Kas aizsargāja cilvēci, kad šīs katastrofas gandrīz iznīcināja Zemi? (1. daļa)

Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas (PVO) un ASV Slimību kontroles un profilakses centru (ASV SPKC) datiem satiksmes negadījumos pasaulē katru gadu iet bojā aptuveni 1,35 miljoni cilvēku. Tas nozīmē, ka katru dienu tiek zaudētas 3700 dzīvības jeb ik pēc 25 sekundēm iet bojā viens cilvēks.

Kā tad ir ar "negadījumiem" kosmosā? Kas būs, ja notiks sadursmes vai cita veida negadījumi, kuros iesaistīta Zeme? Patiesībā šādas situācijas laiku pa laikam notiek, ko mē šajā rakstā apspriedīsim.

No dinozauriem līdz pat 20. gadsimtam

Zinātnieki uzskata, ka mazākiem asteroīdiem ir lielāka iespēja sadurties ar Zemi. Asteroīds, kura diametrs ir pieci kilometri, ietriecas Zemē aptuveni reizi 10 miljonos gadu; asteroīds, kura diametrs ir viens kilometrs, ietriecas Zemē aptuveni reizi 500 000 gados; asteroīds, kura diametrs ir 50 metri, – aptuveni reizi 1000 gados, savukārt asteroīdi, kuru izmērs ir aptuveni 10 metri, ietriecas Zemes virsmā aptuveni 500 reižu gadā.

Paleontologi uzskata, ka kopš Zemes izveidošanās ir bijuši pieci lieli masveida izmiršanas gadījumi. Pēdējais un nesenākais no tiem notika pirms 66 miljoniem gadu – krīta periodā. Asteroīds, kura diametrs bija no 10 līdz 14 kilometriem, ietriecās Zemē 45 līdz 60 leņķī ar ātrumu aptuveni 20 kilometri sekundē. Trieciena brīdī atbrīvotā enerģija bija līdzvērtīga 10 teratonnām TNT (trinitrotoluols jeb trotils) vai vairāk nekā miljardu reižu jaudīgāka par Hirosimas un Nagasaki atombumbām, un tas iznīcināja vismaz 75 % no visām sugām uz Zemes, tostarp dinozaurus.

Papildus šo lielo triecienu pēdām aizvēsturē zinātnieki ir atklājuši arī mazāku triecienu pēdas, kas atstājušas uz Zemes virsmas milzīgus krāterus. Piemēram, Berindžera meteora krāteris Arizonā, ASV, izveidojās pirms aptuveni 50 000 gadu, un tas ir pasaulē pirmais identificētais šāda veida objekts. Lonāra ezers Indijā izveidojās pirms 52 000 gadiem. Riokvarto krāteri Argentīnā radījis asteroīds, kas pirms aptuveni 10 000 gadiem ietriecās zemē ļoti zemā leņķī.

Mūsdienu Tunguskas fenomens Sibīrijā, Krievijā, notika 1908. gada 30. jūnijā. Pulksten 7:17 no rīta vietējie iedzīvotāji ieraudzīja, kā uz ziemeļrietumiem no Baikāla ezera debesīs aiztraucās milzīga uguns bumba, kas bija tik žilbinoša kā saule. Dažas minūtes vēlāk spoža gaisma izgaismoja debesis, un tad sprādziens radīja milzīgu trieciena vilni. Logi tika izsisti, un debesīs veidojās sēņveidīgi mākoņi. Eksperti lēsa, ka sprādziena jauda bija līdzvērtīga 20 miljoniem tonnu TNT sprāgstvielas. Izdega vairāk nekā 80 miljoni koku vairāk nekā 2150 kvadrātkilometru platībā. Liecinieki stāsta, ka vismaz trīs cilvēki gāja bojā. Zinātnieki izteica pieņēmumu, ka sprādzienu izraisīja kosmiska objekta (iespējams, liela meteoroīda vai komētas) sprādziens atmosfērā.

Meteoru lietus senajā Ķīnā

Par meteorītu lietu senajā Ķīnā ir daudz rakstisku liecību. Piemēram, Dzuo Džuaņ (Dzuo komentāros) rakstīts: "Aprīlī Sjiņmao naktī zvaigznes izzūd, un zvaigznes krīt kā lietus naktī." Džu Šu Dzji Niaņ (Bambusa [dēlīšu] annālēs) ir teikts: "Sja dinastijas imperatora Guja (Dzje) valdīšanas 15. gadā zvaigznes naktī krita kā lietus. Sjiņ Tan Šu (Jaunās Tanu dinastijas vēstures) "Astronomiskajā vēsturē" teikts: "Maijā, otrajā Kaijuaņa gadā (imperatora Sjuaņdzuna valdīšanas laikā), zvaigznes plūda uz ziemeļrietumiem, ejot cauri Ziemeļpolam. Mazās nebija iespējams saskaitīt... Tas turpinājās līdz pat rītausmai."

1490. gadā, Minu dinastijas Hundži perioda laikā, Cjinjanā (mūsdienu Šaaņsji provincē) bija vērojams meteorītu lietus. Saskaņā ar Vaņli Je Huo Biaņ, ko Minu dinastijas laikā sarakstīja Šeņ Defu, Hundži imperatora Sjaodzuna valdīšanas trešajā gadā (mūsu ēras 1490. gadā) "Šaaņsji [provinces] Cjinjanas apgabala amatpersonas ziņoja par meteorītiem, kas krīt kā lietus. Lielie bija četri līdz pieci dzjiņi (2,5-3 kg), bet mazie – divi vai trīs (1-2 kg) smagi. Tika nogalināti desmitiem tūkstošu cilvēku, un visi pilsētas iedzīvotāji aizbēga." Min Ši (Minu dinastijas vēsturē) arī aprakstīts šis incidents: "Hundži trešā gada martā Cjinjanā [no debesīm] nolija neskaitāmi daudz dažāda lieluma akmeņi. Lielie bija kā bruģakmeņi, bet mazie – kā lapsas rieksti (makhānas rieksti)."

ASV Nacionālās aeronautikas un kosmosa administrācijas (NASA) Reaktīvo dzinēju laboratorijas (Jet Propulsion Laboratory) zinātnieki uzskata, ka meteoru krišana Cjinjanā, Šaaņsji provincē, bija līdzīga mūsdienās notikušajam Tunguskas fenomenam. Ar to pietika, lai izraisītu katastrofas blīvi apdzīvotās vietās. Zinātnieki ir noskaidrojuši, ka Cjinjanas notikums, iespējams, ir komētas C/1490 Y1 sabrukuma radītās kvadrantīdu meteoru plūsmas fragments. Taču daži zinātnieki uzskata, ka laiks nav noteikts pareizi. Kvadrantīdas meteoru plūsma ir vērojama katru gadu janvārī, bet Cjinjanas gadījums notika martā un aprīlī.

Senajā Ķīnā cilvēki ticēja Debesu, Zemes un cilvēces harmonijai. Kad sabiedrībā valdīja haoss, varēja notikt neparasti gadījumi vai katastrofas. Minu dinastijas laikā, īpaši tās pastāvēšanas pēdējos gados, notika zemestrīces, plūdi, sausums un sērgas. Tai pat laikā valstī bija liels skaits korumpētu ierēdņu. Vai šie anomālie notikumi varēja būt dievu brīdinājums?

1994. gadā komēta ietriecas Jupiterā

Astronomi uzskata, ka mūsu galaktikā ir no 100 līdz 400 miljardiem zvaigžņu. Kopā ar asteroīdiem un komētām to skaits ir daudz lielāks nekā Zemes iedzīvotāju skaits. Salīdzinājumā ar Zemi, Saules diametrs ir 109 reizes lielāks un tās masa ir 330 000 reižu lielāka, tāpēc ir ļoti iespējams, ka kāds no šiem objektiem tai trāpīs. Kāds astrofiziķis teica, ka aptuveni reizi 10 gados Zemei pietuvojas kruīza kuģa lieluma objekts.

Par laimi, šāda mēroga katastrofas pēdējo 5000 gadu laikā uz Zemes nav notikušas. Tomēr 1994. gada jūlijā mēs redzējām, kā Jupiterā ietriecās komēta. Lidojot garām planētai, Šūmeikeru-Levi 9. komēta sašķēlās fragmentos. A fragments 16. jūlijā ietriecās Jupiterā ar ātrumu 60 kilometri sekundē. Sadursmē radušās uguns lodes temperatūra sasniedza 24 000 K (jeb 23 700 °C).

Lielākais komētas gabals, fragments G, 18. jūlijā ietriecās Jupiterā, radot planētas atmosfērā 12 000 kilometru lielu tumšu plankumu (aptuveni Zemes lielumā). Atbrīvotā enerģija bija līdzvērtīga 6 miljonu megatonu TNT, kas 600 reižu pārsniedz visu uz Zemes esošo kodolieroču iznīcinošo jaudu. 21 atlūzas kopējais trieciens bija līdzvērtīgs 40 miljoniem megatonu TNT. Tas bija aptuveni četras reizes lielāks enerģijas daudzums nekā tas, kas izraisīja piekto lielo masveida izmiršanu uz Zemes, kā šajā rakstā minēts iepriekš.

Jupiters ir lielākā planēta mūsu Saules sistēmā.

Lai gan zinātnieki ir ieinteresēti pētīt triecienu no astronomijas un fizikas viedokļa, cik daudzi ir domājuši par to, kas notiktu, ja Šūmeikeru-Levi 9. komēta būtu ietriekusies Zemē, nevis Jupiterā? Cik ilgi mums veiksies?

(Turpinājums sekos)

Avots: https://en.minghui.org/html/articles/2023/4/3/207935.html