Tradicionālo ķīniešu krāsu dziļā nozīme

Ķīnas vēsturi var izteikt ar dažādu mākslas veidu palīdzību, tomēr visi šie mākslas veidi vairāk vai mazāk ir saistīti ar krāsām. Krāsa caurvij visu, arī mūziku, jo klasiskajās mūzikas izrādēs, skatuves fonā un kostīmos vienmēr ir redzamas krāsas, kas piešķir attiecīgo noskaņu muzikālajam vēstījumam. Tradicionālā ķīniešu krāsu palete ir kas vairāk nekā vienkārši konkrētu toņu nosaukumi. Senajā Ķīnā pat kalendārs bija saistīts ar krāsu teoriju.

Senais Ķīniešu kalendārs nebija sadalīts nedēļās, kā tas ir šodien. Gads bija sadalīts 24 pusmēnešos, kas tika saukti par Saules periodiem. Katram Saules periodam ir noteikta saistība ar notikumiem dabā, piemēram, krāsām, kādas tajā laika periodā redzamas augos, dzīvniekos un debesīs. Visiem šiem periodiem ir skaisti nosaukumi, kas raksturo gadalaiku, piemēram, periods "Kukaiņi mostas", kas raksturo ziemas beigas, kad mostas meži un lauki.

Katram imperatora ceremoniālās garderobes (mianfu) aspektam bija dziļa nozīme, īpaši krāsām, no kurām dažas bija atļauts valkāt tikai viņam. Šajā gleznojumā attēlota Minu dinastijas imperatora Vaņli kronēšanas ceremonija. Viņš tērpts pilnā miaņfu garderobē.

Gadsimtiem ilgās mākslas attīstības gaitā krāsas ieguva katra savu stāstu. Piemēram, nosaukums "Vakara kalnu violetais " (暮山紫) radās, kādam rakstniekam uzkāpjot kalna virsotnē, lai vērotu saulrietu. Senajā ķīniešu tekstā "Kalnu un jūru kanons" ir aprakstīta fantastiska pasaule, kuru raksturo burvīgas okera, azurīta un smalkgraudainas cinobras krāsas.

Senatnē ļaudis lielu vērību piešķīra debesu un zemes dabiskajām pārmaiņām un tam, kā šīs pārmaiņas vizuāli izpaužas krāsās. Viņi apzinājās visu lietu savstarpējo saikni un redzēja, ka krāsa ir šo saikņu izpausme. Piemēram, piecas pamatkrāsas – sarkanā, zilā, dzeltenā, baltā un melnā – kopā veido piesātinātu spektru, kas ietver visas tajā ietilpstošās krāsas. Katra no šīm pamatkrāsām atbilst vienam no pieciem elementiem: uguns, koks, zeme, metāls un ūdens. Šie pieci elementi apvienojas materiālā spektrā, lai veidotu visu, kas pastāv šajā galaktikā.

Aizliegtā pilsēta Pekinā ir veidota saskaņā ar seno ķīniešu krāsu teoriju, kas izmantota tās arhitektūrā un dizainā.

Dažādi krītoša gaisma rada atšķirīgas krāsas nianses. Senajā Ķīnā pastāvošie estētikas principi veicināja harmoniju starp cilvēkiem un dabu. Mākslinieki un amatnieki gatavoja vienkāršas krāsvielas, kurām izejvielas ieguva no minerāliem, augiem un dzīvniekiem. Pēc tam šie vienkāršie materiāli tika izmantoti, lai atspoguļotu gadalaiku krāsas arhitektūrā, amatniecības izstrādājumos, kaligrāfijā un tekstilizstrādājumos.

Šī brīnišķīgā tradīcija gandrīz tika zaudēta Ķīnas Kultūras revolūcijas laikā (1966. – 1976. g.), kad komunistiskie spēki uzbruka ikvienam tradicionālās kultūras aspektam. Taču ir arī tādi, kas turas pie vecajām tradīcijām un nodod tālāk senās zināšanas. Šiem cilvēkiem ķīniešu krāsas un to saistība ar dabu atklāj mūžīgās skaistuma un dzīvības vērtības.

Tradicionālās ķīniešu gadalaiku krāsas

Dabas krāsu palete.

Pavasaris

Ķīniešu Jaunā gada sākumu iezīmē Pavasara svētki. Pavasaris nes sev līdzi cerību un atdzimšanu, ar to saistītas dažādas svinības.

Austrumu vēji kausē sniegu un ledu. Itin viss mostas. Viena aiz otras parādās trīs debesu krāsas: Piao debesszilā (天縹), ūdens zilā (滄浪) un bambusa zaļā (蒼筤). Tekstā "Ķīniešu rakstzīmju analītiskā vārdnīca" norādīts, ka "Piao – tā ir zila krāsa ar balta zīda nokrāsu". Šī krāsa ir kā dzidras debesis agrā pavasarī ar nelielu vēsā toņa pieskaņu.

Manuskriptā "Li Lou (I)" dižais filozofs Mendzi saka: "Kad debeszilie upes ūdeņi ir tīri, tajos var izmazgāt manu apģērba pušķi; kad debeszilās upes ūdeņi ir duļķaini, tie var nomazgāt manas kājas". Kad ledus un sniegs tikko sāk kust, upēs un avotos ūdens ir debeszils un spirdzinošs.

Kun Jinda, dižens mācīts vīrs, kas dzīvojis Ziemeļu Cji dinastijas valdīšanas laikā, reiz sacījis: "Kad bambuss sāk plaukt, tas ir burvīgā pavasara zaļā krāsā". Jaunie bambusa dzinumi, kas tikko izspraukušies no zemes, ir pirmie pavasara vēstneši.

Runājot par ķīniešu krāsām, nav iespējams nepamanīt atsauci uz pavasara ziediem. Pirmie, kas uzzied jau ziemas beigās, ir gaiši dzeltenie priežu ziedi, kurus Li Bajs piemin vienā no savām vārsmām: "Viegli kā priežu ziedi, kas bārsta zeltainus ziedputekšņus". Drīz pēc tam parādās baltie jasmīna ziedi, bet aiz tiem visapkārt uzplaukst viena krāsa aiz otras. Augstdzimušas dāmas Vidusvalstī (Ķīnā), izvēloties tērpu, iedvesmojās no tobrīd plaukstošajiem ziediem.

Minu dinastijas valdīšanas laikā Audēju un krāsotāju amatnieku biedrība izgatavoja luo – smalku audumu jūras-debesu zilā krāsā (海天霞). To izmantoja galma dāmu pavasara tērpu šūšanai. Krāsa, kas vislabāk atbilst Saules periodam "Kukaiņi mostas", ir "Haņu grāmatā" minētais aitenes augs (Lycopsis arvensis): "Pēc pavasara lietus uzdīgst sārtās aitenes". Kad nolīst pavasara lietus, zālē pēkšņi atplaukst mazi sārti ziediņi. Tie ir kā pērkons, kas atmodina visus no ziemas miega."

Dabas radīto krāsu klāstam nav gala.

Vasara

Vasaras sākumā parādās vēl sulīgākas krāsas, tādas kā "Nosarkusī skaistule" (朱顏酡), Tiao Žun (苕榮) un Cjiņ Daņ ( 檎丹‬), kuru nosaukumi radušies no poētiskiem tēliem.

Rindas no Li Baja dzejoļa "Divas poēmas pie pudeles vīna":

Mielastā bira kaisīti ziedi
Un skaistules bija gandrīz apreibušas
Sārtas kā persika ziedi.

No Jana Šeņa sacerējuma "Fan Laņ Jiņ":

Dienvidu skaistule austrumnieku ģimenē
Tik skaista kā Lintiao ziedi.

Rindas no Jana Vanli "Pavasara cerībām":

Visi ziedi uzzied pavasarī
Pat ķīniešu ābeles un begonijas.

Ķīniešu krāsas "Nosarkusī skaistule" un Tiao Žun tiek izmantotas, lai aprakstītu skaistu sievietes seju. Ķīniešu ābele briedina spilgti sarkanus augļus. Šīs krāsas ir tik pat skaļas, kā vasarā putni un cikādes.

Karstajā vasarā saulriets tiek vairāk gaidīts nekā citos gadalaikos. Pēc dienas svelmes saulriets atnes gaidīto vēsumu. Mākoņi un miglas vāli kalnos atspīd nedaudz sārti, gluži kā karstas ogles, pēc tam izbālē dūmakaini tumšā tonī, klusi gaidot iemirdzamies zvaigznes vasaras debesīs.

Dabas krāsu palete.

Rudens

Rudens rītos uzvēdī dzestrums. Tā ir Austrumu baltās krāsas būtība, ko pirms 1000 gadiem esejā "Sarkano klinšu rapsodija" aprakstīja Su Dunpo. Dzejnieks ar saviem draugiem kuģoja pa upi, dzerot vīnu un dziedot dziesmas. Su Dunpo atpazina sarkanās klintis, viņš zināja arī par kauju, kas šeit norisinājās pirms 800 gadiem. Viņš sacīja: "Es un mans biedrs gulējām laivā, nenojaušot, ka debesis austrumos jau kļuvušas baltas." Šī debesu krāsa, kontrastējot ar klinšu sarkanumu, pauž rudens noskaņu.

Dienas laikā gaismai piemīt arī vēsāki zili toņi. Minu dinastijas laika zilajā glazūrā šis maigi zilais tonis tika saukts par "Nozagto zilo" (竊藍), un tam ir rotaļīga pieskaņa.

Par "Balto rasu" dēvē mežu zaļo krāsu. Tā ir tik maigi zaļa, tik gaiša, ka ir gandrīz balta, gluži kā Jue Važe porcelāns.

"Tūkstoš smaragda kalnu" (千山翠) ir izteiksmīga silta krāsa. Pēc rudens ekvinokcijas kalnos un līdzenumos pārsvarā valda mirdzoši zeltainā krāsa. Šī krāsa ir iemūžināta Du Fu "Četros dzejoļos par upes krastu: Gardēnija":

Gardēniju, salīdzinājumā ar citiem kokiem,
Šajā pasaulē nav tik daudz
To krāsvielu var izmantot audumu krāsošanai
Tā arī palīdz paātrināt asinsriti un izārstēt no slimībām.

Senatnē gardēnija bija viens no nozīmīgākajiem dzeltenās krāsas ieguves avotiem.

Tieši pirms ziemas iestāšanās parādās "Rudens zilais" (秋藍). Tā ir sava veida zāle, izejviela, ko izmanto indigo krāsas iegūšanai, līdzīga tai, ko mūsdienās izmanto džinsu auguma krāsošanai.

Šajā Cjiņu dinastijas laika mākslinieka Fei Daņa darbā attēlota viena no "Divpadsmit Dzjiņlin skaistulēm" no klasiskā ķīniešu romāna "Sapnis sarkanajā namiņā".

Ziema

Vienā acumirklī gads jau ir garām. Atnāk ziema, un zeme atkal iegrimst klusumā. Ziemas gaisā jūtama "Mēness baltā" vēsā nokrāsa (月白) un Sjinlan (星郎‬) tonis. "Mēness baltā" krāsa patiesībā ir gaiši zila. Minu dinastijas laikā lietotais jēdziens Tiaņgun Kaivu, kas tulkojumā skan "dabas radītā izmantošana", nosaka, ka "šīm divām krāsām – mēness baltajai un zāles baltajai – piemīt viegla indigo nokrāsa. Lai to iegūtu, izmanto amaranta sēklas, kuras vāra pusmīkstas, un tad šo novārījumu izmanto krāsošanai. Tādējādi "Mēness baltais" ir gaiša indigo krāsa, kamēr Sjinlan ir sudrabaini pelēka krāsa, kādā mirdz zvaigznes nakts debesīs.

Vēsajiem toņiem gluži dabīgi nepieciešami siltie toņi pretstatam. Vienkārši iededziet Drakona tauku sveci (龍膏燭‬) sniegotā naktī, kā par to teikts Van Dzja klasiskajā sacerējumā "Aizmirstie stāsti": "Izlejiet sveci no drakona taukiem, aizdegta tā mirdzēs jūdzēm tālu un dūmos ar sarkani violetu nokrāsu". Šai krāsai piemīt siltuma svētība, kas spēj aizbaidīt aukstumu.

Seno laiku pasaule bija skaista un maiga. Lasot klasisko dzeju, apmeklējot muzejus un staigājot pa Aizliegto pilsētu un Sudžou dārziem, varam pārliecināties, ka senatnē izmantotās krāsas joprojām stāsta par īsteno Ķīnu, neskatoties uz to, ka pēdējā gadsimta laikā komunisms to ir gandrīz iznīcinājis.

Šis Sunu dinastijas laika mākslinieka Hui Čuna gleznojums saucas "Mandarīnpīles rudenīgā krastā". Abās augstāk redzamajās gleznās ir izmantotas maigas, bet specifiskas nokrāsas, kas raksturīgas tradicionālajai ķīniešu mākslai.

Avots: https://magnifissance.com/print-edition/issue-106/traditional-chinese-colours/