Zinātniskie atklājumi par Visuma izcelsmi un reinkarnāciju

No kurienes ir radušies cilvēki? Kā radās Visums? Šie jautājumi jau izsenis ir mulsinājuši cilvēci. Senās ķīniešu leģendas vēsta, ka Paņgu radīja šo pasauli, bet Ņuiva radīja cilvēkus. Bībele vēsta, ka pasauli un cilvēkus ir radījis Jehova. Visās kultūrās ir kopīga atziņa, ka cilvēces izcelsme ir saistīta ar dievišķo.

Mūsdienās daudzi cilvēki, tostarp zinātnieki, jau ir sapratuši, ka mūsu pasaule ir kas vairāk par to, ko mūsdienu zinātne spēj izskaidrot. Pew Research Center 2009. gadā veiktā aptauja liecina, ka 95% amerikāņu tic kādai dievībai vai augstākam spēkam, bet aptaujāto zinātnieku vidū šis rādītājs bija 51%.

Šajā rakstā mēs izpētīsim vairākus zinātniskus atklājumus par Visuma izcelsmi un ne tikai.

Visuma reinkarnācija

Pagājušā gadsimta pirmajā pusē vairāki zinātnieki ierosināja "Lielā sprādziena teoriju", lai izskaidrotu Visuma rašanos. To vidū bija beļģu astronoms un kosmologs Žoržs Lemetrs, padomju fiziķis Aleksandrs Frīdmans, amerikāņu astronoms Edvīns Habls, krievu izcelsmes amerikāņu fiziķis Georgijs Gamovs un citi. Saskaņā ar Lielā sprādziena teoriju pirms 13,7 miljardiem gadu Visumu izveidoja karsta, blīva singularitāte, kas paplašinājās pēc lielā sprādziena. Lielā sprādziena teorija joprojām ir zinātnieku sabiedrībā visplašāk pieņemtais Visuma rašanās modelis, un tās pamatā ir Einšteina vispārējā relativitātes teorija.

Lielā sprādziena teorija zināmā mērā saskan ar ideju, ka Visumu ir radījis kāds augstāks spēks. Patiesībā Lemetrs bija Vatikāna Pontifikālās Zinātņu akadēmijas vadītājs. Pāvests Pijs XII 1951. gada novembrī Pontifikālajā zinātnieku biedrībā arī apgalvoja, ka Lielā sprādziena teorija atbilst katoļu kreacionisma koncepcijai.

Turpinot pētīt Visuma rašanos, zinātnieki turpināja pārveidot Lielā sprādziena teoriju. 2010. gadā britu zinātnieks un Nobela prēmijas laureāts sers Rodžers Penrouzs izvirzīja konformālās cikliskās kosmoloģijas (conformal cyclic cosmology, CCC) teoriju, kas nosaka, ka lielais sprādziens, kas notika pirms 13,7 miljardiem gadu, nebija Visuma veidošanās sākums, ka Visums pastāvēja jau pirms šī lielā sprādziena, un, ka pats Visums ir piedzīvojis reinkarnāciju.

Pamatojoties uz NASA Vilkinsona mikroviļņu anizotropijas zondes (Wilkinson Microwave Anisotropy Probe, WMAP) datiem par kosmisko mikroviļņu fonu (cosmic microwave background, CMB), Penrouzs izvirzīja domu, ka pirms mūsu pašreizējā Visuma Lielā sprādziena pastāvēja iepriekšējais Visums. Pamatojoties uz Einšteina gravitācijas lauka vienādojumiem vispārējā relativitātes teorijā Penrouzs savā 2010. gadā izdotajā grāmatā "Laika cikli: neparasti jauns skatījums uz Visumu" (Cycles of Time: An Extraordinary New View of the Universe) izskaidroja pierādījumus, kas pamato viņa teoriju.

2010. gadā Penrouzs un armēņu matemātiskās fizikas speciālists Vahagns Gurzadjans publicēja darbu ar nosaukumu "Koncentriskie apļi WMAP datos var liecināt par vētrainu aktivitāti pirms Lielā sprādziena." Lai gan tobrīd jau bija plaši atzīts, ka CMB ir raksturīga anizotropija (fizikālo īpašību nevienādums dažādos virzienos), Penrouzs un Gurzadjans koncentriskos apļus WMAP datos skaidroja ar sadursmēm starp supermasīviem melnajiem caurumiem. Turklāt daži no lielajiem apļiem liecināja, ka tie radušies pirms Lielā sprādziena.

Koncentriskie apļi kosmiskā mikroviļņu fona (CMB) debesīs.

"Skaidrākais novērotais CCC signāls izriet no daudzām supermasīvu melno caurumu sadursmēm galaktiku kopās iepriekšējā mūžībā, kas bija pirms mūsējās," raksta Penrouzs un Gurzadjans savā darbā.

Zināmā mērā tas līdzinās budismā pieminētajām kalpām. Katra kalpa ilgst miljardiem gadu, un Buda varēja būt pieredzējis daudzas kalpas, gluži tāpat kā cilvēks, kas iziet dzīves un nāves reinkarnācijas ciklu.

"Dieva pirksta nospiedums"

Polijā dzimušais franču/amerikāņu matemātiķis Benuā Mandelbrots bieži izmantoja matemātiskos modeļus ekonomikā, finansēs, šķidrumu mehānikā un kosmoloģijā. 20. gadsimta 70. gados viņš ierosināja fraktālās ģeometrijas ideju un attiecināja to uz daudzām jomām. Vēlāk viņš izstrādāja klasisko Mandelbrota kopas formulu z_n+1 = z_n² + c, kur c ir kompleksais skaitlis (ko var attēlot plaknē ar x un y asīm), bet n ir vesels skaitlis, kas var būt 0, 1, 2... Parasti tiek pieņemts, ka z0 = 0. Neatkarīgi no formulas veida, ja uz plaknes uzzīmēsim visas iespējamās c vērtības Mandelbrota kopā, iegūsim attēlus, kas līdzinās sekojošiem:

Mandelbrota kopu fraktālajā ģeometrijā bieži dēvē par "Dieva pirksta nospiedumu".

Attēla apakšējā labajā stūrī redzamā daļa (ar zilu centru un gredzenu slāņiem dažādos sarkanos toņos) ir Mandelbrota kopas iespējamās c vērtības. Dzeltenais gredzens ap šo daļu satur vērtības, kas nav Mandelbrota kopas daļa. Interesanti, ka, pietuvinot zarus, kas stiepjas no sarkanās daļas apakšējā labajā pusē, mēs redzam līdzīgus modeļus. Piemēram, kreisajā augšējā stūrī redzams mazāks aplis (ar zilu centru un gredzeniem dažādos sarkanos toņos). Ja turpinām pietuvināt šo apli, redzēsim, ka atkal parādās tas pats aplis, tikai mazākā mērogā.

Šis fenomens faktiski turpinās bezgalīgi, un ģeometrijā to sauc par fraktāļiem, jo viens un tas pats modelis turpina parādīties visos mērogu diapazonos – no makroskopiskā līdz mikroskopiskajam. Šāda pārsteidzoša atklājuma dēļ Mandelbrota formulu sāka dēvēt par "Dieva pirksta nospiedumu".

Lai gan Mandelbrota kopa ir mākslīgs fraktālis, dabā ir daudz fraktāļu, piemēram, priežu čiekuri. "Jūras piekrastes formas ir ļoti saistītu līkņu piemēri, tāpēc katru to daļu statistiskā nozīmē var uzskatīt par visa kopuma samazināta mēroga attēlu. Šī īpašība tiks dēvēta par "statistisko pašlīdzību", 1967. gadā Mandelbrots rakstīja Science rakstā "Cik garš ir Lielbritānijas krasts? Statistiskā pašlīdzība un frakcionālā dimensija".

Pēc Mandelbrota kopas atklāšanas cilvēki sāka saprast, ka daudzām šķietami nesaistītām lietām ir daudz līdzību. Piemēram, izskatās, ka interneta struktūrai, cilvēka asinsvadiem, ainavai, koku zariem, koku lapām un zvaigznājiem ir līdzīgi raksti, kas šķiet līdzīgi iepriekšējā attēlā minētajiem apļiem.

Atklājumi astronomiskajā medicīnā

Šāds atklājums arī veicināja jaunu starpdisciplīnu zinātnisko sadarbību, kā norādīts 2011. gada februārī žurnālā Science publicētajā rakstā "Vai mājā ir astronoms?" (Is There's an Astronomer in the House?). Kad Hārvardas astronomei Alisai Gudmenai radās grūtības vizualizēt milzīgo datu apjomu par zvaigžņu veidošanos, viņa atklāja, ka sarežģītā medicīnas programmatūra 3D Slicer spēj apstrādāt datus un izveidot trīsdimensiju prezentācijas. Līdzīgi arī Kembridžas Universitātes astronomi varēja pētīt vājus, izplūdušus objektus, piemēram, galaktikas, miglājus vai zvaigžņu kopas, izmantojot mikroskopijas attēlu analīzes programmatūru PathGrid.

"Projekta pamatā ir pārsteidzošā līdzība starp audu paraugu attēliem un kosmosu: pamanīt vēža šūnu starp normāliem audiem, ir tāpat kā atrast vienu zvaigzni pārblīvētā zvaigžņu laukā," teikts rakstā. Hārvarda zinātnieki atklāja, ka, pamatojoties uz savām zināšanām astronomijā, viņi var uzlabot 3D Slicer, lai palīdzētu ārstiem labāk vizualizēt koronārās artērijas.

Visuma struktūra un cilvēka šūnas (pa labi).

Džonsa Hopkinsa Universitātē astrofiziķis Aleksandrs Šalajs un patoloģe Dženisa Taube izveidoja integrētu platformu AstroPath, kas paredzēta astronomisko attēlu analīzei un patoloģisko paraugu kartēšanai. Astronomijā mēs bieži uzdodam jautājumu – kāda ir varbūtība, ka galaktikas atrodas viena otrai blakus? Tādu pašu pieeju mēs izmantojam vēža gadījumā, aplūkojot telpiskās attiecības audzēja mikrovidē. Tā ir tā pati problēma pavisam citā mērogā,” atzīmēja Šalajs.

Cilvēka smadzeņu un Visuma struktūra

Vēl pārsteidzošāks atklājums tika izdarīts, kad iepriekš minētās atziņas tika attiecinātas uz cilvēka smadzenēm. Amerikāņu teorētiskais fiziķis Mitio Kaku teica: "Cilvēka smadzenēs ir 100 miljardi neironu, un katrs neirons ir savienots ar 10 000 citu neironu. Uz jūsu pleciem sēž vissarežģītākais objekts zināmajā Visumā.” Turklāt zinātnieki atklāja, ka tikai 25% smadzeņu veido neironi, bet pārējie 75% ir ūdens.

Interesanti, ka zinātnieki ir aprēķinājuši, ka novērojamajā Visumā ir vismaz 100 miljardi galaktiku un ka tās visas ir savienotas ar pavedieniem, ko veido taustāmi putekļi, gāze vai neredzama tumšā matērija, un ārpus šiem pavedieniem praktiski nav galaktiku. Tikai aptuveni 25% parastās matērijas Visumā ir redzami; pārējie 75% ir neredzamā tumšā matērija un tumšā enerģija.

Neironu tīkls smadzenēs (pa kreisi) un Visuma struktūra (pa labi).

Itālijā Boloņas Universitātes astrofiziķis Franko Vazza un Veronas Universitātes neirologs Alberto Feletti nolēma turpināt pētījumus. "Mēs pētām līdzības starp divām izaicinošākajām un sarežģītākajām sistēmām dabā: neironu šūnu tīklu cilvēka smadzenēs un kosmisko galaktiku tīklu," viņi raksta 2020. gadā Frontier in Physics publicētajā rakstā ar nosaukumu "Kvantitatīvs salīdzinājums starp neironu tīklu un kosmisko tīklu" (The Quantitative Comparison Between the Neuronal Network and the Cosmic Web).

Izpētot šo divu aizraujošo sistēmu strukturālās, morfoloģiskās un tīkla īpašības un atmiņas ietilpību, izmantojot kvantitatīvo pieeju, viņi konstatēja: "Mūsu veiktā analīze atklāj vilinošu līdzības pakāpi, kas liek domāt, ka abu sarežģīto sistēmu pašorganizāciju, visticamāk, veido līdzīgi tīkla dinamikas principi, neraugoties uz radikāli atšķirīgajiem mērogiem un procesiem."

Jāatzīmē, ka neironu tīkls un kosmiskais tīkls ir dažāda mēroga. Abi itāļu zinātnieki novērtēja arī cilvēka smadzeņu kopējo atmiņas kapacitāti. Tā kā katrā neirona šūnā ir 4,7 biti informācijas, cilvēka smadzeņu atmiņas ietilpība ir aptuveni 2,5 petabaiti (katrs petabaits = 1024 TB). Interesanti, ka statistiskās sarežģītības aprēķini, kas raksturo simulēto Visumu dinamisko evolūciju, parādīja, ka "lai uzglabātu informāciju par kosmisko struktūru visā novērojamā Visumā, ir nepieciešami 4,3 petabaiti atmiņas."

Visi šie atklājumi ir snieguši jaunas atziņas par mūsu Visumu un mums pašiem. Tie saskan arī ar budistu un daoiešu domām. Budismā tiek uzskatīts, ka vienā smilšu graudiņā ir trīs tūkstoši pasauļu, un katrā no tām ir smilšu graudiņi, kas savukārt sastāv no vēl citām pasaulēm. Līdzīgi arī daoieši uzskata, ka cilvēka ķermenis pats par sevi ir mazs Visums. Nesenie zinātniskie atklājumi, piemēram, reinkarnētais Visums un makroskopiskās un mikroskopiskās pasaules līdzība, ir vēl vairāk nostiprinājuši šādu atziņu.

Pasaule, kurā mēs dzīvojam

Ticība dievišķā esamībai ir kopīga visām kultūrām. Taču mūsdienu zinātnes iespaidā daudzi cilvēki šādas idejas noraida. Tomēr ne mazums zinātnieku ir sapratuši, ka mūsu pasaule ir pārāk perfekti veidota, lai būtu nejauši radusies.

Ar teleskopa palīdzību atklājis Saules plankumus, Jupitera pavadoņus un kalnus uz Mēness, Galileo Galilejs bija ļoti sajūsmināts. Viņš teica, ka ir izbrīnā apstulbis un pateicīgs Dievam par to, ka Viņš tam devis šādu gudrību.

Runāja, ka lielajam izgudrotājam Tomasam Edisonam viņa laboratorijā bijusi akmens plāksne ar uzrakstu. Uzraksts liecināja, ka Edisons stingri tic tam, ka pastāv viszinošs un visvarens Dievs, kurš vada cilvēci.

Kembridžas Universitātes fiziķis Džons Polkinghorns reiz teica, ka tad, kad cilvēks sapratīs, ka visi dabas likumi ir neticami precīzi saskaņoti savā starpā, lai radītu tādu Visumu, kādu mēs redzam, viņš sapratīs, ka šis Visums ir radīts, nevis pastāv nejaušības dēļ.

"Vai akla nejaušība varēja zināt, ka pastāv gaisma un kāda ir tās refrakcija, un piemērot visu radību acis visinteresantākajā veidā, lai tās varētu izmantot?” rakstīja Īzaks Ņūtons. "Šie un citi līdzīgi apsvērumi vienmēr ir likuši un liks cilvēcei ticēt, ka eksistē Būtne, kas radījusi visas lietas, kuras varā ir visas lietas un no kuras tādēļ ir jābaidās."

Avots: https://en.minghui.org/html/articles/2023/3/12/207638.html