Slēptā apģērbu ražotne Liaoninas provinces Otrajā sieviešu cietumā

Liaoninas provinces Otrajā sieviešu cietumā ir ēka ar nosaukumu "Mākslas un amatniecības ēka". Atšķirībā no nosaukuma, ēka patiesībā ir milzīga vergu darba sviedrētava – ražotne, kur uzraugi izmanto ieslodzīto bezmaksas darbaspēku, lai ražotu apģērbu.

Cietumā ražotie apģērbi tiek pārdoti visā Ķīnā un eksportēti uz Japānu, Dienvidkoreju, Kanādu un citām valstīm. Lai slēptu faktu, ka apģērbi izgatavoti piespiedu darbā, uz etiķetēm vienmēr bija norādīts, ka tie ir ražoti konkrētās rūpnīcās, kas atrodas kaut kur citur, nevis cietumā.

Jaunajā ēkā ir pieci stāvi un divi lifti, kas pārvadā tikai materiālus, nevis strādniekus. Audums tiek sagriezts pirmajā stāvā, un pusfabrikāti tiek nosūtīti uz ēkas pārējiem stāviem, kur no tiem tiek izgatavoti galaprodukti. Gatavā produkcija tiek iepakota un uzglabāta pirmajā stāvā.

Divas dienas pēc ēkas nodošanas ekspluatācijā abi lifti sabojājās. Ieslodzītajām nācās nēsāt gandrīz tonnu materiālu augšup un lejup pa kāpnēm. Viņas bija nogurušas, vēl pirms diena sākās. Lifti tika remontēti nedēļām ilgi, bet pēc tam tie atkal salūza. Ieslodzītajām preču uznešana ar rokām kļuva par ikdienu.

Ja ieslodzītās nespēja izpildīt noteikto darba apjomu, viņām draudēja sods, tostarp aizliegums nomazgāties pēc smaga darba dienas. Dažām ieslodzītajām iespēja nomazgāties tika liegta vairākas dienas vai pat nedēļas garumā, tostarp karstā vasaras laikā. Karstajās vasaras dienās, kad cehs bija pilns ar ieslodzītajām un nepārtraukti darbojās vairāk nekā simts mašīnas, adatas un spoļu vāciņi bija sakarsuši, ieslodzītās bija sviedros izmirkušas.

Faluņgun praktizētājas, kas ieslodzītas cietumā par savas ticības aizstāvēšanu, saskaras ar vēl ļaunāku apiešanos. Dažām mēnešiem ilgi tika liegta iespēja nomazgāties, un viņām nācās staigāt apkārt ar nepatīkamu smaku tikai tāpēc, ka viņas nepiekrita atteikties no savas ticības vai parakstīt paziņojumu, ka atzīstas tā sauktajā noziegumā – Faluņgun praktizēšanā.

Pastāv arī citi fiziskas vardarbības veidi, piemēram, viņām liek stundām ilgi stāvēt nekustīgi vai vairākkārt pārrakstīt cietuma noteikumus. Katru dienu ieslodzītajām bija jāstrādā 11 stundas, un pēc dienas normas izpildes viņas bija fiziski izsmeltas. Daudzas, lai pabeigtu darbu, izvēlējās izlaist ēdienreizes. Citas izvēlējās nedzert ūdeni visu dienu, lai izvairītos no tualetes apmeklējuma.

Bada, slāpju un fiziskā izsīkuma nomocītas, daudzas nevarēja saglabāt koncentrēšanos uz šūšanu, tāpēc bieži vien notika nelaimes gadījumi, kad šujamās adatas izgāja cauri ieslodzīto pirkstiem. Reizēm adata nolūza ieslodzītās pirkstā, un viņai nācās to izvilkt ar zobiem, apsmērēt pirkstu ar mašīneļļu, aptīt ar papīru un turpināt darbu, jo uzraugi nesamazināja darba slodzi pat tad, ja strādnieces bija savainotas.

Ieslodzītajām ne tikai bija jāstrādā cietumā bez atalgojuma, bet arī oficiālo pārbaužu laikā bija jāmelo par darba apstākļiem. Pirms ieradās uzraudzības dienesta darbinieki, uzraugi lika visām teikt, ka viņas strādā astoņas stundas dienā un katru nedēļu iet karstā dušā. Uzraugi nemaz nekaunējās to teikt, zinot, ka sievietes strādā vismaz 11 stundas dienā un karstā dušā ir gājušas ne biežāk kā divas reizes gadā.

Divu COVID-19 pandēmijas gadu laikā uzraugi bija norīkojuši kādu ieslodzīto, lai viņa katru dienu reģistrētu visu ieslodzīto temperatūru, bet patiesībā temperatūru viņām nekad nemērīja. Kad kādai patiešām bija drudzis, neviens nerūpējās, lai viņu izolētu vai nodrošinātu ārstēšanu, un viņai joprojām bija jāpaveic tikpat daudz darba, cik visām pārējām.

Jaunuzņemtajām ieslodzītajām tika dota tikai diena vai divas, lai iepazītos ar apstākļiem cietumā, pirms viņas bija spiestas sākt strādāt. Lielākā daļa sākumā nespēja izpildīt dienas kvotu, tāpēc viņām neļāva mazgāties, un viņas bija spiesti stundām ilgi stāvēt nekustīgi vai pārrakstīt cietuma noteikumus. Tā kā viņām nebija atļauts iegādāties ikdienā nepieciešamās lietas vai aizņemties tās no citām ieslodzītajām, viņām nebija ne zobu pastas, ne šampūna, un dažkārt nācās ņemt izlietoto tualetes papīru no atkritumu urnas, ja tas bija nepieciešams.

Katru mēnesi katra ieslodzītā drīkstēja veikt trīs minūtes ilgu telefona zvanu savai ģimenei. Tomēr viņām neļāva runāt par tur notiekošajiem pārkāpumiem, un viņām bija jāsaka tādas lietas kā: "Darbs ir viegls, man ir ko ēst un viss, kas man vajadzīgs, un neviens pret mani neizturas ļauni." Ja kāda sūdzētos par to, kas patiešām notiek, uzraugi neļautu viņai turpmāk zvanīt pa tālruni vai tikties ar ģimenes locekļiem.

Pusdienlaikā bija paredzēts stundu ilgs pārtraukums, bet uzraugi to atņēma, faktiski izspiežot ieslodzītās "sausas". Uzraugi lika ieslodzītajām atgāzties krēslos, lai izliktos, ka viņas atpūšas, un uzņēma īsu video, lai to dokumentētu un parādītu, ka ieslodzītajām ir dots laiks atpūtai. Minūti ilgs pārtraukums bija viss, ko ieslodzītās drīkstēja atļauties pusdienlaikā.

Avots: https://en.minghui.org/html/articles/2023/11/4/212769.html