Bērnu ciešanas represijās pret Faluņgun (1. daļa)

Vairāk nekā 100 miljoni cilvēku vairāk kā 60 pasaules valstīs ir piedzīvojuši fiziskās un garīgās veselības uzlabošanos, praktizējot saskaņā ar Faluņ Dafa principiem „Īstenība, Labestība, Pacietība”. Bērni, kas praktizē saskaņā ar „Īstenību, Labestību, Pacietību”, kļūst labi cilvēki, kas turas tālāk no noziegumiem, turklāt viņu gars un ķermenis kļūst patiešām veseli. Tas skar ne tikai konkrētā bērna nākotni, bet arī ietekmē visas cilvēces nākotni. Daudzās valstīs skolu vadība aicina Faluņgun praktizētājus iemācīt vingrojumus viņu audzēkņiem. Taivānā it visur notiek Faluņgun nodarbības. Turpretī kontinentālajā Ķīnā pēdējo piecu gadu laikā mēģinājumos izskaust Faluņgun, neskaitāmi bērni cietuši no aizspriedumainas attieksmes, iebaidīšanas, nelikumīgas ieslodzīšanas, piekaušanas, viņi bijuši spiesti kļūt par bezpajumtniekiem, zaudējuši savus tuviniekus un daži pat tikuši spīdzināti līdz nāvei tikai par to, ka viņi praktizēja saskaņā ar Faluņgun principiem „Īstenība, Labestība, Pacietība”, vai arī tādēļ, ka viņu vecāki praktizē Faluņgun.

Saturs:

I. Bērni, kas gājuši bojā Dzjana grupas īstenotajās represijās pret Faluņgun
II. Ko piedzīvoja bērni, kas teica patiesību
III. Necilvēciskā vajāšana izposta jaunās dzīves

I. Bērni, kas gājuši bojā Dzjana grupas īstenotajās represijās pret Faluņgun

Dzjans un viņa piekritēji, nežēlīgi vajājot Faluņgun, nav žēlojuši un nežēlo pat mazus bērnus. Saskaņā ar nepilnīgiem aprēķiniem, bērni, kas tikuši nomocīti līdz nāvei par to, ka bijuši saistīti ar Faluņgun, ir vecumā no astoņiem mēnešiem līdz septiņpadsmit vai astoņpadsmit gadiem.

17 gadus veca vidusskolas skolniece Čeņ Jina no Heilundzjanas provinces tika piespiesta izlēkt no vilciena, kā rezultātā viņa gāja bojā

Čeņ Jina, 17 gadus veca jauniete, mācījās Heilundzjanas provinces Dzjamusi pilsētas Šužeņas vidusskolas 10. klasē. 1999. gada 16. augustā Čeņ Jina brauca vilcienā kopā ar vietējās varas pārstāvjiem, kas veda viņu mājās no Pekinas, kurp viņa bija devusies, lai apelētu Faluņgun aizstāvībai. Viņu piekāva, viņai draudēja un piespieda izlēkt no vilciena, kā rezultātā viņa gāja bojā.

Tālāk seko Čeņ Jinas mātes Čeņ Sjulinas kundzes stāstījums, kas 2001. gada 5. janvārī publicēts Minhui mājas lapā (Clearwisdom.net versija ķīniešu valodā), lai atmaskotu faktus par viņas meitas nāvi.

Čeņ Jinas māte stāsta: “1999. gada 19. augustā Ķīnas Centrālā televīzija ziņoja, ka Čeņ Jina, Heilundzjanas provinces Dzjamusi pilsētas Šužeņas vidusskolas audzēkne, braucot mājas no Pekinas, izlēkusi no vilciena un gājusi bojā Tas tika izskaidrots ar to, ka viņa bijusi „garīgi nelīdzsvarota” Faluņgun prakses dēļ.

Iepriekšminētā informācija pilnībā neatbilst faktiem. Šodien, kā septiņpadsmit gadus vecas meitenes Čeņ Jinas māte, es visai pasaulei atklāšu patiesību par manas meitas nāvi.

Čeņ Jina ir dzimusi 1982. gada 1. jūlijā Heilundzjanas provinces Dzjamusi pilsētā. Viņa mācījās Šužeņas vidusskolas 10. klasē un bija klases vecāka palīdze un ļoti laba skolniece. Viņas lielākā aizraušanās bija kaligrāfija. Viņa ieguva vairākas balvas dažādos konkursos gan skolā, gan ārpus tās. Savu pirmo godalgu viņa saņēma Jaunatnes dienas kaligrāfijas konkursā 1999. gadā. Viņa saņēmusi atzinības rakstus arī citos konkursos. Turklāt 1999. gada 19. jūlijā viņas skola piešķīra viņai “priekšzīmīgas studentes” titulu.

1996. gada maijā Čeņ Jina sāka praktizēt Faluņ Dafa. Viņa centās būt pieklājīgs un labs cilvēks, sekojot „Īstenībai, Labestībai, Pacietībai”, kā to māca Faluņ Dafa Skolotājs. 1996. gadā, kad “Guangming Daily” nopublicēja pret Faluņgun vērstus rakstus, Čeņ Jina nosūtīja uz “Guangming Daily” vēstuli, kurā pastāstīja par savu pieredzi, ko viņa guvusi, praktizējot Faluņgun. 1997. gada jūlijā “Light of the Science” publicēja pret Faluņgun vērstus rakstus. Čeņ Jina un citi praktizētājiem nosūtīja uz “Light of the Science” piecas elektroniskā pasta vēstules cerībā, ka tas palīdzēs cilvēkiem saprast patiesību par Faluņgun. 1999. gada 22. jūlijā, tāpat kā daudzi citi Faluņgun praktizētāji, viņa devās uz Pekinu, lai apelētu un pastāstītu cilvēkiem patiesību par Dafa. Pēc 26 dienām šī jaukā jaunā meitene, kuras māte un viņa pati bija ļoti atkarīgas viena no otras (viņas vecāki izšķīrās, kad viņai bija tikai pieci mēneši), nomira, atrodoties šīs valsts policijas uzraudzībā!

Lūk, kas notika: 1999. gada 17. augustā, 9.00 vakarā, Dzjamusi pilsētas Sabiedriskās drošības biroja priekšnieks Kuna kungs, Čeņ Jinas klases audzinātājs, Čeņ Jinas brālis un es devāmies uz Fenžuņas viesnīcu. Komisārs Li no Dzjamusi pilsētas Sabiedriskās drošības biroja pastāstīja mums, kas noticis. Dzjamusi pilsētā 15. jūnijā speciāli Faluņgun vajāšanai tika izveidots “Ofiss 615”. Komisārs Li plānoja atvest Čeņ Jinu atpakaļ no Pekinas, tādējādi izdarot “labu darbu”, lai kompensētu to, ka savas nolaidības dēļ viņam trīs dažādos gadījumos nebija izdevis apcietināt Čeņ Jinu. Visu 13. augusta dienu viņš pavadīja Pekinā meitenes meklējumos, bet nevarēja viņu atrast. 15. augustā Čeņ Jina kopā ar citiem praktizētājiem devās apelēt uz Valsts departamenta Apelāciju biroju, kur viņus arestēja. No turienes Čeņ Jinu nosūtīja uz Dzjamusi Liaisonas biroju Pekinā. Komisārs Li man pats atzinās: “Es piekāvu tavu bērnu – viņa bija mani ļoti saniknojusi!” Viņš ar roku dzelžiem pieslēdza divus bērnus pie metāla stieņiem, un neļāva viņiem ne ēst, ne dzert. Naktī policijas virsnieks paņēma mūsu Skolotāja grāmatu un Čeņ Jinas un citu praktizētāju priekšā sašvīkāja to, un sazīmēja uz tās neķītras bildes.

Visu ceļu, vedot vilcienā Čeņ Jinu atpakaļ uz mājām, policisti meitenei draudēja, sita viņu un aizskāra. Viņi pieslēdza Čeņ Jinu ar roku dzelžiem pie bagāžas plaukta un iedeva ēst tikai gabalu maizes un padzerties nepilnu pudeli ūdens. Viņai pat neļāva aizvērt durvis, kad viņa atradās tualetes telpā. Mana meita vairs nespēja ilgāk paciest viņu ņirgāšanos. Tādēļ, iegājusi tualetes telpā, viņa aizvēra aiz sevis durvis un pulksten 2.34 naktī izlēca no vilciena aptuveni Dzjin-Cjiņ dzelzceļa līnijas 280 kilometrā. Pēc 20 kilometriem vilciens apstājās. Komisārs Li un vilciena 2. apkalpes komandas vadītājs nogādāja manu meitu Fenžuņas slimnīcā. 6.00 vakarā komisārs Li sacīja: “Atslēdziet viņai skābekli, ja reiz nav nekādu cerību viņu glābt!” Viņš negribēja, lai mūsu ģimene uzzina, ka viņai vēl bija cerība izdzīvot. Viņš pasteidzās nogādāt manu meitu Fenžuņas krematorijā, lai tajā pašā naktī ievietotu viņu saldētavā.”

12 gadus vecas meitenes Liu Cjiaņas bojā eja

Liu Cjiņa bija 12 gadus veca meitene, kas mācījās Hebei provinces Sjun apgabala Gegedžuanas ciemata pamatskolas 3. klasē. 2003. gada 15. novembrī atklāja, ka Liu Cjiaņai aiz ausīm ir izveidojies limfocītu iekaisums. 13 dienas viņa tika doti medikamenti, taču tas nepalīdzēja. Viņu nogādāja vietējā slimnīca, lai veiktu izmeklēšanu, un tika atklāts, ka viņai ir leikēmija. Viņas vecākiem paziņoja, ka meitene jebkuru brīdi var nomirt.

Redzot Liu Cjiaņas skumjas par viņas diagnozi, viņas vecāki atcerējās kādu stāstu, ko bija lasījuši Faluņgun informatīvajā bukletā. Tas bija stāsts par 15 gadus meiteni, kas bija izārstējusies no leikēmijas. Viņi nekavējoties pieņēma lēmumu un sacīja savai vienīgajai meitai: “Dosimies mājās praktizēt Faluņgun.” Cjiaņa piekrītoši pamāja. Pēc atgriešanās mājās meitenes māte sameklēja Faluņgun pamata grāmatas „Džuaņ Faluņ” kopiju, un sāka to lasīt. Pēc trim dienām Liu Cjiaņai brīnumainā kārtā radās ēstgriba, un viņa vēlējās piecelties, lai izpildītu Faluņgun vingrojumus. Pēc septiņām dienām viņa bija pilnībā atlabusi.

Ja viņi nebūtu to redzējuši paši savām acīm, neviens nespētu tam noticēt. Visi Liu Cjiaņas tuvinieki bija pārsteigti par Faluņgun dziedējošo spēku. Liu Cjiaņas vecāki aizveda meiteni uz slimnīcu, lai veiktu izmeklēšanu, kas neuzrādīja ne mazākās slimības pazīmes. Divu mēnešu laikā pēc Liu Cjiaņas atlabšanas, neparādījās nekāds slimības recidīvs.

Visu brīvlaiku Liu Cjiaņa ar nepacietību gaidīja atgriešanos skolā. Kad 6. februārī atsākās mācības, dodoties uz skolu, viņa bija lieliskā formā, un ātri paveica visus mājas darbus.

Kad skolotājs uzdeva jautājumu: “Kurš no jums praktizē Faluņgun?” Liu Cjiaņa atbildēja: “Es praktizēju.” Skolotājs jautāja: “Vai tad tu nezini, ka mūsu valstī nav atļauts praktizēt Faluņgun?” Viņa atbildēja skolotājam: “Es būtu mirusi, ja es nepraktizētu Faluņgun.” Skolotājs nekavējoties aizsūtīja meiteni uz direktora kabinetu, kur direktors viņu sabāra. Viņš aizliedza Liu Cjiaņai apmeklēt skolu, ja viņa turpinās nodarboties ar Faluņgun.

Liu Cjiaņa visiem spēkiem centās paskaidrot skolotājiem, ka Faluņ Dafa izārstējis viņas slimību.
Skolotāji neticēja viņas stāstītajam un apgalvoja, ka sākotnēji tikusi uzstādīta kļūdaina diagnoze. Nevainīgā meitene bija neatlaidīga un gatavojās drīzāk pamest skolu, nekā rīkoties pret savu sirdsapziņu.

Direktors izsauca uz skolu Cjiaņas vecākus. Viņas māte ieradās tās pašas dienas pēcpusdienā. Direktors sacīja, lai viņu paraksta garantijas vēstuli, ka Liu Cjiaņa pārstās praktizēt Faluņgun. Māte atteicās to darīt. Viņa sacīja: “Faluņ Dafa māca cilvēkiem būt labiem. Tas palīdz arī atbrīvoties no slimībām un uzlabo cilvēka veselību. Mana meita cieta no nāvējošas slimības. Viņa praktizē Faluņgun, un tas deva viņai jaunu dzīvi. Kas tur slikts? Kādēļ jūs gribat piespiest mūs melot?”

Drīz pēc tam, kad Liu Cjiaņas māte bija aizgājusi, ap 3.00 pēcpusdienā Lunvaņas ciemata skolas direktors Jan Tieņsjans un Gegedžuanas ciemata pamatskolas direktors Sju Sjaoheis aizsūtīja Liu Cjiaņu mājās.

Tā kā Cjiaņas vecāki vēl nebija mājās, viņi paņēma Cjiaņu atpakaļ skolā. Apmēram pēc stundas viņi atkal aizsūtīja viņu mājās. Taču Liu Cjiaņas vecāku joprojām nebija, tādēļ meiteni atstāja pie kaimiņiem.

Ieraudzījusi kaimiņus, Liu Cjiaņa sāka gauži raudāt. Viņas mazā sirsniņa bija saņēmusi tik spēcīgu triecienu. Viņa raudot sacīja: “Viņi nedeva man citu iespēju, kā vien uzrakstīt galvojuma vēstuli. Es atteicos, tādēļ viņi neļaus man iet uz skolu.”

Kopš tās dienas Liu Cjiaņa kļuva ļoti nomākta, visu dienu viņa ne ēda, ne dzēra. Viņa nerunāja ne vārda, pat neatbildēja saviem vecākiem. Kad vien kāds viņas klātbūtnē izrunāja vārdu “skolotājs”, viņa izbijās, palika dusmīga un bija tuvu bezsamaņai. Viņa sacīja vecākiem, ka vairs neies uz skolu.

Tajā vakarā vairāki vietējie Faluņgun praktizētāji devās pie direktora Jan Tieņsjana un direktora Sju Sjaoheija, kā arī pie Gegedžuanas ciemata pamatskolas direktora vietnieka Van Jucjiņa uz mājām, lai izskaidrotu viņiem patiesību. Viņi parādīja viņiem slimnīcas diagnozi. 7. februārī direktors Jan Tieņsjans un direktors Sju Sjaohejs ieradās pie Liu Cjiaņas mājās, lai pateiktu viņas ģimenei, ka viņi noturējuši sanāksmi, kurā tika apspriesta Cjiaņas lieta, un izlēmuši atļaut Liu Cjiaņai palikt mājās un atpūsties līdz laikam, kad slimnīca iesniegs izziņu par to, ka viņa ir vesela, tad skolas administrācija varētu pārskatīt savu lēmumu.

Kad Liu Cjiaņa ieraudzīja direktoru Sju Sjaoheiju, viņas acis pieplūda asarām. Viņa norādīja uz viņu ar pirkstu un sacīja: “Viņš, viņš, viņš!” Bet vairāk neko viņa nespēja izteikt.

Liu Cjiaņas veselība turpināja pasliktināties, un pēc piecām dienām, 11. februārī, viņa pēkšņi zaudēja samaņu, iekrita komā un nomira.

Stāsta, ka jau nākamajā dienā pēc Liu Cjiaņas nāves kaimiņu ciematu skolās no sienām tika noņemta visa informācija, kas nomelnoja un apmeloja Faluņgun.

Liu Cjiaņas vecāki viņu apglabāja. Vairākas reizes viņi ieradās skolā, lai saņemtu paskaidrojumu, taču skolā neviens nevēlējās uzņemties atbildību par notikušo. Direktors bija saslimis un nebija uz vietas, un arī Liu Cjiaņas klases audzinātājs nebija iespējams satikt.

Astoņus mēnešus vecs bērniņš Men Hao un viņa māte Van Lisjuaņa spīdzināti līdz nāvei

Van Lisjuaņas kundze bija 27 gadus veca, un viņas mazajam dēliņam vēl nebija pat astoņi mēneši. Van Lisjuaņas skundze bija Faluņ Dafa praktizētāja no Šaņdunas provinces Jaņtai pilsētas Cjisjakou administratīvā centra Naņgou ciemata.

Kopš 1999. gada 20. jūlija Van Lisjuaņa astoņas reizes bija devusies uz Pekinu, lai aizstāvētu Dafa (trīs reizes viņa turp devās jau būdama grūtniece). 2000. gada 21. oktobrī ceļā uz Pekinu viņu arestēja. Vēlāk viņai izdevās izbēgt no ieslodzījuma centra, un 22. oktobrī viņa atkal devās uz Pekinu, lai apliecinātu Dafa.

2000. gada 7. novembrī Van Lisjuaņa un viņas dēls nomira no spīdzināšanas Tuanhe piespiedu darbu nometnes sūtījumu nodaļā Pekinā. Kad tuvinieki saņēma paziņojumu par Van Lisjuaņas un viņas dēliņa nāvi, viņi ieradās Pekinā, kur atrada viņu sastingušos līķus. Saskaņā ar ekspertīzes pārbaudi, Van Lisjuaņai bija lauzts kakls un vēzīša kauls, galvaskauss bija iedragāts, bet muguras lejasdaļā bija redzamas adatas dūrienu pēdas. Uz viņas mazā dēlēna potītēm bija divas dziļas brūces, kā arī divi zilimelni asinsizplūdumi uz viņa galvas un asinis degunā. Tika secināts, ka brūces varēja būt radušās no tā, ka bandīti ieslēguši važās mazā Men Hao potītes un kāruši viņu ar galva uz leju.

Četrus gadus veca meitenīte gājusi bojā vajāšanas rezultātā: Van Šudzjie no Šaņdunas provinces Laivu pilsētas

Četrus gadus vecā Van Šudzjie dzīvoja Šaņdunas provinces Laivu pilētas Miaošaņas administratīvā centra Naņmiaošaņas ciematā Nr. 3. Pret Faluņgun vērsto zvērīgo represiju laikā mazajai Šudzjie tika nodarīts milzīgs fizisks un garīgs kaitējums. 2002. gada 15. jūlijā, pēc vajāšanas un uztraukuma apstākļos nodzīvotiem diviem gadiem, mazā Šudzjie nomira.

2000. gada 19. jūlijā, kad Šudzjie māmiņa viņu baroja, viņu mājās ielauzās vairāki policisti un Šudzjie acu priekšā aizveda visus pieaugušos, kas tobrīd bija mājās. 2000. gada 3. decembrī policisti aizveda Šudzjie tēvu kopā ar meitenīti uz Guaņsi Policijas iecirkni nopratināšanai. Pirms vēl viņas tēvs bija atvēris muti, lai ko sacītu, policists sāka uz viņu kliegt un sist ar grāmatu viņam pa seju. Šudzjie no bailēm un milzīgā šoka uz vietas noģība. Kad meitenīte atguva samaņu, viņai bija stiprs drudzis, un viņa pastiprināti svīda. Stipro galvassāpju dēļ viņa šūpoja galviņu šurpu turpu. Viņa bija ļoti satraukta un nemierīga, ik pa brīdim sita galvu pret sienu. Pēc atgriešanās mājās visu nakti un nākamo rītu meitenīte atradās letarģiskā stāvoklī. Policisti atkal un atkal ieradās Šudzjie mājās, lai arestētu viņas ģimenes locekļus. Kad viņas tēvs tika apcietināts un nebija mājās, meitenīte ļoti ilgojās pēc viņa. Viņa turēja rokās fotogrāfiju, uz kuras viņa bija redzama kopā ar tēti, un rūgti raudāja.

2001. gada 14. augustā policijas priekšnieks Li un policijas priekšnieks no Miaošaņas policijas iecirkņa ar stekiem rokās atkal ieradās Šudzjie mājās, lai arestētu mājiniekus. Šudzjie, tikko kā aizmigusi, pamodās un sauca: „Tēti, mammu, es negribu, ka jūs ejat prom!” Ķīniešu lunārajā kalendārā 15. augusts ir ķīniešu svētku diena, kad ģimenes atkal apvienojas, bet Šudzjie ģimene bija spiesta atstāt mājas, lai izvairītos no nelikumīga aresta. Šudzjie veselība bija ļoti cietusi no atkārtotiem lielajiem psiholoģiskajiem triecieniem un no ilgstošas dzīvošanas bailēs. Viņas veselība bija iedragāta, un viņai bija grūtības ar ēšanu.

2002. gada 1. februāra agrā rītā aptuveni 20 policisti aplenca Šudzjie māju. Viņi ielauzās istabā, lai nolaupītu Šudzjie tēvu un aizvestu viņu uz smadzeņu skalošanas klasi. Šudzjie no bailēm pieslapināja gultu. Policisti nepievērsa viņai nekādu uzmanību un aizveda viņas tēvu uz smadzeņu skalošanas klasi. Šudzjie palika skaļi raudot.

Šudzjie kļuva pavisam vāja, un izskatījās, ka viņai palikuši vairs tikai kauli un āda. Pirms diviem gadiem viņa bija 85 cm gara, kopš tā laika viņa nebija paaugusies ne par centimetru. Viņa ēda pavisam maz un slikti gulēja. Viņas tēvs un māte bija spiesti meklēt mediķu palīdzību.

2002. gada 11. jūlijā Šudzjie vecāki ievietoja viņu prestižajā Cjilu klīnikā, kur viņai atklāja labdabīgu smadzeņu audzēju, ko bija nepieciešams operēt. Pēc operācijas meitenītei sākās krampji, ķermeņa temperatūra sasniedza 107,60 pēc Fārenheita. Pēc četrām dienām Šudzjie pārstāja elpot un nomira. Tā kā viņas vecāki nespēja segt medicīniskos izdevumus, pirms atgriezties pie sava izpostītā ģimenes pavarda, viņus piespieda atstāt klīnikā visas savas mantas.

(Turpinājums sekos)