Šaņdunas provinces Pirmajā sieviešu piespiedu darba nometnē ekspluatē un ļaunprātīgi izmanto Faluņgun praktizētājas

Kopš Ķīnas komunistiskā partija 1999. gada jūlijā uzsāka Faluņgun vajāšanas, neskaitāmi Faluņgun praktizētāji ir tikuši arestēti un nogādāti aizturēšanas centros, "smadzeņu skalošanas centros", piespiedu darba nometnēs vai cietumos. Kad viņi atsakās būt "pārveidoti", viņiem bieži tiek liegts miegs, pret viņiem tiek pielietota vardarbība, viņi tiek spiesti stāvēt kājās, kā arī atrasties slēgtās telpās, un tamlīdzīgi. Tā rezultātā, daudzi no viņiem cieš no sapampušām kājām un reiboņiem ilgstošas stāvēšanas dēļ un tiem joprojām ir jādara piespiedu darbs cauru diennakti, bez dzeramā ūdens un iespējas izmantot tualeti. Viss, ko viņi dzird, ir: "Strādājiet ātrāk!"

Turpinājumā Faluņgun praktizētāju, kuras tika vajātas Šaņdunas provinces Pirmajā sieviešu piespiedu darba nometnē (saukta arī par Dzjinaņas Dzjanšuicjuaņas Pirmo sieviešu piespiedu darba nometni), stāsti.

Nometnē praktizētājām tiek uzlikta pārmērīgi liela darba slodze. Kāda praktizētāja, Li Guidzjuņ kundze, cieta no kāju un pēdu sapampuma tā, ka pat nevarēja uzvilkt čības. Galu galā viņa tika nosūtīta uz slimnīcu, taču viņas stāvoklis neuzlabojās. Kad viņa atgriezās nometnē, bojājumi bija skaidri redzami. Viņa cieta gandrīz sešus mēnešus, līdz tika atbrīvota, lai uzsāktu medicīnisku ārstēšanu.

Faluņgun praktizētājai Jan Cjiņgai bija paaugstināta temperatūra (39 – 40 grādi pēc Celsija) un viņai lika strādāt virsstundas.

Ja papildus uzliktie darba pienākumi nav paveikti, cietuma uzraugi par to ziņo nometnes vadībai. Kad tiek dots rīkojums no augšas, daudzi nevainīgi cilvēki tiek nosūtīti uz darba nometni darīt smagu fizisku darbu. Lai spētu pabeigt darbu un uzraugi saņemtu atzinību no priekšniecības, ieslodzītie spiesti strādāt, miegam atvēlot tikai trīs līdz četras stundas, neatkarīgi no vasaras svelmainā karstuma vai ziemas ledainā aukstuma. Tiem, kas ieslodzīti darba nometnē, nav brīvā laika, neskatoties uz to, ka darba nometnes apgalvo, ka viņiem tiek dotas "atpūtas dienas."

Kādā sniegotā dienā ar automašīnām cilvēkus pārveda uz nometni. Kad ieslodzīto skaits pārsniedza izvietošanas iespējas nometnē, jaunpienācējām nācās dzīvot tualetēs un biroju telpās. Kad nāca pārbaudes no augstākām iestādēm, dažas ieslodzītās tika ieslēgtas tualetēs kopā ar savām mantām. Ziemas mēnešos vannas istaba netika apsildīta un tur bija tik auksti kā saldētavā. Ieslodzīto rokas un kājas bieži plaisāja un sapampa no aukstuma, pat ja tās valkāja biezus mēteļus. Kad viņu brūces atvērās, pie muskuļu darbības skaidri bija redzamas strutas. Neviens nevarēja izturēt to redzot. Bet uzraugiem nebija ne mazākā žēluma pret viņām un tie tikai skaļi lādējās: "Jūs esat tik bezjēdzīgas, jūs nevar pat labi darīt darbu. Darbs kaudzēm gaida. Ja jūs nepabeigsiet, jūs nevarēsiet iet gulēt šovakar! " Kad valsts iestādes veica pārbaudes, uzraugi ļāva tām iet gulēt plkst.22:00, bet plkst. 4:00 lika celties un iet mierīgi strādāt. Ieslodzītajām neļāva gulēt to gultās. Tikai gadījumā, ja tur ieradās negaidītas pārbaudes, viņas varēja ātri iet gulēt un izlikties, ka ir aizmigušas. Tiklīdz inspektori aizgāja, visas tika nekavējoties nosūtītas atpakaļ strādāt.

Starp tiem, kuri piekopa šo nomācošo taktiku, ceturtās brigādes kapteinis Van Kun bija viens no visļaunākajiem Faluņgun praktizētāju vajātājiem. Kādai praktizētājai, kura tika vajāta līdz zaudēja redzi, un kura jautāja pēc vairāk piemērota darba, Van Kun nikni atteica: "Pat ja esi akla, tev vēl joprojām ir jāstrādā."

Auksto mēnešu laikā praktizētājas, kuras nevēlējās atteikties no savas ticības, bija spiestas gulēt uz aukstas koka grīdas bez segas vai pārklāja. Uzraugi ne tikai piespieda tām veikt smagu darba slodzi, bet arī spīdzināja tās fiziski un garīgi. Vissatriecošākais bija tas, ka viņi saindēja viņu apziņu ar narkotikām. Ieslodzījuma vietas uzraugs Van Sudžen pievienoja dažas nezināmas narkotikas Vu Čeņ kundzes pārtikai un viņai parādījās garīgi traucējumi. Viņa kļuva paralizēta drīz pēc tam, kad tika atbrīvota no nometnes.

Šie neaprakstāmie spīdzināšanu akti, kuri tiek veikti pēc ĶKP iniciatīvas, ir parasta ikdiena šiem cietumu uzraugiem. Vadoties pēc ĶKP iniciatīvām, šie uzraugi jau sen ir sajaukuši, kas ir pareizs vai nepareizs, labs vai ļauns. Ar spēku Faluņgun praktizētājus tomēr nevar mainīt, jo viņi cieši tic Likumam un Skolotājam. Mēs patiesi ceram, ka ikviens spēs ieraudzīt, kas ir labs un kas ļauns, un izvēlēties ceļu uz labāku nākotni.

Raksts angļu valodā: http://www.clearwisdom.net/html/articles/2010/7/27/118879.html