Uz personīgo pieredzi balstīts ziņojums par plaši izplatīto spīdzināšanu Vaņdzja piespiedu darba nometnē

2002. gada 27. augustā Faluņgun praktizētāji Heilundzjanas provinces Harbiņas pilsētā piedzīvoja vēl vienu spīdzināšanas raundu Vaņdzja piespiedu darba nometnē. Zemāk es pierakstīju savu personīgo pieredzi.

Spīdzināšana sākās 6. sektorā (kur atradās mana kamera), un katrā sektorā bija norīkoti trīs apsargi vīrieši. Liu Tao, vīriešu 4. nodaļas direktors, un Suņ Cjincjans, 4. nodaļas instruktors, ar varu aizvilka Cui kundzi uz nezināmu vietu un spīdzināju viņu par to, ka viņa atteicās vilkt cietuma uniformu. Pēc kāda laika Cui kundze apsarga pavadībā klupdama atnāca atpakaļ uz savu kameru.

Cui kundze sāpēs satvēra savu kaklu, un viņas seja bija zili melna. Viņa sacīja, ka apsargs Suņ Cjicjans sita viņu un spīdzināja ar elektrošoku. Nedaudz vēlāk He Miao kundze tika izvilkta no kameras, un viņa lika sēdēt uz dzelzs krēsla [1]. Apsargi vienlaicīgi sita viņu un spīdzināja ar elektrošoku.

Pēc tam no mūsu kameras izvilka Čaņ Sjaņdzjuņas kundzi un mani aizveda pie diviem dzelzs krēsliem. Apsargs Suņ saslēdza mums rokas aiz muguras un ap krēsla atzveltni. Katrs elpas vilciens man sagādāja mokošas sāpes. Lai arī bija rudens, un laiks bija auksts un vējains, apsargi novilka mūsu mēteļus, atstājot mums mugurā tikai plānu drēbju kārtu. Vakarā mēs nevaldāmi drebējām, gandrīz nosalušas līdz nāvei.

Dienas laikā apsargi nolika mūs gaitenī citu praktizētāju priekšā. Naktī mūs aizveda uz trepju stūri, kur divi apsargi mūs novēroja un neļāva mums aizmigt. Dažreiz, kad es tikai nedaudz pievēru acis, apsargi iesita man pa galvu. Tā kā viņi neļāva mums iet uz tualeti, mēs bijām spiestas pilnībā atturēties no ēšanas un dzeršanas. Mēs no rīta līdz vakaram cietām ārkārtīgas sāpes.

Pēc divām dienām šādas spīdzināšanas Čeņ kundzei bija par grūtu izturēt, un viņa pret savu gribu panāca kompromisu ar apsargiem. Tikai tad viņa tika atslēgta no dzelzs krēsla. Neilgi pēc tam apsargs Liu Tao un Suņ Cjincjans ienāca manā kamerā un jautāja, vai es vēlos noskaitīt „13 noteikumus”. Dēļ lielajām sāpēm, kuras es cietu, es varēju tikai papurināt galvu, lai pateiktu „Nē”.

Suņ uzreiz iesita man pa krūtīm un deniņiem, tad viņš izdarīja sitienu no apakšas man pa zodu. Pēkšņi man sareiba galva un bija grūti elpot. Piecas dienas un piecas naktis es bija pieslēgta pie dzelzs krēsla bez pārtikas, bez ūdens un iespējas aiziet uz tualeti.

Sestās dienas rītā mans parādījās sirds slimības simptomi, un es jūtos briesmīgi. Apsargi atveda pie manis uz kameru ārstu, lai viņš pārbauda manu asinsspiedienu un sirdsdarbību. Viņi izcēla mani no dzelzs krēsla un aiznesa un gultu, kas atradās manā kamerā. Man bija tik nelabi, ka man apkārt esošo cilvēku balsis izklausījās kā odu dīkšanas.

Pēc trīs dienām, kuras es pavadīju, būdama atbrīvota no dzelzs krēsla, es nebiju pilnībā atlabusi, un man bija grūti paiet. Taču apsargi lika man piedalīties kolektīvajā vingrošanā.

Šis jaunais vajāšanu raunds neierobežojas tikai ar 6. sektoru, praktizētāji visā Vaņdzja piespiedu darba nometnē tiek spīdzināti. Lai arī šajā vajāšanu raundā neviens nav nomiris, apsargu bezkaunīgajai rīcībai ir bijušas ļoti postošas sekas, padarot dažus praktizētājus daļēji vai pilnībā par invalīdiem.

Paskaidrojumi:

1. “Dzelzs krēsls” ir izgatavots no dzelzs trubām. Upura abas rokas un abas kājas tiek piesietas pie dzelzs krēsla uz ilgu laika periodu. Skatīt zīmējumu šeit:
http://www.clearwisdom.net/emh/articles/2002/1/9/17577.html