstrādā vairākas diennaktis pēc kārtas, tādēļ strādnieces bieži zaudē samaņu.

Laiks, kas atvēlēts ēšanai, nepārsniedz 20 minūtes, tāpēc strādniecēm nav laika iziet uz tualeti. Līdzko atskan zvans, viņām ir jāsteidzas nostāties ierindā. Viņas atgriežas darbā cehos un sāk strādāt kā mašīnas. Tā kā daudzām nav iespējas izmantot tualeti pārtraukumā, darba laikā viņām jācīnās ar vēlmi nokārtot dabiskās vajadzības. Daudzas nenomazgā rokas pirms ēšanas un pēc tualetes izmantošanas. Tas nav tāpēc, ka viņām nerūp personīgā higiēna, bet tāpēc, ka tām netiek dots laiks to darīt. Ieslodzītās ir pakļautas lielam spiedienam un dzīvo nepārtrauktā steigā. Viņu dzīves kvalitāte ir sliktāka nekā mājlopiem. Ilgstoši ieslodzītās ir ļoti nervozas un saka, ka mašīnām ir labāka dzīve, nekā ieslodzītajiem, jo tām ir pārtraukumi, bet ieslodzītajiem vienmēr ir milzums darāmā un viņi nekad neatpūšas, tāpēc labāk būt par govi, nekā atrasties šajā vietā.

Cietumsargi bieži izmanto frāzi „zaudējam naudu”, lai piespiestu ieslodzītās strādāt virsstundas. Pēc atgriešanās no darba naktsmaiņā, ieslodzītajām spiež strādāt savās kamerās, lai cietumam nopelnītu vairāk naudas. Lai izpildītu normu, dažām ieslodzītajām jāstrādā līdz trijiem vai četriem no rīta. Dažas nomirst cietumā, nesagaidījušas ieslodzījuma termiņa beigas, bet citas nespēj izturēt dažādās spīdzināšanas un izdara pašnāvību.

Cietuma tualetes tiek stingri kontrolētas, katrai ieslodzītajai ļauj to izmantot vienreiz no rīta un otrreiz pēcpusdienā. Ja kādai ir vēdera gripa, vai vienkārši nepieciešamība iet uz tualeti, tas sagādā lielas mocības. Ieslodzītā, kas atbild par tualeti, bieži saņem no citām ieslodzītajām nelielas dāvanas. Ieslodzītās atdod savas „luksusa preces” par iespēju izmantot tualeti, kad tas viņām nepieciešams. Dažām ieslodzītajām nav naudas kukulim. Tādēļ bieži gadās, ka vairs nespējot izturēt, viņas iet aiz gatavo apģērbu kaudzēm, kur apsargi tās neredz, un urinē plastmasas maisiņā vai tieši uz gatavajiem apģērbiem. Pasūtītāji saņem formastērpus ar traipiem. Cilvēki var nodomāt, ka apģērbi samirkuši transportēšanas laikā, bet tikpat labi tas var būt arī urīns.

Tiek izgatavota un eksportēta antisanitāra produkcija

Iekšējās Mongolijas sieviešu cietumā ūdens padeve bieži tiek atslēgta. Gadās tehniski traucējumi, bet parasti cietumsargi tīšuprāt samazina ūdens padevi, lai ekonomētu naudu. Reizēm ūdens nav aptuveni 10 dienas, taču ražošana cehos netiek pārtraukta, vienmēr ir kāda produkcija, kura joprojām tiek ražota. Tādos gadījumos neviena no ieslodzītajām nemazgā rokas pēc tualetes lietošanas un arī darbavietā rokas nav ar ko nomazgāt.

SARS uzliesmojuma laikā kontinentālajā Ķīnā trūka sejas masku. Iekšējās Mongolijas Pirmajā sieviešu cietuma ieslodzītās strādāja 24 stundas diennaktī, lai izgatavotu lielu daudzumu šo masku. Produkcija tika izgatavota antisanitāros apstākļos. Cietumsargi ražošanas laikā nekad nepievērsa uzmanību sanitārajiem jautājumiem, bet dzīdamies pēc lielākas peļņas, piespieda ieslodzītās strādāt ātrāk. Tāpēc kļūst saprotams, kāpēc cietumsargiem ir paradums izmazgāt tikko nopirktu apģērbu. Viņus uztrauc tas, ka šis apģērbs varētu būt citā cietumā izgatavots vergu darba produkts.

Kad ieslodzītās noņem no gatavajiem svīteriem pielipušo vilnu un citus sīkumus, ieslodzītās, kuras nespēj pabeigt normu laikā, izmisīgi cenšas to izpildīt, darot visu iespējamo. Dažas tīra svīterus ar apavu tīrāmo birsti, dažas uzspļauj svīterim un cenšoties to izlīdzināt, berzē to ar savām netīrajām rokām, pēc tam svīteri akurāti saloka.

Kad iepakošanai paredzētie irbulīši un zobu bakstāmie nav taisni, dažas ieslodzītās uz tiem uzsēžas, lai tos iztaisnotu. Iepakojot zobu bakstāmos un pārlasot griķu putraimus, ieslodzītās izmanto nelielus konteinerus, bļodu un kādu instrumentu. Dažreiz viņas izmanto „speciālo konteineru” - bļodu, kuru naktīs lieto intīmo vietu mazgāšanai.

Ūdens cietumā ir greznība. Nomazgāties dušā ir greznība. Vairākas Faluņgun praktizētājas cietumā tika mocītas, neļaujot iet dušā mēnešiem ilgi. Ieslodzītajām dod divus ūdens kausus dienā: vienu pusdienlaikā, otru vakarā. Vakarā iedoto karsto ūdeni viņas izmanto intīmo vietu mazgāšanai bļodiņā, kura dienā tiek izmantota zobu bakstāmo iepakošanā vai griķu putraimu pārlasīšanā.

Pārlasītie griķu putraimi galvenokārt tiek eksportēti, un nauda tiek pelnīta no ārzemniekiem. Kad ārzemnieki pērk produkciju ar uzrakstu „Ražots Ķīnā”, viņi pat iedomāties nespēj, kas slēpjas aiz šīs vergu darbā izgatavotās produkcijas. Griķu putraimi ir pārtika, bet zobu bakstāmos liek mutē. Cik daudzi cilvēki zina par pretīgajiem noziegumiem un skumjo patiesību, kas slēpjas aiz šīm vergu darbā izgatavotajām precēm?

Katrā Iekšējās Mongolijas sieviešu cietuma nodaļā ir ieslodzītās, kuras ir gados vecas vai slimas. Veselības stāvokļa dēļ šīs ieslodzītās nevar strādāt cehos, tomēr arī viņas ir spiestas strādāt: jāsakārto svīteri, jāizgatavo šallēm bārkstis, jāiepako zobu bakstāmie un jāpārlasa griķu putraimi. Dažās nodaļās ir kameras, kurās ir daudzas ar dažādām infekcijas slimībām sirgstošas ieslodzītās. Šajās kamerās ir liela baktēriju un vīrusi koncentrācija. Ieslodzītajām nav iespēju labākai higiēnai, tāpēc šķiet pilnīgi iespējams, ka viņu ražotā prece satur vīrusus un baktērijas. Lielākā daļa šīs produkcijas tiek eksportēta uz citām valstīm.

Protestējot pret to, ka cietumsargi bez sirdsapziņas pārmetumiem pelna „netīro naudu”, dažas ieslodzītās, izmantojot īpašus kanālus, ziņo atbilstošiem inspekcijas dienestiem par to, kā tiek iepakoti zobu bakstāmie un irbulīši ēšanai un kā tiek pārlasīti griķu putraimi. Saņemot šāda veida ziņojumus, šo dienestu inspektori bieži, bez iepriekšēja brīdinājuma, dodas uz cietumiem veikt pārbaudes. Tad cietuma amatpersonas, ieskaitot cietumsargus un priekšniecību, krīt panikā, un apsargi liek ieslodzītajām noslēpt ar rokām izgatavoto produkciju. Tas notiek bieži.

Pat ja inspektori arī konstatē kādus pārkāpumus, pārbaudei bieži vien nav redzamu rezultātu. Kamēr Ķīnas komunistiskās partijas ierēdņi tiek uzpirkti, viņi piever acis un ignorē izdarītos pārkāpumus.

Ignorējot ieslodzīto veselību

Iekšējās Mongolijas Pirmajā sieviešu cietumā tiek ražots daudz produkcijas un ieslodzītajām ir liela darba slodze. Viņu dzīves apstākļi ir slikti, bet uzturs ir vēl sliktāks. Lai gan cietumsargi regulāri pasūta ieslodzītajām pārtiku, lielākā daļa ir sliktas kvalitātes un ar notecējušu derīguma termiņu. Preces, kuras cietumā tiek pārdotas, piemēram, zobu pasta un veļas pulveris, lielākoties ir sliktas kvalitātes.

Cietuma nometnē katrai nodaļai ir sava „skābēšanas bedre”. Šīs bedres ir ļoti dziļas, liela izmēra, un tās izrok spēcīgākās ieslodzītās. Skatoties no malas nav iespējams uzminēt, kas tas īsti ir. Šīs bedres ir paredzētas skābēto dārzeņu uzglabāšanai. Katru gadu oktobrī tirgū tiek pārdots liels daudzums ļoti lētu Ķīnas kāpostu. Cietuma personāls iepērk tos vairumā. Nemazgātus kāpostus samet bedrē, aplej ar ūdeni, pēc tam pārklāj ar plēvi un uzber zemes kārtu. Apmēram pēc mēneša kāposti ir ieskābuši, tiem ir viegli skāba garša. Šis ir īstais laiks, kad kāposti būtu jāēd, kamēr tie nav sākuši bojāties. Taču cietumā kāpostus sāk ēst aprīļa beigās vai maija sākumā. Turpmāk ieslodzītajām tie ir jāēd katru dienu, līdz augustam.

Bedres dārzeņu skābēšanai atrodas zem klajas debess, tāpēc tajās bieži atrod beigtas žurkas. Vasaras laikā tajās visās ir arī prusaki, tārpi, kukaiņi un mušas. Taču, neskatoties ne uz ko, ieslodzītajām ir jāēd skābētie kāposti bez sūdzībām. Puvušo kāpostu smaka ir briesmīga. Ieslodzītie saka, ka pat cūka tiem nepieskartos. Tomēr ieslodzītās un vajātās Faluņgun praktizētājas gandrīz pusgadu ir spiestas tos ēst.

Aicinājums visiem cilvēkiem

Iekšējās Mongolijas sieviešu cietuma vadība slēpj faktu, ka šeit nelikumīgi izmanto ieslodzītās. Šī iestāde ir paredzēta kriminālnoziedznieču pārmācībai, bet tā ir arī vieta, kur ĶKP amatpersonas vajā nevainīgus cilvēkus, paverdzina ieslodzītās un izliekas nemanām cietuma darbinieku noziedzīgo rīcību. Kad cietumā ierodas apmeklētāji vai pārbaudes, pirmais, ko dara apsargi – slēpj Faluņgun praktizētājas un liek citām ieslodzītajām tās stingri uzraudzīt. Viņi baidās, ka praktizētājas izstāstīs patiesību, viņi slēpj un nobēdzina visu negodīgo.

Ķīnas kompartija nežēlīgi vajā ne tikai Faluņgun praktizētājas, bet arī citas ieslodzītās. Lai gūtu peļņu, netīras un zemas kvalitātes preces tiek pārdotas gan Ķīnā, gan eksportētas uz ārvalstīm. ĶKP izplata savu ļauno praksi uz ārzemēm, kad pārdod ārzemniekiem šo kaitīgo produkciju, tajā pašā laikā graujot ķīniešu reputāciju. Mēs ceram, ka starptautiskās cilvēktiesību organizācijas veiks pārbaudes un izmeklēšanu komunistiskās partijas pārvaldītajos cietumos, un ceram, ka cilvēki visā pasaulē nosodīs Ķīnas komunistisko partiju par tās klajajiem pārkāpumiem un kliedzošo cilvēktiesību neievērošanu.

Personāls, kas iesaistīts vajāšanās Iekšējās Mongolijas sieviešu cietumā:

Jans, politiskā komiteja: +86-471-2396666 (birojs)
Ņi Žunsjans, direktora vietnieks: +86-471-2396668 (birojs)
Bai Guižuns, apsargs: +86-13847107932 (mobilais)
Džan Jaņs, apsardzes nodaļas priekšnieks: +86-471-2396581 (birojs), +86-471-2396559 (birojs)
Vu Guicjiņs, 1. nodaļas priekšnieka vietnieks: +86-471-2396728 (birojs)
Haņs Sjaoli, 2.nodaļas priekšnieks: +86-13948117078 (mobilais), +86-471-2396736 (birojs), +86-471-2396738 (birojs) un +86-471-2396740 (birojs)
Ļiu Cjuns, 3. nodaļas priekšnieks: +86-471-2396665 (birojs)
Suņ Jufens, cietuma priekšnieks.

Raksts angļu valodā: http://clearwisdom.net/html/articles/2012/3/17/132139p.html