Lūdzu, palīdziet atbrīvot manu māti, Ma Linsjaņas kundzi

Mana māte, Ma Linsjaņas kundze, ir 55 gadus veca pensionēta pamatskolas skolotāja. Viņa izšķīrās ar savu vīru pirms daudziem gadiem. Agrāk viņa cieta no zema asinsspiediena, sieviešu veselības problēmām, dermatīta un bezmiega. Viņai bija grūti gulēt, un viņas pastāvīgais miega trūkums noveda pie hroniska noguruma sindroma. Viņa meklēja dažādu medicīnisko palīdzību, taču nekas nepalīdzēja; tieši pretēji, viņas veselība vēl vairāk pasliktinājās. Vairākas reizes mēnesī viņa cieta no gripai līdzīgiem simptomiem, un viņai bija nestabila temperatūra. Katrreiz, kad mana māte saslima, es kļuvu ļoti satraukts un nevarēju sakoncentrēties uz savām mācībām. Taču 1998. gadā mana māte sāka praktizēt Faluņgun, un drīz pēc tam visas viņas slimības izzuda. Desmit gadu laikā, kamēr viņa nodarbojas ar praksi, viņai nevajadzēja gulties slimnīcā, dzert zāles, vai uztura bagātinātājus. Mana māte ir ļoti pateicīga Faluņgun. Izzudušas ir ne tikai viņas fiziskās slimības, bet arī viņas garīgā veselība ir uzlabojusies. Viņa ir pilnībā izmainījusies.

Pirms mana māte sāka praktizēt, viņai bija ļoti slikts raksturs. Viņa bieži strīdējās ar citiem skolotājiem par visniecīgākajiem sīkumiem. Reiz viņa pat novilka savu kurpi un bija gatava sist ar to bijušajam skolas direktoram! Viņa vienmēr domāja, ka atdod vairāk, nekā saņem, un viņa uzskatīja, ka tas ir netaisnīgi. Viņa ātri kļuva dusmīga uz saviem skolniekiem, nemaz nerunājot par mani. Taču pēc tam, kad viņa sāka praktizēt, viņa rīkojās saskaņā ar Īstenību-Labestību-Pacietību. Viņas raksturs kļuva maigāks, un viņa vairs netiecās pēc slavas un pašlabuma. Viņa arī sāka daudz uzcītīgāk strādāt skolā. Piemēram, skolā bija vajadzīgs kāds, kas vadītu piegādi kopmītnēs dzīvojošajiem skolniekiem. Manai mātei tika uzticēts šis darbs, un viņa ar prieku to pieņēma. Viņa ieņēma personāla darbinieka amatu, kas veic ikdienišķus uzdevumus, neskatoties uz to, ka viņa vairāk nekā 20 gadus ir bijusi klases audzinātāja. Viņa nežēlojās un nelūdza īpašu atalgojumu, viņa tikai atbildīgi izpildīja savu darbu. Savas uzcītības dēļ viņa saņēma labas atsauksmes no citiem skolotājiem un personāla darbiniekiem un cieņu no skolniekiem, jo īpaši no tiem, kuri dzīvoja kopmītnēs. Mūsu attiecības arī ievērojami uzlabojās. Viņa rūpējās par mani un manām mācībām ar lielu gādību.

Taču 1999. gada 20. jūlijā Ķīnas komunistiskā partija uzsāka vajāšanas pret Faluņgun. Rezultātā manu māti divas reizes izsauca uz tiesu, viņai trīs reizes tika uzlikts naudas sods, viņas alga tika samazināta, viņas paaugstināšana amatā divas reizes tika atcelta, viņa trīs reizes tika ieslodzīta un viņas dzīves vietā septiņas reizes tika izdarīta kratīšana. Viņa pat tika nosūtīta uz Naņmusi piespiedu darba nometni (Sičuaņas provinces Dzidžunas apgabalā), un dažāda līmeņa ierēdņi neskaitāmas reizes viņu traucēja. Tas viss atstāja iespaidu gan uz manas mātes veselību, gan mūsu ģimenes finansiālo stāvokli. Kopš tā laika es dzīvoju uztraukumā un bailēs.

2006. gadā mani uzņēma Neidzjanas koledžā. Tajā pašā laikā mana māte tika arestēta un aizvesta uz Dzidžunnaņmusi piespiedu darba nometni. Es biju tik ļoti uztraucies, ka nevarēju mierīgi mācīties. Būdama ieslodzīta darba nometnē, mana māte cieta no veco slimību atkārtošanās. Viņa tika nosūtīta atpakaļ uz mājām, jo viņas stāvoklis bija bīstams dzīvībai. Es biju spiests pamest skolu un palikt mājās, lai rūpētos par savu māti. Viņa neatlaidīgi izpildīja vingrojumus, un viņas vārā veselība pakāpeniski uzlabojās.

2008. gada 19. jūlijā mana māte aizbrauca uz savas pirmās klases atkalapvienošanās pasākumu pēc 30 gadiem, kas notika Sjičanas pilsētā, 130 km attālumā no mūs mājām. Tikai pēc divām dienām viņa atkal tika arestēta. Iemesls bija tas, ka Olimpisko spēļu laikā vietējai valdībai bija uzdots turēt „jūtīgās” personas uzraudzībā, lai panāktu to, ka nebūtu nekādu publisko apelāciju. Tā kā mana māte atradās ārpus viņas dzīves vietas jurisdikcijas, policija atveda viņu atpakaļ no Sjičanas un ieslodzīja aizturēšanas centrā.

Lai mēģinātu noskaidrot situāciju, es devos uz vietējo drošības dienestu, kas atrodas policijas departamentā. Atbildīgā persona sacīja, ka mana māte ir pārkāpusi krimināllikuma 300. panta 1. punktu - „kulta izmantošana, lai grautu likumu”. Es mēģināju racionāli strīdēties, taču tam nebija nekādas jēgas. Viņi nepacietīgi sacīja: „Šo likumu izdevušas augstākās varas iestādes. Ir veltīgi kaut ko mums teikt. Mēs tikai sekojam pavēlēm. Jūsu māte ir pārkāpusi likumu. Pastāv precedents, ka viņa tiks tiesāta saskaņā ar vadlīnijām par kontrrevolucionārajiem noziegumiem.” Viņi centās, lai tas izklausītos tā, it tā kā notiesāšana nesagādās viņiem nekādas grūtības.

Šobrīd mana māte ir ieslodzīta jau vairāk nekā divus mēnešus. Pa šo laiku vietējā drošības dienesta ierēdņi nogādāja man paziņojumu par viņas arestu un pieprasīja, lai es to parakstu. Es atteicos. Savā sirdī es zināju, ka mana māte nav vainīga un nav pārkāpusi nekādu likumu. Es ceru, ka taisnīgie cilvēki varēs palīdzēt manai mātei drīzumā atgūt viņas brīvību.