Mana izpratne par vingrojumu izpildīšanu

Pēdējā laikā man nereti gadās dzirdēt citus praktizētājus sakām, ka viņi vairākas dienas nav izpildījuši vingrojumus. Es domāju, ka viņi bezatbildīgi izturas pret savu pilnveidošanos. Skolotājs grāmatā “Džuaņ Faluņ” mums skaidri norāda: “Faluņ Dafa ir prakse, kurā tiek pilnveidota gan tava apziņa, gan ilgmūžība, tādēļ šeit nepieciešams izpildīt dažus vingrojumus.”

Es joprojām atceros dienu, kad pirmo reizi devos uz nodarbību vietu. Izpildot stājas vingrojumu, man trīcēja rokas un kājas. Bet redzot, ka citi turpina mierīgi stāvēt, arī es centos izturēt. Tā kā es turpināju katru dienu izpildīt vingrojumus, un mans raksturs pakāpeniski uzlabojās, ar laiku es jutos daudz mierīgāka un atbrīvotāka.

Pēc tam, kad 1999. gada jūlijā sākās vajāšana, vide praksei grupā bija zudusi, un es arī kļuvu mazāk uzcītīga. Pamazām arvien pieauga mana pieķeršanās komfortam, un jo mazāk es izpildīju vingrojumus, jo mazāk es vēlējos tos izpildīt. Rezultātā, lasot Faluņgun mācību un raidot taisnas domas, es bieži iesnaudos, un tādējādi mana prāts arvien vairāk novirzījās no pareizā ceļa. Pēc tam, kad biju apzinājusies savas problēmas, nolēmu atsākt katru dienu izpildīt vingrojumus.

Pēc kāda laika es sāku justies labāk un kļuvu daudz modrāka, lasot Faluņgun grāmatas un rakstus. Roku pozīcijas, raidot taisnas domas, reti kad novirzījās no pareizās. Šajā laikā nereti man nācās cīnīties pašai ar sevi par to, vai izpildīt vingrojumus vai ne, tomēr galu galā manas taisnās domas ņēma virsroku pār manu pieķeršanos komfortam.

Reiz meditējot, es patiešām sajutu, ka mans ķermenis vairs neeksistē, bija atlikusi vairs tikai niecīga doma, ka es izpildu vingrojumu. Es jutos brīnišķīgi un ērti, tieši tā, kā Skolotājs to apraksta „Džuaņ Faluņ”. Galvā pazibēja doma: “Tātad viss, ko Skolotājs mums māca, ir patiesība!” Šajā ziņā vingrojumu izpildīšana arī ir daļa no procesa, ar kura palīdzību tiek paaugstināta praktizētāja izpratne, un tas ietver jautājumu par to, vai cilvēks tic Skolotājam, vai ne.

Izpildot vingrojumus, praktizētājs pakāpeniski atbrīvosies no sava cilvēciskā slinkuma un pieķeršanās komfortam, un viņa raksturs uzlabosies un paaugstināsies. Raugoties no šāda viedokļa, “prakse” ietver “pilnveidošanos”.

Ir stāsts par kādu vīru senajā Ķīnā, kurš cēlās agri no rītiem līdz ar pirmo gaiļa dziesmu un vingrināja savas iemaņas kauju mākslā, lai varētu aizstāvēt savu valsti. Vai tad tagadējie praktizētāji nevarētu smelties iedvesmu no šādiem stāstiem? Praktizētājiem, kas nepievērš pietiekamu uzmanību vingrojumu izpildīšanai, vajadzētu patiešām nopietni padomāt par šo jautājumu.