Izpildīt savu zvērestu – palīdzēt Skolotājam glābt dzīvās būtnes

Labdien, godātais Skolotāj! Sveicināti, draugi-praktizētāji!

Es atnācu dzīvo būtņu dēļ

Manuprāt, tas bija 2023. gadā, neilgi pirms filmas "Reiz mēs bijām Dievi" iznākšanas, kad tās tituldziesma jau bija parādījusies internetā, un pēdējie vārdi tajā bija: "Es atnācu tevis dēļ; roku rokā mēs atgriežamies mājās."

Es nevarēju izskaidrot, kāpēc, bet katru reizi, kad dzirdēju šos vārdus, man pār vaigiem ritēja asaras. Tajās dienās es mācījos ''Likuma izklāstu Manhetenā'' un manu uzmanību piesaistīja šī vieta tekstā:

''Šādā gadījumā Dafa skolniekam personīgā pilnveidošanās ir tikai nepieciešamais pamats, savukārt palīdzība Skolotājam, dzīvo būtņu glābšana ir Dafa skolnieka patiesais eksistences mērķis, un tikai tādā veidā jūs varēsiet izpildīt zvērestu, ko devāt aizvēsturiskos laikos.'' ("Likuma izklāsts Manhetenā" 2006. gada 26. marts, Ņujorka)

Šie vārdi kā spēcīga straume iekļuva manā dziļākajā būtībā. Skolotājs daudzas reizes ir teicis, ka Dafa sekotāji ir nākuši uz šo pasauli, lai glābtu dzīvās būtnes. Es daudzreiz biju pētījis šo mācību un domāju, ka to saprotu. Taču, tajā brīdī es apjautu, ka tas, ko es saucu par izpratni, arvien vēl bija tikai virspusējās zināšanas.

Daudzus gadus es centos cītīgi pilnveidoties un palīdzēt glābt cilvēkus. Mans arguments bija tāds, ka praktizētājam jābūt žēlsirdīgam un, ka, redzot dzīvās būtnes, kas cieš, jāpalīdz Skolotājam tās glābt. Bet pēkšņi es sapratu, ka jau no paša sākuma biju sajaucis iemeslu un sekas vietām. Mana izpratne joprojām sākās ar sevi: tā kā es vēlējos pilnveidoties un kļūt labāks, man bija jāglābj dzīvās būtnes.

Likums man norādīja, ka Dafa skolnieka patiesais mērķis ir palīdzēt Skolotājam, glābt dzīvās būtnes un apliecināt Likumu (Fa). Tieši tāpēc mēs ieradāmies cilvēku pasaulē. Es pilnveidojos un paaugstinos, lai varētu sasniegt šo mērķi. Tikai tad, ja es labi pilnveidojos, man var būt tās taisnās domas, kuras nepieciešamas, lai palīdzētu Skolotājam patiešām izglābt man uzticētās dzīvības. Tas bija tas par ko es reiz, pirms ierados šajā pasaulē, biju gatavs atdot savu dievišķo dzīvību.

Asaras lija man pār seju. Ilgu laiku manā sirdī palika viens teikums: "Es atnācu dzīvo būtņu dēļ. Mana dzīve ir dzīvo būtņu dēļ."

Es sev teicu, ka tam ir jākļūst par manu galveno mērķi. Ne tikai projektos, bet arī katrā vārdā, katrā rīcībā un katrā domā ikdienas dzīvē un darbā man jāatceras, ka es atnācu šeit viņu dēļ un es eksistēju viņu dēļ.

Atbildība, no kuras es vairs nevaru izvairīties

Izprast kādu principu ir viena lieta. Katru mirkli dzīvot saskaņā ar to var būt daudz grūtāk.

Katru gadu Shen Yun izrāžu sezona ir visnoslogotākais periods laikraksta The Epoch Times žurnālistiem un redaktoriem. Daudzus gadus, tāpēc, ka es nerunāju angliski, es paliku aizkulisēs. Mani tas bija pilnīgi pieņemami. Spiediens bija mazāks, darbs šķita paveicams, un es uzskatīju, ka joprojām dodu savu ieguldījumu Shen Yun.

Tajā pat gadā, kad es atmodos un sapratu, ka mana dzīve pastāv dzīvo būtņu dēļ, galvenā redaktore man pastāstīja, ka plāno iesniegt pieteikumu, lai es varētu veikt intervijas ar Shen Yun skatītājiem. Godīgi sakot, man to darīt ļoti negribējās, lai gan es neuzdrošinājos to pateikt. Es zināju, cik sarežģītas var būt intervijas ar Shen Yun izrādes apmeklētājiem. Valodas barjeras dēļ es varēju intervēt tikai skatītājus, kuri runā ķīniešu valodā, taču ķīnieši veidoja ļoti nelielu daļu no visiem skatītājiem. Arī viņi ļoti baidījās, tāpēc spiediens šķita milzīgs. Man nebija lielas pārliecības, ka es varēšu to izdarīt.

Es sevi mierināju ar cilvēcisku aprēķinu: tā kā es zināju tikai ķīniešu valodu, pieteikums, visticamāk, tiks noraidīts. Apstiprināšanai tika izvirzīti vairāki kandidāti, un, man par lielu pārsteigumu, dažādu iemeslu dēļ, pārējie netika apstiprināti. Es vienīgais tiku apstiprināts. Vairs nebija kur atkāpties. Man atliek tikai saņemties un spert soli uz priekšu.

Pirmā gada laikā galvenā redaktore saprata, kādam spiedienam es biju pakļauts. Viņa mobilizēja visu redakciju, lai mani atbalstītu no tālienes. Ar viņu palīdzību, es ar grūtībām pārvarot šķēršļus, cīnījos un izturēju šo pirmo sezonu. Pat pēc intervijas beigām es ar lielām pūlēm tik tiko spēju izskaidrot, kā man tas izdevies. Manā prātā valdīja apjukums no sākuma līdz pat pašām beigām.

Tikai doma par to, ka nākamajā sezonā man atkal būs jāintervē skatītāji, mani satrauca. Es devos pie galvenās redaktores un jautāju, vai man tiešām tas jādara atkal, varbūt manā vietā var apstiprināt kādu angliski runājošu reportieri. "Es tik ļoti centos, lai panāktu tavu apstiprināšanu. Par ko tu domā?" viņa teica.

Viņas atbilde aizvēra durvis visām manām atrunām. Es sapratu, ka nekur nevaru aizbēgt. Jutos tā, it kā būtu novietots uz režģa un pielikts tuvu ugunij. Tad es atcerējos Bībeles stāstu par Jonu. Dievs izvēlējās Jonu, lai viņš brīdinātu un glābtu kādas pilsētas iedzīvotājus, bet Jona nevēlējās uzņemties tādu atbildību. Mēģinājumi bēgt sagādāja viņam tikai nepatikšanas. Kad viņš beidzot pieņēma savu pienākumu un to izpildīja, pilsētas iedzīvotāji tika glābti. Viņš bija mērojis tālu ceļu, nerunāja viņu valodā un nodeva tikai vienkāršu vēstījumu, tāpēc pilsēta palika neskarta.

Tas kurš viņus patiešām izglāba, bija Dievs. Tā kā Dievs bija uzticējis šo uzdevumu Jonam, tas noteikti bija viņa spēkos. Ja viņš tam veltītu visu savu sirdi, viņš to varētu paveikt. Valodas barjera un visi pārējie šķēršļi galu galā ir tikai cilvēciski priekšstati, ko mēs izmantojam, lai spriestu par dievišķajiem plāniem.

Es atpazinu sevi tajā nepaklausīgajā Jonā. Es nevēlējos uzņemties atbildību un turpināju meklēt ceļu, kā no tās izvairīties. Es nedomāju par cilvēkiem, kurus es varētu palīdzēt glābt, nedz arī biju pateicīgs par to, ka šī atbildība dotu iespēju uzrunāt vēl vairāk dzīvo būtņu. Es domāju tikai par to, kādas grūtības tas man sagādās. Tā vietā, lai jautātu, kā labāk paveikt šo darbu, es domāju par to, kā no tā izvairīties.

Apliecināt sevi vai palīdzēt Skolotājam glābt dzīvās būtnes

Kopš tā laika, es pārstāju meklēt izeju un sāku domāt tikai par to, kā kļūt labākam. Tomēr, veicot intervijas, es vēl joprojām biju ļoti uztraucies. Šķita, ka traucējumi rodas nepārtraukti. Es baidījos, ka būs traucējumi, un tas mani padarīja vēl saspringtāku un nemierīgāku. Es vērsos pēc padoma pie pieredzējušiem žurnālistiem, kur vien varēju. Viņi visi teica, ka man jāatbrīvo prāts no domām. Es gribēju tā, bet nespēju. Man neizdevās atrast problēmas iemeslu.

2025. gada sezonas laikā, tā kā nespēju nomierināt prātu un negribēju ļauties traucējošām domām, centos pēc iespējas ilgāk palikt taisno domu raidīšanas režīmā.

Kad sākās otrais priekšnesums un es redzēju, kā dievišķās būtnes kopā ar Skolotāju nolaižas šajā pasaulē, es zināju, ka arī es reiz biju viens no viņiem. Bija sajūta, it kā katra mana ķermeņa pora būtu atvērusies.

Es sev jautāju, vai mans uztraukums tiešām bija dzīvo būtņu dēļ. Šāda vēlme, protams, bija, taču satraukums man lielākoties radās no bailēm, ka nespēšu paveikt šo uzdevumu. Es domāju tā – ja man gadījumā neizdotos, tad tas parādītu, ka neesmu labi pilnveidojies.

Tad es nopietnāk aizdomājos: vai es esmu šeit, lai pierādītu, ka praktizēju labāk nekā citi, vai arī esmu šeit, lai palīdzētu Skolotājam glābt dzīvās būtnes?

Skatītāji, ar kuriem es veicu intervijas, pēc iepriekšējas vienošanās pastāstīja par savām izjūtām. Skolotājs varēja izmantot viņu balsis, lai varētu sasniegt ar viņiem saistītās dzīvās būtnes. Reportiera pienākums bija palīdzēt skaidri un patiesi atspoguļot viņu patiesās emocijas.

Man atlika vien parūpēties, lai manas nenovērstās pieķeršanās un egoisms netraucētu šim procesam. Mans uzdevums bija attīrīt savu lauku. Viss pārējais, kam jānotiek tālāk, varēs ritēt savā dabiskajā gaitā, jo tas viss ir paredzēts Skolotāja plānā.

Nākamo divu dienu laikā es izvirzīju sev prasību padziļināti mācīties Likumu, veltot tam gan pietiekami ilgu laiku, gan savu uzmanību, neatkarīgi no tā, cik vēlu es dotos gulēt. Es atkal un atkal sev atgādināju: "Atceries, kas tu esi. Tu esi Dafa skolnieks. Tu atnāci uz cilvēku pasauli palīdzēt Skolotājam glābt cilvēkus.'' Es nepārtraukti atbrīvojos no uzmācīgām domām un jutu, kā mans lauks kļūst tīrāks.

Ceturtajā dienā bija divas izrādes. Dienas izrādes laikā man neizdevās iegūt nevienu izmantojamu interviju. Un tomēr, tajā laikā es spēju palikt salīdzinoši mierīgs. Es visu laiku sev atgādināju, kas es esmu.

Starp pēcpusdienas un vakara izrādēm es negribēju tērēt laiku, lai meklētu, kur paēst. Es nolēmu palikt teātrī, mācīties Likumu un raidīt taisnās domas. Es biju nomierinājies un tāpēc neraugoties uz to, ka ap mani nemitīgi staigāja cilvēki, es spēju mācīties ar stabilu koncentrēšanos.

Biju plānojis izlaist pusdienas, lai lietderīgi izmantotu savu laiku. Taču viena no praktizētājām pienāca pie manis un teica, ka ēdiena esot par daudz, un lūdza mani palīdzēt to apēst. Kamēr es ēdu to, ko viņa man bija atnesusi, mani ļoti aizkustināja Skolotāja nepārtrauktā gādība par saviem sekotājiem.

Tajā vakarā viens pēc otra uzradās intervijām piemēroti kandidāti. Šī izrāde deva man vairāk publicējama materiāla nekā jebkura cita izrāde, par kuru es līdz tam brīdim biju rakstījis.

Atbrīvoties no paļaušanās uz citiem

Nebūs pārspīlēti teikt, ka pirmajos trīs gados, strādājot par reportieri, es klupdams krizdams virzījos uz priekšu. Bieži vien ar darbu tiku galā tikai pateicoties visas komandas atbalstam. Mani kolēģi klusi un mierīgi nodrošināja mani ar visu, kas bija nepieciešams. Viņi palīdzēja aizkulisēs, pārrakstīja intervijas no audioierakstiem, noformēja materiālus un bija pretimnākoši scenāriju rakstīšanā.

Otrajā gadā es intervēju kādu skatītāju no Honkongas. Tā kā, es nesapratu kantoniešu valodu, es nevarēju pilnībā aptvert viņa teikto. Kad ierakstu vēlāk pārrakstīja, mēs atklājām, ka viņa atbildes bija īsas, un, ka no tām ļoti maz ko varēja izmantot. Kāds kolēģis mūsu redakcijā viņu pazina, tāpēc mēs nolēmām veikt atkārtotu interviju. Pēdējās divas dienas bija ļoti intensīvas, un es jau biju pārguris. Galvenā redaktore ieteica man atpūsties. Viņa lūdza citam reportierim, kurš runāja kantoniešu valodā, sagatavot papildus jautājumus, bet kolēģis, kurš pazina intervējamo, sazinājās ar viņu.

Nākamā intervija tika noorganizēta ātri. Neviens kolēģis nesūdzējās. Katrs klusi spēra soli uz priekšu, lai pabeigtu to, ko man nebija izdevies izdarīt.

Šī pieredze man iemācīja, ka nekas no tā, ko es paveicu, nekad nav viena cilvēka darbs. Aiz katra uzdevuma stāv daudzi praktizētāji, kuri klusi papildina to, ko vēl vajadzētu uzlabot. Viena raksta publicēšana atspoguļo ne tikai žurnālistu un redaktoru pūles, bet arī daudzu citu kolēģu, praktizētāju visā Vankūverā un Dafa sekotāju darbu kopumā. Bez Skolotāja, bez Shen Yun māksliniekiem un bez visiem izrādes veidotājiem, pati šī izrāde vispār nepastāvētu. Bez vietējiem praktizētājiem, kas reklamē izrādi un aicina skatītājus uz teātri, nebūtu neviena, ko intervēt. Bez praktizētājiem, kuri ir atbildīgi par iestudējumu un tehniskajām detaļām, izrāde nevarētu notikt, kur nu vēl mūsu reportāžas.

Šajā procesā es izjutu vienotā ķermeņa spēku. Tomēr, tajā pašā laikā, manī sāka veidoties gandrīz nemanāma atkarība. Es ļoti paļāvos uz galveno redaktori. Gan teātra zālē, gan redakcijā viņa bija kļuvusi par manu spēcīgāko psiholoģisko atbalstu. Taču šogad viņa man pateica, ka Shen Yun sezonas laikā nevarēs ierasties Vankūverā. Tiklīdz es to izdzirdēju, šķita, ka zeme zem kājām pazūd. Es zināju, ka Skolotājs lūdz mani atbrīvoties no manas pieķeršanās citiem cilvēkiem.

Ar manu redakcijas kolēģu palīdzību es veiksmīgi pārvarēju posmu, kad man trūka pieredzes un mans Sjiņsjin vēl bija nestabils. Taču šis atbalsts nedrīkstēja kļūt par pastāvīgu stāvokli, kas liek man uzskatīt, ka es nespēju darboties bez citu cilvēku palīdzības. Tā bija joma, kurā man, kā praktizētājam, bija jāpaaugstinās. Es nevarēju palikt tāds, kam vienmēr nepieciešama palīdzība.

Pēc šiem trīs gadiem, kuros norūdījos un uzkrāju pieredzi, šogad mans stāvoklis jau bija daudz stabilāks. Es rūpīgi sagatavojos jau iepriekš un nolēmu ne gaidīt citus, ne arī paļauties uz viņiem. Kad Shen Yun intervijas patiešām sākās, es jau jutos daudz mierīgāks.

Patiesībā, redakcijas atbalsts nebija pazudis. Lai gan galvenā redaktore fiziski neatradās Vankūverā, viņas darbs aizkulisēs joprojām bija jūtams. Žurnālisti, kuri ieradās no galvenās mītnes, lai mums palīdzētu, bija pārsteigti par Vankūveras redakcijas sadarbību un organizētību.

Iespējams tāpēc, ka mans garīgais stāvoklis bija stabilāks un mana atkarība bija mazinājusies, šī gada intervijas bija vislabākās, ko jebkad esmu veicis, gan daudzuma, gan kvalitātes ziņā. Tās bija arī visvieglākās.

Tagad es saprotu, ka tikai kļūstot arvien tīrākam, es varu palīdzēt Skolotājam izglābt vairāk dzīvo būtņu un izpildīt zvērestu, kuru devu pirms ierašanās šajā pasaulē.

Ar pateicību Skolotājam un sirsnīgu paldies visiem draugiem-praktizētājiem.

(Pieredze tika nolasīta 2026. gada Fa konferencē, Vankūverā)

Avots: https://en.minghui.org/html/articles/2026/9/9/235818.html