Vu Meijaņas kundze mirst pēc deviņus gadus ilgas nežēlīgas vajāšanas Heilundzjanas provincē

2008. gada 19. augustā Vu Meijaņas kundze nomira pēc deviņus gadus ilgas nežēlīgas vajāšanas. Viņas 76 gadus vecā māte vēl joprojām ir ieslodzīta par Faluņgun praktizēšanu, un viņas vīrs, arī praktizētājs, jau gandrīz septiņus gadus ir ieslodzīts Dzjanusi pilsētas cietumā, un viņš vēl aizvien nezina par sievas nāvi.

Vu Meijaņas kundze pirms vajāšanām	Vu Meijaņas kundze pēc spīdzināšanas cietumā

Vu Meijaņas kundze strādāja Heganas pilsētas 13. (militārās) fabrikas arhīva nodaļa. 1994. gadā viņai tika atklāts mutes vēzis. Vēlāk Vu kundze sāka lasīt Faluņgun grāmatu, un pirms viņa bija beigusi to lasīt, viņas vēzis bija izzudis. Kopš tā brīža viņa turpināja pilnveidoties garīgi un fiziski, praktizējot Faluņgun. 1999. gada 20. jūlijā komunistiskā partija uzsāka nežēlīgas vajāšanas pret Faluņgun. Vu Meijaņas kundze tika arestēta un ieslodzīta Heganas pilsētas 1. aizturēšanas centrā, kur viņa atradās no 2000. gada 5. februāra līdz 11. septembrim.

2002. gada 21. aprīlī viņa tika atkal arestēta un ieslodzīta Heganas pilsētas 2. aizturēšanas centrā. 2002. gada maijā apsargi (visi vīrieši) pieslēdza 50 sieviešu praktizētāju potītes un plaukstu locītavas pie apmēram 75 cm augstām metāla restēm. Tā rezultātā viņas nevarēja ne piecelties, ne apgulties. Viņām nebija atļauts aizvērt acis, citādi cietumnieki, kuriem tika uzdots viņas novērot, sita viņas ar apavu pazolēm, nūjām, vai lēja viņām virsū augstu ūdeni. Visas 50 praktizētājas, ieskaitot Vu kundzi, tika pakļautas šai spīdzināšanai pat ēšanas laikā. Viņām bija jāēd, sēžot uz grīdas ar plati izplestām kājām. Kad viņām vajadzēja atviegloties, trīs cietumnieki pacēla viņu ķermeņus, lai viņas varētu nokārtoties turpat uz grīdas, un pēc tam savāca izkārnījumus, neuzmazgājot grīdu. Daudzu sieviešu sēžamvietas pārklājās ar strutojošiem pušumiem. Kad Vu Meijaņas kundze tika atbrīvota no šīs spīdzināšanas, viņas prāts vairs nebija skaidrs, un līdz pat dienai, kad viņa nomira, uz viņas sēžamvietas bija rētas.

2002. gadā Vu kundzes vīram tika piespriests deviņus gadus ilgs ieslodzījums cietumā ar apsūdzību „noziegumā” par pieslēgšanos televīzijas translācijai, lai pārraidītu patiesību par Faluņgun. Vu kundzei arī tika piespriests trīs gadus ilgs ieslodzījums cietumā. Viņas vīru ieslodzīja Dzjamusi pilsētas cietumā, un viņa tika ieslodzīta Heilundzjanas provinces Harbiņas pilsētas sieviešu cietumā.

2003. gada septembrī, kamēr Vu kundze bija ieslodzīta 8. kamerā, praktizētājas kolektīvi izpildīja Faluņgun vingrojumus, lai protestētu pret vajāšanām. Par to viņas tika piesietas ar virvēm pie viņu gultu galvgaļa un spiestas sēdēt uz grīdas. Apsardze Džan Čuņhua spēra viņām pa seju un pa visu ķermeni un kāpa ar augstpapēžu kurpēm viņām uz pēdām. Cietumnieki tika iedrošināti nežēlīgi sist un spert praktizētājas. Kad viņas tika divas pilnas dienas šādā veidā spīdzinātas, 2003. gada 8. septembrī cietuma direktors deva rīkojumu vairāk nekā 40 apsargiem un policistiem kopīgi piedalīties spīdzināšanā. Viņi vispirms ar viltu ieveda praktizētājas tukšā laukumā, kas atradās pretī vīriešu cietuma kamerām, un pēc tam lika praktizētājām skriet pa apli. Vairāk nekā 40 policisti un apsargi stāvēja ārpus apļa, turot rokās stekus, elektrošoka stekus, roku dzelžus, nūjas, bambusa nūjas, baltas plastmasa trubas un līdz pusei piepildītas ūdens pudeles. Kad praktizētājas skrēja viņiem garām, viņi sita viņām. Ja praktizētājas skrēja lēnāk, viņi sita vairāk. Neatkarīgi no vecuma, vecas, vai jaunas, slimas, vai veselas, visas praktizētājas bija spiestas skriet. Ja kāda no praktizētājām zaudēja samaņu, vai saļima, klīnikas darbinieks turpat uz vietas piespiedu kārtā iebaroja viņām zāles, līdz praktizētāja atguva samaņu, un tad viņai atkal lika skriet. Tām, kuras vairs nevarēja paskriet, lika tupēt, turot galvu, vai „lidot ar lidmašīnu” [1], kamēr viņas tika sistas ar elektrošoka stekiem. Pēc šādas dienas praktizētājām neļāva dzert ūdeni, un viņām priekšā stāvēja briesmīga nakts, kuru cietumnieki sauca par „dēmona eju”. Dažiem cietumniekiem tika uzdots izdarīt tā, lai praktizētājas neaizmigtu. Viņi atvēra viņu acu plakstiņus ar zobu bakstāmajiem un ieslacīja tajās ūdeni, vai dūra ar adatu viņu kājās, vai pēdās, vai izmantoja koka plāksnes, lai sistu viņam pa seju, vai muti. Cietumnieki izmantoja apmēram 1, 80 m garu bambusa nūju, lai sistu katru, kura uzdrošinājās aizmigt. Pēc šādas necilvēcīgas spīdzināšanas, kas ilga 11 dienas, Vu Meijaņas kundzes un dažu citu praktizētāju prāti bija kļuvuši neskaidri.

2004. gada 10. martā vairāk nekā 20 praktizētāji protestēja pret ieslodzīšanu mazā kamerā [2], atsakoties valkāt cietuma uniformu. Apsargs Guan Čuhua kopā ar divdesmit cietumniekiem izģērba praktizētājas kamerā, pazemojot Vu Meijaņas kundzi un citas.

Nežēlīgās piespiedu barošanas rezultātā Vu Meijaņas kundzes vēders asiņoja. Viņa arī atklepoja asinis un bija ļoti novājējusi. Pirms ieslodzīšanas cietumā viņa svēra apmēram 63 kg, bet pēc atbrīvošanas viņas svars bija mazāks nekā 45 kg. Viņai bija grūtības ar elpošanu. Ārsti atklāja, ka viņai darbojas tikai vien plauša, kurā jau bija izveidojušies divi caurumi. Visu trīs gadu ilgā ieslodzījuma laikā cietumā viņai nebija atļauts saņemt nekādu ārstēšanu. Daudzas slimnīcas atteicās viņu pieņemt, jo viņas stāvoklis nebija ārstējams.

Pēc šiem trijiem cietumā pavadītajiem gadiem Vu kundze māju vairs nebija. Viņas vīrs vēl joprojām bija cietumā, viņas 16 gadus vecais bērns dzīvoja pie radiniekiem, visas viņas īpašums bija nozagts, un viņas māja tika pārdota par ļoti zemu cenu. Viņas jaunākā māsa atbrauca pie viņas no ļoti tālas pilsētas, lai aizvestu viņu pie sevis. Viņa sacīja: „Manas māsas mutes vēzis tika izārstēts, praktizējot Faluņgun. Viņa varēs atkal atlabt.” Pēc astoņiem mēnešiem, ko viņa pavadīja savas māsas mājās, Vu Meijaņas kundze patiešām atveseļojās, un viņas svars palielinājās līdz 50 kg, un viņas enerģija atgriezās, tādēļ viņa atgriezās Heganas pilsētā.

Policija uzsāka jaunu vajāšanas raundu, kā attaisnojumu izmantojot Olimpiskās spēles. Viņi vairākkārtīgi traucēja un draudēja visiem praktizētājiem, kurus viņi zināja. Vu Meijaņas 76 gadus vecā māte tika mājās arestēta, un policisti nozaga visu viņas īpašumu, vienalga, vai tas bija saistīts ar Faluņgun, vai ne. Policisti sacīja, ka viņi neatbrīvos viņas māti, jo viņai mājās bija Faluņgun grāmatas, kas ir „pretlikumīgi”. Lai arī nepastāv šāds likums, viņi sacīja: „Augstākie līmeņi neļauj nevienam praktizēt, tādēļ ikviens, kurš praktizē, pārkāpj likumu.”

Pēc draudiem un iebiedēšanas Vu Meijaņas kundze bija uz garīga sabrukuma sliekšņa. Viņa lūdza, lai Dzjamusi cietuma amatpersonas kaut reizi atļauj satikt viņas vīru, taču viņi noraidīja viņas lūgumu, par attaisnojumu izmantojot „Olimpisko spēļu drošību”. Vu kundzei nebija līdzekļu, no kā dzīvot. Viņas vīrs bija cietumā tik ilgu laiku, viņas māte arī bija arestēta, un policisti bija nozaguši visu viņas īpašumu. Zem šāda spiediena, ko izraisīja finansiālā, garīgā un psiholoģiskā vajāšana, Vu kundzes veselība krasi pasliktinājās. Viņa nomira 2008. gada 19. augustā.

Heganas pilsētas policijas departamenta operators: 86-468-3345377, vai 86-468-3340600
Sjinšaņas rajona policijas departaments: 86-468-3524110
Linnaņas policijas iecirkņa priekšnieks Jan Fens: 86-13394685000 (mobilais), 86-468-6691668
Hedunas policijas iecirkņa darbinieks Juaņs Dzjuņs
Sjiņganas rajona priekšnieks Liu Čuņbo (vīrietis)
Sjiņaņas ielas policijas iecirkņa direktors Li Daosjans: 86-13304686667 (mobilais)
Sjiņaņas ielas policijas iecirkņa direktors Duaņ Jinji (vīrietis): 86-13359979177 (mobilais)

Paskaidrojumi:

1. „Braukt ar lidmašīnu” – šajā spīdzināšanā galva tiek noliekta tika zemu, ka tālāk vairs nav iespējams, kamēr rokas tiek vilktas uz augšu un turētas augšā visaukstākajā punktā. Cilvēkam liek nemainīgi saglabāt šādu pozīciju ilgu laiku. Ķermenis šajā pozīcijā atgādina lidmašīnās formu, tādēļ šai spīdzināšanai dots šāds nosaukums. Skatīt zīmējumu: http://www.clearwisdom.net/emh/articles/2004/9/29/52921.html

2. „Mazā kamera” – Apcietinātais tiek ieslodzīts tiek ieslodzīts ļoti mazā vieninieka kamerā. Apsargi saslēdz praktizētāju rokas aiz muguras fiksētā stāvoklī, kurā praktizētāji nevar ne pakustēties, ne apgulties. Mazā kamera ir ļoti drēgna, un tajā neiespīd saules gaisma. Ieslodzītie ir spiesti atviegloties turpat kamerā. Dienas laikā mazajā kamerā ieslodzītajiem tiek dota tikai puse no regulāras ēdiena devas. Naktī kamerā bieži skraida žurkas. Smaka kamerā ir tik briesmīga, ka ir grūti elpot.