28 mēnešus ilgais murgs – nežēlīgās ļaundarības pret Van Vei kungu

Van Vei kungs ir 46 gadus vecs, viņš strādāja Hebejas provinces Cjinhuandao pilsētas naftas kompānijā. Pēc tam ,kad 1999. gada 20. jūlijā sākās Faluņgun vajāšana, viņš neatlaidīgi turpināja praktizēt un atmaskoja bezjēdzīgās un nežēlīgās vajāšanas. Komunistiskā partija atriebās un nežēlīgi viņu spīdzināja, kā rezultātā pēdējos desmit gadus viņš ir nebeidzami cietis.

Van Vei kungs sāka strādāt Cjinhuandao pilsētas naftas kompānijā, kad tā tika izveidota 1991. gadā. Viņš centīgi strādāja un saņēma neskaitāmus apbalvojumus par savu uzticību un izcilo sniegumu nākošo desmit gadu laikā.

Pēc vajāšanu sākuma Van kungs turpināja praktizēt Faluņgun. 1999. gada decembrī viņš tika arestēts un ieslodzīts daudzās pilsētās, ieskaitot Pekinā, Cjinhuandao, Baidaihe un Tanšaņā, un 28 mēnešus vārdzis cietumos un piespiedu darba nometnēs. Šajā laika periodā ierēdņi sita viņu ar koka nūjām, dedzināja viņa ķermeni ar degošu cigarešu galiem, sasēja viņu ar virvēm, kas sarāva viņa cīpslas, piesēja viņu pie „nāves gultas” [1] uz 50 stundām, piesēja viņu pie metāla krēsla [2] uz 80 stundām un lika viņam nekustīgi sēdēt uz koka ķebļa 1800 stundas vairāk nekā 4 mēnešus. Viņi arī piespiedu kārtā ievadīja viņam kuņģī sāls šķīdumu caur nāss/kuņģa cauruli, iestūma viņam mutē netīru dvieli, lika viņam dienām stāvēt un neļāva viņam gulēt.

Kādu dienu 2001. gada jūlijā viņš gāja pa ielu Beidaihe pilsētā, kad viņam aiz muguras apstājās automašīna. No tās izlēca pieci Ofisa 610 [3] aģenti, kuri bija ģērbušies civilā. Viņi nežēlīgi uzbruka viņam. Viņi izlauza viņam rokas aiz muguras, iegrūda automašīnā un aizveda viņu uz Beidaihe policijas iecirkņa kriminālpolicijas nodaļu. Kad viņš tika turp atvests, kāds vīrietis, guļot gultā, sacīja, lai policisti viņu piekauj. Viņi pārvilka vienu no viņā rokām pāri viņa plecam aiz muguras, otru roku no apakšas vilka augšup un saslēdzas abas rokas kopā ar roku dzelžiem muguras vidū, vienlaicīgi nežēlīgi viņu sitot. Kad policisti bija noguruši no sišanas, viņi pieslēdza viņu pie dzelzs krēslas, lai viņš nevarētu pakustēties, un ielika viņu netīrā noliktavas telpā. Viņam virsū uzlaidās milzums odu un kukaiņu, bet viņš nevarēja sevi aizsargāt.

Pēc trīs dienas ilgajām briesmīgajām spīdzināšanām policisti aizveda Van kungu uz Cjinhuandao pilsētas policijas departamentu. Nodaļas priekšnieks Tiaņ Peičuņs sasēja viņu ar smalku neilona virvi, kas bija speciāli apstrādāta. Viņi sauca to par „slepkavas virvi”. Viņi vispirms samērcēja virvi ūdeni un pēc tam sasēja Van kunga rokas aiz muguras tik cieši, ka virve iegriezās viņa miesā [virvei izžūstot, tā kļūst ciešāka]. Tad viņi pacēla viņa rokas augšup, līdz tās bija viņa plecu augstumā; viņa muskuļu saites sarāvās, un viņa rokas locītavās tika izmežģītas. Kamēr viņš pacieta šīs neciešamās sāpes, ierēdņi sita viņam ar koka nūjām pa ķermeņa daļām, kas bija izkropļotas no sasiešanas, lai pastiprinātu sāpes. Van kungs gandrīz zaudēja samaņu.

2002. gada aprīlī viņi nogādāja Van kungu Hehuakenas piespiedu darba nometnē Tanšaņas pilsētā, kurš viņš tika ieslodzīts uz diviem gadiem.

Pēc ierašanās viņš uzreiz tika aizvests uz stingrās uzraudzības grupu. Apsargi lika ieslodzītajiem mocīt citus ieslodzītos un Faluņgun praktizētājus. Viņi lika Van kungam sēdēt uz maza, neapstrādāta koka ķebļa, kas bija zems un šķībs. Tā kā tas tikai nedaudz saskaras ar cilvēka sēžamvietu, mazāk nekā pēc 30 minūtēm cilvēks sāk ciest neizturamas sāpes. Sajūta ir tāda, it kā sēdētu uz adatām. Pēc vairāku dienu sēdēšanas uz šī krēsla, Van kungam izveidojās nospieduma čūlas un vaļējas čulgas; strutas un asinis sūcās no viņa sēžamvietas, pielipinot viņa bikses pie ķebļa. Viņam lika sēdēt katru dienu no 6.00 rītā līdz 8.00 vakarā, izņemot desmit minūtes katrai no trijām ēdienreizēm un diviem tualetes apmeklējumiem.

Katru reizi apsargi atļāva ieslodzītajiem izmantot tualeti trīs minūtes; katrs, kurš pārsniedza laika ierobežojumu, tika nežēlīgi piekauts. Viņu mērķis bija mocīt cilvēkus, līdz viņi zaudē savu gribasspēku, cieņu un spēju neatkarīgi domāt. Viņiem bija jāpakļaujas apsargiem kā trenētiem dzīvniekiem.

Katram ieslodzītajam bija ļauts dzert tikai 100 g ūdens trīs reizes dienā. Apsargie ieslodzīja Van kungu vieninieka kamerā, lai mēģinātu piespiest viņu atteikties no Faluņgun. Viņi lika viņam dienām ilgi stāvēt, kā rezultātā viņam uz kājām izveidojās tūska. Tajā pašā laikā apsargi un ieslodzītie belza viņam ar koka nūjām. Pēc tam viņš mēnesi nevarēja pastaigāt; diviem cilvēkiem bija viņu jāpietur, lai viņš varētu tikai lēnām pakustēties. Ejot uz tualeti, viņš nevarēja saliekt muguru.

Apsargi Van Juliņs, Li Sjaodžuns un citi četras reizes piesēja Van kungu pie „nāves gultas”. Viņi maksimāli izstiepa viņa ķermeni, gandrīz izvelkot viņa locekļus no to iedobumiem, un pēc tam pieslēdza viņa rokas un kājas pie gultas stieņiem, lai turētu viņu „izplesta ērgļa” pozīcijā. Roku dzelžu metāls iegriezās viņa plaukstu locītavās un potītēs. Lai pastiprinātu sāpes, apsargi lika ieslodzītajiem nežēlīgi viņam sist un dedzināt ar degošām cigaretēm. Viņi pat smacēja viņu ar piecām vatētām segām, kas kopā svēra ap 13 kg. Viņš gandrīz nomira no nosmakšanas.

Nepārtraukto mocību dēļ viņš cieta no nervu sabrukuma, taču apsargi vēl lika cilvēkiem skalot viņam smadzenes ar ļauniem meliem un piespieda viņu uzrakstīt „nožēlošanas paziņojumus” [4], „garantijas paziņojumus” [5] un pateicības vēstules darba nometnei. Viņi izgatavoja vairākas šo dokumentu kopijas un nosūtīja tās pa pastu viņa ģimenei, darba devējam un vietējiem ierēdņiem, apgalvojot, ka viņi ir palīdzējuši Van Vejam „atgriezties uz pareizā ceļa pēc noklīšanas uz neceļiem un atjaunot viņa dzīvi”.

Viņa ģimene arī pārdzīvoja briesmīgus un smagus pārbaudījumus. Viņa vecāki, kuri abi ir vairāk nekā 70 gadus veci, staigāju šurp un turp no policijas departamenta, Ofisa 610, ieslodzījuma centra un darba nometnes tikai, lai saņemtu atļauju nosūtīt viņam dažas personīgās mantas un drēbes. No raudāšanas un emocionālā stresa viņi gandrīz zaudēja acu gaismu. Viņu dēlam tika atteikta iespēja iegūt izglītību un iestāties armijā tikai tādēļ, ka viņa tēvs praktizē Faluņgun.

Van Veja lieta demonstrē Faluņgun praktizētāju vajāšanas bargumu un nežēlību. Vajāšanu rezultātā neskaitāmas ģimenes visā Ķīnā ir cietušas no šķiršanās un pat nāves.

Paskaidrojumi:

1. Spīdzināšanas metode „nāves gulta”: praktizētājs ir piesiets pie gultas tā, ka viņa rokas tiek pieslēgtas ar roku dzelžiem pie gultas galvgaļa stieņiem un kājas sasietas ar neilona virvi. Virve pēc tam tiek aptīta ap praktizētāja ķermeni un gultu no viņa kājām līdz krūtīm. Virve tiek aptīta tik cieši, ka praktizētājam ir grūti elpot, un viņš beigās zaudē samaņu.

2. “Dzelzs krēsls” ir izgatavots no dzelzs trubām. Upura abas rokas un abas kājas tiek piesietas pie dzelzs krēsla uz ilgu laika periodu. Skatīt zīmējumu šeit: http://www.clearwisdom.net/emh/articles/2002/1/9/17577.html

3. "Ofiss 610" – organizācija, kas izveidota speciāli Faluņgun vajāšanai. Tai ir absolūta vara katrā Ķīnas komunistiskās partijas administrācijas līmenī, kā arī visās citās politiskajās un juridiskajās sistēmās.

4. „Nožēlošanas paziņojums” un 5. „garantijas paziņojums”: šajos paziņojumos praktizētājam liek atzīt nožēlu par Faluņgun praktizēšanu, apsolīt (garantēt) atteikties no Faluņgun un nekad vairs nesatikties ar citiem praktizētajiem, un nedoties uz Pekinu ar apelāciju Faluņgun aizstāvībai.