Vācija: Dziedāšanas skaņas pie Ķelnes baznīcas

Vairāk nekā piecdesmit tūristi no kontinentālās Ķīnas uzmanīgi klausījās pusmūža sievietes dziesmā: „Es vēlos jums no savas sirds dziļumiem ko teikt: izturēšanās pret Faluņ Dafa ir netaisnīga, dzīvo būtņu dēļ, lai tām vairs nevajadzētu ciest, es vēlos, lai patiesība izplatās visur cilvēku pasaulē.” Šī patiesā dziedāšana stimulēja cilvēku sirdsapziņu, un daudziem no viņiem lija asaras. Jo īpaši kāds tūrists, kurš iepriekš bija visvairāk cēlis neslavu pret Faluņgun, ilgi un gauži raudāja, līdz viņa acis kļuva sarkanas. Cik daudz cilvēkus kontinentālajā Ķīnā, kur informācija tiek bloķēta, piemuļķojuši ĶKP meli, un cik daudzi no viņiem pat kļuvuši par ļaunuma līdzdalībniekiem, sekojot šiem meliem? Šiem tūristiem, kuri ir devušies ceļojumā pāri robežai, ir ļoti paveicies, jo viņi ir personīgi uzzinājuši, cik Faluņgun praktizētāji ir patiesi, labestīgi un nelokāmi, un šī pieredze pilnīgi noteikti kļūs par neaizmirstamu daļu no viņu atmiņām par ievērojamo vietu apskati.

Liu kundze tā pati kā citi Faluņgun praktizētāji, neskatoties uz vēju, lietu vai sniegu, vairākus gadus ir nākusi šeit, pie Ķelnes baznīcas, lai skaidrotu patiesību par Faluņgun tiem, kuri ieradušies no kontinentālās Ķīnas. Faluņgun praktizētāju stendi jau ir kļuvuši par daļu no Ķelnes baznīcas apkārtnes ainavas.

Kad Liu kundze dzīvoja kontinentālajā Ķīnā, viņa bija vairākas reizes „pabrāzusies garām” Faluņgun, un viņai bija palicis iespaids, ka šie cilvēki visi pievērš uzmanību tikumībai un dara labus darbus. Taču, kad 1999. gadā ĶKP sāka vajāt Faluņgun, dzirdot plašsaziņas līdzekļu melu propagandu, kas aizklāja debesis un pārsedza zemi, viņa arī bija apmulsusi un nezināja, kas patiesība ir Faluņgun.

2001. gadā Liu kundze tāpat kā citi ķīnieši, kas dodas uz ārzemēm, lai gūtu peļņu, ieradās Vācijā. Viņa saskārās ar šo nepazīstamo pasauli un citādo valodu – spiediens, ko dzīve izdarīja uz viņas garu, bija milzīgs. Trulums un garlaicība pildīja viņas dzīvi, un nebija dienas, kad viņa būtu jutusies nepiespiesti un brīvi. Viņa kļuva viegli aizkaitināma, un viņas ķermenī arī parādījās dažas slimības.

Ķīnā Liu kundze arī bija dzirdējusi piemērus, kā Faluņgun praktizētāji bija arestēti. Taču par to, kas patiesībā notika pēc tam, kad viņi tika arestēti, viņa nebija dzirdējusi, vai pareizāk būtu teikt, ka viņai nebija iespējas uzzināt par to. Reiz Liu kundzes priekšnieks iedeva viņai avīzi, kurā viņa izlasīja dažas ļoti satriecošas ziņas no Ķīnas. Avīzē bija fotogrāfijas un piemēri, kā ĶKP vajā Faluņgun. To redzot, Liu kundze sāka domāt. Vienu no Liu kundzes ģimenes locekļiem bija spēcīgi ietekmējušas daudzās ĶKP kampaņas, un kopš jaunības viņai bija sava sapratne par to, cik ļauna ir ĶKP. Vēlāk, kad viņa bija pieaugusi un sāka strādāt, sabiedrībā viņai nācās saskarties ar ierēdņu korumpētību, un viņa pilnībā saprata, ka, ja ĶKP vēlējās kādu apspiest, tad tā pilnīgi noteikti sākumā noskaņoja sabiedrības viedokli pret [šo cilvēku vai cilvēku grupu] un pat izmantoja melus, lai apkrāptu un maldinātu sabiedrību. Izlasījusi patiesību par Faluņgun, Liu kundze bija ļoti satriekta, it kā viņa būtu atmodusies no sapņa.

Kādu citu reizi, dodoties darba darīšanās, Liu kundze gāja garām Ķelnes baznīcai, kur tobrīd Faluņgun praktizētāji dalīja patiesību skaidrojošos materiālus. Viņu vidū bija kāda meitene, kura, ieraudzījusi Liu kundzi, bija ļoti sajūsmināta un pastāstīja viņai „patiesību par to, kā Dzjan Dzjemiņs vajā Faluņgun”. Liu kundze savā prātā nodomāja: „Šī jaunā meitene runā ļoti drošsirdīgi, ja tas būtu Ķīnā, viņa noteikti tiktu arestēta.” Tobrīd Liu kundze vēl pilnībā nesaprata, ka rietumu sabiedrībā pastāv cieņa pret ticību un ka dzīves pieredze, kas gūta, aizsargājot sevi partijas kultūras vidē kontinentālajā Ķīnā, joprojām iespaidoja viņu. Viņa saņēma videodisku, un, atgriezusies mājās, uzreiz to noskatījās. Diskā bija patiesība par „pašsadedzināšanos Tiaņaņmeņ laukumā”. Skaidrā prezentācija un racionālā analīze palīdzēja Liu kundzei saprast, ka „pašsadedzināšanās Tiaņaņmeņ laukumā” bija ĶKP blēdība, lai radītu „viltus lietu”, kas tika izmantota, lai apspiestu Faluņgun. Taču Faluņgun vajāšana pilnībā pamatojas uz meliem. Noskatījusies šo videodisku, Liu kundze bija taisnības izjūtu pilna. No vienas puses viņa juta, ka ĶKP ir pārāk nekaunīga, un tajā pašā laikā viņa saprata, ka Faluņgun praktizētāji ir nevainīgi un ka pret viņiem izturas pārāk netaisnīgi.

Kādu citu reizi pie stacijas Liu kundze pavisam nejauši uzskrēja virsū Faluņgun praktizētājam, kura bija ļoti priecīga, ka Liu kundze varēja skaidri saprast, kas īsti ir šīs vajāšanas, un viņa laipni jautāja Liu kundzei, vai viņa vēlētos izlasīt Faluņgun grāmatas, uz ko Liu kundze priecīgi atbildēja „jā”.

Liu kundze jau reiz bija meklējusi izeju budismā, lai atbrīvotu sevi no dzīves likstām, taču viņa bija atklājusi, ka tā arī nav tīrā zeme un ka viņas likstas vēl joprojām bija likstas, un grūtības vēl joprojām bija grūtības. Kopš viņa pirmo reizi izlasīja Faluņgun galveno grāmatu „Džuaņ Faluņ”, viņa nav izlaidusi to no rokām. Šī grāmata ļāva viņai saprast, kādēļ viņa dzīvo, ka viņa nedzīvo naudas, slavas vai pašlabuma dēļ, bet gan lai atgrieztos pie savas sākotnējās būtības. Liu kundzes sirds pakāpeniski nomierinājās, un pusmēneša ilga pilnveidošanās deva Liu kundzei tādu enerģijas pārpilnību, kāda viņai reiz bija jaunības gados. Slimības viņas ķermenī pēkšņi izzuda, un nomāktība un satraukums vairs nebija manāms. Bija tā, it kā viņas prāts būtu pārvērties no nedzīva tuksneša par dzīvības pilnu oāzi. Viņa pati arī bija ļoti pārsteigta par šīm pārmaiņām.

Pēc tam, kad Liu kundze bija sākusi praktizēt Faluņgun un guvusi labumu gan garīgi, gan fiziski, viņa dziļi saprata, cik daudzi Faluņgun praktizētāji kontinentālajā Ķīnā tiek nelikumīgi ieslodzīti cietumos un cik daudzus pilsoņus ir maldinājuši [ĶKP] meli. Viņa sāka aktīvi piedalīties dažādos Faluņgun pasākumos - no parādēm līdz izstādēm, kurās pausts protests nežēlīgajai spīdzināšanai, no avīžu dalīšanas līdz patiesības skaidrošanai tūristiem, kuri ieradušies no kontinentālās Ķīnas. Viņa vēlas palīdzēt Faluņgun praktizētājiem, kuri tiek vajāti, un cer, ka vēl vairāk cilvēki tāpat kā viņa varēs saprast patiesību un atbrīvot sevi no ĶKP propagandas „viss, ko partija saka, ir pareizi” ietekmes.

No Ķīnas ierodas visdažādākie tūristi, daži no viņiem pieņem materiālus ar draudzīgu smaidu, dažiem sejā nav nekādas izteiksmes, dažiem sejā redzama apnicība, un viņi noraidoši māj ar roku, daži izsmej viņu un daži pat saka viņai lamu vārdus, taču tas viss nav izmainījis Liu kundzi. Viņa uzskata, ka visus šos cilvēkus ir maldinājusi melu propaganda un ka viņi ir pieņēmuši viedokli, ka Ķīnas ir tas pats, kas ĶKP, un ka viņi ir pazaudējuši sevi. Reiz kāds tūrists sacīja, ka Liu kundzei kāds maksā par to, ka viņa šeit dala materiālus. Liu kundze viņam atbildēja, ka katram Faluņgun praktizētājam ir darbs un ģimene un ka viņi visi izmanto paši savus līdzekļus, lai izgatavotu patiesību skaidrojošos materiālus, un ka viņi nāk šurp, lai ar savu entuziasmu tos izplatītu. Kad šie cilvēki to izdzirdēja, viņi visi apbrīnoja Faluņgun praktizētāju garu, un daži atzinīgi to novērtēja, paceļot uz augšu savus īkšķus, un sacīja: „Jūs esat patiešām apbrīnojami.”

Liu kundzei patīk dziedāt, un viņai ir skaidra un skanīga balss, ko ir patīkami klausīties. Kad viņa bija jauna, viņa dziedāja daudzas ĶKP revolūcijas dziesmas, kuras bija pilnas ar cīņas, nicinājuma pret Debesīm un Zemi un naida elementiem. Tolaik Liu kundze uzskatīja, ka māksla tieši tāda arī ir. Dziesmas (ar Mao Dzeduna dzejoļu citātiem) un paraugteātris (no kultūras revolūcijas) pārvērta savaldīgo Liu kundzi par viegli aizkaitināmu cilvēku, kas nav apmierināts ar savu likteni. Viņa pati par sevi sacīja: „Ar manu raksturu agrāk bija tāpat kā ar pieskaršanos ugunij, lai kura priekšstati nesaskanēja ar maniem uzskatiem, es uzreiz iedegos [cīņā] pret to cilvēku.” Pēc Faluņgun prakses uzsākšanas viņa iemācījās dažas dziesmas, ko sarakstījuši Faluņgun praktizētāji, un viņa atklāja, ka tās ir pavisam citādākas. Papildus pievilcīgajām melodijām un tīrajai un skaistajai dzejai viņa atklāja, ka dzīve patiešām var būt tik brīnišķīga. „Īstenība, Labestība, Pacietība” ir taisns Likums, saskaņā ar kuru cilvēka dvēsele var atgriezties pie taisnīguma. Ja ikviens rīkotos saskaņā ar „Īstenību, Labestību, Pacietību”, vai tad šī sabiedrība nebūtu piepildīta ar cerību, mieru, siltumu un gaišumu? Pēc Faluņgun pilnveidošanās prakses uzsākšanas Liu kundze daudz labāk saprot cilvēka vēlmes, un, saskaroties ar neapmierinošām lietām, viņa zina, ka tās mierīgi atrisināt.

Saskaroties ar visdažādākajiem tūristiem no kontinentālās Ķīnas, Liu kundze uzskata, ka šiem ķīniešiem, kuri ir izbraukuši no valsts, iespējams, tā ir vienīgā reize viņu dzīvē, kad viņiem ir izdevība sastapt Faluņgun praktizētājus un uzzināt patiesību. Lai arī kā viņi izturās pret mani, es vēlos būt labestīga pret viņiem. Kādēļ man nenodziedāt viņiem Faluņgun dziesmas? Tādēļ viņa skaļā balsī dzied, kā rezultātā daudzi tūristi ir aizkustināti līdz asarām.

Reiz vesels autobuss tūristu vēl nebija saņēmuši skrejlapas. Daži no viņiem vēlējās tās saņemt, taču kāds mēģināja viņiem neļaut to darīt. Kad šie tūristi gaidīja, lai iekāptu autobusā, viņi dzirdēja Liu kundzi dziedam: „Dārgie ķīnieši, lūdzu, nomieriniet savu sirdi un uzklausiet manu sirds balsi, Faluņ Dafa ir labs, Faluņ Dafa ir labs, lūdzu, neticiet meliem, kas maldina pasauli, lūdzu, nepalaidiet garām šo liktenīgo iespēju, kas parādās tikai vienreiz desmitos tūkstošos gadu.” Liu kundze sejas izteiksme bija patiesa un sirsnīga. Šo ķīniešu tūristu vidū bija kāda aptuveni 40 gadus veca sieviete, kura pienāca viņai klāt un sacīja: „Jūs tik skaisti dziedājāt. Dodiet, lūdzu, man skrejlapu. Es paskatīšos un izstudēšu to.” Kad viņa pirmā bija saņēmusi skrejlapu, visa grupa izstiepa rokas, lai paņemtu vienu arī sev. Daži tūristi izkāpa no autobusa, lai paņemtu materiālus, daži izbāza roku pa autobusa logiem un lūdza materiālu, daži atnāca paņemto tos paši. Tobrīd Faluņgun praktizētāji bija tika aizņemti, cik vien varēja būt.

Reiz Liu kundze dziedāja dziesmu, kuras vārdi skanēja šādi: „ĶKP maniakāli nogalina cilvēkus, tā krāpj cilvēkus kā bandīts, dara visa veida ļaunos darbus ar savu nelabi smakojošo slikto slavu, tās ir neciešamas lietas, ko Debesis vēlas iznīcināt. Tu izstājies no komjaunatnes, es izstājos no komunistiskās partijas, atpestījot sevi no ļaunā gara, mana sirds ir pacilāta.” (Ķīniešu valodā šīm rindām ir atskaņas.) Vairāki no ķīniešu tūristiem skaļi iesmējās, jo viņi visi sajuta, ka Liu kundze nodziedāja viņu sirdī dziļi mītošus vārdus, un vairāki cilvēki pacēla uz augšu savus īkšķus, ar to domājot „lieliski”. Kāds cits cilvēks sacīja: „Vai jūs zināt vēl kādu šādu dziesmu? Es nekad tādas neesmu dzirdējis.” Liu kundze sacīja: „Ir vēl daudz šādu dziesmu, kuras jūs neesat agrāk dzirdējis un kuras jūs nezināt. Lai uzzinātu, kādēļ ĶKP iznīcināšana ir Debesu griba, lasiet „Deviņus komentārus” un ātri izstājieties no partijas.” Daži cilvēki jautāja, vai viņi var šo grāmatu „Deviņi komentāri par komunistisko partiju” vest atpakaļ uz Ķīnu? Liu kundze nelokāmi atbildēja: „Jūs varat! Ja vien jums ir patiesa sirds, jūs noteikti varat!”

Dārgie draugi, ja jūs brauciet ceļojumā uz Eiropu, ja jums ir iespēja apmeklēt Ķelnes lielo baznīcu, atcerieties atnākt un paklausīties dziesmas, kas nāk no pašiem sirds dziļumiem.