Darvins un nepilnības viņa evolūcijas teorijā (2. daļa)

Kopš Čārlzs Darvins 1859. gadā savā grāmatā "Sugu izcelšanās" publicēja teoriju par evolūciju dabiskās atlases ceļā, tā ir saskārusies ar daudziem iebildumiem. Šī teorija ir pretrunā ar dažādām ticības sistēmām, un pat mūsdienu zinātniskie atklājumi ir pierādījuši, ka visi trīs evolūcijas pierādījumi (proti, anatomija, embriju līdzība un arheoloģija) ir nepamatoti. Molekulārā bioloģija un ģenētika ir pierādījusi, ka evolūcijas teorija nav iespējama. Pat pats Darvins, pirmo reizi izvirzot hipotēzi par evolūciju, bija nedrošs un šaubīgs.

Tomēr pēc tam, kad 1859. gadā tika publicēta grāmata "Sugu izcelšanās", tā ātri piesaistīja lielu uzmanību. Kārlis Markss, kurš 11 gadus iepriekš bija publicējis "Komunistiskās partijas manifestu", to pieņēma un 1860. gadā rakstīja, ka "Darvina grāmata ir ļoti svarīga un kalpo man kā dabaszinātņu pamats šķiru cīņai vēstures gaitā".

Gan Darvins, gan Markss uzauga reliģiozās ģimenēs un jaunībā studēja teoloģiju. Tomēr viņi izveidoja divas ateistiskas sistēmas – evolūcijas teoriju un komunismu. Kāds mūks Monglā, Mjanmā, teica, ka Darvins ir dēmonu karaļa reinkarnācija. Tāpat kā Markss, viņš nāca uz šo pasauli, lai iznīcinātu cilvēci. Minghui.org ir publicējis daudzus rakstus, piemēram, Kāpēc ateistiskā Ķīnas kompartija pieprasa, lai tās biedri sola tai mūžīgu uzticību?, kurā analizēts Markss un komunisms. Šajā triju rakstu sērijā mēs pievērsīsimies Darvina dzīvei un viņa evolūcijas teorijai.

(1. daļa)

2. Evolūcijas teorijas nepilnības

Amerikas sabiedriskā raidorganizācija PBS 2001. gadā raidījumu ciklā "Evolūcija" ziņoja, ka evolūcijas teorijai tic praktiski visi pasaules zinātnieki, kas izraisīja asu sabiedrības reakciju. Vairāk nekā 500 zinātnieku ar doktora grādu 2006. gadā parakstīja paziņojumu, kurā publiski pauda savu skepsi attiecībā uz Darvina evolūcijas teoriju.

"Darvinisti turpina apgalvot, ka neviens nopietns zinātnieks nešaubās par šo teoriju, taču šeit ir 500 zinātnieku, kuri gatavi publiski paust savu skepsi attiecībā uz šo teoriju," norādīja Džons Vests, Atklājumu institūta (Discovery Institute) Zinātnes un kultūras centra asociētais direktors. "Darvinistu centieni izmantot tiesas, plašsaziņas līdzekļus un akadēmiskās kolēģijas, lai apspiestu citādi domājošos un apslāpētu diskusijas, patiesībā veicina vēl vairāk nevienprātības un iedvesmo arvien vairāk zinātnieku lūgt, lai viņus pievieno šim sarakstam."

Molekulārais biologs no Austrālijas Maikls Dentons apkopoja pierādījumus pret evolūciju savā 1986. gadā publicētajā grāmatā "Evolūcija: Teorija krīzē" (Evolution: A Theory in Crisis). "Darvins nekur nav spējis nosaukt nevienu ticamu gadījumu, kad dabiskā atlase patiešām būtu radījusi evolucionāras pārmaiņas dabā... Galu galā Darvina evolūcijas teorija ir ne vairāk, ne mazāk kā 20. gadsimta lielais kosmogoniskais mīts."

Patiesībā pats Darvins uzskatīja evolūciju tikai par hipotēzi un cerēja, ka nākamās paaudzes atradīs pierādījumus, kas to apliecina. Taču ir parādījušies arvien vairāk pretrunīgu atklājumu. Evolūcijas teorija piedāvā sugu pārveidošanos dabiskās atlases ceļā. Tā arī pretendēja uz atbalstu no salīdzinošās anatomijas, paleontoloģijas un embrionālās attīstības speciālistu puses. Taču mūsdienu zinātne to visu ir noraidījusi.

Salīdzinošā anatomija: pa apli ejošs sevi apstiprinošs arguments

Evolūcijas teorija izvirzīja hipotēzi – ja cilvēki ir cēlušies no pērtiķiem, tiem ir jābūt līdzīgiem. Tā kā cilvēkiem un pērtiķiem ir daudz kopīga, evolūcijas teorija noveda pie secinājuma, ka cilvēki patiešām ir attīstījušies no pērtiķiem.

Taču šāda loģika ir kļūdaina, un nav iespējams secināt, ka pērtiķi ir cilvēku priekšteči tikai tāpēc, ka abiem ir dažas līdzības.

Viens piemērs, kas ilustrē šo domu – ja Džo ir Džeka dēls, viņam ir jābūt jaunākam par Džeku. Taču tikai tāpēc, ka Ava ir jaunāka par Amēliju, mēs nevaram pieņemt, ka viņa ir Amēlijas meita.

Taču salīdzinošajā anatomijā homoloģiju definē kā līdzību, ko nosaka kopīgi senči, un homoloģijas esamība tiek izmantota kā pierādījums kopīgiem senčiem. Džonatans Velss, grāmatas "Evolūcijas ikonas: zinātne vai mīts" (Icons of Evolution: Science or Myth) autors, uzskatīja, ka tas ir "pa apli ejošs sevi apstiprinošs arguments, kas tiek maskēts kā zinātnisks pierādījums".

Embrionālās attīstības mistifikācijas

1866. gadā vācu biologs Ernsts Hekels izvirzīja ideju par atkārtošanos, proti, augstāko organismu embrionālā attīstība atkārtos evolūcijas procesu no zemākām sugām uz augstākām. Piemēram, cilvēka embrijam attīstoties dzemdes iekšienē, tam ir jāiziet dažādas evolūcijas stadijas, piemēram, jābūt žaunām kā zivij, astei kā pērtiķim utt. Tas ir klasisks, pa apli ejošas sevi apstiprinošas argumentācijas gadījums, kad evolūcijas teorija tiek izmantota, lai pierādītu evolūcijas teoriju.

Hekela agrīnā pieredze bija diezgan līdzīga Darvina pieredzei. Sekojot tēva vēlmēm, viņš mācījās medicīnu, bet viņam pašam labāk patika bioloģija. Kad 1859. gadā Darvins publicēja darbu "Sugu izcelšanās", Hekels pabeidza studijas zooloģijā un kļuva par uzticamu Darvina atbalstītāju.

Vēsturnieki atzīmēja, ka Hekels bija ne tikai biologs, bet arī kaislīgs mākslinieks, kurš savos mākslas darbos pievērsa uzmanību daudzām smalkām detaļām. Diemžēl viņš izmantoja šīs prasmes, lai izkropļotu embriju attēlus un pamatotu savu hipotēzi par atkārtošanos. Piemēram, viņš zīmēja cilvēku embrijus tā, lai tie izskatītos pēc zivīm, un viņš apzināti un krāpnieciski pārveidoja citu zinātnieku zīmētos cilvēku un suņu embrijus, lai palielinātu līdzību starp dažādu sugu embrijiem un slēptu to atšķirības.

1866. gadā Hekels publicēja 24 embriju attēlu sēriju grāmatā "Organismu vispārējā morfoloģija: organisko formu zinātnes vispārīgi izklāsti, kas mehāniski balstās uz Čārlza Darvina reformēto pēctecības teoriju" (Generelle Morphologie der Organismen: allgemeine Grundzüge der organischen Formen-Wissenschaft, mechanisch begründet durch die von Charles Darwin reformirte Descendenz-Theorie). 1874. gadā viņš atkal iekļāva šos attēlus savā populārākajā grāmatā "Radīšanas vēsture" (The History of Creation). Attēlos viņš apzināti pārveidoja zivs, salamandras, bruņurupuča, vistas, cūkas, govs, truša un cilvēka embrija trīs attīstības stadijas. Šie attēli vēlāk tika apkopoti bioloģijas mācību grāmatās, maldinot vairākas studentu paaudzes, kas nezināja patiesību un akli ticēja evolūcijas teorijai.

1997. gadā britu embriologs Maikls Ričardsons organizēja zinātniekus no 17 institūtiem, lai pētītu 50 dažādu mugurkaulnieku embrijus un to augšanas procesu, rūpīgi to novērojot un reģistrējot. 1997. gada augustā viņi publicēja sava darba rezultātus žurnāla Anatomy and Embryology rakstā ar nosaukumu "Mugurkaulniekiem nav labi saglabājušās embrionālās stadijas: ietekme uz pašreizējām evolūcijas un attīstības teorijām" (There is no highly conserved embryonic stage in the vertebrates: implications for current theories of evolution and development). Viņi konstatēja, ka Hekels ne tikai pievienoja un izdzēsa, bet arī pārveidoja embriju struktūras.

"Pretēji nesenajiem apgalvojumiem, ka visi mugurkaulnieku embriji iziet stadiju, kad tie ir vienāda lieluma, mēs atklājām vairāk nekā desmitkārt lielākas garuma variācijas astes piedēkļa stadijā," rakstīja autori. "Mūsu pētījums nopietni mazina Hekela zīmējumu ticamību, jo tajos attēlota nevis mugurkaulniekiem saglabājusies stadija, bet gan stilizēts amniota (augstākā mugurkaulnieka) embrijs."

Cilvēka embrioloģijas speciālists, vācietis Ērihs Blehšmits savā 1977. gadā publicētajā grāmatā " Cilvēka dzīvības pirmsākumi" (The Beginnings of Human Life) ar detalizētiem datiem pierādīja, ka visiem cilvēka augļiem jau no paša sākuma ir cilvēka struktūra. Runājot par Hekela teoriju, grāmatā rakstīts: "Tā sauktais bioģenētikas pamatlikums ir nepareizs. Neviens "bet" vai "ja" nevar mazināt šo faktu. Tas nav pat mazliet pareizs vai korekts citā formā. Tas ir pilnīgi aplams."

Paleontoloģijas atklājumi

Evolūcijas teorija attēlo ilgu dzīvības attīstības procesu no vienkārša līdz sarežģītam, kas notiek dabiskās atlases ceļā. Tas tika aprakstīts kā "evolūcijas koks", kurā zemāki organismi attīstījās līdz augstākiem organismiem. Tomēr arvien vairāk arheoloģisko atklājumu pierāda, ka evolūcijas teorija nespēj sevi attaisnot. Piemēram, arheologi Maikls Kremo un Ričards Tompsons savā 1994. gadā izdotajā grāmatā "Slēptā cilvēces rases vēsture: atklāta lielākā zinātniskā slēpšana" (The Hidden History of the Human Race: Major Scientific Coverup Exposed) uzskaitīja 500 gadījumus, kas bija pretrunā ar evolūcijas teoriju. Daudzviet pasaulē atrastās relikvijas pierādīja, ka cilvēku civilizācija pastāvēja jau pirms vairākiem desmitiem tūkstošu vai pat simtiem miljonu gadu.

Lūk, daži piemēri. Darvina evolūcijas teorija paredz, ka cilvēki parādījās pirms aptuveni 10 000 gadu, bet pirmie dzīvie organismi – ne vairāk kā pirms 580 miljoniem gadu. Tomēr 1972. gadā Gabonas Republikā, Āfrikā, tika atklāts kodolreaktors, kas būvēts pirms 2 miljardiem gadu; 1880. gadā Teibla kalna pakājē Kalifornijā, ASV, tika atrasti daudzi unikāli akmens darbarīki, kuru vecums ir 55 miljoni gadu; arheologs J. Druē 1968. gadā kādā kaļķakmens slānī Francijā atrada dažāda veida metāla caurules, un šī iežu slāņa vecums ir 65 miljoni gadu; amerikāņu ģeoloģes Virdžīnijas Stīnas-Makintairas identificētie dzelzs šķēpi tika izgatavoti pirms 250 000 gadu.

Arheologu kopiena ir arī atklājusi, ka daudzas sugas ir "atteikušās" attīstīties pēc simtiem miljonu gadu ilgas evolūcijas. Tas neapšaubāmi ir vēl viens smags trieciens evolūcijas teorijai. Piemēram, Iekšējā Mongolijā atrasto nēģu fosiliju izcelsmi var izsekot līdz agrajam krīta periodam pirms 125 miljoniem gadu. Kanzasas Universitātes (ASV) pētnieki ir atklājuši, ka mūsdienu nēģu attīstības stadijas, morfoloģiskās īpatnības un dzīves paradumi daudz neatšķiras no tiem, kas bija pirms 125 miljoniem gadu. Turklāt zinātnieki ir atklājuši arī bites, kas pirms simtiem miljonu gadu apputeksnēja papardes, un kas nav evolucionējušas gandrīz 200 miljonus gadu, un latimērijas, kuru pārošanās paradumi nav mainījušies 400 miljonus gadu.

Jautājumā par pāreju no pērtiķiem uz cilvēkiem evolūcijas zinātnieki vēl nav spējuši atrast pārejas sugas – "pērtiķcilvēka" fosilijas. Rezultātā daži zinātnieki ķērās pie apzinātas vai neapzinātas akadēmiskas krāpšanas. Cilvēku un pērtiķu pārejas posma fosilija – Javas cilvēks, kas it kā tika atrasts 1892. gadā, izrādījās pērtiķa galvaskausa gabals un cilvēka kājas kauls, kas atradās 12 metru attālumā viens no otra. Tika pierādīts, ka pērtiķcilvēka fosilija "Lūsija" ir izmiris pērtiķis – Australopithecus, kam nav nekāda sakara ar cilvēkiem. Kopš 1861. gada paleontologi secīgi atklāja sešas "arheopteriksu fosilijas", kas pasaulē izraisīja sensāciju un kļuva par piemēru pārejas sugai starp putniem un rāpuļiem, bet piecas no tām vēlāk tika identificētas kā mākslīgas, un atlikušo fosiliju atklājējs stingri atteicās no jebkādas to identifikācijas. Pirmais "atklājējs" atzina vienu no viltošanas iemesliem: viņš pārāk daudz ticēja evolūcijai.

3. Molekulārā bioloģija

Darvina evolūcijas teorija tika publicēta 1859. gadā. 1866. gadā austriešu katoļu mūks Gregors Mendelis publicēja darbu "Eksperimenti augu hibridizācijā", no kura aizsākās ģenētika. Bet Mendeļa ieguldījums tika atklāts tikai pusgadsimtu pēc viņa nāves. Vēlāk evolūcijas un Mendeļa ideju apvienojums veidoja modernās sintēzes neodarvinismu. Pagājušā gadsimta 50. gados amerikānis Džeimss Votsons un brits Frānsiss Kriks, izmantojot rentgena mikroskopiju, atklāja DNS dubultās spirāles trīsdimensiju struktūru. Kriks noteica sintēzes procesu no DNS uz RNS un pēc tam uz olbaltumvielām. Tolaik daudzi zinātnieki uzskatīja, ka dabiskā atlase notiek gēnu mutācijas ceļā. Taču, aplūkojot bioloģisko sistēmu tuvāk, redzams, ka tā ir pārāk sarežģīta, lai to radītu nejaušas mutācijas.

Vienšūnas viciņas sarežģītība un sistēmiskums

Viciņa ir gara un plāna olbaltumvielu molekula, kas aug uz daudzu vienšūnas organismu un dažu daudzšūnas organismu virsmas. Tās uzbūve ir ļoti līdzīga dzinēja uzbūvei, tostarp statori, rotori, galvenās vārpstas, gultņu bukses, sakabes stieņi, regulēšanas un bremžu sistēmas utt. Viciņas garums ir aptuveni 15 000 nanometru, un resnākās daļas diametrs ir aptuveni 20 nanometri. Viciņas dzinēja rotācijas ātrums ir 100 reižu sekundē, tā vadība ir precīza, un tā var bremzēt un pagriezties par apļa ceturtdaļu.

Parastās baktēriju viciņas vienā sekundē var veikt attālumu, kas 60 līdz 100 reizes pārsniedz to ķermeņa garumu, kas ievērojami pārspēj geparda ātrumu. Baktēriju viciņas tiek uzskatītas par visefektīvākajiem un sarežģītākajiem dabā esošajiem molekulārajiem dzinējiem un nanomašīnām, kā arī par vienu no sarežģītākajām olbaltumvielu mašīnām, kas spēj rotēt ar ātrumu 300-2 400 apgriezienu sekundē. Lielās sarežģītības un sistēmas dēļ viciņas dzinējs vienmēr ir bijis sarežģīts jautājums mikrobioloģijas, bioķīmijas, biofizikas un strukturālās bioloģijas pētniecībā.

Viciņas uzbūve.

Kā attīstījās viciņas? Ar Darvina evolūcijas teoriju to nav iespējams izskaidrot. Viciņas dzinējs sastāv no aptuveni 50 sastāvdaļām un aptuveni 30 veidu olbaltumvielu molekulām. Lai viciņa normāli darbotos, sastāvdaļām ir jābūt sistemātiski savienotām un vienlaicīgi pastāvošām saskaņā ar specifisko iekšējo mehānismu. Jebkurā gadījumā nav iespējams sākt no vienkāršas struktūras, kas attīstījusies soli pa solim. Gluži kā Šveices pulkstenim, iztrūkstot kādai detaļai, arī tā nevar normāli funkcionēt. To var izveidot un samontēt tikai saskaņā ar stingrām procedūrām, un tā nevar attīstīties spontāni un nejauši.

Šūnas: nesamazināmas sarežģītības rūpnīcas

Salīdzinot ar viciņām, šūnas struktūra un darbība ir gan fizikāli, gan bioķīmiski daudz sarežģītāka.

DNS vadībā katrā šūnā var tikt saražotas simtiem tūkstošu olbaltumvielu molekulu, kuru kopējais skaits ir vairāki desmiti miljonu. Šūnas dalās reizi pāris stundās. Šī ražošanas efektivitāte ir atkarīga no daudzām progresīvām "ražošanas līnijām", gluži kā modernā lielā rūpnīcā, kurā integrēts intelekts, informācija un digitalizācija. Tajā ir darbnīcas, ražošanas iekārtas, iepakošanas biroji, vadības centri, sakaru platformas, transportēšanas sistēmas un atkritumu utilizācijas mezgli. Ir noteiktas funkcijas un skaidrs darba apakšsistēmu sadalījums.

Ilustrācija, kurā cilvēka šūna salīdzināta ar rūpnīcu.

Bioķīmijas profesors Maikls Bēhe, izmantojot redzes, asins recēšanas, šūnu transporta un citus piemērus, atklāja, ka bioķīmiskā pasaule sastāv no ķīmisku mašīnu arsenāla ar precīzi kalibrētām un savstarpēji atkarīgām detaļām. Viņš to nosauca par nesamazināmu sarežģītību.

"Abstrakti runājot, varētu būt vilinoši iedomāties, ka nesamazināmai sarežģītībai vienkārši nepieciešamas vairākas vienlaicīgas mutācijas – ka evolūcija varētu būt daudz vairāk pakļauta nejaušībai un veiksmei, nekā mēs domājām, bet tomēr iespējama. Šādu atsaukšanos uz brutālu veiksmi nekad nevar atspēkot," viņš rakstīja grāmatā "Darvina melnā kaste: bioķīmijas izaicinājums evolūcijai" (Darwin’s Black Box: The Biochemical Challenge to Evolution). "Veiksme ir metafiziska spekulācija; zinātniski skaidrojumi atsaucas uz cēloņiem."

Evolūcijai gēnu mutācijas ceļā būtu nepieciešami 10 triljoni Zemju

Ne tikai arheologi un biologi, bet arī daži matemātiķi ir apšaubījuši evolūcijas teoriju. Pagājušā gadsimta 50. gados amerikāņu Manhetenas projekta inženieris Staņislavs Ulams no matemātiskā viedokļa uzskatīja, ka DNS satur lielu daudzumu informācijas par dzīvību un daba nevar pilnībā paļauties uz nejaušiem procesiem, lai ģenerētu šādu informāciju.

Savus aprēķinus veica arī amerikāņu molekulārais biologs Duglass Akss, pieņemot, ka, sākot no Zemes dzimšanas līdz mūsdienām, visi atomi uz Zemes tiek izmantoti aminoskābju veidošanai un visas aminoskābes piedalās nejaušu mutāciju permutācijas un kombinācijas eksperimentos. Ja eksperiments tiek atkārtots katru minūti, tad, lai eksperimentā nejaušas mutācijas ceļā iegūtu normālu olbaltumvielas molekulu, būtu nepieciešami 10 triljoni Zemju, lai eksperimentu veiktu vienlaicīgi. Acīmredzot tas nav iespējams.

2019. gadā Bēhe publicēja jaunu grāmatu ar nosaukumu "Darvins atkāpjas: Jaunā zinātne par DNS, kas apšauba evolūciju" (Darwin Devolves: The New Science About DNA That Challenges Evolution). "Dabiskās atlases sistēma iedarbojas uz nejaušām mutācijām. Evolūcija var palīdzēt kaut kam izskatīties un darboties citādāk. Taču evolūcija nekad neko nerada organiski," viņš rakstīja.

Patiesībā mutācija ir deģenerācijas process – DNS šūnu bojāšana, lai zemākajos bioloģiskajos līmeņos radītu kaut ko jaunu. "Process, kas tik viegli sagrauj sarežģītus mehānismus, nav process, kas veidos sarežģītas, funkcionālas sistēmas," secināja Bēhe.

(Turpinājums sekos)

Avots: https://en.minghui.org/html/articles/2023/3/22/207771.html