Mūzikas skolotāja atmasko Faluņ Dafa praktizētāju spīdzināšanu šobrīd jau likvidētajā Masaņdzja piespiedu darba nometnē

Liaoninas provinces Diaobinšaņas pilsētas iedzīvotāja trīs gadus pavadīja nu jau likvidētājā Masaņdzja darba nometnē par to, ka runāja ar cilvēkiem par Faluņ Dafa (jeb Faluņgun) garīgo disciplīnu, kas Ķīnā tiek vajāta kopš 1999. gada jūlija.

Laika posmā no 2002. līdz 2005. gadam Čeņa Hunas kundze darba nometnē pārcieta necilvēcīgas spīdzināšanas, tostarp nedēļu ilgu miega liegumu, piekāršanu aiz plaukstu locītavām, saldēšanu, sasiešanu nedabiskā stāvoklī, piespiedu barošanu un piekaušanu. Darba nometnes vadība patvaļīgi pagarināja viņas ieslodzījuma termiņu uz trim mēnešiem. Turpinājumā Čeņas kundzes stāsts par to, ko viņa piedzīvoja šajā nometnē.

"Mani sauc Čeņa Huna, un es esmu dzimusi 1966. gada 4. decembrī. Es dzīvoju Liaoninas provincē, Diaobinšaņas pilsētas 4. rajonā, un mācīju mūziku Trešajā pamatskolā. Trīs gadus un trīs mēnešus es cietu fiziskas un garīgas mokas Masaņdzja darba nometnē, jo atteicos noliegt Faluņ Dafa.

2002. gada 19. augustā es aizvedu savu sešgadīgo dēlu uz parku un runāju ar dažiem parka apmeklētājiem par Faluņ Dafa un tā sekotāju nežēlīgo vajāšanu. Drīz trīs Naņlinas milicijas iecirkņa darbinieki arestēja mani un dēlu. Viņi aizveda manu dēlu uz mājām, pārmeklēja dzīvesvietu un konfiscēja manas Faluņ Dafa grāmatas un ierakstus ar Faluņ Dafa lekcijām, kā arī Skolotāja Li [Faluņ Dafa dibinātāja] fotogrāfijas. Mans sešgadīgais bērns bija pārbiedēts un, tiklīdz tēvs atgriezās mājās, raudādams apķērās tam ap kaklu.

Aģenti no vietējā "ofisa 610" mani nopratināja Naņlinas milicijas iecirknī, un visu nakti es biju pieslēgta ar rokudzelžiem pie metāla krēsla. Nākamajā dienā mani pārveda uz Diaobinšaņas aizturēšanas centru, kur es tiku turēta 15 dienas, pirms tiku pārvesta uz Masaņdzja piespiedu darba nometni. Darba nometne tika uzcelta speciāli Faluņ Dafa praktizētāju vajāšanai. Tajā laikā darba nometnē bija ieslodzīti gandrīz 1300 praktizētāju.

Metāla krēsls, rīks, ko izmanto Faluņ Dafa praktizētāju spīdzināšanai darba nometnē.

Izolēšana no citiem

Izolācijas taktika tika pielietota pret tikko uzņemtajiem praktizētājiem vai tiem, kuri atteicās noliegt savu ticību. Lai neļautu jaunpienācējiem sazināties ar citiem praktizētājiem, galvenais uzraugs norīkoja vairākus transtormētos, uzmanīgi uzraudzīt praktizētājus. Praktizētāju izolēšanai bija paredzēta īpaša vieta, kas atradās ēkas pirmajā stāvā, kur neviens nestrādāja un nedzīvoja. Izolētajam praktizētājam bija jāsēž uz maza ķeblīša, un viņam neļāva kustēties. Transtormētais (bijušais praktizētājs, kurš attiecies no Faluņ Dafa) pavadīja praktizētāju uz tualeti. Ja praktizētājs satikās ar citu praktizētāju, viņiem nebija atļauts veidot acu kontaktu vai runāt.

Kad mani atveda uz darba nometni, mani visur pavadīja trīs transformētās. Viņas mēģināja nomelnot Faluņ Dafa un Skolotāju, mēģinot likt man atteikties no savas ticības. Man bija jādodas uz izolatoru pulksten 4:00 rītā un jāatgriežas kamerā pulksten 23:00 vakarā. Tas ilga mēnesi, līdz darba nometnes vadībai ievajadzējās darbaspēku kukurūzas novākšanai. Tomēr transtormētās neļāva man runāt ar citām praktizētājām kamerā.

Darba nometnē daudzi praktizētāji atteicās strādāt. Uzraugi dažus praktizētājus ieslēdza noliktavā, bet citus piespieda tupēt līdz pusnaktij un deva viņiem maz pārtikas. Ja praktizētāji nākamajā dienā joprojām atteicās doties uz darbu, viņiem bija jāturpina tupēt.

Pastiprina uzbrukumus

2002. gada beigās darba nometnes vadība sāka pastiprināti vērsties pret praktizētājiem, kuri nevēlējās atteikties no savas ticības. Visas pārējās provinces piespiedu darba nometnes nosūtīja savus nežēlīgākos uzraugus, lai tie palīdzētu Masaņdzja uzraugiem spīdzināt un " transformēt" nelokāmos praktizētājus.

Es tiku spīdzināta un spiesta palikt nomodā vairāk nekā trīs nedēļas. Sākumā uzraugi mani ievietoja izolācijā un lika man palikt tupus visu diennakti. Divas transtormētās mani pārmaiņus uzmanīja. Es varēju izmantot tualeti tikai vienu reizi dienā un nedrīkstēju nomazgāties. Tas ilga četras dienas. Es kritu no kājām, jo biju izvārgusi un miegaina.

Pēc tam viņi lika man stāvēt kājās vēl piecas dienas. Kad es aizmigu, transtormētās šļakstīja man sejā ūdeni un vilka mani pa zemi.

Lai turētu mani nomodā, viņas pieslēdza mani aiz roku dzelžiem pie apkures caurules tā, ka kāju pirksti tik tikko pieskārās zemei. Tas ilga nedēļu, un šajā laikā viņas mēģināja mani saslēgt roku dzelžos dažādās pozīcijās, lai pastiprinātu sāpes. Manas plaukstas asiņoja, un miesa zem rokudzelžiem kļuva violeta.

Tad uzraugi nosēdināja mani uz grīdas, sakrustoja man kājas un sasēja tās ar virvi. Tajā pašā laikā man saslēdza rokas aiz muguras un lika divas dienas sēdēt šādā stāvoklī.

Spīdzināšanas ilustrācija: sasaistīta ar virvi, rokas sasietas aiz muguras.

Vēl viens pastiprināts vajāšanu raunds notika gadu vēlāk 2003. gada decembrī, kad citas piespiedu darba nometnes atkal nosūtīja palīdzību, lai spīdzinātu praktizētājus, kas tika turēti Masaņdzja nometnē. Mani piespieda piecas dienas tupēt un palikt nomodā. Redzot, ka šī taktika nedarbojas, viņi atveda manu vīru un dēlu un lika viņiem mani pierunāt atteikties no šīs prakses. Arī šīs mēģinājums neizdevās.

Uzraudze Cuja Huna izveda mani ārā un turēja aukstumā plānās drēbēs. Decembrī ārā bija ap -10 grādiem pēc Celsija. Bija tik auksts, ka uzraugiem, kas mani vēroja, bija jāmainās katru stundu, neskatoties uz to, ka viņiem bija siltas drēbes. Šī spīdzināšana ar aukstumu ilga četras dienas, no sešiem rītā līdz sešiem vakarā katru dienu. Kad vakaros mani ieveda atpakaļ, man nācās tupēt vai stāvēt, un man neļāva gulēt. Man deva ēst tikai tvaicētas maizītes un sālītus gurķus.

Redzot, ka es joprojām atsakos noliegt Faluņ Dafa, pieci uzraugi sakrustoja manas kājas un sasēja manas pietūkušās kājas ar virvi. Lai būtu vēl sāpīgāk, viņi nostiepa virvi no mana kakla līdz kājām, lai es nevarētu iztaisnot ķermeņa augšdaļu. Tiklīdz es sāku kliegt no sāpēm, man mutē iebāza grīdas lupatu.

Spīdzināšana turpinās

2003. gada janvārī uzraugi sešas dienas pēc kārtas sasēja man kājas, neļāva gulēt un nomazgāties. Es varēju izmantot tualeti tikai vienu reizi dienā. Pēc tam, kad mani atraisīja, man tik ļoti sāpēja ceļi, ka kādam vajadzēja mani iznest ārā.

Tā paša gada maijā uzraugi sasēja man plaukstas ar virvi un piesēja virvi pie apkures caurules un durvju rāmja. Mani kāju pirksti tik tikko skāra grīdu, un tas radīja lielu slodzi pleciem un plaukstu locītavām. Tas ilga vairāk nekā 20 dienas, un šajā laikā es nedrīkstēju gulēt, mazgāties vai izmantot tualeti vairāk nekā vienu reizi dienā. Pēc tam manas kājas pietūka, un rokas kļuva nejūtīgas. Plaukstas bija violetas un asiņoja, un uz tām vēl šodien ir redzamas rētas.

Spīdzināšanas ilustrācija: piekāršana aiz plaukstām.

Tā paša gada oktobrī uzraugi mani izolēja kādā telpā un vairāk nekā desmit dienas lika stāvēt kājās un neļāva gulēt.

Baumu izplatīšana

Uzraudze Cuja izplatīja baumas, ka man ir garīga slimība un 2004. gada aprīlī mani izolēja. Viņa piezvanīja maniem tuviniekiem un prasīja atsūtīt naudu "ārstēšanai". Šis zvans vēl vairāk satrauca manu ģimeni, jo viņiem nebija atļauts mani apmeklēt.

Uzraugi mani aizveda uz Šenjanas psihiatrisko slimnīcu, mēģinot man diagnosticēt kaut kādus garīga rakstura traucējumus, lai varētu piespiest lietot nezināmus medikamentus. Es pastāstīju ārstam, ka, būdama mūzikas skolotāja, darba nometnē reizēm dziedāju sev, lai tiktu galā ar savām emocijām, jo tiku spīdzināta un man pietrūka ģimenes. Es paskaidroju, ka manā ģimenē nav bijušas garīgas slimības, un aizpildīju psiholoģisko testu. Ārsts diagnozē ierakstīja, ka esmu psihiski vesela.

Uzraudze Cuja vēlāk man teica – ja es būtu apliecinājusi, ka esmu garīgi slima, man būtu tiesības tikt atbrīvotai pret galvojumu. Es atteicos to darīt. Ja es piekristu viņas piedāvājumam, viņai būtu attaisnojums injicēt man nezināmas zāles un faktiski pārvērst mani par garīgi slimu cilvēku. Pēc atbrīvošanas es nekad nevarētu atgriezties darbā.

Stingra uzraudzība

Daudzi praktizētāji, tostarp arī es, 2005. gada martā, protestējot pret nelikumīgo ieslodzījumu, pārtrauca pildīt uzraugu rīkojumus. Viņi pieprasīja atbrīvošanu bez nosacījumiem un atteicās strādāt, valkāt cietuma formas tērpu un ēst. Darba nometnē praktizētājus sadalīja stingrās uzraudzības grupās un katrai grupai nozīmēja papildus uzraugus. Mani norīkoja ceturtajā komandā, un komandas vadītāja joprojām bija uzraudze Cuja.

Stingri uzraudzītajām praktizētājām no pulksten pieciem rītā līdz gulētiešanai bija jāsēž uz maziem ķeblīšiem savās kamerās. Viņām nebija atļauts piecelties kājās, runāt vienai ar otru un skatīties ārā. Kameras priekšpusē un aizmugurē tika uzstādītas divas kameras, lai uzraudzītu praktizētājas visu diennakti. Praktizētājām bija pārmaiņus jāiet uz tualeti, lai viņas nesastaptos viena ar otru.

Spīdzināšanas rekonstrukcija: ilgstoša sēdēšana uz maza ķeblīša.

Vieninieku kamera

Darba nometnes vadība un uzraugi mēģināja piespiest praktizētājas valkāt cietuma formas tērpu. Kad es atteicos to darīt, viņi mani ievietoja vieninieku kamerā, kas atradās ēkas augšējā stāvā. Grīda bija skaņu necaurlaidīga, un neviens no ārpuses nevarēja dzirdēt, kas tur notiek. Klases izmēra telpa bija sadalīta vairāk nekā desmit mazās kamerās, katrā no tām bija novērošanas kamera un jaudīgs skaļrunis.

Kamerā bija tikai garš sols un nekā vairāk. Ziemā šeit nebija ne apkures, ne segu, un uzraugi pat apzināti turēja vaļā logus, lai mēs vēl vairāk ciestu. Viena no praktizētājām guva smagus apsaldējumus. Šeit praktizētājām nebija ļauts nomazgāties, un viņas varēja iet uz tualeti tikai reizi dienā. Maltītes vienmēr ietvēra tvaicētas bulciņas un sālītus gurķus. Daudzas praktizētājas kamerā atradās vairākus mēnešus, neskatoties uz notiekumu, ka maksimālais aizturēšanas ilgums šeit ir desmit dienas.

Praktizētājas, kuras bija pieteikušas badastreiku, uzraugi reizi dienā piespiedu kārtā baroja. Kad viņi piespiedu kārtā baroja praktizētāju blakus kamerā, tika ieslēgts skaļrunis, lai apslāpētu viņas kliedzienus. Vairāki uzraugi viņu turēja piespiestu pie sola un ievietoja viņai degunā plastmasas cauruli, kuru ievadīja līdz kuņģim. Pēc tam viņi ar šļirci ievadīja caurulē kukurūzas putru.

Spīdzināšanas ilustrācija: piespiedu barošana.

Saldēšana

Vēlāk, kad mani ievietoja mazajā kamerā, tās praktizētājas, kas palika kamerā, turpināja visu dienu nekustīgi sēdēt uz mazajiem ķeblīšiem. Vienu reizi, kad atgriezāmies no tualetes, mēs atteicāmies turpināt sēdēt. Uzraudze Cuja aizvāca visus ķebļus un lika mums sēdēt uz plāniem spilveniem. Vēlāk Cuja atņēma spilvenus un lika mums sēdēt uz flīžu grīdas, kas bija ļoti auksta. Tas ilga sešus mēnešus.

Piespiedu barošana

Protestējot pret vajāšanu, es uzsāku badastreiku, un pēc piecām dienām uzraugi sāka mani barot piespiedu kārtā. Mani aizvilka uz tukšu istabu, kur sita un spārdīja. Tā kā es nespēju beigt vemt, kad mani piespiedu kārtā baroja, Cuja bāza man mutē švammi, mēģinot iestumt ēdienu atpakaļ. Vēlāk viņa mani visu apslaucīja ar šo svammi.

Patvaļīga ieslodzījuma termiņa pagarināšana

Administrācija varēja pagarināt praktizētāju ieslodzījuma termiņus pēc saviem ieskatiem – no desmit dienām līdz pat gadam. Tā bija vispārpieņemta prakse. Kad uzraugs atrada pie Vanas Šučuņas kundzes Faluņ Dafa rakstu, viņš teica, ka viņas ieslodzījuma termiņš tiks pagarināts no viena līdz trim mēnešiem. Manu termiņu viņi pagarināja par trim mēnešiem.

Kad viņi mēģināja vēl vairāk pagarināt termiņu, mana māte, kas arī ir praktizētāja, nolēma rakstīt sūdzību vēstules daudzām valdības iestādēm un atmaskoja noziegumus darba nometnē. Šeņjanas prokuratūras prokurors izskatīja manu lietu un neļāva darba nometnes vadībai pagarināt manu ieslodzījuma termiņu. Pēc trim gadiem un trim mēnešiem es tiku atbrīvota 2005. gada 19. novembrī. Pēc gada es atgriezos pie pasniedzējas darba.

Avots: https://en.minghui.org/html/articles/2023/1/2/205940.html